Brīvību rīt ne vēlāk kā uz brokastu laiku!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šodien mūsu republikas konservatīvie spēki, no vienas puses, var sajūsmā berzēt rokas, jo patlaban latviešu vai, tikpat labi var arī teikt, Latvijas demokrātiski noskaņotā sabiedrības daļa ir tiktāl sašķelta kā vēl nekad pēdējos gados. No otras puses, konservatoriem ir pamats būtiskam satraukumam, jo parlamentārā frontē tie cietuši neapšaubāmu sakāvi. Turklāt, ja šķeltniecība pārsvarā radusies to sabiedriskās aktivitātes formu darbības rezultātā, kurus juridiskajā zinātnē dēvē par tiešo demokrātiju (mītiņi, demonstrācijas, masu sapulces, stihiskas sabiedriskās kustības), tad konservatīvie un pat reakcionārie spēki plašā frontē ar jaunpieņemto likumu spēku atspiesti atpakaļ galvenokārt parlamentārisma darbības rezultātā kā PSRS, tā arī Latvijas mērogā. Tomēr nevar arī noliegt, ka jebkurā sabiedrībā kā parlamentārās, tā tiešās demokrātijas metodes viena otru papildina un spēcina, ja vērstas uz vienotu mērķi. Taču, ja parlamentārieši un juristi tiesību ekspertīžu un parlamentāru aktu rezultātā konservatoriem par lielu neapmierinātību pavēra ceļu atsevišķu, tajā laikā manāmi nobiedētu neformālo kustību darbībai likumu ietvaros, tad tagad dažs leģimitētais uzskata par goda lietu iekost tā parlamentārieša rokā, kas demokrātijas principu vārdā panāca, lai konservatori tam «neaizgrieztu skābekli».
Šodien esmu spiests atzīties, ka bez demokrātiski noskaņoto parlamentāriešu, tajā skaitā LVU juristu, atbalsta vairākas mūsu republikas neformālās organizācijas un to konkrētas izrīcības masīva konservatoru spiediena rezultātā būtu aizliegtas un to aktīvisti būtu represēti gluži tāpat, kā tas noticis vairākās Vidusāzijas un Kaukāza republikās. Taču neprāts (vai arī labi plānota organizētu provokatoru darbība) novedis tik tālu, ka parlamentāriešu ilgā un smagā, plašai publikai neredzamā un nezināmā darbība, gan intrapartijas, gan parlamentārā ceļā Savienības un republikas līmeņos izcīnītie Latvijas suverenitāti nostiprinošie likumprojekti un likumi tiek publiski visas Latvijas priekšā noniecināti un apspļaudīti. Šeit kārtējo reizi apstiprinās vecā un skumjā īstenība, ka galēji labējie un ekstrēmi kreisie spēki gan savas darbības metodēs, gan mērķos bieži un neglābjami vienojas. Tam pietiekami daudz lietišķu pierādījumu.
Tā PSRS tautas deputātu vēlēšanu laikā konservatori veica veiklas aizkulišu manipulācijas, lai apgrūtinātu vai pat neatļautu balotēties vairākiem demokrātiski noskaņotiem mūsu republikas vadītājiem. Vienlaikus mūsu republikas viskreisākās organizācijas – LNNK – vadītāji tajā vietā, lai plūktu laurus, izstādot savus kandidātus pret interfrontes līderiem, izvirzīja savus vadoņus pret tiem pašiem konservatoru bremzētajiem republikas vadītājiem un negribēja pat pēc LTF Valdes aicinājuma noņemt savas kandidatūras. Acīmredzot, aiz tīrās pateicības par šādu sirsnīgu nostāju, interfronte Jēkabpils vēlēšanu apgabalā aicināja savējos nebalsot par V. Bresi, kas panāca pret migrāciju vērstā 46. lēmuma pieņemšanu, un ieteica labāk balsis atdot par J. Dobeli.
Šādu dīvainu sagadīšanos cik uziet.
Kad LKP CK biroja sēdē tika izskatīts mūsu republikas pilsonības likumprojekts, trīs biroja locekļi – biedri Soboļevs, Loskutovs un ģenerālpulkvedis Kuzmins aptuveni vienādi argumentēja, ka to nekādā ziņā neesot vēlams publicēt. Publikācija noteikti novedīšot pie starpnacionālo attiecību saasināšanās un varot pat izraisīt sadursmes. Brīnumainā kārtā «Atmodā» Nr. 35/36 tieši tāpat argumentē arī I. Goldmanis.
