Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vai šķelšanās?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pārdomas LKP CK plēnuma starplaikā

Bieži vien pārdzīvojamā laikposma raksturojumos jādzird žēlošanās par tā pārmērīgo politizētību. Jo, kamēr nacionālās, ekonomiskās un sociālās problēmas neesot ieguvušas politisku «ietērpu», dzīve esot bijusi priecīgāka, cilvēki labāk strādājuši. Neiedziļinoties agrākā laikmeta «priekšrocību» analīzē, gribas šiem kritiķiem norādīt uz vienu paradoksu, ko viņi paši acīmredzot neapzinās: pašreizējā laikposmā notiek tieši atbrīvošanās no sabiedriskās dzīves pārmērīgas — totālas — politizācijas. (Vai tad sen jau pagājis tas laiks, kad sievas, savu vīru komplicētās intīmās dzīves satrauktas, skrēja uz partijas komiteju taisnību meklēt, kad katrs «ne tā» pateikts vārds tika aplūkots kā nopietns drauds sistēmai u. tml.) Pašreiz politikai tiek meklēta un ierādīta tai pienākošā vieta — dažādu cilvēku grupu sociālo interešu paušanas un saskaņošanas līdzekļa vieta — atšķirībā no agrākā statusa, saskaņā ar kuru tā kā pašpietiekama vērtība iespiedās visur.

Tāpēc, pirms runā par procesiem kādā konkrētā politiskās struktūras elementā, vienmēr jānoskaidro stāvoklis un pārmaiņas politisko un sabiedrisko attiecību sistēmā vispār. Pārlasot LKP CK plēnuma dalībnieku runu stenogrammas, nāk prātā kāda dīvaina Frīdriha Nīčes atziņa. «Sprieduma nepatiesums,» viņš raksta savas filozofijas adeptu vārdā, «mums vēl nav pietiekams arguments  pret šo spriedumu… Būtiskāk ir tas, cik lielā mērā šis spriedums veicina dzīvi, palīdz to atražot, uztur pie dzīvības sugu; un mēs esam gatavi apgalvot, ka paši nepatiesākie spriedumi mums ir paši nepieciešamākie» («Viņpus labā un ļaunā»).

Tiešām, PSRS politiskā sistēma pēc 1957. gada attīstījusies visai savdabīgi un paradoksāli. Šīs pasaulē vēl neredzētās sistēmas iezīmes sabiedrisko zinātņu pārstāvji arvien noteiktāk grupē jēdzienā «totalitārisms». Totalitārās sistēmas galvenā īpatnība — ekonomisko attiecību iznīcināšana un to aizstāšana ar politiskajām (varas) attiecībām: par cilvēku sabiedrisko aktivitāti noteicošiem kļūst nevis sociāli ekonomiskie, bet gan noteikta veida politiskie un uz tiem balstītie ideoloģiskie stimuli. Raksturīgi ir arī tas, ka visaptverošā dzīves politizācija noved pie tāda stāvokļa, kurā indivīds (vai arī to objektīva apvienība — šķira, kārta u. c.) pārstāj būt par politiskās darbības subjektu. Sabiedrības locekļu reālās ekonomiskās, sociālās un garīgās dzīves problēmas vairs neformē tos kā politiskās dzīves dalībniekus: ciktāl tie nodarbojas ar iepriekš minētajām problēmām, tiktāl tie nav patstāvīgi «politiķi»; ciktāl tie ir «politiķi», tiktāl tiem nav iespējas adekvāti risināt savas problēmas. (Neadekvāts risinājums ir iespējams — piemēram, iestāšanās kompartijā, lai saņemtu paaugstinājumu darbā u. tml. Bet par šāda risinājuma sociālajām un morālajām sekām — piemēram, sociālās aktivitātes simulēšanu, universālu divkosību, morālo degradāciju — jau bieži vēstīts masu informācijas līdzekļos.)

