Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vladimira Poznera mācībstundas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
IEPAZĪSTINĀM AR ČATOKVAS KONFRENCES JŪRMALĀ VADĪTĀJU – PSRS VALSTS TELEVĪZIJAS UN RADIORAIDĪJUMU KOMITEJAS KOMENTĒTĀJU, BIEDRĪBAS «PSRS UN ASV» VALDES LOCEKLI VLADIMIRU POZNERU

Līdz ar kosmisko pavadoņu rašanos parādījies principiāli jauns tehnisko sakaru veids — TV «tilts». Pateicoties tam pirmo reizi cilvēces vēsturē kļuvis iespējams organizēt tiešu sazināšanos starp cilvēkiem, kuri atrodas milzīgā attālumā cits no cita. Televīzija par tādu sakaru liecinieci padarījusi daudzu miljonu cilvēku lielu auditoriju.

Pirms trim gadiem. 1983. gada maijā, pirmo reizi tikās divas auditorijas, kas apsprieda miera un uzticēšanās problēmas.

Kopš tā laika katrs kopā ar Ameriku rīkotais TV «tilta» seanss tiek uzņemts ar neparastu interesi.

Ko tādu īpašu, principiāli jaunu mums devušas šīs pārraides? TV raidījumi par starptautiskās dzīves notikumiem taču nav retums.

TV «tilts» devis iespēju nodibināt vistiešākos sakarus starp cilvēkiem. Tas atsauc atmiņā televīzijas pirmsākumus, kad tika plaši praktizētas «dzīvās pārraides». Un, kaut gan jaunais raidījums neapšaubāmi ir ierakstīts un samontēts iepriekš, tomēr mēs to uztveram kā tiešu translāciju, kas notiek šo pašu brīdi.

Bet uz ekrāna risinās kaut kas patiesi neiedomājams. Pārraides dalībnieki, kuri atrodas dažādu valstu un pat dažādu kontinentu studijās, kurus šķir tūkstošiem jūdžu okeāna un sauszemes, kā arī valodas barjera, jūtas tā, it kā sēdētu cits citam līdzās, pie viena «apaļā galda», it kā runātu vienā, visiem saprotama valodā. Katrs labi redz savu sarunas biedru sejas, jūt viņu noskaņojumu, attieksmi pret notiekošo, tāpēc jūtas brīvi un nepiespiesti, ir vaļsirdīgs un atklāts. Cilvēki apspriež problēmas, kas viņus satrauc, strīdas, smejas un joko, bet kāda bērnu raidījuma dalībnieki pat bija sagatavojuši teatralizētu izrādi. Kļuvis iespējams rokasspiediens pāri okeānam! