Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Laika pakāpienus skaitot (2)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
70 gadi jaunības zīmē

(1. turpinājums)

Upe pārplūdusi. Uzzināju, ka mammīte mirusi, bet mazajai meitenītei nu jau pāri par četrdesmit, esot gara dāma un visiem stāstot, ka latviešu pulka komsorgs dzirdījis viņu ar pienu.

Vēl gribu pastāstīt citu. smagāku gadījumu. 1942. gada augusts. Kaujas notika pie Tuganovas. Abiem ar J. Kukeli, kādreizējo «Ādažu» priekšsēdētāju, pa dienas gaismu vajadzēja nokļūt neitrālajā zonā, t. i ., 150 līdz 200 metru pāri klajam laukam. Tur iepriekšējā naktī bija gājusi grupa mūsējo. Kopā ar grupu bija arī bataljona komisārs kapteinis Baturkins, ļoti nosvērts un bezbailīgs cilvēks. Kā vēlāk noskaidrojās, gājuši bojā bija visi. Mūsu uzdevums bija uzzināt, kas ar viņiem noticis. Aizgājām četri, atgriezāmies divi. Pārgājiens notika tieši snaiperu acu priekšā.

Pārskrējām no bedres uz bedri. Man bija līdzi mīnmetēju pereskopiņš — to kā rundziņu pabāž drusku uz augšu, tad var redzēt, kas apkārt notiek. Pārskriešana notika pa diviem, tā bija norunāts. Karalaika apķērība un drusciņ zināšanu psiholoģijā — snaiperis apjūk uz mirkli, ja viņam jāizvēlas, uz kuru no abiem mērķēt. Bet pa to laiku mēs — jau nākošajā bedrē. Mūsu divi automātisti to neievēroja — viens pārskrēja, tad otrs. Trāpīja vienam, trāpīja otram. Mēs ar Kukeli palikām divatā. Neitrālajā zonā jau bija vieglāk, tur zāle, visu vasaru nepļauta, bija saaugusi līdz krūtīm. Tikām līdz lielceļam, pa kuru brauca vācu smagās mašīnas. Aiz tā — grantsbedres, no kurām darbojās vācu mīnmetēji. Visur svaigas šāviņu bedres. Vienā, aviācijas bumbas izrautā, guļ bataljona komisārs Baturkins uz muguras, vēders pāršķelts ar šķembu, bet, var redzēt, dzīvs. Tādām stiklainām acīm paveras. Šis gadījums man atmiņā ir fiksējies kā kinolentē. Es no bedres kants raugos uz leju. Pusdziestošs teikums: «I ti sevodņa sebe smertj zarabotaješ...» Kā varējām, viņu izvilkām. Novilku savu šinelīti — man bija šinelis ar ierindnieka zīmotnēm, jo pulka komsorgiem toreiz vēl bija sarkana zvaigzne, ko snaiperi varēja labi ieraudzīt. Uzlikām uz šineļa, palēnām lienot, vilkām, vilkām, vilkām… Dziļā krēslā nokļuvām galā. Mums ar Kukeli bija pilnīga pārliecība, ka Baturkins būs dzīvotājs labi ja pāris stundu. Tā es viņu vairs netiku redzējis. Pagāja XX partijas kongress, un es kā delegāts aizbraucu uzstāties kara jūrnieku klubā. Jau pašās beigās, man atbildot uz jautājumiem, pa durvīm ienāca četri vecākie virsnieki un apsēdās pirmajā rindā — viņiem mani bija jāaizved vakariņās. Nebiju vēl atbildējis uz visiem jautājumiem, kad viens no viņiem uznāca uz skatuves. Skatos — Baturkins, tas pats Baturkins. Visai matrožu auditorijai izstāstīja šo stāstu. Izrādās, ka arī viņam šis moments bija ieprogrammējies smadzenēs. Divus mēnešus bezsamaņā bija nogulējis hospitālī.