Totalitārā sabiedrībā nevis vara kalpo cilvēkiem kā problēmu risināšanas instruments, bet gan otrādi: politiskās varas standarts nosaka tās problēmas, kuras drīkst būt indivīdam kā šīs sabiedrības loceklim. Ar terminu «totalitārās varas standarts» būtu jāsaprot tāds varas normatīvais modelis, kurā, iekļaujot cilvēka politisko aktivitāti, tā nav bīstama valdošajai elitei. Varas standarta fenomens kā to faktoru kopums, kuri veido sabiedrības locekļa politisko seju, eksistē ikvienā sabiedrībā. Taču totalitārā sabiedrībā, ņemot vērā politikas, varas attiecību izšķirīgo lomu šīs sabiedrības dzīvē, varas standarts iegūst absolūta nozīmi.

Te tomēr nepieciešams detalizētāks paskaidrojums par noteikta veida politisko attiecību īpašo lomu totalitāras sabiedrības funkcionēšanā. Jeb, atceroties F. Nīčes atziņu par to, kas tad veido tās sabiedrības pamatu, kuras izdzīvošanā nepatiesi spriedumi ir visnoderīgākie. Aizstājot ekonomiskās attiecības ar administratīvi birokrātiskajām attiecībām kā specifiskām varas realizācijas formām, sabiedrība vairs nespēj sevi atražot bez ārpusekonomiskās piespiešanas metodēm (ekonomiski pašregulējošās attiecības apdraud valdošā slāņa eksistenci). Atceros, ka Vissavienības XIX PSKP konferencē kāds partijas funkcionārs uzbudināts manifestēja: viņš zinot tikai vienu partijas darbinieku privilēģiju — strādāt no agra rīta līdz vēlai naktij. Nestrīdoties par privilēģiju skaitu, es viņam labprāt piekritu. Tiešām, sabiedrībā, kurā tās locekļa aktivitāti nenosaka ekonomiskās ieinteresētības faktori, ir ārkārtīgi nepieciešams šāds «politiķis» vai nu NKVD formā kā Staļina laikos, vai arī, kā tas bija pēc tam, bargi tēvišķīgā partijas sekretāra personā. Bez viņiem — un viņu praktizētajām iebaidīšanas un pierunāšanas metodēm — mūsu anormālās sabiedrības dzīve tiešām apstātos. (Minētais ir arī atbilde tiem, kas satraucas par mūsu sabiedrības «pārmērīgo» politizēšanos.)

Loģiski, ka šā iemesla dēļ totalitārā sabiedrībā varas standarts ir absolūts un obligāts visiem sabiedrības locekļiem, sabiedriskajām organizācijām un pat valdošajai partijai; vēl vairāk — pati kompartija ar tās Konstitūcijas 6. pantā fiksētajiem atribūtiem ir kļuvusi par politiskās varas realizācijas standarta piedēkli. Un tas ir ļoti būtiski, runājot par iepriekš minēto fenomenu, varas realizācijas standarts ir atkarīgs nevis no sabiedrības reālo problēmu būtības, bet gan vice versa: tas pats nosaka tās problēmas, kuras indivīds drīkst risināt (N. B.: ne tikai risinājuma veidu, bet pat pašas problēmas!). Pat tad, ja tās reāli neeksistē. Ir ļoti grūti atrast tumšā istabā melnu kaķi, it īpaši tad, ja tā tur nemaz nav…