Saasināšanās, kā redzams, nav vērojama, sadursmju arī nebūs, ja vien interfronte uz streikiem nesakūdīs. Bet tas jau arī bija gaidāms, un es absolūti noraidoši izturos pret konservatoru mēģinājumu uztiept mums svešu sabiedrisko attiecību problēmu risināšanas stereotipu, saskaņā ar kuru jebkurai diskusijai it kā neglābjami būtu jāpārvēršas ar sētas mietiem vai nažiem bruņotā «ģerevņa na ģerevņu, sķenka na sķenku» konfrontācijā. Tas nav Latvijas tradīcijās. Tomēr arī pilsonības jautājumā gan ģenerāļi, gan interfronte, gan mūsu pašu kreisās organizācijas dīvainā sakritībā vienotiem spēkiem cīnās pret vienu un to pašu pilsonības likumprojektu.
Tā mūsu jaunuzlēkusī politoloģijas zvaigzne Aigars Jirgens «Atmodā» Nr. 32, apcerot pilsoņu komitejas, raksta: «Tas ir ceļš, kā likumīgi (pēc starptautiski tiesiskajām normām, nevis pēc okupācijas režīma «konstitūcijas») atjaunot Latvijas Republiku.»
Diemžēl jaunais autors mums, neprašām, nevienā vietā neko nepastāsta, kas tie par likumiem un starptautiski tiesiskajām normām, uz kuriem viņš atsaucas, bet, lai mēs viņam tomēr ticētu, proklamē: «Un te darbojas juridiskās (nu, bet kādas tad īsti?), bet ne morāli ētiskās normas.» Līdz ar to viņš gluži pareizi pasaka: ar morāli un ētiku viņa pieejai nav nekāda sakara, tādēļ droši var turpināt:
«Kamēr nav atjaunota neatkarīga valsts ar tās Ministru Kabinetu… tikmēr pilsonību neviens nav tiesīgs piešķirt, lai cik mēs to ļoti vēlētos…»
Lai cik A. Jirgens to arī nevēlētos, LPSR Augstākās Padomes Prezidijs tomēr joprojām uzņem LPSR pilsonībā. Nelielai juridiskajai konsultācijai vienīgi piebildīsim, ka «Ministru Kabinets» nav ne neatkarības kritērijs, ne valsts augstākās varas orgāns.
Galīgi latīņu terminu juridisko nozīmi putrodams, A. Jirgens tālāk raksta: «Pēc Latvijas Republikas de facto atjaunošanas, acīmredzot, atsāks darboties tās likums par pavalstniecību.»
Acīmredzot neatsāks, jo tāda automātika līdz ar neatkarības atjaunošanos parasti nenotiek kaut vai tādēļ, ka vecais likums no mūslaiku juridiskās tehnikas viedokļa ir nepilnīgs un tagadējiem politiskajiem un demogrāfiskajiem apstākļiem nepiemērots.
Jo dienas, jo drosmīgāks kļūdams, «Atmodā» Nr. 33 A. Jirgens jau sludina: «Latvijas PSR pēc starptautiskajām normām ir nelikumīgs veidojums… Līdz ar to nelikumīgs ir arī mēģinājums ievest LPSR pilsonību un kā tāds tas būtu jānovērtē, atsakoties pieņemt šo pilsonību.»
Kārtējo reizi nekādas norādes uz konkrētiem starptautiskajiem līgumiem nesaņēmis, es tā uzreiz nevaru pateikt, kurš te ir «nelikumīgs veidojums»: vai tas, kurš nule pieņēma suverenitātes Deklarāciju, vai kāds cits. Taču… A. Jirgens, protams, ir tiesīgs «atteikties pieņemt šo pilsonību». Tikai man katram gadījumam jāatgādina, ka mūsu republikas vēlēšanu likumdošana pagaidām ir orientēta uz LPSR, nevis komiteju reģistrēto pilsonību, kurai pagaidām nav valststiesisku konsekvenču un juridiska spēka. Līdz ar to A. Jirgens praktiski grauj mūsu nākamo, tautvaldības atjaunošanai tik svarīgo vēlēšanu legālo bāzi. Kā šajā situācijā reaģēs manīgā interfronte, kas arī uzstājas pret LPSR pilsonības likumu? Vai citu tautību pārstāvji arī atteiksies no LPSR pilsonības? Kam tas palīdzēs uzvarēt vēlēšanās un iegūt varu? Kam tas ir izdevīgi?
Šis ir pirmais jautājums, ar kuru juristi uzsāk jebkura kriminālnozieguma izmeklēšanu.
Riskējot uz sevi jaunu uguni izsaukt, gribu uzdot vēl vienu konkrētu jautājumu – kur ir jebkādi taustāmi pierādījumi, ka pilsoņu komitejas mūs kaut par soli pavirzījušas tuvāk reālai Latvijas suverenitātei vai kaut viena konkrēta Latvijai vitāli svarīga jautājuma atrisināšanai? Vai tās devušas mums garantijas, uz kurām varam balstīties un argumentēt, aizstāvēt savas tautas un republikas tiesības šeit, Maskavā vai starptautiskajā sfērā? Nekādā ziņā! Arī to lielu soli aiz liela un droša soļa virza uz priekšu parlamentārieši un NEKUR CITUR PASAULĒ NEKAD TIESISKA PARLAMENTĀRA VALSTS NAV UZCELTA AR NEPARLAMENTĀRĀM UN NELIKUMĪGĀM METODĒM! NEKUR UN NEKAD!
Varbūt komitejas līdzēs tikt galā ar «dedovščinas» problēmu un mūsu puišu dauzīšanu tālos garnizonos? Taču jau nē. Viņu pārstāvjus tur nelaidīs ne tuvumā! Varbūt komitejas jaudās piespiest kara prokuratūru korekti izmeklēt sisto un noslepkavoto lietas? Protams, ka nē. Viņi pat to neplāno. To varēs veikt tikai A. Jirgena noniecinātie parlamentārieši un juristi ar pārējās sabiedrības līdzdalību. Tikai viņi varēs atvērt garnizonu vārtus sabiedrības kontrolei, jo mūsu partijas orgāni diemžēl šo problēmu atstājuši novārtā.
Vai arī emocionāli noskaņotās organizācijas mums dos perfektu, superdemokrātisku, saulainas nākotnes konstitūcijas projektu? «Atmodā» Nr. 35/36 tas jau ir mūsu priekšā. Autori paši gan spiesti atzīt, ka «Saules pilsētas Konstitūcija» neesot iznākusi. Tas tiesa. Ne juridisku atradumu, ne augsta tiesiskā regulējuma līmeņa te nav. Nav pat to novitāšu – demokrātisko tiesību garantiju deputātiem, tiesnešiem un Konstitucionālās tiesas locekļiem, ko varēja patapināt nesenajos LPSR Konstitūcijas labojumos. Tāda ir realitāte. Tā dod tiesības uzdot pamatotu jautājumu: vai mums ir darīšana ar kompetentiem, atbildīgiem un vispār nopietniem cilvēkiem? Pagaidām kā «reālo ceļu uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu» A. Jirgens mums norāda «Latvijas Republikas pilsoņu apzināšanu un pilsoņu komiteju veidošanu».
Diemžēl nekādu reālisma pazīmju es te nevaru atrast, tāpat kā juridiski pamatotu iebilžu pret Pilsonības likuma projektu un tā komentāru. Pieņemsim, ka šīs komitejas izveidos, pieļausim, ka tās reģistrēs dažus desmitus vai simtus tūkstošus pirmskara Latvijas Republikas, kura diemžēl aizgājusi uz neatgriešanos, pilsoņu. Ko mums piedāvā tālāk? Tālāk aicina sasaukt šo pilsoņu kongresu? Ko tas darīs? Pieņemsim, ka tas, nekonstitucionāls būdams, proklamēs Latvijas neatkarību vai varbūt «okupāciju», uz ko aicina spožā B. Pētersone? Diemžēl valstīs pašnoteikšanās, politiskās sistēmas maiņas, pilsonības un citi tautai liktenīgi jautājumi tiek izlemti vai nu parlamentāros orgānos, vai referendumos, kuros piedalās valsts pilsoņi. To loks tiek noteikts ar parlamentāriešu pieņemtu likumu, kas ir spēkā dotajā brīdī. Šo lēmumu par valsts politiskās sistēmas maiņu, iekļaušanos vai iziešanu no valstu sadraudzības parlaments pieņem ar likumu. Kāds likuma spēks būs ārpuskonstitucionālu un neparlamentāru orgānu lēmumiem?
Varbūt komitejas pārņems varu? Ar ko, atvainojiet, ar vārdiem? Vai varbūt labākajā gadījumā ar dažiem simtiem tūkstošu balsu sašķeltā sabiedrībā, uz visiem laikiem atgrūduši no sevis ap miljonu krievu un vairākus simtus tūkstošus cittautiešu, no kuriem nebūt ne visi ir latviešu ienaidnieki? Tieši otrādi - liela daļa no tiem nav latviešu ienaidnieki un nebūs, ja vien ar savu nesaprātīgo rīcību mēs viņus par tādiem nepadarīsim. Vai vieni bez sabiedrotajiem tiksim galā ar pretspēku? Tieši sanaidošanu jau arī grib panākt interfronte. Šeit no jauna pretpoli sakļaujas. Un atkal rodas aizdomas, vai abas ekstrēmās puses nevada viena un tā pati profesionālā roka, kura vēl joprojām atrodas ārpus sabiedrības un parlamentārās kontroles.
