Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Dzintars Vītols. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Cienījamie delegāti!

Es ļoti apzinos katras minūtes vērtību šajā zālē, bet, tā kā es pārstāvu Valmieras rajona 300 Tautas frontes dalībniekus un šajā zālē 34 delegāti ir pilnvarojuši mani runāt kongresā, es tomēr uzdrošinājos atkārtoti pieprasīt šo iespēju, kuru man neizdevās realizēt vakar un šīsdienas pirmajā pusē.

Pirmais jautājums, kuram es ļoti īsi centīšos pieskarties, ir jautājums par Burtniekiem, kur — no vienas puses — pirmo reizi notika Lāčplēša svētki, bet no otras — pirmo reizi no Burtnieku ezera pēc peldēšanās nāca skolnieki, kuriem uz ādas vēlāk parādījās čūlas. Tātad — mirst ne tikai Baltijas jūra — mirst arī Burtnieku ezers, mirst Gauja. Šinī sakarībā es varētu minēt ļoti daudz faktu, bet tam man nav laika un tos jūs visi zināt. Tātad es gribu izteikt, pirmkārt, prasību, ne lūgumu, bet prasību deklarēt — izmantojot to, ka šeit atrodas valdības locekļi —, ka valsts dabas aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa, kas kā viens no galvenajiem vadmotīviem absolūti jānostāda pāri visai saimnieciskai darbībai. Neskatoties uz visu mūsu emocionalitāti, neskaties uz visu, ko mēs vēl šodien darīsim —, ja mēs pārvērtīsim par saindētas dabas kapsētu savu Dzimteni, savu Latviju, tad nav vērtības visam tam, kas šajās dienās šeit notiek. Tātad — tas bija mans pirmais aicinājums. (Aplausi.)

Otrs mans aicinājums. Jāievieš visur un viscaur vienota ekoloģiskās izglītības sistēma. Viena no mūsu nelaimēm ir tā, ka visu laiku starp mūsu vadītājiem nav bijis cilvēku ar ekoloģisko izglītību. Piemēram — pēc tam, kad es izlasīju koncepcijas projektu, es rakstīju par to, ka turpināsies dabas indēšana līdz 2005. gadam un varbūt vēl tālāk —, es gribētu b. Ramānu uzaicināt pie sevis nolikt eksāmenu ekoloģijā. (Aplausi.)

Biedri, man ir bezgala maz laika!

Trešais jautājums. Es griežos pie visiem mūsu kongresa zinātniskiem spēkiem, pie visiem Latvijas republikas zinātniskiem spēkiem. Mēs ejam pa nepareizu ceļu! Mums nav jābūvē milzīgas atkritumu izgāztuves, mums ir jāveltī visi zinātnes spēki, lai absolūti visās ražošanas nozarēs mēs pēc iespējas ātrāk varētu ieviest bezatlikumu tehnoloģiju! (Aplausi.) Tālāk — es atkal griežos pie mūsu valdības, un konkrēti — pie Augstākās Padomes pārstāvjiem. Mums Latvijā trūkst metodikas par dabai nodarīto zaudējumu novērtējumu un konkrētu summu piedzīšanu. Mēs nezinām, cik maksā mūsu mirusī jūra, mēs nezinām, cik maksā Burtnieku ezers, mēs līdz šim zinājām tikai, cik maksā tāds mazs kociņš, kas nolauzts Gaujas nacionālajā parkā. Mums nav konkrētas iespējas piedzīt konkrētas summas. Nav pareiza situācija, ka pašreiz esošā likumdošanā ir daudzkārt izdevīgāk maksāt kārtējo soda naudu par dabas saindēšanu, nekā izveidot tādu sistēmu, tādas iekārtas, kas attīrīšanu nodrošinātu pilnīgi. Mums pēc iespējas ātrāk jāizveido šāda metodika, pēc iespējas ātrāk jāpieņem noteikti likumi un lēmumi, un pēc iespējas ātrāk tie jāpiestāda visiem resoru uzņēmumiem, kas atrodas Latvijā. Tādiem kā Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Valmieras ugunsdzēšanas piederumu rūpnīca, un man liekas, ka tādu ir vēl daudz arī citur.

Tālāk. Mēs dzīvojām, un es arī zināmā mērā kā ekologs dzīvoju ar milzīgām cerībām uz Latvijas Dabas aizsardzības komiteju, bet, piedodiet, pašreizējā situācija ir tāda, ka Valsts dabas aizsardzības komiteja ir pakļauta Ministru Padomei, bet tieši Ministru Padomes kļūdas ir tās, kas novedušas pie šodienas traģiskā stāvokļa. Piedodiet, bet, kamēr b. Misurkins varēs piezvanīt Valsts Dabas aizsardzības komitejai un dot līdzīgus rīkojumus, kādus viņš ir devis attiecībā uz Ventspils kālija sāls izkraušanu, tikmēr mēs degradēsim un torpedēsim jau pašā sākumā šo lielisko Dabas aizsardzības komitejas ideju. Tātad Dabas aizsardzības komitejai jāstāv pāri, vismaz jāpastāv paralēli Ministru Padomei, un tā jāpakļauj tikai republikas Augstākajai Padomei.

Man ir vēl viens ierosinājums — pagaidām es runāju vēl visas delegācijas vārdā. Ir nepieciešams sodīt par ekoloģiski noziedzīgu prasību uzstādīšanu tāpat kā par kriminālnoziegumiem. Es domāju, jūs saprotat, kas slēpjas aiz šīs manas prasības.

Tā, un tagad dažus vārdus personīgi no sevis, man laikam vēl ir dažas minūtes laika. Es šajā kongresā esmu zināmā mērā dzīvs eksponāts, es esmu no tiem, kuri vēl palikuši dzīvi no 1941. gada 14. jūnija ešelona, kas iesāka savu ceļu Cēsīs, Cēsu dzelzceļa stacijā. Es personīgi esmu redzējis, kā veidojās tie visi masu kapi, par kuriem mēs runājam, un tāpēc uzskatu, ka nav jāgaida kaut kāda atbilde pēc daudziem mēnešiem no Maskavas par to, ka deportācijas 1941. un 1949. gadā pienāktos pasludināt par noziegumiem pret cilvēci. To ir iespējams izdarīt arī mūsu republikā, jo mūsu tauta tika izvesta 1941. un 1949. gadā. (Aplausi.)

Kamēr vēl augstā forumā — nu es atkal domāju, ka šī auditorija zina, par ko es runāju — attiecībā uz tautas demonstrācijām tiek pieminēti … tanki no vienas puses, bet no otras — trūkst vēl šīs deklarācijas, nav vēl šī paziņojuma, ka masu deportācijas ir noziegums pret cilvēcību, es tādu pieprasu, es pieprasu paziņot, vai beigu beigās es no tiem laikiem, kad man bija 12 gadu, vēl līdz šodienai esmu noziedznieks vai neesmu. (Aplausi.)

Un beidzot šo savu runu — es taupu jūsu laiku, cik tas ir manos spēkos, mēs esam ļoti daudz aplaudējuši, bet šoreiz es uzaicinu ar vienu minūti, tikai ar vienu klusuma minūti pieminēt tos, kas pašlaik morāli stāv man aiz muguras, bet vairs nevar nostāties man blakus, kas ir uz mūžu palikuši Turuhanskā, Krasnojarskā, Omskā, Tomskā un citos apgabalos.

(Klusuma minūte.)

Paldies par uzmanību.