 — Par šādiem gadījumiem mēdz sacīt: medicīna darījusi brīnumus. Un tomēr — ja jūs abi bijāt pārliecināti, ka viņš dzīvos pāris stundu, kāpēc riskējāt, jūs taču visi varējāt aiziet bojā…

— Tas ir augstākais noziegums — atstāt frontes pirmajās līnijās savējo pretiniekam. Ja nevarēja savākt dienā un kaujas laikā, tad vāca pa nakti. Tas ir svarīgi ne tikai tam ievainotajam vai kritušajam, bet varbūt vēl nozīmīgāk pārējiem. Cilvēkam, ejot uzbrukumā, ir jābūt pārliecībā: ja viņš kritīs, viņu atradīs un apglabās un viņa piederīgie vismaz kādreiz dabūs zināt, kur viņš guļ. Vēl jo vairāk. Ja viņš būs dzīvs, bet ievainots — zinās, ka viņu neatstās nekādā gadījumā. Tas ir frontes psiholoģijas pamatu pamats.

— Bet mums taču ļoti daudzās filmās rāda, kā ievaino, bet, kad atver acis…

— .. skatās, vācietis jau staigā. Tāds gadījums, starp citu, ir bijis ar Jāni Vilhelmu. Kaujās, pat ar nelielu virzīšanos uz priekšu un atpakaļ — tur varēja ne tikai viens, bet pieci, desmit palikt... Pēkšņi kāds pārrāvums, un pretinieks iet uzbrukumā. Tad vienīgā izeja bija izlikties par beigtu, jo kaujas karstumā vācieši neskatījās. Kaut gan viņiem bija t. s. «zonderkomandas», kuras gāja aiz uzbrūkošajām daļām. Un, ja vienā laukumā gulēja vairāki mūsējie, tad nolaida automātu kārtu.

— Nesen Vissavienības presē un arī televīzijā sāka runāt par Volhovas purviem, kur vēl 45 gadus pēc kaujām atrodamas ķiveres un galvaskausi. Kā tas var būt? Šķiet, ka nevienā pasaules valstī nav neapglabātu kritušo, bet mūsu armija taču bija uzvarētāja armija!

— Tas nav tikai Volhovā vien, tas ir arī pie Tuganovas, kur karojām, jo tur vēl šodien nav atrastas un izņemtas visas mīnas. To grūti izdarīt, jo zeme dūņaina un mīnas ar katru gadu grimst arvien dziļāk. Kara laikā ar atmīnēšanas iekārtām tās vēl varēja atrast, bet tādā dziļumā kā tagad vairs ne. Īpaša tehnika jālieto. Paies vēl daudzi gadi, kamēr atmīnēs pilnīgi. Tas pats ir pie Volhovas. Turienes purvus nevar salīdzināt, teiksim, ar Rietumeiropas līdzenumu.

 — Nesen sarunājos ar Ļeņingradas žurnālistu, kas gatavojās doties uz Volhovu ekspedīcijā… Viņš aicināja arī mani braukt līdzi, teikdams: jūsējie jau arī tur bija — tikai otrā pusē… Nu varam arī paši runāt par šo otro pusi — leģionāriem. Bet kas tad ir mūsu rīcībā — tuvāku vai tālāku radinieku nostāsti, dažas publikācijas un filma «Es visu atceros, Ričard!».

— Man šķiet, ka «Es visu atceros, Ričard!» ir mākslinieciski augstvērtīga filma. Tur ir runa par leģionāru traģēdiju. Jāteic, ka toreiz mēs par viņiem zinājām maz. Pie Volhovas zinājām, ka tur ir leģionāri, bet kaut ko vairāk arī ne.

1942. gada februārī, liekas, viena mūsu izlūku grupa ar t. s. aeroragavām devās operācijā un saņēma gūstekņus, starp tiem arī vairākus leģionārus. Bet tie bija no brīvprātīgajiem, pats leģions jau izveidojās no brīvprātīgajiem. Totālā mobilizācija Latvijā tika izsludināta tikai pēc Staļingradas kaujas.

 

Attēlā: Vilis Krūmiņš Vispasaules Demokrātiskās Jaunatnes Federācijas II kongresā Budapeštā 1949. gadā (otrajā rindā otrais no labās).

(Turpmāk vēl)