Varbūt komitejas jaudās pārņemt šīs joprojām nekontrolējamās administratīvi birokrātiskās un autoritārās sistēmas atliekas sabiedrības kontrolē? Drīzāk otrādi. Ar šo uzdevumu pat vecās demokrātiskās valstīs joprojām mokās PARLAMENTĀRIEŠI. Arī pie mums to izdarīt nevarēs neviens cits.
Ja komitejas mēģinās iejaukties valsts augstākās konstitucionālās parlamentārās varas funkcijās, LPSR Augstākā Padome šādas vaļības nepieļaus.
Un tālāk, ko ja ne augstākā, tad vietējā līmenī darīs komitejas? Konfrontēs ar vietējām padomēm, darbosies paralēli vai sadarbosies ar tām? Tuvākā laikā mēs pieņemsim trīs likumus par vietējo pašpārvaldi. Un šajos likumprojektos nav normatīvas nišas komitejām.
Mūsu pašreizējais uzdevums ir izveidot vienotu, visus līmeņus aptverošu, parlamentāru valsts varas sistēmu, kuras galvenais uzdevums būs atjaunot tautvaldību un izskaust administratīvi birokrātisko sistēmu. Šī ļoti grūtā uzdevuma veikšanai vajadzēs koncentrēt visus demokrātiski noskaņotos spēkus un jebkura šķeltnieciņa un jaunu paralēlu varas struktūru veidošana šo darbu kavēs.
Lai panāktu Latvijas suverenitāti un neatkarību, nebūt nav nepieciešams veidot jaunas organizācijas. Bez lingvistiska un emocionāla rakstura apsvērumiem nav galīgi nekādas nozīmes, kā sauksies jaunie konstitucionālie varas orgāni. Pašreizējā situācija dod pamatu domāt: ja mūsu republikā nebūtu viena otra sabiedriski politiska organizācija, tad reakcionārajiem spēkiem vajadzētu tās izdomāt un radīt, lai nepieciešamības gadījumā tiem būtu pa rokai vajadzīgie argumenti represiju organizēšanai pret demokrātiem. Pret demokrātiem un parlamentāriešiem, kas vienīgie var atņemt varu visai stagnātu un slēpto staļinistu komandai kopumā un jau to pakāpeniski dara. Vienīgi no parlamentāriešiem viņi patiesi baidās, vienīgi to un zinātniski un juridiski pamatotu projektu un likumu priekšā viņi pagaidām spiesti atkāpties. Turpretim neprāši (vai provokatori) jebkurā parlamentāriešiem visnepiemērotākā brīdī reizi no reizes dod pretinieku rokās trumpja dūžus un spīdošus argumentus cīņai pret demokrātiju.
Vai no galēji kreisajiem, tie, kam rokās militārs spēks, patiešām baidās? Izrādās, ka nebūt nē. Sarunā, kurā šo rindu autors un LTF Domes valdes loceklis Freimanis piedalījās ar Baltijas kara apgabala komandieri ģenerālpulkvedi Kuzminu un Politpārvaldes priekšnieku Zaičenko, tie izteicās, ka LNNK demonstrācijas pie kara apgabala štāba tos nebūt nebaidot.
Protams. Viena vai divas pat neapbruņotu desantnieku rotas tur bez pārliekām pūlēm varētu ievest priekšzīmīgu kārtību. Šo labi trenēto zēnu izmantošana cīņai pret parlamentāriešiem turpretim saistīta ar lielām problēmām. Taču ceļu šajā virzienā praktiski jau bruģē latviešu rokām un pamato «teorētiski» tādā argumentācijā, kādu tiešām var izdomāt tikai «Aizspogulijā», kurā savās filozofiskajās pārdomās tik labprāt mēdz kavēties briljantā B. Pētersone, kas savus apcerējumus nereti paraksta ar LPSR (sic! neatzītās LPSR!) Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta zinātniskās līdzstrādnieces titulu, tādā veidā lasītājam traucējot atšķirt privātus uzskatus no titulēta akadēmiska institūta pētījumu rezultātiem.
