Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sholastiskā diskusija...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Baltijas suverenitātes ideja nu ir sasniegusi arī Maskavu un ne tikai to. No PSRS Tautas deputātu kongresa tribīnes oficiālā līmenī argumentēti ir pateikts, ko mēs gribam. Te daži vairāk vai mazāk izvērsti viedokļi, kuros redzams, ka maskavieši mūs ir sapratuši.

Augstākās komjaunatnes skolas docents Marks Hans:

– Arī es esmu par republiku pilnīgu suverenitāti uz federatīviem pamatiem, kur attiecības starp republikām atbilstoši Ļeņina idejām nosaka līgums. Lai katra republika uz zinātniskiem pamatiem izvirza savu saimnieciskā aprēķina koncepciju un rāda priekšzīmi citiem.

Meklējot izeju no ekonomiskā strupceļa, normalizēsies arī starpnacionālās attiecības. Tieši šis strupceļš vēl vairāk saasina jau esošās problēmas.

Laikraksta «Moskovskij Komsomoļec» žurnāliste Marina Parusņikova:

– Nesaprotu, kāpēc jūs, baltieši, nevarat pateikt tieši, ko jūs gribat. Visu laiku runājat apkārt. Esat ķērušies pie Molotova–Rībentropa pakta, bet cilvēkiem taču tāpat ir skaidrs, kāpēc jūs aizskarat šo jautājumu un ko ar to gribat panākt.

Kā redzams, katrs baltiešu nostāju izpratis citādāk. Abu viedokļi vairāk vai mazāk saskan tikai vienā aspektā.

Žurnāliste:

– Kongresā spilgti izpaudās jūsu audzinātība un takta izjūta. Bet atšķirībā no mums jūs neko nevarat pateikt tieši acīs. Konkrētajā gadījumā, manuprāt, tas jūs arī dzen postā...

Docents:

– No konstruktīvām pozīcijām kongresa uzstājās tikai Maskavas, Ļeņingradas un Baltijas deputāti. Šīs deputātu grupas un jo īpaši Baltija parādīja visai Padomju Savienībai parlamentārās ētikas paraugu.

Baltija gaismā cēla ļoti asas, pat dramatiskas problēmas. Ne katrs izvirzītajām nostādnēm var piekrist, bet ļoti pamācoša ir forma, kādā to darīja baltieši, parlaments nav partijas sapulce, kur katrs atbild par sevi. Aiz katra deputāta stāv daudzi tūkstoši vēlētāju, tāpēc nevar otru no tribīnes apvainot, sakot, ka viņš ir demagogs, utt... Patīkami, ka baltieši, neraugoties uz savu akcentu, gramatiski pareizi izvirzīja jautājumus, precīzi formulēja domu un izskaidroja savu nostāju. Ievēroju, ka no Baltijas neviens delegāts, par spīti kritikai no citu delegātu puses, neatļāvās pateikt, ka oponents ir muļķis vai demagogs...

Baltijas deputāti izrādījās galvas tiesu pārāki par pārējiem, parādīja citiem parlamentārās cīņas formas.

Par Molotova–Rībentropa paktu. Tiešām, mēs ar to neko neieguvām, drīzāk otrādi. Kara gadījumā ar Vāciju jau 1939. gadā Polija būtu mūsu pusē, jo tikai caur to Hitlers visātrāk varēja ienākt Padomju Savienībā. Arī pasaules sabiedriskā doma tolaik bija mūsu pusē…

Attiecībā uz slepenajiem protokoliem es pieļauju domu, ka Staļins un viņa komanda tos ir iznīcinājusi, taču mani mulsina tas, ka oriģināli nav atrasti arī Rietumvācijā…

Ja atceramies, ar šādu nostāju savu runu vienā no sēdēm beidza arī Mihails Gorbačovs. Un daudzās galvās iezagās šaubas: ko darīt, ja oriģināli diemžēl neatradīsies?

PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas starptautiskās politikas un PSKP starptautiskās darbības katedras vadītāja vietnieka vēstures zinātņu kandidāta Ņikitas Zagladina viedoklis:

– Neesmu speciālists Baltijas jautājumos. Taču uz šajā reģionā notiekošajiem procesiem cenšos raudzīties objektīvi.

Ja mēs atzīstam, ka sociālismu dažādās valstīs ceļ dažādi, tad ir absurdi, ka mēs šo specifiku ignorējam pašu zemē. Šādas nostādnes atzīšana tikai starptautiskā mērogā, manuprāt, nav pareiza. Starp Baltiju un Vidusāziju ir vairāk atšķirību nekā starp Baltiju un Poliju vai Čehoslovākiju. Kāpēc gan Baltija nevarētu meklēt savu sociālisma attīstības modeli?

