Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Izsalkušie

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Afganistāna. Nepazīstamais karš

Nauda valda pār pasauli. It visur un vienmēr. Gan ikdienā un sadzīvē, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, vienalga — vai tās ir lietišķas, vai intīmas. Naudaskāre bieži mūs vajā un pātago. Arī karā.

Kā izrādās, arī Afganistāna tur dienējušajiem (karojušajiem?) bijusi visnotaļ ienesīga komercdarbības plantācija…

Ivars Vakss astoņdesmito gadu otrajā pusē sava obligātā karadienesta divdesmit divus mēnešus aizvadījis, piedaloties padomju armijas karā Afganistānā.

— Par «afgāņos» aizvadīto laiku tu teici — bija forši.

— Protams, bijā arī ļoti dramatiski, pat traģiski brīži. Taču šoreiz par šausmām neminēšu, jo savulaik par to tika pieskandēta pilna pasaule.

Afganistānā aizvadīto laiku nenožēloju — ja kāds gluži neskrēja virsū ar mīnmetēju, tad visādi citādi bija samērā forši. Dienvidu augļi, kas pie mums ir deficīts un arī ļoti dārgi maksā, tur bija par baltu velti. Vīnogas, arbūzi, aprikozes, persiki, apelsīni, banāni, rieksti… Pastiep tik roku un plūc, protams, ja neuzkāpsi uz «rasķažkām» (mīnas)… Karš ir karš — vajag taču skatīties, kurp ej!

— Vai gan veselais saprāts un cilvēciskā dzīvotgriba nespēja atturēt no kārdinājuma?

— Ak, piesardzība vienmēr mēdz aizmirsties. Iedomājies! Karsta diena. Kolonna apstājās «zeļonkā» (oāzīte). Ceļa malā — augļu dārzs. Protams, trīs zaldātiņi jau skrēja turp. Nodārdēja komandiera pavēle: «Stoj, nazad!» 1 Divi atskrēja atpakaļ, bet viens tik drāzās uz priekšu, saplūca pilnu «hebešku» (kokvilnas formas tērps), nāca atpakaļ un brīnījās — kā tad tā, visi 50 metri nolikti ar «rasķažkām»… Tad uzmanīgi, soli pa solim, knapi, knapi izlīda cauri, lai neaizķertu un nesatricinātu kādu stīgu. Pat kamieļērkšķus nedrīkstēja pakustināt, jo bieži vien tiem bija piestiprināts mīnējuma viens gals. Astotais pasaules brīnums. Laimīgais! Paveicās čalītim, citādi būtu bez kājām… Turklāt mums visiem bija labi zināma pavēle — no ceļa nedrīkst atiet ne soli. Tāpat arī pilnīgi neko nedrīkstēja pacelt no zemes, vienalga, vai tā bija pildspalva, pulkstenis, vai kas cits. Arī no vietējiem iedzīvotājiem neko nedrīkstēja pirkt. Čalis nopērk pulksteni, izrādās — mīna ar palēninātu darbību. Pildspalva zemē — kontaktmīna…

— Kā tad īsti bija ar naudu? Kas, kur un kā varēja iedzīvoties?

— Virsniekiem bija brīva pieeja bankai. «Mirstīgie» naudu mainīja no rokas pie vietējiem. Desmit rubļu naudaszīmi mainīja pret 350 līdz 400 afoškām (afgāņi). Zaldāti naudu bankā mainīt nevarēja, tikai tad, kad sāka izvest karaspēku, arī mēs piekļuvām pie bankām. Viena rubļa naudaszīmes, «trīnīšus» un «piecīšus» nemainīja, jo tiem nav zelta seguma, savukārt 25 un 50 rubļu zīmēm bija augstāka likme nekā «ceineriem», bet simtnieki «gāja» viens pret 5000 līdz 5500 afgāņiem. Par 100 rubļiem varēja ļoti daudz ko nopirkt. Kabulā naudu ļoti brīvi varēja mainīt no rokas. Veikali no vienas vietas — tajos bija viss: no vissmalkākās dāmu veļas līdz pat vissarežģītākajai japāņu elektronikai.

