Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mudīte Kalniņa. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
(Stenogramma ir nepilnīga - izlaists teksts)

Mani mīļie, dārgie kongresa delegāti!

Šoreiz no šīs tribīnes es gan negribēju runāt gluži visas mūsu rajona grupas vārdā, vismaz dažos jautājumos ne. Par runātāju kongresā oficiāli rajonā tika izvirzīts cits delegāts. Es tik tikko viņam nepakļāvos, jo viņš ir mans tiešais priekšnieks, tomēr, tā kā es biju jau iesniegusi pagājušajā nedēļā koordinācijas centrā lūgumu dot man vārdu, tad esmu tagad šeit, jūsu priekšā.

Es šodien gribētu jaunotā mirdzumā spodrināt vārdu BIEDRI. Un, piedodiet — man nav daudz laika, jārunā īsi, tāpēc varbūt kaut kas neizdosies. Es uzskatu, ka mēs visi kopā šeit un tie, kas ir pie TV ekrāniem vai radio — vienalga, vai mēs esam partijas biedri vai bezpartejiskie komunisti, vai mēs esam kaut kas cits, bet neesam Staļina partijas biedri — , mēs visi esam biedri, mēs visi esam Latvijas Tautas frontes cīņu, domu, cerību, ilgu, sāpju un ticības biedri. (Aplausi.)

Līdz šim mēs dzīvojām katrs savā ciemā, ielā, pilsētā, viens otru nepazīdami un katrs klusībā domādami pie sevis, sak, es laikam esmu tas Antiņš, kurš nemāk dzīvot un domā ne tā, kā ir jādomā. Atbraukusi uz šejieni, es tagad redzu, ka mēs šādi Antiņi esam daudz. (Aplausi.) Mēs esam šeit tūkstotis, bet aiz mūsu mugurām ir vēl citi tūkstoši, un es izsaku pārliecību, ka atradīsies šo Antiņu vidū savs Saulvedis, kurš Latviju kopā ar visiem Antiņiem aizvedīs no tās sasistās siles, pie kuras mēs stāvam. (Aplausi.)

9. septembrī laikraksts «Padomju Jaunatne» publicēja manu pretrakstu stagnātiem ar redakcijas virsrakstu «Otrā tēvadēla bailes». Pēc tam es esmu saņēmusi no visām Latvijas malām desmitiem vēstuļu, telefona zvanu, sveicienu, laba vēlējumu. Tieši tie mani iedrošināja stāties Iecavas ciema laužu priekšā un runāt ar viņiem par Latvijas sāpi.

Tagad es esmu šeit un uzdrošinos runāt ar jums, jo mani ir pilnvarojušas ne tikai šīs vēstules, mani ir pilnvarojis arī mans ciems un daudzi biedri manā šāsdienas delegācijā no Bauskas rajona. Mēs klusībā domājam, nezinādami, vai mums ir juridiskas tiesības, — vai nevajadzētu mūsu valdībai dot veto tiesības to jautājumu izlemšanā, kuri ir saistīti ar resoru patvaļu Latvijā? (Aplausi.) Man ir ārkārtīgi nepatīkami runāt par tiem partijas biedriem, kuri gan laikrakstos, gan partijas sapulcēs, gan citur prasa, «ko man Tautas fronte dos.

(… stenogrammā izlaists teksts)

lai sagatavotu revolūciju un varu nodotu padomēm.

Šodien mēs esam tieši šāda paša procesa priekšā. Un runāt par tādiem cilvēkiem kā par partijas biedriem, es vēlreiz atkārtoju, man ir bezgalīgs kauns, lai neteiktu vēl vairāk. Man liekas, tā ir variācija par tēmu — ubi bene, ibi patria. Kur labi, tur tēvija. Tautas fronte nav patērētāju apvienība, bet cīņas forma par padomju varu astoņdesmit astotā gada vēsturiskās dziesmotās revolūcijas apstākļos. (Aplausi.)

