Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Pelnījuši dzīvību!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi A. Ūpe

Janvāra notikumi bija smags pārbaudījums latviešiem, un tie pierādīja, ka mazā latviešu tauta ir stipra un spējīga cīnīties par savas valsts neatkarību. Janvāra notikumi pierādīja, ka latvieši nepieciešamības gadījumā ir spējīgi saliedēties kopīgiem mērķiem.

Viss sākās 13. janvārī, kad notika tautas manifestācija Daugavmalā Rīgā. Jutāmies ļoti vienoti un satraukti. Vienu brīdi pūlī paklīda baumas, ka Vanšu tiltam tuvojoties tanki. Tajā brīdī pūli pāršalca jūtu vilnis, sejās parādījās satraukums, bet tūlīt pa skaļruni tika paziņots, ka tās ir tikai baumas. Uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi, bet ilgi miera un drošības sajūta cilvēkos nevaldīja. Redzot notikumus Lietuvā, 13. janvāra vakarā tika apstiprināts aicinājums celt barikādes Rīgā, vēlāk arī citās Latvijas pilsētās. No Durbes uz Rīgu devās divi autobusi, kuri mainījās ik pēc 24 stundām.

Vīrus sadalīja divās grupās. Viena grupa tika nosūtīta apsargāt Augstākās Padomes ēku, otra uz Radionamu. Katram tika izsniegta Latvijas Republikas Brīvprātīgo tautas kārtības sargu pagaidu apliecība. Tikai uzrādot šo apliecību, varēja nokļūt apsargātajā ēkā. Vīriešiem tika izsniegtas kartītes, kuru pamatā bija sarkanbaltsarkanais karogs. Uz tām bija norādīta vīrieša asins grupa un dzīvesvieta.

Tā kā pēc profesijas esmu medmāsa, mani nosūtīja uz Rīgas Doma baznīcu, kur bija izvērsta lazarete. Izveidotajā lazaretē bija sagatavots viss nepieciešamais, lai vajadzības gadījumā sniegtu palīdzību ikvienam — šļirces, marles, asinis, gultas. Uz maiņām dežurēja vairāki Rīgas ārsti, medmāsas no visas Latvijas. Neviens nesēdēja dīkā, tika sagatavots viss vajadzīgais, lai nepieciešamības gadījumā viss būtu pa rokai. Dežūras mainījās ik pēc 4–6 stundām. Sajūta bija tāda, it kā atrastos frontes līnijā un gaidītu ievainotos. Neskatoties uz to, ka Doma baznīcā bija lazarete, katru dienu notika dievkalpojumi, spēlēja ērģeles. Jebkurš varēja nākt un aprunāties ar mācītāju. Cilvēki nāca un priecājās par doto iespēju lūgt Dieva svētību sev, saviem tuviniekiem un valstij.

Ielās bija daudz cilvēku, dega ugunskuri, dažviet muzikanti spēlēja un uzmundrināja barikāžu dalībniekus. Arī Rīgas iedzīvotāji nenoskatījās uz notiekošo no malas. Vecas tantes nesa siltu kafiju, tēju, siltu ēdienu. Neviens nežēloja to mazumiņu, kas viņam piederēja. Netrūka pilnīgi nekā. Par siltumu arī nevarēja sūdzēties, jo malkas bija pietiekami (to bija sagādājuši gan Rīgas iedzīvotāji, gan tā tika vesta no citām Latvijas vietām). Katru rītu tika uzposta apkārtne, visi gruži savākti. Par to rūpējās paši barikāžu dalībnieki. Visā Rīgas centrā bija novietoti betona bluķi, kā arī smagās mašīnas un lauksaimniecības tehnika. Uz barikādēm bija piestiprināti arī plakāti ar dažādiem uzsaukumiem, īpaši uzsverama ir cilvēku savstarpējā saprašanās, attiecības. Varēja pieiet pie jebkura cilvēka un aprunāties kā ar tuvu draugu. Ja vajadzīga bija naudiņa, tad prasīt varēja jebkuram, atteikt neviens neatteica. Šī saskaņotība un vēlme palīdzēt bija barikāžu laika galvenais ieguvums. Uzsverams ir arī tas, ka barikādēs piedalījās ne tikai latviešu tautības pārstāvji, bet arī krievi, poļi, ukraiņi... Cittautieši pret mums izturējās tāpat kā mēs pret viņiem, neizjutām nekādu atšķirību mūsu starpā, jo bija viens mērķis — Brīvība. Neskatoties uz bailēm un satraukumu, kas virmoja visapkārt, cits citu atbalstījām gan morāli, gan materiāli. Dega ugunskuri, cilvēki bija sapulcējušies ap tiem, uzmundrināja viens otru, stāstīdami dažādus piedzīvojumus. Visapkārt valdīja satraukums, kurš nav aprakstāms, tas bija jāizjūt katram personīgi.

Baisms un nepatīkams brīdis bija jāpiedzīvo, kad helikopters laidās pāri Rīgas namiem, kaisīdams lapiņas ar uzsaukumiem. No helikoptera bija dzirdams sauciens: "Agri vai vēlu jūsu stunda sitīs!" Bija redzams, ka neviens nenobijās, bet, ja nobijās, tad neizrādīja to. Visi turējās ļoti braši. Lai cīnītos ar OMON vienību, ja būtu nepieciešams, cilvēki bija nodrošinājušies ar visparastākajām lietām — akmeņiem, dzelzs stieņiem, ūdens šļūtenēm. Lai iegūtu un nosargātu valsts neatkarību, mēs bijām gatavi uz visu.

Tā kā autobusi mainījās ik pēc 24 stundām, vienu dienu aizbraucu uz mājām pārģērbties un devos uz Liepāju (barikādes tika organizētas ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā, Kuldīgā un citās pilsētās). Protams, salīdzinot barikādes Liepājā un Rīgā, Liepājas barikāžu dalībnieku aktivitāte nebija tik izteikta, bet liepājnieku organizētība ir vērā ņemama. Liepājā tika apsargāti trīs objekti — pilsētas valde, pasts, televīzijas tornis.

Es uzturējos pie pasta. Šeit, tāpat kā Rīgā, bija savesta lauksaimniecības tehnika, ceļamkrāni un autobusi. Visapkārt bija daudz cilvēku, kuru sejās varēja lasīt bažas, nemieru, nopietnību. Daļa domīgi skatījās tālumā, citi runāja par notikumu tālāko gaitu. Visi jutās ļoti vienoti kā viena liela, nešķirama ģimene, kura cīnās par saglabāšanu.

Skumīgi bija, uzzinot, ka Rīgā gājuši bojā cilvēki, tāpēc, jūtot godu un cieņu pret šiem cilvēkiem, piedalījos izvadīšanā. Tā bija gara, satraucoša un neaizmirstama procesija. Uz mirušo kapiem bija salikts puķu kalns. Viņi šos ziedus bija pelnījuši, bet viņi bija pelnījuši arī dzīvot.

Barikāžu laiks bija vienlaikus satraucošs, jūtu un baiļu pilns. Nevarēja paredzēt, kas notiks nākošajā dienā, mirklī. Uz barikādēm sabrauca daudz cilvēku, nezinādami, kas notiks, kāds būs viņu liktenis. Tās galvenokārt atceras un atcerēsies tie, kas to piedzīvoja. Es viennozīmīgi varu teikt, ka piedalīties bija vērts. Ja nebūtu piedalījušies tik daudzi cilvēki, viss varbūt būtu beidzies savādāk.

 

Pierakstījusi A. Ūpe