Un tā, š. g. 22. jūlija «Padomju Jaunatnē» minētā autore nodalījumā «Filozofa viedoklis» publicēja rakstu «Par suverenitāti un pilsonību». Mani nepārsteidz tas, ka vienu profesiju pārstāvji tagad mēģina gudri spriest par citu zinību nozari, kurā tiem nav profesionālu priekšzināšanu. Manī rada izbrīnu, ka tas viss tiek publicēts republikāniskajā Latvijas presē. Tā sekas ir amatierisku vai pat aplamu ideju arvien plašāka cirkulācija sabiedrībā, to uzņemšana par patiesību un plašu tautas slāņu dezinformācija. Šo rindu autors, lai nekļūtu smieklīgs attiecīgo profesiju pārstāvju priekšā, nekad neriskētu publicēt rakstus ne par sarežģītām fizikas, ne pat seksoloģijas problēmām. Turpretim vai katrs otrais tagad tiecas publiskos rakstos rekomendēt savas vienīgi pareizās idejas Latvijas neatkarības atgūšanai politikā, justīcijā un pat starptautiskajās tiesībās. Bet politikā, it sevišķi starptautiskā, juridiskās zinātnes un starptautiskās tiesības vēl vairāk, taču arī ir specifiskas, ļoti sarežģītas zinību nozares, kur, iekams dot kādas rekomendācijas, nepieciešamas profesionālas zināšanas un vēlama arī prakse. Pretējā gadījumā, ļoti lūdzu atvainošanu, var viegli nonākt situācijā, kad, parunas vārdiem sakot, «kur gudrais klusē, tur muļķis dod padomus».
Nezīmējot to uz cienījamo filozofi, tomēr nepieciešams atgādināt, ka minētajā rakstā garu un vispārzināmu valststiesību īstenību apcerējumu rezultātā viņa nonāk pie sekojoša juridiska šķērsa secinājuma: «PSRS varas iestādes Latvijā ir okupācijas administrācija.»
Diemžēl Latvijā nav nevienas PSRS augstākās varas iestādes. Pat kara apgabala vadība ir ne PSRS augstākā, bet reģionālā. Turklāt ne LPSR Augstākā Padome, ne LKP CK nav augstākā varas orgāna, respektīvi – PSRS Augstākās Padomes – pārstāves. Protams, līdz zināmam laikam minētie LPSR orgāni diemžēl realizēja autonomijas, nevis suverēnas republikas varas funkcijas. Tagad esam uzsākuši sekmīgu konstitucionālu un parlamentāru virzību uz suverenitāti. Dažiem šie tempi liekas pārāk gausi. Brīvību viņiem vajag ne vēlāk kā rīt uz brokastu laiku. Taču ātrāk 2–3 gadu laikā kvalitatīvus likumus savu tiesību garantijai nav iespējams ne sagatavot, ne pieņemt, ne panākt to atzīšanu Maskavā. Te jārīkojas pēc vecum vecā amatu meistaru principa – labāk lēnāk, toties labāk! Pagaidām visi mūsu likumdošanas, tajā skaitā vēlēšanu, akti sagatavoti kvalitatīvāki nekā kaimiņiem, kaut arī daži pieņemti vēlāk nekā viņiem.
Tālāk jaunā un daudzsološā filozofe raksta sekojoši: «Šī (tātad PSRS) administrācija nav tiesīga pieņemt lēmumus par Latvijas Republikas pilsonības statusu.»
Tā nu ir galīga aplamība. Tur jau tā lieta, ka «PSRS administrācija», respektīvi – valdība – nebūt netaisās pieņemt lēmumus par mūsu republikas pilsonību, jo tiešām nav tiesīga to darīt. Pilsonības likumdošana gluži tāpat kā visa pārējā likumdošana ir PSRS Tautas deputātu kongresa un Augstākās Padomes, bet pilsonības piešķiršana un atņemšana ir tās Prezidija, nevis valdības tiesību sfērā. Šīs elementārās juridiskās patiesības LVU studenti apgūst pirmajā kursā. Tālāk, Likumu par LPSR pilsonību gatavojas pieņemt ne PSRS, bet gan LPSR Augstākā Padome, kas nule proklamējusi mūsu tautas un arī LTF nedaudz dienas atpakaļ kategoriski pieprasīto suverenitātes Deklarāciju. A. Jirgens gan tagad «Atmodā» Nr. 33 slaiki apspļauda arī to, lai gan pats nav devis nekādu produkciju, kas kaut par soli tuvinātu mūs šim tautas lolotajam mērķim.
Bet B. Pētersone tālāk deklarē, ka «vienīgais TIESISKAIS (izcēlums mans – J. B.) ceļš uz pilsonības un Latvijas Republikas atjaunošanu ir pašu pilsoņu brīva iniciatīva, apvienojoties pilsoņu komitejās». A. Jirgens turklāt aicina uz «Latvijas Republikas pilsoņu apzināšanu».