Un rūgti ir teikt, ka mums republikā, kuru mēs līdz šim pat domās neesam uzdrošinājušies saukt par valsti, nav bijis saimnieka. Es lūdzu jūs ieklausīties šajā vārdā — saimnieks. Mums ir bijuši izsaimniekotāji, mums ir kolhoznieki, sovhoznieki — cilvēki, kuriem vismaz mūsu rajonā pat 7. oktobrī bija jāpilda klaušas, lai nākamajā gadā varētu atkal katru dienu no Latvijas izvest 11—12 vagonus ar pārtiku, bet varbūt arī vairāk, jo, kā ļaudis runā, plāns esot palielināts. Un ļoti gribētu zināt, kurš un par cik pārdeva visu mūsu dzīvības ministrijai, lai tā eksperimentē un pēta, cik ilgā laikā Baldones rajons padarīs to, ko nepaspēja Staļins. (Aplausi.)

Savu — to cilvēku vārdā, kuri mani pilnvaroja šeit runāt, prasu kodolbrīvu Latviju, no radiācijas tīru Latviju. Mēs neticam, ka armija, kas divas reizes lopu vagonos mūsu tautu ir sūtījusi tālumā iznīcībai, kas indē mūs mūsu Tēvuzemē, kas Latviju ir padarījusi par savu pieliekamo kambari, varētu mūs pasargāt, ka cilvēki, kas iet pret mūsu brāļu tautu — lietuviešiem, kas nostājas pret citām mūsu brāļu tautām, varētu mūs apsargāt. Apšaut vai vēl kaut ko citu ar mums darīt — to droši vien jā. Lai Dievs mūs pasargā no tādas armijas. (Ilgi aplausi.)

Un vēl. Pirms es runāju tālāk, man ir jāpasaka vēl kas. Mums pavisam nesen bija skolā ārkārtīgi smaga partijas pirmorganizācijas sapulce. Gandrīz visu to, ko es te («lai runā!») runāju, es runāju arī tur. Par to partijas komitejas propagandas un aģitācijas daļas instruktore bija tik ļoti neapmierināta, ka teica, ka es vispār esmu pret partiju, un uzdrošinājās apgalvot, ka mana vieta vispār nav skolā. («Uzvārds?») Tā ir Ausēja. Tikko vasarā rajona laikrakstā viņas vārdi bija tādi — ticība zudusi, un mērķa nav. «Komunisma Ceļš», es neatceros precīzi datumu. Ja ir iespējams, varat pārbaudīt.

Es nezinu, cik procentu partijas biedru ir pārbūves entuziastu visā Latvijā kopumā un Padomju Savienībā, taču ļoti gribētos zināt, jo tieši tādu daļu no obligātās biedra naudas būtu ar mieru no sirds maksāt partijas fondā. Visu pārējo daļu atdot izglītības, kultūras, Tautas frontes un visiem citiem fondiem, lai ne kapeikas manas partijas biedra naudas neaizietu «Izvestijā» aprakstīto dižkungu apgādei Latvijā, lai tā nav daļa no 41., 49., 59. un citu gadu Latvijas kangaru un benžu personālajām pensijām. (Aplausi.)

Mēs 17. septembrī — dienā, kad Padomju Armija iegāja Polijas teritorijā, lai sadalītu pasauli —, nosūtījām laikrakstam «Padomju Jaunatne» Iecavas ciema Tautas frontes atbalsta grupas aicinājumu, atklātu vēstuli. Mums solīja, ka to publicēs. Droši vien notikumi virzījās tik strauji, ka to nepaspēja izdarīt. Bet viens no punktiem tajā bija arī tāds: mēs prasām Centrālo Komiteju darīt PSKP CK zināmu mūsu prasību un pārliecību, ka pārbūve un Staļina vārds nav savienojami. Kaut simboliski, pēc nāves, bet Staļins ir izslēdzams no PSKP biedru rindām. (Ilgi aplausi.)

