Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Dainis Īvāns: tik ar prātu uzvarēsim tumsu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
LTF pirms II kongresa – panākumi, problēmas un perspektīvas
Pārpublicējums no «Skolotāju Avīzes». 1989. g. 20. septembrī

– Kongress būs aizvadītā gada rezumējums. Kāds ir tavs vērtējums šim laika periodam?

Es domāju tā tik bagāta gada kā aizvadītais mūsu tautas vēsturē nav bijis. Laikā starp abiem kongresiem esam panākuši daudz vairāk nekā visā pēdējā pusgadsimtā. Mēs varam būt gandarīti, ka vismaz likumdošanas ziņā ir izpildīta Tautas frontes pirmā programma ir pieņemta Deklarācija par Latvijas suverenitāti, ir panāktas izmaiņas Konstitūcijā, ir citi juridiski akti. Tātad beidzies politikā ieiešanas gads, straujā izrāviena gads. Pienācis brīdis, kad nepieciešams stabilizēt kustību, jāsāk minēto un citus juridiskos aktus izmantot, lai veiktu konkrētu darbu Latvijas labā.

– Vai starp aizvadītā gada galvenajiem ieguvumiem nebūtu jāmin arī ciešu sakaru nodibināšana Baltijas valstu starpā?

Jā, domāju, tas ir ļoti svarīgs politisks panākums. Baltijas tautas visas savas garās vēstures laikā tik vienotas kā tagad nekad nav bijušas. Mums ir nodibināts kopīgs koordinējošs orgāns Baltijas Padome. Mēs esam nonākuši pie idejas par vienotu Baltijas tirgu, tā ir bezprecedenta ideja, jo faktiski uz vecas, brūkošas sistēmas, uz totalitāras impērijas drupām tiek veidota kvalitatīvi jauna, ļoti cilvēciska un līdztiesīga savienība. Tā pastāv starp Lietuvu, Igauniju un Latviju, bet turpmāk tai, iespējams, gribēs pievienoties arī Baltkrievija, varbūt vēl kāda cita republika.

– Tomēr vērtējumi Tautas frontei ir dažādi. Tiek runāts par šķelšanos starp kreiso un labējo spārnu. Nupat Ilmārs Bišers «Padomju Jaunatnē» ir publicējis rakstu, virsrakstā likdams zīmīgu jautājumu – kurp iesi, Tautas fronte? Kā tu vērtē Tautas fronti no tās vienotības, saliedētības viedokļa?

Jā, ir dalīšanās, rodas jauni viedokļi, ir mēģinājumi paust tikai savus uzskatus, ir tieksme tos uzspiest citiem. Taču tas ir ļoti dabisks process mēs mostamies, sākam sevi apzināties. Arī tas, ka pieaug pretenzijas, nav nekas neparasts. Galvenais, lai mēs tomēr nenolaistos līdz sīkumainam kašķim, kad aizmirstas galvenais mērķis, kad katrs veido savu partiju un iet pa savu ceļu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mērķis mums ir viens, strīdi un diskusijas ir vajadzīgas, bet tikai tādēļ, lai atrastu taisnākos ceļus uz mūsu kopīgo mērķi uz suverenitāti un demokrātiju.

Radikālie spēki pārmet, ka mēs virzāmies pārāk lēni, ka esam par daudz apdomīgi. Bet Tautas frontei ir bīstama pārmērīga radikalizācija, jo tas laupa mums manevrēšanas iespējas.

No otras puses, mūs kritizē, ja tā var teikt, reālpolitiķi par it kā pārmērīgo radikālismu. Izlasīju minēto Ilmāra Bišera rakstu «Padomju Jaunatnē», viņu ļoti cienu, piekrītu viņa viedoklim. Tomēr rodas pretjautājums kur bija Ilmārs Bišers, kur bija Juris Bojārs, kad visi šie strīdīgie jautājumi tika risināti Tautas frontes ietvaros?

Jā, kritika ir pareiza, bet šiem mūsu lieliskajiem juristiem, kas stāvēja pie Tautas frontes šūpuļa, kas daudz izdarīja tās labā, gribu pārmest par to, ka melnā darba periodā viņi faktiski pameta Tautas fronti likteņa varā, noskatījās uz to no malas. Varbūt te vainojama viņu aizņemtība, bet tas tomēr nav attaisnojums. Es ceru, ka pēc kongresa, pēc jaunās Domes un valdes vēlēšanām mūsu kopatbildība par Tautas fronti pieaugs. Es ceru, ka arī reālpolitiķi, kas tagad kritizē un saka mēs ar jums nesadarbojamies, sapratīs, ka bez Tautas frontes pazaudēsim visu un nesasniegsim arī tos mērķus, ko viņi uzskata par reāliem. Es domāju, ka atmodas lielākais iekarojums ir un paliek Tautas fronte.

– Liekas, ka turpmāk nebūs vienkāršas attiecības ar LKP. Ir dzirdēts spriedums, ka pēc LTF jaunās programmas pieņemšanas komunisti vairs nedrīkstēšot atrasties Tautas frontē. Kā, pēc tavām domām, turpmāk veidosies šīs attiecības?

Šajā demokrātijai izšķirošajā brīdī, un nākamais gads tai nesīs vislielākos pārbaudījumus, mēs visi esam savā starpā ārkārtīgi cieši saistīti. Bez Tautas frontes atbalsta, bez tās pozitīvajiem centieniem partija nevar pastāvēt. Tāpēc es galīgi nepiekrītu Jānim Vagrim, kas nupat, tikdamies ar propagandistiem, paziņoja, ka Tautas fronte ir destruktīvs spēks. Kas tad būtu tas jaunradītājs spēks? Diemžēl ne jau nu partija, drīzāk gan Tautas fronte ar savām ierosmēm, partija visu laiku ir vilkusies astē. Un šobrīd, kad joprojām konservatīva, nepārbūvēta ir pati partija, nosaukt Tautas fronti par destruktīvu spēku ir ārkārtīgi bīstami, tā ir liela vieglprātība. Tas nozīmē aizmirst, cik daudz Tautas fronte darīja vēlēšanu laikā. Ja būs ultimāti par biedra kartes nolikšanu, tad, es domāju, ka zaudētāja būs pati partija. Protams, zaudēsim arī mēs, jo partijā, kurai joprojām ir milzīga vara, noteicošās pozīcijas sagrābs konservatīvie spēki. Taču partijai šis zaudējums būs lielāks, jo ar reakcionāru politiku tā nekur tālu netiks.

– Turklāt šīs pārmaiņas ļoti sāpīgi skartu atsevišķus partijas vadītājus personīgi. Piemēram, Jāni Vagri vai Ivaru Ķezberu.

Jā, ja viņus neatbalstīs progresīvo partijas biedru daļa, tad reakcionārā jau nu nekādā gadījumā. Viņiem būtu laiks to apzināties.

– Kaut arī pārmetumi par nacionālismu ir uz smiltīm dibināti, tomēr Tautas frontei aktuāls ir jautājums par attiecībām ar cittautiešiem.

Domāju, nepieciešams cittautiešus vairāk iesaistīt kopīgajā jaunrades darbā. Nevajag domāt tā mēs darīsim, mēs veidosim Latviju, bet jūs pēc tam pieaicināsim. Ja cilvēks pats veidos mūsu iecerēto demokrātisko valsti, viņš jutīsies līdzatbildīgs. Pienācis laiks Tautas frontes nodaļās galveno akcentu likt uz sociālajām problēmām, uz demokrātiju, cilvēka brīvību, uz humānisma idejām. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka nāciju pašnoteikšanās tiesības ir nesaraujami saistītas ar cilvēka tiesībām, ar tā brīvību. Ja būs garantētas cilvēka tiesības, tad arī nācijas pašnoteikšanos nevarēs mums atņemt. Ikviens cilvēks grib dzīvot tādā sabiedrībā, kura nepazemo cilvēka pašcieņu, un šādas valsts izveidošana var būt mērķis, kas vieno mūs visus.

– Laikam lieki jautāt, kas Tautas frontei pats svarīgākais ir turpmāk? Manuprāt, tā ir gatavošanās vēlēšanām. Ka tu vērtē Tautas frontes iespējas šajā ziņā?

Domāju, mēs varam uzvarēt Latvijas parlamenta vēlēšanās, taču vienīgi tad, ja spēsim tām gudri sagatavoties. Mani uztrauc mūsu cilvēku pasivitāte. Mēs esam gatavi savākt parakstus vai sareģistrēt pilsoņus, bet ne vienmēr spējam aktīvi iesaistīties priekšvēlēšanu darbā, kas ir ārkārtīgi grūts. Nepieciešams jau tagad meklēt kandidātus un gatavot augsni viņu uzvarai. Diemžēl cilvēki nepiedāvā jaunus pretendentus. Aptauja rāda, ka atkal tiek minēti tie paši cilvēki, kuri jau kandidēja PSRS deputātu vēlēšanās. Taču tagad mums vajadzīgi citi pretendenti. Ir jāatceras, ka pareizi izraudzīts kandidāts nozīmē astoņdesmit procentus no panākumiem vēlēšanās. Vēl viena problēma nacionālais jautājums. Mums jāprot saliedēt ap sevi visus progresīvos spēkus. Ja nespēsim ar cittautiešiem izveidot vienotu demokrātisko spēku bloku, zaudētāji būsim visi. Mūsu pretinieki to vien gaida.