Šeit atbildēšu abiem jaunajiem tiesībfilozofiem reizē. Diemžēl esmu spiests atzīt, ka no reālo un spēkā esošo, nevis izdomāto vai bijušo, tiesību viedokļa pirmskara Latvijas Republikas vairs nav. Tā aizgājusi pagātnē ar visu tās valdību, likumiem, tai piederošo pilsonību, respektīvi, pavalstniecību, kā šo republikas institūtu tolaik sauca. Ja pieļauj, ka Latvijā joprojām darbojas pirmskara Pavalstniecības likums, tad tikpat labi var pieļaut, ka te darbojas arī tās kriminālā likumdošana. Taču šāda doma abiem minētajiem autoriem acīmredzot nevar ienākt prātā, pat kopīgi aizspogulijā sapņojot. Un vēl – TIESISKS ceļš iespējams tikai saskaņā ar tiesībām, respektīvi, ar spēkā esošo likumu, nevis iedomātām tiesībām. Ne velti lielais Aristotelis savā darbā «Atēnu politija» jau apmēram pirms 2300 gadiem brīdināja: «Kur augstākā vara nepieder likumam, tur parasti avansējas demagogi. Tie vada sabiedrisko domu un pūlis parasti tiem tic.» (228. lpp.) Tālāk Aristotelis brīdina: «Tirānu vairākums cēlies no demagogiem. Visi demagogi sasnieguši tirānu varu, tikai iepriekš iegūstot tautas uzticību.» (229. lpp.)
Es nedomāju, ka mūsu jaunajiem politikas talantiem liktenis iedos rokā scepteri, taču divas iepriekšējās Aristoteļa minētās sociālās lomas tie sekmīgi apgūst.
Tālāk – autājumā par to, vai prettiesiski likumi var būt spēkā, minēšu, ka aptuveni puse pasaules zinātnieku, kas apcerējuši sarežģītos likumu efektivitātes tematus, uzskata, ka fašistiskās Vācijas rasistiskie pilsonības dekrēti, kas masveidā atņēma pilsonību ebrejiem un komunistiem, tā, piemēram, 1941. gada 25. novembra Rīkojums un likumi, kas uzspieda Vācijas pilsonības regulējumu okupētajās teritorijās un 1941. gada 4. marta «Rīkojums par vācu tautības personu sarakstiem un valsts piederību pievienotajās Austrumteritorijās» kara laikā bija spēkā minētajās teritorijās, jo reāli tur darbojās.
Katrā valstī reāli darbojas attiecīgā laikā tur spēkā esošā likumdošana. Pie mums tā ir LPSR likumdošana.
Diemžēl nekur un pat nevienā «nēģerijā» ne pirms, ne pēc neatkarības iegūšanas pilsoņu reģistrācija, turklāt pat ne saskaņā ar spēku zaudējušo likumu, bet tāpat vien bez kāda likumiska pamata nekad nav notikusi, un tā, kaut arī nav aizliedzama, taču nerada nekādas juridiskas sekas, un vēlēšanas LPSR Augstākajā Padomē, protams, uz tamlīdzīga pamata notikt nevar. LPSR augstākā varas orgāna vēlēšanu priekšnoteikums, protams, ir vienīgi LPSR pilsonība, pret kuru vienādi nikni uzstājas kā interfrontieši, tā radikāļi. Vai šai sakritībai ir gadījuma raksturs vai arī tā ir vienotas virsrežisūras roka? Vai varbūt likumprojekts, starp abām galējībām būdams, ir tieši centra pozīcija, kā tas arī tika domāts un tāpēc piemērots klusējošajam un stabilajam vairākumam, kas pie urnām suverēni izlems mūsu tautas likteni, atbīdot malā gan vienus, gan otrus ēverģēļus?
Kā A. Jirgens, tā B. Pētersone atrod par sevišķi pateicīgu apcerēt pat zinātniekiem slideno un daudzšķautņaino OKUPĀCIJAS UN TĀS LIKUMĪBAS tematu, kurā tiem kārtējo reizi ir vairāk nekā paviršas zināšanas. Atļaušos atgādināt, ka Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā joprojām dislocēts triju uzvarējušo lielvalstu OKUPĀCIJAS KARASPĒKS, bet Rietumberlīnē saskaņā ar Četru pušu nolīgumu vispār noteikts okupētās teritorijas režīms. Interesanti, vai mūsu jaunie starptautisko tiesību eksperti to uzskata par tiesisku vai prettiesisku un VFR par suverēnu vai «kolonizētu»?
