Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Lai brūk tumsas pils...» —

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
…lai LTF un tās Programma nepaliktu utopija. Pārdomas pēc kongresa

ziņojot par tēmu «Sociālais taisnīgums un sabiedrības humanizācija», novēlēja filozofs Pēteris Laķis. Tikai radikāla darbība, viņš uzsvēra, ir garants, lai LTF un tās Programma nepaliktu utopija.

Utopija, burtiskā tulkojumā — vieta, kuras nav, pārvēršama par Eutopiju — visplašākajā nozīmē izprastas labklājības zemi. Galvenais aspekts kongresā teiktajās runās — V. Avotiņa formulēta attieksme pret LATVIJU KA VĒRTĪBU, un tas varētu būt pirmais solis ceļā uz ATTIEKSMES MAIŅU vispār, par ko runāja teologs J. Rubenis, arī atgādinot, ka iekšējā sakārtotība ir pati galvenā, lai notiktu dzīvesvides sakārtotība.

Tāds vispār bija šī kongresa process — ideāla, garīga atjaunotas dzīvestelpas modelēšana; varētu piebilst, notika arī lēcienveidīga pārvietošanās laikā.

Realitāte, ar visu tās vēl pārvaramo slogu, bija ienākusi Politizglītības namā kā iegansts, lai projektētu nākamību, un jācer, tas, kas piepildīs šo atstatumu starp diviem laikiem, nebūs tikai ilūzijas, kuras gan mielo, taču nesātina.

Līdz šim mūsu dzīvestelpu un tās apzināšanos kropļojušas ideoloģizācija, politizācija, pašizolācija, kuras galu galā noteica arī mūsu garīgos apvāršņus (P. Laķis). Mums pašsaprotama un nekritizējama likās šī sabiedriskā kārtā iestrādātā subjektīvā telpas un tās attālumu uztvere, kad zvejnieku laivā nepilnā diennaktī sasniedzamā Zviedrija šķita neiedomājami tālāk par Azerbaidžānu.

Tāpat vērtību attieksmi pret dažādiem telpas punktiem noteica opozīcija «Centrs — province», un šis stereotips, pielietots cilvēcisko attiecību jomā, nospēlēja savu lomu dažādās variācijās arī kongresa norises gaitā. Par to runāja dzejnieks V. Avotiņš, analizēja un arī brīdināja. V. Bunkšas teiktais atspoguļoja pareizo un centralizācijai pretstāvošo lietu kārtību: «Būs brīva Latgale, būs brīva Latvija», saprotams, šeit runa nav tikai par latgaļu vai lībiešu kultūrai ieradīto diskriminējošo vietu, bet par mūsu dzīvestelpas šizofrēniskās saskaldītības likvidēšanu, par katras savdabības pašvērtības apliecinājumu.

J. Bojāra pieminētā Nacionālā mitekļa koncepcija būtu īstenojama tā, lai apdzīvojams kļūtu viss nams, nevis tikai tā lielākā un caurstaigājamā istaba — Rīga.

Latvijai no vietas — vietiņas ekonomiskajās, ģeogrāfiskajās un politiskajās kartēs atkal jākļūst par Telpu, kas jāpiepilda Dzīvībai (H. Liepiņš). Kādā VIETĀ var dzīvot: «Mūsu Dzimtenē vēl ir Sūnu ciems, un Ješka vēl tikai jūdz zirgu» (V. Avotiņš), kāda vieta var būt starptautiska atkritumu izgāztuve. Vieta — punkts, uz kuru doties saldākas dzīves meklējumos, atstājot savu tēvzemi, vietu var pamest, sekojot kampaņveidīgiem aicinājumiem. Zīmīgi, ka leģendas zina stāstīt par Gaismas pili, kas augšup ceļama, atminot, atminoties senaizmirstu dārgumu, bet nav norādīta nekāda precīza tās atrašanās vieta.

Dzīvot telpā — dzīvot uz Zemes, Ūdeņu ieskautas, zem Saules un Debesīm…

Šodien vajadzīga zemes reanimācija (J. Lucāns), «gandrīz vairs nav tīru virszemes ūdeņu» (G. Eberhards), politiski protežētā VULGĀRA ateisma straumes šļākušās arī pret debesīm.

Tagad, izjūtot savu kopību, savu etnosu kā KULTūrainavas sastāvdaļu (V. Šteins), arī pasaules kultūras īpatnu veidojumu, gribam gādāt par savu dzīvi un tās kustības, izvēles telpu. Noslēgt to kosmopolītiskajam vandālismam, nevis ar robežapsardzības karaspēku, bet ar TIESISKU, ekonomiski patstāvīgu politisko suverenitāti. Daudzbērnu mātes S. Šamoņinas izmisuma un posta sūrmē teiktā runa sasaucas ar I. Kalniņa mierīgo un spēkpilno, melodisko lasījumu — tie nav draudi, bet apskaidrota apziņa par to, ka vēl vienu krustā sišanu šī tauta nepārdzīvos (D. Īvāns).