Runājot par varas standarta lomu indivīda kā izziņas un praktiskās darbības subjekta veidošanā, kā hrestomātisku piemēru var minēt Staļina tēzi par šķiru cīņas saasināšanos sociālisma celtniecības gaitā — tā ļāva izmantot neesošu problēmu, lai tiktu galā ar tik ekonomiski pašdarbīgu administratīvai regulēšanai nepakļāvīgu (un tāpēc bīstamu) kārtu, kāda ir zemniecība. Bet, tā kā mūs interesē LKP attīstība, tad tuvāk plēnumam! Simptomātisks piemērs — dažu referentu attieksme pret jēdzienu «sociālisms», kā arī pret privātīpašuma problēmu. Tas kategoriskums, ar kuru daži plēnuma dalībnieki centās iedabūt sociālisma jēdzienu KP rīcības programmā, lai gan nekur netika dots šā jēdziena konceptuāls, nu, kaut vai praktisks pamatojums 1, liecina — vienīgais segums šim jēdzienam tika iegūts no sabiedrībā eksistējošā varas standarta puses. Katrā ziņā neviens no runātājiem, kuri apzināti lietoja sociālisma jēdzienu, neakcentēja to kā reālu problēmu, kura izriet no pašas īstenības attīstības tendencēm. Bet tikai tādā gadījumā varētu runāt par nepieciešamību programmatiski izteikt ticības apliecinājumu šim vārdam.

Dažu plēnuma dalībnieku fanātiski alerģiskā attieksme 2 pret iespējamo oficiālo privātīpašuma eksistenci Latvijā liecina, ka darbojas totalitārās varas standarts, kas neļauj saskatīt un pat falsificē īstenību — izvirza neesošas problēmas: šai gadījumā — jautājumu par sociālisma nesavienojamību ar privātīpašumu.

Jautājums par privātīpašumu, par tā iespējamo simbiozi ar sociālismu kā sabiedrisku iekārtu kopumā tiek interpretēts diezgan primitīvi. Dominē vai nu sajūsmināta, vai klaji noliedzoša, bet absolūtajā vairākuma — morāla attieksme pret šo problēmu. Taču jāatceras, ka gan privātīpašums, gan no tā izrietošā ekspluatācija ir nevis ētikas, bet ekonomikas kategorijas, kuras pamatojas nevis cilvēku noliedzošajā vai atbalstošajā attieksmē pret tām, bet objektīvā ekonomiskā un vēsturiskā nepieciešamībā. (Jau pirmie kristieši iebilda pret privātīpašumu. Bet…) Privātīpašnieciskās attiecības attīstās no nepieciešamības paātrināti koncentrēt sabiedriskos kapitālus (piesavinot virsvērtību ar ekspluatācijas palīdzību) vienuviet, lai būtu iespējama ražošanas attīstība tās intensifikācijas ceļā. Privātīpašnieciskās attiecības var zaudēt savu progresīvo nozīmi tikai tad, ja materiālā ražošana ir sasniegusi augstu zinātniskā un tehnoloģiskā piesātinājuma pakāpi. Tikai tādos apstākļos privātīpašnieciskās ražošanas attiecības sāk ierobežot ražošanas procesam nepieciešamo katra ražotāja patstāvību un tāpēc tās klasiskajā formā zaudē savu vēsturisko attaisnojumu, kļūst traucējošas. Kategoriski noraidāmi ir priekšstati par privātīpašniekiem, kuri, atņemot virsvērtību strādniekiem, to izmanto, lai «grezni dzīvotu». Ja salīdzina to virsvērtības daļu, kas tiek patērēta ražošanas līdzekļu īpašnieka personiskajām vajadzībām, un to, kuru izmanto ražošanas modernizēšanai un paplašināšanai, tad otrā ir nesalīdzināmi lielāka.

Tāpēc, ja CK locekļi atzīst, ka gan privātīpašums, gan sociālisms atspoguļo ekonomisko nepieciešamību, tad ir skaidrs: kamēr pastāv vajadzība pēc paātrinātas sabiedrisko kapitālu uzkrāšanas un koncentrācijas ražošanas intensifikācijas nolūkā (tādu nepieciešamību mūsu lielākoties primitīvās ražošanas dēļ neapšauba neviens), ir ne tikai vēlams izmantot privātīpašumu, bet tā institucionāla atjaunošana ir gan loģiska, gan nepieciešama. Tas jāatzīst katram, ja vien viņš grib saukt sevi par marksistu. (Lai nu kas, bet šī vēlēšanās CK locekļu vidū bija spilgti izteikta.)