– Vai pilsoņu komitejas šajā ziņā nav traucēklis?

Komitejas ir traucēklis, turklāt liels traucēklis, kas mūsu stāvokli vēlēšanu cīņā padara ārkārtīgi grūtu. Neatkarības kustības vadītāji arī gatavojas piedalīties šajā kampaņā. Protams, viņi gribēs kandidēt nacionāli viendabīgajos apgabalos. Bet vai viņi ir padomājuši, kā mums klāsies citās vietās? Arī «grūtajos» apgabalos būs jācīnās, un tas būs jādara Tautas frontei. Es pat sāku šaubīties, vai šobrīd Tautas fronte vispār var veidot vienotu vēlēšanu platformu ar LNNK. Pie manis vizītēs nāk daudzi mums labvēlīgi noskaņoti cittautieši, un es jūtu, cik stipri viņus satrauc pilsoņu komitejas. Man ļoti nepatīk, ka tās tiek saistītas ar Tautas frontes vārdu. Tā ir LNNK lieta. Diemžēl šobrīd Tautas frontei negodīgiem paņēmieniem tiek uzspiesta pilnīgi sveša ideja.

– Acīmredzot Domes lēmumā vajadzēja daudz krasāk norobežoties no pilsoņu komitejām.

Jā, pareizi. Tomēr Domes sastāvs bija tāds, ka nobalsoja par esošo lēmumu. Vislabāk šo problēmu saprot Marina Kosteņecka un Vladlens Dozorcevs, kuri gandrīz vai asarām acīs lūdza norobežoties no komitejām. Mums nepieciešams viņos ieklausīties, jo viņi vislabāk spēj apzināties, kādu ļaunumu var nest pilsoņu komitejas.

– Domāju, daudziem Tautas frontes aktīvistiem pietrūkst prasmes lemt un rīkoties kā politiķiem. Saka: tauta ir radikāli noskaņota, un mums jāpieņem lēmumi, kas atbilst šīm noskaņām. Bet – vai šāda pozīcija vienmēr būs pareiza? Vai nav jāņem vērā arī citi faktori?

Mēs aizmirstam, ka piecdesmit gadus esam dzīvojuši totalitārā sabiedrībā, kur tautai lika domāt tā, kā izlēma «kaut kur augšā». Un daudzi gaida, ka arī tagad Tautas frontes vadība visu izlems viņu vietā. Mēs cenšamies lauzt šo stereotipu, gribam, lai lemj un dara paši uz vietām, lai domā katrs cilvēks. Taču ne vienmēr tā notiek. Attieksme pret pilsoņu komitejām veidojās vecās inerces garā. Šo ideju pasvieda no augšas, ārēji tā izskatās itin skaista, bet nopietna vērtējuma nebija. Domāju, arī tautas smadzenes inteliģence nespēja palīdzēt, lai ļaudis saprastu un pareizi novērtētu komitejas.

– Manuprāt, šajā ziņā laikraksts «Atmoda» nospēlēja lielu lomu. Tas aizstāvēja Tautas frontei neraksturīgu pozīciju.

Nevis neraksturīgu bet to es jau teicu redakcijas ļaudīm un varu uzsvērt vēlreiz «Atmoda» praktiski kļuvusi par Neatkarības kustības izdevumu. Mums tomēr vajadzīga avīze, kas pauž Tautas frontes viedokli. Ceru, turpmāk situācija mainīsies, bet pagaidām ir tā, ka esam palikuši bez savas avīzes. Kongresā mums jādomā par redakcijas sastāvu, par avīzes kursu.

– Vai nav bažu, ka kongress var pārvērsties par skaļas klaigāšanas arēnu, tā radot aplamu iespaidu par Tautas fronti?