Pat tāda republika kā Krievijas Federācija savā attīstībā nav vienmērīga. Kas attiecas uz jums, tad jau tīri ģeogrāfiski Baltijai ir vieglāk izvirzīt jautājumu par tās īpašo statusu.

Kāpēc gan starp republikām nevarētu būt dažādas attiecību formas, kāpēc tās nevarētu veidot uz konfederatīviem, federatīviem un autonomiem pamatiem? Atkarībā no katras interesēm. Manuprāt, par reālām interesēm jāuzskata tās, kas nācijai ir pašreiz, nevis kaut kāda abstrakcija.

Jebkuras politiskas struktūras novecojas. Un dogmatiska turēšanās pie tām nav marksistiska. Šajā sakarībā var izvirzīt jautājumu: kāpēc, piemēram, Polijai un Ukrainai vai, teiksim, Ungārijai un Baltijai ir dažādi statusi? Vai mums nebūtu jārēķinās ar pasaulē atzītām attiecību mērauklām? Tas ir absurds, ka viss tiek vadīts no centra. Mums vēl nav pilnīgas valstī notiekošo procesu koncepcijas. Taču jau atkal ir manāma tendence uz universalizāciju. Bet visur nevar būt vienādi attīstības modeļi.

Var pieļaut, ka Baltijā ir ekstrēmas attīstības formas, taču man tur notiekošie procesi simpatizē. Ja esam marksisti, ja saprotam, kas ir progress un nāk par labu valstij, mums arī tā jārīkojas. Iespējamie Baltijas attīstības modeļi varbūt nederēs visiem, bet, manuprāt, tie valstī ievada progresīvu procesu.

Man nešķita, ka PSRS Tautas deputātu kongresā Baltijas pārstāvju runās bija jūtams zemteksts par izstāšanos no Padomju Savienības. Tas bija jautājums par attiecību maiņu.

Pasauli savā starpā vieno integrācijas procesi, suverēnas valstis daļu no savām suverēnajām tiesībām labprāt iegulda kopējā tirgus labā. Eksistē vispārcilvēciskas problēmas, un tirgus ir šāds vispārcilvēcisks iekarojums. Līdz šim mēs rīkojāmies pēc principa – darīt visu otrādi, nevis tā kā kapitālisti. Taču kapitālisms mūsu izaicinājuma dēļ sen jau ir mainījies. Sociālās nodrošinātības ziņā attīstītās valstis ir aizgājušas tālāk par mums.

Ja Baltijā sarīkotu referendumu, tad rezultāts, manuprāt, būtu atkarīgs no tā, kā tiktu izvirzīti jautājumi. Ja izvirza divas iespējas: saglabāt līdzšinējo kārtību vai izstāties no PSRS, vairākums noteikti izvēlēsies otro. Ja piedāvā trīs variantus: saglabāt visu, kā bija, izstāties vai sasniegt reālu suverenitāti PSRS kontekstā, atļaušos izteikt domu, ka vairākums nobalsotu par trešo iespēju.

Kaut arī tas ir apstrīdams jautājums, izstāšanās no Padomju Savienības, manuprāt, būtu zaudējums. Tieksme ātri sasniegt rezultātu, kā rāda prakse, var novest pie sociālajām katastrofām.

Tas nozīmē, ka republika var nokļūt pasaules saimnieciskajos vējos, kurus mēs praktiski nezinām. Tas ir tāpat, kā iemest cilvēku okeānā un teikt: peldi, kā māki!

Diezin vai jums izdotos ko radikālu izdarīt par labu nācijas saglabāšanai. Neizbēgami nāksies saskarties ar ārzemju kapitāla ievešanu. Tiklīdz kāda valsts iziet starptautiskā tirgū, ir jāpieņem attīstīto valstu uzvedības noteikumi, jānonāk šo valstu tradīciju varā. Bet šajā apritē ar dažiem izņēmumiem migrācija netiek ierobežota. Norobežoties ir ļoti grūti. Tagad pat tāda valsts kā Albānija sāk iziet starptautiskā tirgū.

Šobrīd attīstītās valstis ir katastrofisku procesu priekšā. Viena no aktuālākajām problēmām – savu nāciju saglabāšana. Rietumvalstīm pāri gājis darbaspēka vilnis no tā dēvētās trešās pasaules zemēm.