 Šķelšanās partijā ir iespējama tad, ja rodas dažādi viedokļi par viena vai otra jautājuma risināšanas ceļiem un šie viedokli ir savstarpēji izslēdzoši. Tā, piemēram, viena daļa sociāldemokrātu uzskatīja, ka Krievijā kapitālistiskā iekārta nav nobriedusi sociālistiskam apvērsumam, otra turpretī akcentēja nepieciešamību izmantot jebkuru iekšpolitisko vai ārpolitisko krīzi šim pasākumam. Tātad, lai šķelšanās notiktu, partijas darbības pamatā jābūt reālai problēmai, idejai, uzskatam, kurus attīstot rodas dažādi, pat pretēji viedokļi. Bet tieši šajā ziņā gan PSKP, gan LKP nekādi nevar pieskaitīt pie tradicionālo partiju grupas, jo to pamatā ir nevis ideja (kā to daudzi uzskata un apliecina), nevis īstenības radīta problēma, bet totalitārās sistēmas noteikts varas standarts. Un tieši tāpēc, palikdama tāda, kāda ir, LKP nevar būt nedz komunistiska, nedz sociāldemokrātiska, nedz anarhistiska, nedz kristīga, nedz republikāniska, nedz... Lielā mērā tā patlaban ir abstrakts varas mehānisms. Turklāt nevis tāds, kurš gluži vienkārši vēl nav izmantots, lai risinātu progresīvas problēmas utt., bet gan tāds, kurš savu abstraktumu iegūst principiālā norobežotībā no īstenības attīstības vajadzībām. Un, ja jau partijas uzbūves un darbības pamatā neatrodas reālas problēmas vai to idejiski konceptuāls atspoguļojums, tad par šķelšanos partijā runāt nav nopietni. Lai vispār kāda šķelšanās pēc būtības (nevis pēc formas) varētu notikt, partijai jāatsakās no īstenības falsificēšanas un neesošu problēmu konstruēšanas ar totalitārās varas standarta palīdzību.

Polarizācijas process, ko pašlaik vērojam politiskajā struktūrā, kuru tradicionāli dēvē par LKP, ir, manuprāt, nevis šķelšanās, bet gan jauna tipa, daudzmaz uz īstenību balstītas partijas rašanas process. Ir taču acīm redzams, ka, piemēram, vairākums no partijas Rīgas pilsētas komiteju sekretāriem aizstāv ne jau nu kādu ideju vai problēmu risināšanas variantu (ja vien par tādu nesauc tiekšanos mainīt, neko nemainot). Viņu intereses sakņojas (viņi to vai apzinās vai neapzinās) to varas struktūru un attiecīgu jēdzienu aizstāvībā, kuru pamatojums un pierādījums pat no teorētiskā marksisma pozīcijām ir varbūt pat neiespējams (piemēram, strādnieku šķiras vadošā loma sociālistiskajā sabiedrībā) un kuru vienīgais saturiskais segums ir vēlēšanās nepieļaut esošajām sabiedriskajām attiecībām bīstamas masu politiskās aktivitātes formas.