A. Jirgens savā «Jautājumā par vienotību» («PJ» 21. VII) biedru Bojāru aicina sniegt kādu informāciju par pilsoņiem «okupētās un kolonizētās zemēs» un atzīst, ka mūsu pilsonības likumprojekts tam «izskatās vienīgi pēc mēģinājuma padarīt likumīgu nelikumīgo okupācijas varu».
Savas neremdināmās alkas pēc zinībām koloniju iedzīvotāju statusa regulējumā jaunais politiķis var veldzēt šo rindu autora monogrāfijā «Voprosi graždanstva v meždunarodnom prave» (M., «Meždunarodnije otnošeņije», 1986.), kas līdzēs tam nedaudz kompetentāk spriest par apspriežamo tematu. Par to, kas pēc kā izskatās, tā teikt, katrs spriež savu spēju līmenī. Taču pilsonības likumiem nekur nav nekāda sakara ne ar kādām «okupācijas leģimitācijām» – kā jebkuri citi likumi tie balstās uz sabiedrisko attiecību reālijām.
Bez tam mūsu radikālie censoņi parāda gluži apskaužamu nekonsekvenci. Mūsu padomes, par OKUPĀCIJAS VARU dēvēdami, tie neatzīst. Taču vēlēšanās piedalīties grib. Arī LNNK vadība pati jo aktīvi kandidēja pēdējā kampaņā. Ko viņi būtu darījuši, ja, pasarg dies', uzvarētu? Pārstāvētu pašu neatzītu LPSR ienīstā «okupējušās varas» augstākajā orgānā ar to, ka mēs, ievēlētie, «Latviju nododot»? Politikā nevar, kā krievi saka: «I našim, i vašim.» Tā kā vēlēšanās tauta ar savu verdiktu abus paglābusi no kauna, negoda un savas tautas nodevības.
Tālāk abi mūsu politikas mesijas aicina vispār uz ko tādu, par ko Bībelē teikts:
«Dievs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!» Tā B. Pētersone savā opusā «Par suverenitāti un pilsonību» raksta: «Jāprasa ir okupācijas statusa piešķiršana. Pēc tam spēkā stātos Hāgas 1897. gada un 1907. gada un Ženēvas 1949. gada Konvenciju noteikumi. Tālākai virzībai būtu jānotiek okupācijas demontāžas virzienā.»
Te nu atkal autore dīvainā sakritībā mūs grūž gluži turpat, kur interfronte, tā ka man gandrīz vai grib pasprukt: «Cik tev par to samaksāja?» Atļaujiet atgādināt, ka visnotaļ parasts un ikdienišķs «OKUPĀCIJAS REŽĪMS» nozīmē vispārējo militāro administrāciju un tankus uz ielām. Mats matā tas, kas rādās interfrontiešu rožainajos sapņos! Normāls okupācijas režīms izslēdz jebkuru parlamentārismu, savu likumdošanu, vēlēšanas, opozīcijas, politisko partiju un jebkurā gadījumā to grupējumu darbību, kas kaitē okupācijas varai un pie kuriem pieder abi mūsu saulveži.
Un te nu esmu spiests noķert aiz rokas «Atmodas» Nr. 33 režisorus, kuru vidū, bez šaubām, ir arī mūsu sirdsšķīstā brīvības ceļvede. Citējot Ženēvas Konvencijas par civiliedzīvotāju aizsardzību karalaikā, mūsu lāpneši ne bez iemesla izlaiduši 5. pantu, tādējādi ar viltu mūs okupācijas militāristu režīma lamatās ar tuvas brīvības karogu vilinot un šo režīmu par labāku nekā esošo slavinot, taču īstenās briesmas no labticīgā lasītāja slēpjot.
Bet nobēdzinātajā pantā rakstīts sekojošais: «Ja konfliktā iesaistītajai pusei ir nopietns pamats uzskatīt, ka tās teritorijā kāda persona, kas atrodas Konvencijas aizsardzībā, uz likumiska pamata tiek turēta aizdomās tādā darbībā, kas naidīga šīs valsts drošībai vai kad šī darbība patiesi fiksēta, tādai personai nebūs tiesības pretendēt uz tiesībām un privilēģijām, ko piešķir šī Konvencija...» Man neticošie var pārbaudīt tekstu – «Meždunarodnoje pravo v dokumentah» (M., 1982., s. 733.).
Militāro varas orgānu drastisko praksi un starptautisko līgumu ignoranci kara laikā labi zinot, pat ezim saprotams, ka pie okupācijas varas statusa tikušie militāristi savāks visus, ko vajadzēs, pat bez visa tiem nezināmā un Baibas Pētersones nobēdzinātā piektā panta, kas viņiem oficiāli tādas tiesības dod arī legāli. Varbūt mūsu šarmantā stratēģe nezina, kas notika Novočerkaskā 1962. gadā? Varbūt A. Jirgens mums tuvāk pastāstītu, kas notika ar stepē aizvestajiem studentiem Alma-Atas notikumu laikā?
