Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Federatīva savienība

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Gaidot PSKP CK plēnumu nacionālo attiecību jautājumā

Padomju cilvēkus nevar nesatraukt fakts, ka pēdējā laikā Baltijas republikās uz nacionāliem pamatiem rodas neiecietība, nesaskaņas un pat konflikti, saasinās šāda veida pretrunas. PSRS Tautas deputātu kongresā daudzu deputātu runas izskanēja bažas sakarā ar to, ka pastāv neatrisinātas nacionālās problēmas, kas sakrājušās ilgajos administratīvi komandējošās valdīšanas gados, satraukums par mūsu federācijas likteni.

Pēdējā laikā Baltijas republikās arvien neatlaidīgāk izskan nacionālās norobežošanas un galveno padomju federālisma principu revidēšanas motīvi, tiek izvirzīta ideja savienības principus nomainīt ar konfederatīvajiem principiem. Šī prasība ietverta visās Baltijas republikās nesen pieņemtajās deklarācijās par suverenitāti un šo republiku konstitūciju labojumos. Konfederācija nav savienota valsts, bet gan valstu savienība, kurā tās locekļi ir absolūti autonomi, tiem ir neatkarīga orgānu un likumdošanas sistēma, tiesības sankcionēt un nullificēt, tas ir, atcelt, savienības orgānu aktus, sava pilsonība, sava valūta un nacionāla armija. Šādiem veidojumiem, kā rāda vēsture, ir pagaidu raksturs vai nu ceļā uz federācijas izveidošanu, vai arī ceļā uz norobežošanos Bet tā kā federācija mums jau ir, tad runa ir par atdalīšanās ceļu meklējumiem.

Šā gada 18. maijā pieņem tajā Lietuvas PSR Augstākās Padomes deklarācijā «Par Lietuvas valstisko suverenitāti» teikts: «Nākotnē PSRS attiecībām ar citām valstīm (ar to domātas savienotās republikas, — aut.) jāveidojas tikai uz valstu savstarpēju līgumu pamatiem.» Tāda pati ideja tika izteikta arī pie «apaļā galda» sarīkotajā diskusijā par starpnacionālo attiecību jautājumiem, kas bija noorganizēta šā gada 8. un 9. februārī Rīgā.

Par kādu līgumu ir runa? Varbūt par 1922. gada līgumu par PSRS izveidošanu? Nē, runa ir par pilnīgi jaunu aktu, kas, pēc šīs idejas autoru ieceres, jāliek PSRS un republiku savstarpējo attiecību pamatā. Taču, lai noslēgtu šādu līgumu, vajadzētu anulēt pašreizējo savienību un no jauna lemt jautājumu par tas sastāvu un republiku apvienošanās principiem. Mēs uzskatam, ka nav ne ekonomiska, ne sociāla, ne juridiska pamata, lai grozītu līgumu par PSRS izveidošanu. Šo līgumu 1922 gadā parakstīja KPFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika, kas apvienoja Gruziju, Armēniju un Azerbaidžāņu. Visā tālākajā federācijas attīstības gaitā republikas tai pievienojās, balstoties uz savienības konstitūcijas normām par padomju federācijas atvērto raksturu. Tādēļ prasības noslēgt jaunu līgumu par PSRS izveidošanu ir juridiski nepamatotas.

Dažu Igaunijas Tautas frontes, Latvijas Tautas frontes un Lietuvas pārbūves kustības «Sajūdis» līderu paziņojumos skan klaji nacionālistiski aicinājumi saraut federatīvos sakarus ar PSRS. Tautas frontu un «nacionālās neatkarības» kustības pārstāvji mītiņos aicina cīnīties par Baltijas republiku pilnīgu patstāvību, ar to domājot šo republiku atdalīšanos no PSRS. Piemēram, Latvijas Tautas frontes Dome nesen akceptēja savas valdes aicinājumu, kurā frontes biedriem tiek ierosināts apspriest, cik lietderīgi ir sākt cīņu par Latvijas politisko un ekonomisko neatkarību, tas ir, panākt tās suverenitāti ārpus PSRS valstiskuma. Latvijas Nacionālās neatkarības kustības statūtos paredzēts atjaunot neatkarīgu demokrātisku valsti un izveidot parlamentāru demokrātiju, kas balstītos uz Latvijas Republikas 1922. gada satversmes principiem. Analoģiski motīvi izskan arī jau pieminētajā Lietuvas PSR Augstākās Padomes deklarācijā «Par Lietuvas valstisko suverenitāti». Igaunijas Tautas frontes deklarācijā «Par nacionālo pašnoteikšanos» konstatēts, ka «Igaunijas valstiskums var attīstīties tikai 1940. gadā pārtrauktās valstiskuma tiesiskās kontinuitātes», citiem vārdiem sakot, pilsoniskās republikas, atjaunošanas virzienā.