Ir pamats tādam uztraukumam. Valdes locekļi tagad aktīvi piedalās nodaļu konferencēs un iestājas par to, lai uz kongresu tiktu ievēlēti nevis bļauri, nevis frāžu meistari, bet darītāji nopietni, reāli domājoši līderi. Diemžēl, kā jau paredzējām, daudzās konferencēs centās izvirzīties klaigājošais, radikālais spārns, kas ar skaļumu pārmāc tos cilvēkus, kuri dod priekšroku darīšanai, bet neprot sevi parādīt. Tas ir ārkārtīgi bīstami. Jo darošie, veselīgi domājošie vispār var aiziet no Tautas frontes, neredzēdami iespēju sadarboties. Ja vēl kādā rajonā konference nav notikusi, es aicinu būt ārkārtīgi uzmanīgiem, izvēloties kongresa delegātus. Es akcentēju vienu: no Tautas frontes kongresa, no ievēlētās Domes un valdes ir atkarīgi mūsu panākumi vēlēšanās. Būtībā visa mūsu nākotne ir atkarīga no šī kongresa. Ja kongress būs nekonstruktīvi lietišķs, tad mēs būsim cietuši sakāvi visā savā cīņā.

– Tagad mazliet attālināsimies no lielās politikas. Kā tu vērtē aizvadīto gadu savā dzīvē? Vai nenožēlo, ka tev bija plecos jāceļ Tautas frontes līdera laime un slogs?

Protams, to nožēlot nevar. Par šo aizvadīto gadu, domāju, mani varētu apskaust jebkurš cilvēks. Par tādu laimi, tādu iespēju būt visu politisko notikumu virpulī. Tautas frontes ikdienā pieredzēts viss gan agresīvais, gan pozitīvais, gan pielūgsme, gan noraidoša attieksme, un man bija iespēja to visu izdzīvot sevī, atrodoties šo notikumu centrā. Šajā ziņā esmu pat privileģēts, jo es Tautas frontes priekšsēdētājs biju pirmajā gadā. Lai nu kā, bet šāda goda Latvijas vēsturē vairs nekad nebūs. Tāpēc es, protams, jūtos ļoti laimīgs un gandarīts.

– Kādas ir tavas domas par izglītības lomu sabiedrībā?

Mums tagad jādomā ne vien par savas nākotnes ārējiem faktoriem (aizvadītais gads liecina, ka, būdami vienoti, mēs varam tos pārvarēt), bet arī par iekšējiem faktoriem. Tie ir galvenie, ar tiem es saprotu savas tautas ētiku, savstarpējo attiecību skaistumu, demokrātijas kultūru. Mums jādomā par to, cik mēs paši esam ētiski piepildīti, cik kulturāli, cik izglītoti esam. Iepazīdams daudzas valstis, to kultūru, es pārliecinājos, cik nepilnīga ir mūsu izglītība šī vārda plašākā nozīmē. Kultūras un izglītības ziņā mēs esam tālu no pasaules līmeņa. Ja gribam Latviju izveidot tādu, kādu mēs to ceram redzēt, tad jāsaprot: mūsu kapitāls, mūsu īstais un vienīgais kapitāls ir mūsu zināšanas, ko paši varam iegūt. Lai kāda būtu skolu sistēmas atpalicība (arī tās pilnveide ir mūsu spēkos), tomēr zināšanu vairošana un to sniegšana citiem ir atkarīga tikai no mums pašiem. No izglītības ir atkarīga mūsu nākotne, jo vienīgi ar prātu varēsim uzvarēt tumsu un reakciju. Tai jāpievērš pati lielākā uzmanība; pat politika, iespējams, šobrīd nav tik svarīga. Tā kopumā iet uz priekšu pareizā virzienā, un tai jo sevišķi vajadzīgs ētisks, gudrības apaugļots prāts.

Es pat baidos, ka politiskā dzīve jaunatni novirza no galvenā. Jā, viņiem jābūt aktīviem, taču jāsaprot: galvenais ir pienākums tapt gudriem un zinošiem. Līdzšinējā politiskās cīņas pieredze liecina, ka demokrātijas apstākļos intelektam ir izšķiroša nozīme. Šobrīd uzvar nevis tas, kura rokās ir fiziskais spēks, bet gan gudrākais. Konservatīvajiem ir viss visa vara viņu rokās, bet parlamentārās cīņas apstākļos viņi zaudē, jo nespēj radīt jaunas idejas. Pat mazākums var uzvarēt parlamentārajā cīņā, ja tam ir savas alternatīvas un prasme tās aizstāvēt. Te kā piemērs minami mazās Baltijas deputāti lielās Padomju Savienības kongresā. Tiem ir savas programmas, savi priekšlikumi, un tie gūst panākumus, jo parlamentārā cīņa ir prāta divkauja. Tāpēc uzdrošinos teikt: no izglītības atkarīga mūsu nākotne.

Intervēja Vilis Seleckis