Dzīvestelpas apguve  jāsāk katrā vietā, un katra atbalsta grupa tomēr reāli ir vienpatna — tas ir mazs domubiedru kolektīvs, kas būtībā pretstāv VISAM monstrīgajam republikas samilzušo problēmu kompleksam. Vienlaikus ar lielu spēku sāk darboties tās sociālās un psiholoģiskas realitātes, par kurām brīdināja dzejnieks V. Avotiņš un kinorežisors J. Streičs. Tagad katrai atbalsta grupai pašai jāizdomā, kādi ir tuvākie, reāli veicamie uzdevumi tās ietekmes sfērā.

Programmas maksimālie mērķi sadalāmi minimālākos, kas virzītu ikdienas darbu pa mazam solītim, tomēr uz priekšu. Paralēli, protams, strādās speciālistu un ekspertu komisijas, kuras konkretizēs Programmas vispārējās nostādnes, tādējādi daļēji likvidējot galveno «balto plankumu» — skaidru priekšstatu trūkumu par konkrētajiem Programmas punktu realizācijas mehānismiem.

Katrai atbalsta grupai PAŠAI jāatrod vai jāizaudzina sabiedrotie.

LKP CK pirmais sekretārs J. Vagris preses konferencē atzina, ka partija LTF uzskata par savu sabiedroto, un patlaban tiešām skaidrs, ka tie nav tikai vārdi. Taču, kā zināms, vislielākās neērtības visam jaunajam sagādā tieši vidējā posma darbinieki (rajonu komitejas) un vietvalži atsevišķajās struktūrās. Atbalsta grupām šeit vislabāk varētu palīdzēt nevis paļāvība uz centru, sak, atbrauks pie mums Peters vai Īvāns, un viss nokārtosies, bet gan skaidra izpratne par to, ka birokrātija vēl līdz šim pasaules vēsturē nav bijusi sociālā pašnāvniece un nebūs arī tagad.

Necelsim marksisma-ļeņinisma klasiķus primitīvi reliģiskas pielūgsmes augstumos, bet nemīdīsim arī kājām viņu teorijās fiksētās sabiedriskas un politiskās dzīves likumsakarības — darbs pie tautvaldības valsts izveides ir cīņa par varu!

TF Domei, kas drīz vien sanāks, būs JĀATRISINA uzdevums — kā izveidot stabilu un arī operativitātes ziņā elastīgu sakaru un atbalsta (finansiālā, konsultatīvā, psiholoģiskā) sistēmu, kas aptvertu visu republiku. Kolektīvais organizators — avīze, pat pieļaujot, ka tas izdošana sāksies ātri, noritēs regulāri un sekmīgi, tikai daļēji atrisina šo jautājumu.

Kongresā V. Avotiņš dalījās bažās par nelatvisko spēku integrāciju, kas varētu notikt pat bez birokrātijas palīdzības, un katra zaudēta stunda, katra garām palaista izskaidrošanas darba iespēja bīstami palielina tās «kontruzbrukuma» varbūtību. Tad Tautas frontei pretstāvēs «prinču fronda». Vēsturiski — Francijā no 1650. līdz 1653. gadam reakcionāras galma kliķes vadīta opozīcija pret sabiedrisko kustību cerībā iegūt privilēģijas — augstus amatus, pensijas u. c, kas balstījās arī uz pilsētnieku zemākajiem slāņiem (sk. LPE 3. sēj., 423. lpp.).

Latvijas TV jau veic operatīvu darbu. Sevišķi efektīvu un masveidīgu to vērsis TF lektoru grupas aktivitāte — tie arī galvenie spēki šobrīd. Taču krievu valodā lasošais jau tiek aicināts stāties strādnieku asociācijā «Perestroika», lai ar joni likvidētu garīgā darba strādnieku — inteliģences nodarīto «pārestību». Un, lai tāpat kā 14. jūnijā atbalstam paceltos abas rokas, tiek saukts: «Kas — par?» Tikai šoreiz šis «par» ir strikts «pret» — pārveidei, partijas un tautas konsolidācijai…

Miers, veselais saprāts un kongresa pieredze dod atslēgu starpnāciju attiecību modelim republikā — lai atceramies, cik brīvi savās izpausmēs LATVIEŠU TAUTAS VIDŪ kongresa norises laikā jutās krievu valodā runājošie delegāti.

Daudzu kongresa runu nobeigumā tika piesaukts Visaugstākais, taču Viņš palīdzēs, ja paši sev palīdzēsim. Citādi mūsu vārdu un darbu disonanses radītais jezuītisms tik tiešam 33 gadus jauno Daini Īvānu pienaglos krustā, jo viņš — VIENS — ir starp visiem dzirnakmeņiem.

Lai brūk Tumsas pils!

 

MĀRA KIOPE,

LVU filozofijas katedras aspirante