Tautas frontu vadības aicinājumi Baltijas republikām izvērst cīņu par politisko un ekonomisko neatkarību un ietvert šīs prasības konstitucionālajā likumdošanā nevar neradīt satraukumu par mūsu federācijas likteni, tie var destabilizēt politisko situāciju un saasināt jau tā saspīlētās starpnacionālās attiecības.

Novērtējot šos aicinājumus, gribas atgādināt, ka jebkurai tautas kustībai, jebkurai sabiedriskajai grupai vajadzīgi iekšēji un ārēji norobežotāji. To pārkāpšana draud ar postošu stihiju.

Tajā pašā laikā, loģiski spriežot, var secināt: ja savienotajai republikai Padomju Konstitūcijā piešķirtas tiesības brīvi izstāties no PSRS, tad acīmredzot tā drīkst prasīt, lai sakaru raksturs tiktu grozīts. PSRS speciālajā likumā par federāciju, mūsuprāt, jāparedz, ka iniciatīva par šī jautājuma izvirzīšanu obligāti aprobējama attiecīgās republikas iedzīvotāju referendumā. Jāpadomā par to, kā savienības budžetā atlīdzināt izmaksas republikas attīstībai, kā arī valsts dotācijas, par to, ka savienība demontētu vai republika atpirktu savienības pakļautības uzņēmumus, par optācijas, tas ir, lielu pilsoņu grupu pārvietošanas, jautājumiem utt.

Republikas ir suverēnas tiktāl, ciktāl to tiesības neierobežo savienības konstitūcija. Tās īsteno visas tiesības, ko tās nav nodevušas savienības pārziņā. Pilnīga, neierobežota suverenitāte ir tikai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Jaunajā savienības konstitūcijā jāuzskaita visas savienības prerogatīvas. Nepieciešams, lai savienības varas pilnvaras skartu principiāli svarīgu sociāli ekonomisko problēmu regulēšanas uzdevumu, aizsardzību, kara rūpniecību, kredīta un naudas sistēmu, nodokļus, pastu un telegrāfu un vairākas citas tautas saimniecības nozares, kurām nepieciešama stingri centralizēta vadība. Savienībai vajadzīga valstiskās suverenitātes materiālā bāze.

Savienības konstitūcijai skaidri jānorobežo savienības un republiku kompetence. PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izstrādājis priekšlikumus par šī jautājuma risināšanu, un pēc tam, kad tos būs aprobējis PSKP CK plēnums par starpnacionālajām attiecībām, tos apspriedīs PSRS Augstākā Padome. Mums ir iespējams un nepieciešams konsolidēt visu savienoto republiku un citu nacionāli valstisko veidojumu pūliņus cīņā par starpnacionālo attiecību pārkārtošanu padomju federācijas ietvaros, uz humāniem, demokrātiskiem pamatiem.

Centieni pēc autarķijas, norobežošanās un federatīvo principu aizstāšanas ar konfederatīvajiem izpaužas arī tai apstāklī, ka Baltijas republikas noliedz likumdošanas regulēšanas vienotības un prioritātes principu, tas ir, savienības likuma augstāko varu. Pirmo reizi šī nostāja visai skaidri izpaudās Igaunijas PSR likumā «Par Igaunijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» un republikas Augstākās Padomes 1988. gada 16. novembra deklarācijā par Igaunijas PSR suverenitāti, kas pasludināja, ka republikas likumam ir augstākā vara salīdzinājumā ar savienības varas aktiem. PSRS Augstākās Padomes Prezidijs savā 1988. gada 26. novembra dekrētā paskaidroja, ka savienotā republika nevar apturēt vai ierobežot PSRS likuma darbību un ka tam nav nepieciešams kaut kāds apstiprinājums no republikas augstāko orgānu puses. Šajā ziņā Igaunijas PSR aktus savienības vara atzina par spēkā neesošiem, taču, neraugoties uz to, Lietuvas PSR Augstākās Padomes šā gada 18. maija deklarācijā «Par Lietuvas valstisko suverenitāti» teikts, ka «Lietuvas Padomju Sociālistiskajā Republikā ir spēkā tikai republikas Augstākās Padomes pieņemtie vai ratificētie likumi». Lietuvas PSR šā gada 18. maija likuma «Par Lietuvas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem» 70. pantā teikts, ka «republikā ir spēkā tikai Lietuvas PSR Augstākās Padomes vai referendumā pieņemtie likumi. PSRS likumi un PSRS valsts varas un pārvaldes orgānu tiesiskie akti Lietuvas PSR teritorijā ir spēkā tikai pēc tam, kad tos apstiprinājusi Lietuvas PSR Augstākā Padome, un pēc to reģistrēšanas noteiktajā kārtībā. To darbību var ierobežot vai apturēt ar Lietuvas PSR Augstākās Padomes lēmumu».