Itālieši, piemēram, ir norūpējušies par migrantiem no Lībijas, Ziemeļāfrikas. Savukārt Norvēģijā izveidojušās nacionālās frontes, kuru prasībās ļoti asi izvirzīts jautājums par migrantiem. Amerikas Savienotajās Valstīs sen šķiru konflikta vietā ir rasu konflikts. Prognozē, ka ap 2000. gadu ASV darbaspēka pieaugumā melnādainie būs pārsvarā pār baltajiem.

Hmaira Zagladina, Maskavas Starptautisko attiecību institūta zinātniskā līdzstrādniece:

– Manā rīcībā ir dati, ka tā dēvēto migrantu (darbaspēka) pieplūdums Šveicē atbilst 14,4%, Beļģijā – 9%, Francijā – 7,9%, VFR – 7,6% (sakarā ar pieņemtajiem likumdošanas aktiem tas gan ir samazinājies), Zviedrijā – 4,9%, Lielbritānijā – 4,4%.

Somi, minimāli pieaicinādami darbaspēku no malas, izrādījušies gudrāki par saviem kaimiņiem, acīmredzot mācījušies no viņu kļūdām. Somija savu līmeni sasniegusi soli pa solim. Šajā valstī ir augsts politiskās kultūras līmenis, saimnieciskās attīstības ziņā nav tik krasu kritumu, nav tāda nacionāla spiediena. Somiem ir izdevies saglabāt savas nācijas tīrību. Bet nevar zināt, cik ilgi tā būs.

Mēs ar savu reģionu nevienmērīgo attīstības līmeni esam tādā kā melnajā caurumā.

1992. gadā Eiropas koptirgus valstīs paredzēts ieviest vienotu pilsonību. Pie mums parādās pretēja procesa iezīmes – prasības pēc savām politiski teritoriālajām struktūrām. Tātad savu līdzšinējo politiku esam virzījuši pilnīgi citā virzienā.

Padomju Savienība sastāv no 58 teritoriālajām vienībām, 120 nācijām. Aiz katras – sava sāpe. Ko darīsim?

Jūs, baltieši, tik strauji un radikāli ejat uz priekšu, ka jūs var nesaprast pat tie, kas noskaņoti ļoti labvēlīgi. Man ir bažas, ka neveiksmes gadījumā jūs var pataisīt par galvenajiem vaininiekiem visā.

Un tomēr es cienu Baltiju, jo vismaz ir kam līdzināties. Aizvadītais PSRS Tautas deputātu kongress parādīja, ka visvairāk aplaudēja konservatīvajam viedoklim. Ja baltieši no mums aizies, ar ko mēs kopā paliksim? Bēdīgi, ka saprātīgākie no mums distancējas. Ja nebūs Baltijas, pārbūves piekritēju valstī būs krietni mazāk. Varbūt mums kopā tomēr izdosies izveidot jaunu internacionālismu?

Ņikita Zagladins:

– Marksisms iesākumā attīstījās kā zinātniskā humānisma mācība. Markss un Engelss saprata, ka tajos konkrētajos apstākļos tikai proletariāts var būt sociālā progresa veicinātājs un virzītājs. Manuprāt, marksisma humāno kvalitāšu pakāpeniskas zaudēšanas process sākās jau abu tā radītāju dzīves laikā. Ļeņins šķirisko momentu marksismā padarīja par galveno. Staļins to absolutizēja.

Ja izdosies atjaunot marksisma sākumideju – zinātniskā humānisma mācību, tai būs perspektīva.

Rietumos politika sen zaudējusi šķirisko raksturu. Politika veidojas uz nāciju konsensa bāzes. Caur kompromisiem Mihails Gorbačovs, manuprāt, veido šādu pārbūves konsensu.

Ja mēs atzīstam nāciju pašnoteikšanos, ir jāsaprot, ka katra tauta pati var atzīt savas tiesības. «Padomju tautas» kā jēdziena absolutizēšana izrādījās pārāk liels izskrējiens uz priekšu.

Diskusija ap Molotova–Rībentropa paktu ir sholastiska diskusija. Nāciju pašnoteikšanās iespējām ir jābūt arī bez šā pakta satura atšķetināšanas. Vai nevarētu būt humānākas šīs problēmas atrisināšanas formas?

No veselā saprāta pozīcijām raugoties, grūti izskaidrot, kāpēc mēs marksismā atzītas nostādnes nepiemērojam paši sev.

A. PASTALNIEKS