Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mana meita sāk mācīties vēsturi

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Viensvētdien laikrakstā «Cīņa» izlasīju apaļā galda sarunu par dažādiem mūsdienu skolas darba aspektiem. Tostarp — arī par vēstures mācīšanu. Viena no izteiktajām domām gan apbēdināja, gan pārsteidza, proti, par to, ka vēstures skolotāji diez vai būs tik patstāvīgi, ka tagad gribēs un varēs skolēniem skaidrot vēsturi jaunā un patiesā gaismā.

Ko nu? Vai tad tiešām būs jāgaida vēl daži gadi, lai pedagogs, kas savulaik beidzis augstskolu, uzmanīgi un piesardzīgi sāktu klaušināties apkārt, jautādams, ko un kā tagad mācīt?! Vai varbūt viņi gaidīs vērtīgas norādes «no augšas»? Varbūt — ka tik kaut kas nenotiek! — turpinās mācīt (mānīt) bērnus pēc tām pašām mācībgrāmatām, kuras «veiksmīgi» izmantojām līdz šim?

Ieskatījos meitas 4. klases mācībgrāmatā, ko sauc «Latvijas vēstures stāsti». Autors — I. Baumerts. Izdota Rīgā, 1984. gadā. Protams, protams, es saprotu, ka grāmata izdota pirms četriem gadiem, tātad rakstīta vēl vairāk nekā pirms četriem gadiem — stagnācijas ziedu laikos, un nebūtu godīgi laikrakstā, kas spēj operatīvi atsaukties uz notikumiem un pat viest zināmas pārmaiņas sabiedriskajā apziņā, kritizēt novecojušos grāmatu. Taču gribu vērst uzmanību uz ko citu. Proti, šobrīd tieši vēstures skolotājam jābūt tam cilvēkam, kas stāsta patiesību. Protams, jāpatur prātā grāmatas hronoloģiskais iedalījums, bet jāstrādā pēc patiesības diktāta. Taču negrasos norādīt skolotajiem viņu darba lauka maliņas un domas aruma dziļumu — katrs godīgs strādātājs tās zinās labāk par visiem norādītājiem. Dabīgi, ka nevaram pilnīgi aizvērt to mācībgrāmatu — tajā daudz kas ir labs un pamācošs. Galvenais ir reāli uz to raudzīties un atcerēties, ka pedagoga priekšā ir bērni, kuri ir tās paaudzes pārstāvji, kas pirmā dzirdēs patiesību.

Patētiski vārdi, protams. Bet šī doma tomēr jāpatur prātā. Jo nav vērts ar atpakaļejošu datumu nepārtraukti pārmest vienam vai otram vēsturniekam, ka viņš slavinājis nepatiesību. Atzīsim, ka mēs katrs to esam darījusi — cits vairāk, cits mazāk. Tā tas ir bijis pieņemts. Tas bija normāli. Citādi nevarēja būt. Un mums katram par to ir kauns. Taču tagad, kad mana meita, atnākusi no skolas, saka: «Es vēsturē dabūju piecnieku!», manī rodas pamatots nemiers — ne visu no 4. klases mācību grāmatas (tāpat kā droši vien no citu klašu mācībgrāmatām) drīkst izmantot.

Lasu. «Mācīdamies vēsturi, tu labāk sapratīsi, kādu garu un grūtu ceļu nostaigājušas mūsu zemes tautas, līdz tās uzcēla tādu laimīgu dzīvi, kāda ir mūsu sociālistiskajā Dzimtenē.» Ceru, ka skolotāji komentēs, ko nozīmē termins «laimīgā dzīve». Skaidroju meitai šīs visnotaļ «laimīgās dzīves» cenu. Iespējams, ka viņa daudz ko nesaprot, un diez vai arī būtu labi, ja viņa visu saprastu — tas būtu nežēlīgi. Bet viņa tomēr zina. ka viņas vecvecmāmiņu izsūtīja uz Sibīriju. Viņa zina arī to, ka izsūtīja tūkstošiem citu nevainīgu cilvēku. «Par ko?» — viņa vaicā. Es nevaru viņai to paskaidrot. Baidos, ka viņa to savā bērna taisnprātībā nesapratīs. Es nevaru viņai arī paskaidrot, kāpēc mums, viņas vecākiem, un citiem pieaugušajiem cilvēkiem visbiežāk acis gan nemirdz pateicībā par to, ka «laimīgās dzīves» vārdā mēs diendienā cīnāmies ar pagaidu grūtībām…

Bet es ļoti ceru, ka vēstures skolotājs pratīs bērniem skaidrot šo fenomenu viņiem saprotamā valodā.