Tādējādi Lietuvas likumdevēji klaji ignorējuši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1988. gada 26. novembra dekrētu attiecībā uz analoģisku Igaunijas PSR aktu. Atkal iezīmējas konfrontācija starp savienību un republiku. Bet saskaņā ar spēkā esošās PSRS būtību savienības likuma augstākā vara taču ir neapstrīdama. Šķiet, ka PSRS Konstitūcijā tomēr ir jāparedz parlamentārs mehānisms savienības un republiku pretrunu saskaņošanai un atrisināšanai to kompetences realizēšanas jautājumos, kā arī likumprojekta apspriešanas vai kāda cita jautājuma risināšanas procesā) augstākā valsts varas orgāna ietvaros.

Šķiet, lietderīgi nostiprināt savienotās republikas tiesības griezties PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejā gadījumā, ja tā uzskata, ka savienības likumā vai citā normatīvajā aktā tiek aizskartas tās tiesības. Domājam, ka savienotās republikas ministru padomei jābūt tiesīgai apturēt PSRS ministriju un resoru normatīvo aktu darbību savā teritorijā gadījumā, ja tie ir pretrunā ar republikas interesēm un tiesībām, līdz strīda izšķiršanai PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejā.

Dabiska ir republiku tiekšanās pēc lielākas ekonomiskās patstāvības un reģionālā saimnieciska aprēķina. Šī ideja ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 13. marta lēmumu akceptētajā projektā «Vispārīgie principi savienoto republiku ekonomikas un sociālās sfēras vadības pārkārtošanai uz to suverēno tiesību paplašināšanas, pašpārvaldes un pašfinansēšanās pamata». Šajā dokumentā, tāpat kā spēkā esošajā PSRS Konstitūcijā, nostiprinot savienotās republikas ekonomisko patstāvību, uzsvērts, ka tās ekonomika ir vienotā tautas saimniecības kompleksa sastāvdaļa. Šis princips pilnīgi ignorēts Igaunijas PSR šā gada 18. maija likumi «Igaunijas PSR saimnieciskā aprēķina pamati» un Lietuvas PSR šā gada 18. maija likumā «Par Lietuvas PSR ekonomiskās patstāvības pamatiem», kur nav ne mazākās norādes uz Baltijas republiku ekonomiskās attīstības koordināciju ar savienības plānu un budžetu. Runādami PSRS Tautas deputātu kongresā, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas deputāti uzsvēra, ka Baltijas republikas netiecas pēc ekonomiskas un politiskas autarķijas, ka mūsdienu saimniekošanas un pašreizējo ekonomisko sakaru apstākļos tā ir bezjēdzība. Bet kāpēc tad šo republiku likumdošanā izpaužas pavisam citāda nostāja? Tas nav nekas cits kā necieņa pret savienības Konstitūciju, likumību un tiesisko kārtību.

Tagad, kad visas pasaules valstis, pat zemes, kas pārstāv dažādas sabiedriskās sistēmas, apzinās nepieciešamību pēc ekonomiskās integrācijas un jaunu ekonomiskās un politiskās sadarbības formu meklējumiem. Baltijas republiku izolatoriskās pretenzijas šķiet vairāk nekā dīvainas. Pavisam absurda ir ideja ieviest republikās nacionālo valūtu.

Mēs esam par savienoto un autonomo republiku tiesību maksimālu paplašināšanu ekonomikas vadības sfērā. Taču paplašinot savienoto republiku ekonomiskās tiesības, nedrīkst aizskart federācijas suverēnas tiesības. Tieši savienībai jāuzņemas izstrādāt kompleksas un elastīgas ekonomikas vadības sistēmas izveidošanas zinātniskos pamatus, izanalizēt, kā jaunā saimniekošanas sistēma ietekmēs mūsu zemes ekonomikā notiekošo sociāli ekonomisko procesu attīstību, un realizēt pasākumus, kas garantētu droša saimniekošanas mehānisma izveidošanu.

Vairākos Baltijas republikās pieņemtajos dokumentos pavīd doma par šajā reģionā dzīvojošo cilvēku dalīšanu pamattautībā un visu pārējo tautību iedzīvotājos. Latvijas PSR radošo savienību valdes apvienotā plēnuma deklarācijā nelatvieši nosaukti par «denacionalizētām laužu grupām». Igaunijas Tautas frontes programmā teikts, ka re publikai jāaizstāv igauņu nācijas intereses. Bet kas aizstāvēs citu tās teritorijā dzīvojošo tautu intereses?