Un vēl. Mēs domājam, ka ir pienācis tas laiks, kad mūsu valsts prezidentam, ministriem un visiem citiem, kas vada mūsu republiku, mūsu valsti, ir jādodas oficiālās vizītēs uz kaimiņu republikām, kaimiņu valstīm, jāņem līdzi saraksti ar liekiem mūsu republikas uzņēmumiem un jāmeklē ceļi, kā uz paju vai uz kāda cita pamata visu lieko rūpniecību novadīt tur, kur tai ir izejvielas un darbaspēks. (Aplausi.)

Tā kā mana galva ir ķecerību pārpilna, es uzdrošinos likt jums priekšā vēl dažas. Labojot skolēnu darbus, man neceļas roka, lai izlabotu kļūdu, kur Latvijas nozīmē vārds «dzimtene» rakstīts ar lielo burtu. Es uzskatu, ka Dzimtene ir viena un liela un vārdi «Latvija» un «Dzimtene» katram mums ir sinonīmi. Un tāpēc vārds «Dzimtene» Latvijas nozīmē, mūsu valsts nozīmē, mūsu Tēvzemes nozīmē ir rakstāms tikai ar lielo burtu. (Aplausi.)

Es pati mācu skolā krievu valodu. Un tāpēc tālākais, ko es teikšu, attiecas tieši uz mani. Man ir kauns saņemt algu kopā ar latviešu valodas skolotāju, kurš saņem mazāk nekā es, jo 15% piemaksa, kas man pienākas par krievu valodas mācīšanu, ir finansiāls šovinisms attiecībā pret citu valodu un konkrēti visvairāk pret latviešu valodu, kas nodzīta pilnīgi pagrīdē. (Aplausi.) Mēs ierosinām atcelt likumu par 15% piemaksu un visu ietaupīto summu izmantot samaksai, lai latgaļu pusē varētu mācīt latgaļu valodu. (Aplausi.)

Tāpat mēs arī uzskatām, ka pašreizējais Latvijas PSR himnas teksts ir pretrunā ar Latvijas patieso politiski vēsturisko stāvokli un statusu. Un būtu jāpadomā par jaunu mūsu valsts himnu. (Aplausi.) Varētu būt runa arī par agrākās himnas atjaunošanu, bet man liekas, ka šīs dziesmotās revolūcijas laikā pilnīgu atjaunošanu diez vai vajadzētu. Varbūt to atstāt par mūsu lūgšanu līdz tam brīdim, kamēr mēs būsim izdarījuši to, ko mēs gribam izdarīt. Bija arī konkrēts ierosinājums — daži biedri teica: ja jau mums ir dziesmotā revolūcija, ļoti himniska ir Petera un Paula dziesma «Manai Dzimtenei».

Sakarā ar Tautas frontes darbību bieži nākas diskutēt par terminiem «nacionāls» un «nacionālistisks», kā arī «nacionālisms». Es nesaprotu, kāpēc nacionālisms filozofijā joprojām tiek traktēts tikai Staļina redakcijā kā buržuāzisks un slikts. Vai nevar būt arī sociālistisks un labs? Kā citādāk lai nosauc procesus, kas apzīmē minoritātes cīņu par tiesībām uz valodu, kultūru, suverenitāti, eksistenci zem Saules sociālisma sistēmas ietvaros, sociālistiskā lielvalstī, un kas ir cīņa pret resoru šovinismu un lielvalsts genocīda politiku? Man tam ir tikai viens apzīmējums — tas ir sociālistiskais nacionālisms. Un kauns valstij, kuras ietvaros kādai mazai tautai šāda cīņa jāuzsāk, bet savukārt gods tai, kas šo cīņu spēj izcīnīt un uzvarēt.

Paldies.

Un vēl biedri man lūdza pateikt trīs vārdus: vai mums nevajadzētu šodien solidarizēties ar Čīles tautu? (Aplausi.)