Tā kā kādu laiku strādāju arī par šoferi, tad bieži bija jābrauc pa Kabulu. Vienmēr brauca vecākais virsnieks un vēl kāds… Viņiem tas bija brauciens (norīkojums?) tikai un vienīgi pa veikaliem… Pēc tam sekoja brauciens uz «komandantūru»: pilna kravas automašīna ar sviesta bundžām, konserviem, iebiezināto pienu. To visu viņi pārdeva vietējiem iedzīvotājiem… Protams, mēs (zaldātiņi) to nedrīkstējām darīt.

Kad «lielie priekšnieki» atvaļinājumā brauca uz mājām, tad gan ar lielu troksni: divus čemodānus pats nesa, divus — zaldāts. Tā nu katram «ģenerālim» pa četriem pieciem koferiem, un ne jau kādi mazie — puse no mūsējās «komercovkas»…

— Kādas bija zaldātu finansiālās iespējas?

— Mums naudu maksāja čekos, nevis rubļos. Varējām iepirkties vietējās kazarmu bodītēs. Sākumā ar čekiem varējām iepirkties arī speciālajos čeku veikalos savienībā. Pēcāk mums algas divas reizes palielināja, bet iepirkties varējām tikai kara tirgus apgādā (vojentorgā). Augstākā mēnešalga staršinam, vada komandiera vietniekam, bija 36 čeki. Tas nav daudz — vietējās karadaļas bodītē varēja nopirkt cigaretes… Firmas «Salamander» kurpes maksāja 50 čekus — nauda bija jākrāj vai arī «jāpažmiedz» jaunie… Komandieriem maksāja čekus uz vietas un vēl divtik rubļos pārskaitīja bankā savienībā. Tā, piemēram, bataljona komandierim mēnešalga bija apmēram 400 čeku (plus mīnus 20 čeki) un vēl 800 rubļu katru mēnesi tika pārskaitīti savienības bankā.

Arī čekus mainīja pret afoškām, bet tiem bija zemāks kurss nekā rubļiem. Zaldāti neko lielu pirkt nevarēja, jo uz mājām neko jau tāpat nedrīkstēja vest. Es nopirku «Montana» krosenes par 2000 afoškām, tas ir, par 70 rubļiem. Manuprāt, ļoti lēti, protams, atkarībā no tā, kā un par cik tika mainīti krievu rubļi. Veikalos, protams, varēja diņģēties. Es teicu, ka 2000 ir par dārgu, veikalnieks neielaižas, saku — iešu citur. Viņš uzreiz — labi ņem par 1500, un vēl iedod «sieteni» (sporta cepure ar nadziņu, kas tagad komercveikalos maksā 70 rubļus), «nagu graužamo» (tā komerccena šobrīd ir apmēram 25 rubļi) un elektriskās šķiltaviņas…

Visvairāk biju iecienījis Kabulas indiešu rajonu, tur man bija pazīstams pārdevējs Jura… Ļoti viegli bija saprasties, jo Afganistānā visi (pat mazi bērni) runāja krieviski. Tā, piemēram, brauc mašīna, apstājas, pieskrien klāt sīkais un prasa: «Čo jesķ, čo nada — benzin, kerosin, akumuļator, raģiator?» 2

— Kur jūs tikāt pie krievu rubļiem?

— Man, piemēram, naudu nelegāli sūtīja vecāki. Tina rubļus koppapīros un lika vēstulēs…

— Cik daudz un ko, dodoties atpakaļ uz mājām, varēja vest līdzi zaldāts?

— Varēja vest līdzi mantas, kuru vērtība nepārsniedza visa dienesta laika izdienas algu kopsummā. Tā bija ļoti maza summa, jo, neņemot vērā to, cik ilgu laiku tu «afgāņos» karoji, naudu rēķināja tikai par pusotru gadu.

Ierindniekam maksāja 9 čekus mēnesī, pēc paaugstināšanas — apmēram 16 līdz 18 čekus. Par to varēja nopirkt divus pārus kurpju, viss pārējais «aizgāja» sīkumos: skuveklis, ziepes, zobu pasta…

Patiesībā es biju smuki sapircies, taču man nelaimējās — savas pekeles uzticēju nest vienam leišu praporščikam, kurš likās it kā savējais, bet… tā arī savas paunas vairs neredzēju. Tāpat jau atvedu foršas bikses, kurpes, krosenes, japāņu «maģi» un vēl dažādus sīkumus.