Pārbūves uzdevumi jārisina, konsolidējoties visām mūsu zemē dzīvojošām tautām. Nacionālā ideja pazemo pati sevi, nostiprinādamas uz citu tautu nacionālās cieņas rēķina. Jebkāda pilsoņu diskriminācija pēc nacionālās piederības principa ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju. PSRS 1978. gada 1. decembra likumu par PSRS pilsonību un visiem starptautiskajiem paktiem — Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, kam pievienojusies PSRS, Vīnes apspriedes Nobeiguma deklarāciju un tiesiskās valsts ideju.

Pēdējos gados plašas diskusijas mītiņos izraisījuši republiku valodu likumi. Protams, nav apstrīdamas vienas vai otras republikas tiesības izlemt jautājumu par valsts valodas statusu. Taču lai atļauts jautāt, kāpēc neviena Baltijas republika savā valodas likumā nav iekļāvusi normu par krievu valodu kā starpnacionālās saskarsmes līdzekli. Protams, visas deformācijas divvalodības ceļā ir jālikvidē. Šķiet, ka visai veiksmīgi jautājums par valodām noregulēts Gruzijas PSR Konstitūcijā, kuras 75. pantā teikts: «Gruzijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir gruzīnu valoda.

Gruzijas PSR rūpējas par gruzīnu valodas maksimālu attīstīšanu un nodrošina tās lietošanu valsts un sabiedriskajos orgānos, kultūras un izglītības iestādēs un citur.

Gruzijas Padomju Sociālistiskajā Republikā garantēta krievu un citu tautību iedzīvotāju valodu brīva lietošana šajos orgānos un iestādēs. Nekādas privilēģijas vai ierobežojumi vienu vai otru valodu lietošanā nav pieļaujami.»

Analoģiski šis jautājums tiek risināts apspriešanai publicētajā Uzbekijas PSR valsts valodas likuma projektā. Dažādu valodu grupu interešu saskaņošana palīdzēs atrisināt starpnacionālās problēmas.

Nedrīkst ignorēt arī rusofobijas faktus. Pārbūvei naidīgie spēki spekulē uz krieviem naidīgo noskaņojumu. Baltijas republikās to veicina Tautas frontu programmas, kurās nacionālais tiek izvirzīts pirmajā vietā salīdzinājumā ar internacionālo, bet resoru monopolisms — identificēts ar… krievu diktātu. Analoģisks noskaņojums valda arī citos mūsu zemes reģionos. Krievu tautai nav un tā neprasa sev nekādas priekšrocības. Tieši krievu tauta kopā ar ukraiņu un baltkrievu tautām uz saviem pleciem nes galveno savienības budžeta veidošanas smagumu. Daudzos sociālajos rādītājos Krievijas Federācija salīdzinājumā ar citām savienotajām republikām ir vienā no pašām pēdējām vietām. Domājams, ka šie jautājumi ir jāatrisina, katrai savienotajai republikai jādod taisnīgāks ieguldījums savienības budžeta veidošanā.

Pēc PSKP CK Plēnuma par starpnacionālo attiecību jautājumiem neapšaubāmi notiks lielas pārmaiņas savienības un republiku likumdošanā. PSRS un savienoto republiku savstarpējo attiecību regulēšanā. Zinātnieku — sabiedrisko zinātņu speciālistu un juristu — uzdevums ir veidot sabiedrības apziņā pareizu padomju federālisma izpratni, aizstāvēt mūsu kopīgās sociālistiskās vērtības un tautu vienotību, saglabāt sabiedrības garīgo, tikumisko un internacionālo potenciālu. Mūsu tautu draudzību nedrīkst nodot nacionālisma un šovinisma rokās.

 

N. MIHAĻEVA,

 juridisko zinātņu doktore, Vissavienības juridiskā neklātienes institūta profesore

 Š. PAPIDZE,

filozofijas zinātņu kandidāts, Gruzijas Komunistiskās partijas CK Marksisma- ļeņinisma universitātes rektors

«Pravda» 1989. gada 12. jūlijā.

 

*** 

Laikraksta «Pravda» redakcijai

Uzskatu par nepieciešamu paziņot, ka 12. jūlija laikrak­stā «Pravda» publicētā raksta «Federatīva savienība» gal­venā autore ir juridisko zinātņu doktore profesore N. Mihaļeva. Man šai gadījumā bija vienīgi palīgloma, kas iz­paudās tikai kā gluži teorētiskas īsas pārdomas par dažiem svarīgākajiem ļeņiniskā padomju sociālistiskā federālisma principiem un ka noteiktu, pārbaudītu un apjoma ziņa koncentrētu materiālu iesniegšana redakcijai jautājumos, kas skar mūsu republiku.

Samērā plašie materiāli par Baltijas republikām visā pilnībā pieder godājamās N. Mihaļevas spalvai.

 

S. PAPIDZE,

Gruzijas KP CK Marksisma un ļeņinisma universitātes rektors

(«Pravda», 14. jūlijā)