«Tajā laikā, kad Padomju Savienības tautas sekmīgi cēla sociālismu, Latvijas darbaļaudis atradās kapitālistu jūgā.» Nu, ko lai tagad domā mazais cilvēks, kurš izlasa šo teikumu? Es godīgi izstāstītu, ka sociālisms (1937. —1940. gadā) bija ne tikai grandiozas būves un vispārēja jauncelsmes sajūsma, bet arī asiņaina un nežēlīga vara, kas atņēma bērniem vecākus, vara, kas nevainīgus cilvēkus nogalināja vai aizsūtīja uz tāltālām nometnēm, vara, kas noziedzīgu ideālu vārdā neļāva brīvi elpot…

Ar interesi lasu tālāk: «Sarkanās Armijas daļas, kas saskaņā ar noslēgto līgumu atradās Latvijā, deva drosmi darbaļaudīm.» Nesaprotu, kāpēc gan skolēniem nepastāstīt patiesību par 1940. gadu Latvijā?…

Ai, nu gan aizrāvos! Bērnam taču tikai desmit gadu, ko gan viņš saprot no tā visa? Bet redzu, kā meitai acis zib, viņa grib zināt kaut ko vairāk, nekā rakstīts baltiem diegiem cauršūtajā grāmatā. Nu, stāstu arī. Par Pļaviņu HES (grāmatā — iedalījumā «Padomju cilvēki ceļ komunismu»), kas «izvērtās par īstu tautu draudzības celtni», par Rīgas HES, par to, ka «pašlaik tiek celta Daugavpils HES», par to, ka «Rīgā sākti priekšdarbi metro būvniecībai». par to, ka «arvien vairāk palielinās Rīgas iedzīvotāju skaits». Pēc visiem tiem knapi apvaldāmās sajūsmas saucieniem arī man gribas celties spārnos. Un to es arī daru pēc teksta, ko izlasu 69. lappusē: «Jā, Rīga dimd, Rīga dimd! Atbildot uz tautas dziesmā izteikto jautājumu: «Kas to Rīgu dimdināja?» — droši varam teikt — darba tauta, padomju cilvēki Rīgu dimdina, ceļot to modernāku, ērtāku, skaistāku!»

Komentāri, kā saka, lieki, un tobrīd atliek cerēt uz vēstures skolotāja godīgumu, uz viņa iekšējo pārliecību, ka bērniem drīkst teikt vienīgi patiesību. Jo tādos ceturtklasniekos sāk veidoties kaut kas no personības, no pilsoniskuma.

Bet nepietiek tikai paust skumjas par jaunas mācību grāmatas neesamību. Lieliski ir tas, ka vēstures skolotāji kopā ar zinātniekiem, dažādu neformālo kustību dalībnieku mudināti, ir izstrādājuši jaunu Latvijas PSR vēstures programmu, kā arī mācību līdzekli skolēniem (1. tematu). Pateicība par šo darbu pienākas Rīgas 69. vidusskolas skolotāja ODISEJA KOSTANDAS vadītajai Latvijas vēstures 4. klases programmas izstrādāšanas komisijai, Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijai, LKP CK Partijas vēstures institūtam, Latvijas PSR ZA Vēstures institūtam un P. Stučkas LVU Vēstures un filozofijas fakultātes PSRS vēstures katedras vadītājam Heinriham Strodam. Paldies par ieinteresētību un atsaucību! Taču — lai ikvienam skolēnam pietiktu mācībgrāmatas (jaunās!), ir nepieciešams pavairot šo mācīblīdzekli. Tāpēc lūdzam atsaukties privātpersonas, iestādes vai organizācijas, kas ir ar mieru palīdzēt. Ir jādomā, kā pavairot mācībgrāmatu: ar rotaprinta palīdzību vai kā citādi. Mums katram taču ir skaidrs, ka bērniem jāmācās patiesa vēsture. Un šai jomā mēs paši varam sev palīdzēt. Tos, kas gatavi palīdzēt grāmatas izdošanā, LŪDZAM ZVANĪT UZ LAIKRAKSTU «PADOMJU JAUNATNE» pa tālruni 466177.

Un vēl. Raug, ko saka republikas Tautas izglītības ministrijas Vispārējās vidējās izglītības galvenās pārvaldes priekšnieks Austris Vasips:

— Programmu un mācību līdzekli izmantos vairākās republikas skolās. To skaits varētu svārstīties no 20 līdz 30. Tas būs eksperiments. Taču domāju, ka ceturtklasniekiem šī programma varētu būt par grūtu. Protams, laiks rādīs, kā veiksies. Oktobrī jau varēsim vērtēt eksperimentu, protams, ne jau galīgos rezultātus, bet tā gaitu.

Manuprāt, daudz kas ir atkarīgs tieši no pedagoga: kā viņi pratīs un gribēs bērniem skaidrot sarežģītas tēmas un problēmas. Protams, eksperiments ir eksperiments, taču ļoti uztrauc daudzu tautas izglītības nodaļu vadītāju pārāk piesardzīgā un nogaidošā attieksme pret jauno programmu. Vai tad nebūtu laiks mēģināt ievirzīt darbu jaunās sliedēs, vēl jo vairāk tāpēc, ka vēstures skolotāji vienmēr bijuši tie, kas sūkstās par jaunu koncepciju un jaunu mācībgrāmatu trūkumu?

Kā mēs alkstam patiesības… To nesaku ar ironiju vai augstprātīgu pasmīnēšanu. Mēs patiešām alkstam pēc tās. Tikai ļoti bieži baidāmies, esam nebrīvi savā attieksmē pret īstenību. Iespējams, ar visu savu būtību to sapratīšu tad, kad meita man pavaicās: «Mamma, kas ir brīvība?» Es mirkli padomātu un atbildētu: «Brīvība ir pateikt patiesību.»

ELITA VEIDEMANE