— Vai arī komandieriem bija kādi ierobežojumi mantu izvešanā?

— Viņi veda visu, ko varēja aizvest. Kad paši «kungi» brauca, tad stiepa, cik tik vien var panest — apkrāvušies no galvas līdz kājām, arī uz muguras un galvas pa sainim… Ja atvaļinājumā devās kāds viņu novadnieks (tā sauktie «zjomi» vai «zemļaki»), tad arī tam nabagam uzkrāva plecos maisiem vien…

— Vai Afganistāna padomju armijai, tavuprāt, bija karalauks vai tirgus laukums?

— Viena vienīga «plika» tirgošanās… Kad bija jākaro, tad bikses pilnas. Sevišķi tie, kas bija tikko beiguši armijas skolas: pulkā — lieli priekšnieki, bet operācijā — kājas krustām, stāv un brīnās, prasa «dembeļiem», ko darīt…

— Kāds bija jūsu tirgošanās komerciālais izdevīgums? Mazliet pastāsti arī par cenām!

— Dienesta laikā Afganistānā pīpējām tikai un vienīgi lepnas cigaretes «More», tās maksāja 100 afošku, tas ir mazāk nekā vienu rubli, jo bankā pret rubli mainīja 133 afgāņus (kā zināms, pie mums «More» cena ir 40 un vairāk rubļu). Japānā ražota skaista siltā ziemas vējjaka maksāja 1800 afoškas, tas ir apmēram 18 (!) bankā mainīti rubļi vai arī 70 rbļ., ja maiņa notikusi «no rokas».

«Ofiņi» sapirkās videomagnetofonus ka biezs — katra istabā vismaz pa vienam… Japāņu divkasešu magnetofons maksāja 400 līdz 500 čeku, tas ir apmēram 500 rubļu. Par afoškām elektropreces iznāca nedaudz dārgāk, taču mēs pārdevām visus krievu karavīra formas piederumus un tādējādi pelnījām naudu. Pret vateni varēja iemainīt ļoti labu, modernu un arīdzan dārgu japāņu vējjaku (pilnīgi jauns vatenis bija pat dārgāks nekā japāņu vējjaka). Vatenis maksāja 2500 līdz 3000 afoškas, bet Japānā ražotā modesprece — 2000 afgāņu. Vietējie pirka arī autoriepas. Nevaru pat iedomāties, kāpēc viņi to darīja?

Afganistānā viss bija gluži kā apburtajā lokā, ļoti likumsakarīgi. Tā, piemēram, afgāņi pirka mūsu tanku tukšās čaulas un pēc tam taisīja mīnas, no kurām cietām gan paši, gan arī padomju kaujas tehnika. Cinkotā čaula maksāja 800 afošku, bronzas čaula — 1200. Nebaidījāmies, pārdevām, jo naudu taču gribēja visi. Iedzīvoties varēja, protams, zaldātu iespējas bija daudz niecīgākas nekā «kungiem», taču arī mēs dažkārt kooperējāmies ar «ofiņiem» un pārdevām veselas autocisternas ar benzīnu. Šāda cisterna maksāja apmēram 30 tūkstošu afošku, savukārt pilnīgi jauna Japānā ražota automašīna tojota ar turbomotoru — 2 miljonus afgāņu, tas ir apmēram 10 tūkstoši rubļu.

— Baigās mahinācijas!

— Sākumā jau padomijas tankus sagaidīja ar puķēm. Urā, atbrīvotāji! Taču pēcāk… Kā jau visur — kur krievi pāri gājuši, tur zāle neaug — meta akmeņus pakaļ…

Protams, kad karaspēku sāka izvest, naudas kurss nokritās un rubļi kļuva stipri lētāki, čeki vispār gandrīz uz nulli…

— Pa kuru laiku karojāt?

— Kaujās gāja visi tikai līdz pulka komandierim, dažkārt (taču ļoti reti) arī kāds diezgan paaugsts divīzijas priekšnieks. Armijas virspavēlniecība tikai dažreiz mežonīgas apsardzes pavadībā apbraukāja kara daļas… Viņu ierastais maršruts bija: armijas štābs — Kabulas lidlauks…

 

Kristīne Zvirgzdiņa



1 Stāt, atpakaļ!

2 Kas ir, ko vajag — benzīns, petroleja, akumulators, radiators?