Likumsakarīgi var rasties jautājums: kāpēc par jaunas KP izveidi vairāk tomēr rūpējas partijas darbinieki latvieši? Lai atbildētu uz to, šķiet, nekādi sarežģījumi nerodas: latviešu nācijai normālas, demokrātiskas sabiedrības radīšana ir arī izdzīvošanas jautājums. Tas nosaka latviešu aktīvāku ieinteresētību radikālā pārbūvē kopumā un partijas reorganizācijā konkrēti. Protams, plēnumā dzirdētais liecina, ka tiek izdarīti tikai pirmie biklie soļi reālpartijas veidošanā. Programmatiskās idejas vēl ir neveikli formulētas, trūkst teorētiskā seguma. Taču tas, cik noteikti reālpartijas piekritēji iestājas par patstāvīgu, pat neatkarīgu Latvijas kompartiju (neatkarīgu, faktiski, no totalitārajām struktūrām, kuras nepieļauj Latvijai specifisko problēmu adekvātu risinājumu), cik vienprātīgi norobežojās no Konstitūcijas 6. panta, liecina, ka panākumiem šajā virzienā ir jābūt. Attieksme pret šo pantu rāda, kādā mērā pār politiķiem vēl valda totalitārās varas standarts, kādā mērā viņi ir gatavi reālai pārbūvei — esošo anormālo sabiedrisko attiecību laušanai, jaunu veidošanai.

LKP reorganizācijā svarīga loma ir Latvijas Tautas frontei. Tā ne tikai nodrošina masu atbalstu progresīviem partijas darbiniekiem, bet (tas ir vēl svarīgāk) pierāda, ka ir iespējams no pierastās un radikāli atšķirīgs politiskās darbības modelis. Var pat teikt tā - bez LTF nebūtu arī centienu radīt LKP kā normālu partiju. Vispār partijas kā organizācijas un tautas politiskās kustības, neformālo organizāciju attiecību jautājumam teorētiskā aspektā pievērsts pārāk maz uzmanības. Un ne tikai LKP un Tautas frontes variantā.

Pirms liekam cerības uz kādas organizācijas topošo lomu demokratizācijas procesā, jāapzinās tās principiālās iespējas programmu un ideju realizācijā, kuras izriet no šā politiskā veidojuma būtības, šis jautājums īpašu aktualitāti iegūst sakarā ar daudzpartiju politiskās sistēmas veidošanos Latvijā un cerībām, kādas ar to saista liela iedzīvotāju daļa. Būdams pats vairākpartiju sistēmas atbalstītājs, tomēr gribu uzsvērt, ka partijas kā politiskās sistēmas elementa iespējas ir diezgan ierobežotas. Pasaulē eksistē daudzas un dažādas partijas. Bet nebūt ne vienmēr var atrast atbilstību pat starp partijas nosaukumu un tās reālo darbību. Tāpat arī nav dzirdēts, ka kāda partija būtu pašlikvidējusies tā iemesla dēļ, ka tās programma būtu izpildīta, ideāli sasniegti, — lai gan spēcīgu, masveidīgu un ietekmīgu partiju pasaulē netrūkst. Bet to, ko nespēj partija kā politisks institūts, varbūt spēj neformālās kustības? Varbūt vairākpartiju sistēmai ir citas, svarīgākas funkcijas nekā partijas programmu izpilde? Visas šīs problēmas prasa drīzu teorētisku risinājumu.

Bet, lai nu būtu kā būdams, šobrīd komunistu panākumi savas partijas pārradīšanā ir atkarīgi ne tik daudz no «gaišo» un «tumšo» spēku samēra pašā partijā, cik no politisko attiecību būtības pārveidošanas panākumiem sabiedrībā kopumā (LTF loma!). Tādā mērā, kādā varas attiecības zaudēs visaptverošo un absolūta standarta raksturu un kļūs par elastīgu instrumentu dažādu sabiedrības problēmu risināšanā, par instrumentu dažādu sociālo spēku rokās.

 

ANDRIS ĶESTERIS,

LVU pasniedzējs

_________________________ 

1  Šaubos, vai stenogrammās fiksētie paskaidrojumi varēja pretendēt uz augstāku realitātes pakāpi, kāda sociālisma koncepcijai ir Sensimona, Ouena u. c. utopistu darbos.

2  Interesanti, ka fanātisms — tā ir vājo ticība, kura necieš pārbaudi ar realitāti, un tādēļ ir totalitārās varas standartam adekvāts cilvēka dvēseles stāvoklis.