Taisnība ir stabilajam reālpolitiķim Savisāram, kas līdzīgā situācijā, aicinot neslēpt galvu smiltīs un rakstot par INNP tieksmi pēc nelokāmo cīnītāju oreola, konstatē, ka, «grūžot igauņu tautu un vispirms jaunatni pretī tankiem, INNP grib visai pasaulei nodemonstrēt, kādi mēs esam mocekļi» («Cīņa», 1989. 21. VII).
Mēs dienu un nakti strādājam, lai demokratizētu režīmu un izkļūtu no dzelžu skavām, bet te aicina pašiem iebāzt galvu cilpā un izspert ķeblīti!
Savu «pārdomu krustcelēs» mūsu B. Pētersone izpīpējusi, ka «reālisms nozīmētu balstīties uz tām tiesībām, kādas ir tieši okupētas teritorijas iedzīvotāju tiesības». Izštukojusi, ka «miera līguma laušanas rezultātā nevar izveidoties nekas cits kā kara stāvoklis», un secinot, ka šis stāvoklis turpinās joprojām (nez, ko lai darām ar Vāciju, ar kuru miera līgums nav noslēgts vēl joprojām, varbūt arī tur der tālāk saucējas citējamā recepte), mūsu praviete pasludina: «Kopš šī brīža Latvijas teritorijā stājas spēkā Hāgas ...» un tālāk autore citē gan Konvenciju nosaukumus, gan saldus MILITĀRĀS OKUPĀCIJAS REŽĪMA pantus, kam jāievilina mūs krustceļos apjukušās Aizspogulijas ekspertes norādītajā ceļā.
BET ES NEGRIBU NE MILITĀRĀS OKUPĀCIJAS REŽĪMU, NE TANKUS, NE KARA TRIBUNĀLUS, kas pietiekami efektīvi darbojas ārkārtējā un Baibas Pētersones pasludinātā kara stāvokļa laikā. Un nevienam nav tiesību iegrūst mūs un līdzās mums dzīvojošas tautas šajā peklē! Ja kādam obligāti vajag moceklības auras un tas nekādi nejaudā no šīs tieksmes atturēties, lai INDIVIDUĀLI ieskrienas un liekas ar pieri Kirova un Gorkija ielu stūra nama sienā zem piemiņas plāksnes Bagramjanam!
Ticiet man, tie, kas šodien solās pirmie mesties tankiem zem ķēdēm, pirmie būs krūmos! Es un droši vien klusējošais vairākums grib drošību, grib cīnīties par mūsu lietu parlamentārām metodēm, rakstīt un pieņemt uz priekšu virzošus demokrātiskus likumus, panākt un baudīt preses, izteiksmes, apvienību un demonstrāciju brīvības, kas visas būs aizliegtas mūsu kompetentās zinātniskās līdzstrādnieces reklamētajā modelī, kurā tā mūs aicina līst iekšā un tad prasīties no turienes ārā, kur vieglāk iekļūt nekā izkļūt. Bez tam kritušos Laivinieks pār Stiksas upi Aīda valstībā ved tikai vienā virzienā!
Un vēl – kas tad veiks abu autoru proponēto «okupācijas demontāžu»? Komitejas, paši okupanti, Rietumu lielvalstis, kas jau vairākkārt atteikušās no tā? Ja kādam tas vispār pa spēkam, tad tikai parlamentāriešiem.
Iekams nobeidzu, gribētu tomēr uzdot visnotaļ draudzīgu jautājumu, – vai tiešām «Atmoda» patlaban maz ir LTF orgāns un pauž tās oficiālo redzesviedokli?
Un visbeidzot – taisnība bija Aristotelim, kurš savā darbā «Ētika» viedi raksta: «Likumu normāla darbība iespējama vienīgi noteikta cilvēku attīstības līmeņa apstākļos, kad tie sagatavoti labestībai un politiskajam taisnīgumam, saprātīgai darbībai un uzvedībai. Cilvēkus, kas vadās vienīgi no kaislībām un emocijām, var noturēt tikumības robežās vienīgi ar sodu palīdzību. Kaislības pakļaujas ne pierādījumiem, bet vienīgi spēkam.» (Ētika, § 10). Vai tā nedomāja Ulmanis, kad nodibināja savu diktatūru?
JURIS BOJĀRS,
juridisko zinātņu doktors
