Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Džons Brauns» piecos no rīta

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Jauns students 1991. gada 13. janvārī devās uz Rīgu, lai kopīgiem spēkiem ar citiem Latvijas iedzīvotājiem aizstāvētu Rīgu no OMON uzbrukuma.

13. janvārī Latvijas iedzīvotāji pulcējās Daugavas krastmalā, kur Tautas fronte rīkoja manifestāciju. Tajā nolēma cīnīties par mūsu brīvību, lai neatkārtotos kaimiņvalsts Lietuvas liktenis. Iepriekšējā dienā, 12. janvārī, Lietuvā bija nežēlīga asinsizliešana. Tādēļ Latvijas iedzīvotāji nolēma rīkot barikādes pret OMON vienībām. Šo cilvēku starpā bija arī mūsu skolas jauktā kora "Spīgana" diriģents Ingus Leilands.

Barikādes nolēma rīkot svarīgākajos Rīgas punktos: pie radio, televīzijas, Augstākās Padomes un citur. Pēc manifestācijas visi barikāžu atbalstītāji devās mājup, lai apbruņotos. Cilvēki ņēma savus traktorus, smagās mašīnas, hanteles (piemēram, mūsu skolas direktors Agris Celms) utt. Apbruņojušies cilvēki atgriezās Rīgā, barikāžu punktos, lai stātos pretī OMON vienībām, kuras draudēja iebrukt Rīgā. Kamēr vidējā un vecākā paaudze rīkoja barikādes pie svarīgākajām Rīgas celtnēm, tikmēr jaunā paaudze — studenti, vidusskolnieki u.c. jaunieši patrulēja pa Rīgas ielām, lai uzmanītu, vai nebrauc omonieši, kurus viņi sauca par "onaniešiem".

Barikādēs I. Leilands pavadīja divas dienas un naktis. Kaut arī ārā bija ļoti auksts un cilvēku sirdis bija pārņēmušas bailes no interfrontes uzbrukuma, tomēr barikāžu atbalstītājos patriotiskās jūtas sita augstu vilni, un sajūtas, kas bija pārņēmušas cilvēkus, ir vārdos neaprakstāmas. Cilvēki jutās emocionāli pacilāti, jo bija gatavi cīnieties līdz nāvei par savu valsti.

Viens no šādiem cilvēkiem, kurš bija gatavs krist par savu valsti, bija kora "Ave Sol" diriģents I. Kokars. Viņš ar savu kori dežurēja pie televīzijas torņa Zaķusalā, kur cilvēkus uzmundrināja ar dziesmām. I. Kokars bija gatavs mesties zem tanku kāpurķēdēm: "Tas taču būtu tik skaisti, ja koris stāvētu pirms barikādēm aci pret aci ar tankiem!" (I. Kokars)

Ingus Leilands pirmajā naktī bija kopā ar Konservatorijas studentu vienību, kura patrulēja pie Augstākās Padomes Doma laukumā. Arī tajā, tāpat kā citās barikāžu vietās, cilvēki dedzināja ugunskuru, pie kura sildījās nakts aukstumā. Rīgas baznīcās cilvēki aizlūdza par Latvijas tautu, kā arī tur varēja dabūt karstu tēju par brīvu. Ap ugunskuriem jaunieši gāja rotaļās, dziedāja dziesmas un citādi uzmundrināja sevi un klātesošos.

No rīta daži devās mājās, ieskaitot I. Leilandu. Pa dienu pagulējuši, pēcpusdienā atgriezās Rīgā.

Otru nakti I. Leilands pavadīja kopā ar pūtēju orķestri "Fēnikss". Tajā naktī viņi spēlēja pie Augstākās Padomes, Zaķusalā, Vecrīgā pie Radio. Pulksten 5 no rīta I. Leilands orķestra sastāvā nospēlēja dziesmu "Džons Brauns krita kaujas laukā", tad visos iestājās atslābums, jo neviens nenāca uzbrukumā, toties sākās karš Persijas jūras līcī.

Uz mūsu uzdoto jautājumu — vai viņš vēlreiz piedalītos šādās barikādēs, Ingus atbildēja, ka to ir pašlaik grūti pateikt, bet viņš piebilda, ka 1991. gada divu diennakšu notikumi un sajūtas, kas pārņēma cilvēkus šajā laikā, nekad neizgaisīs no viņa atmiņas.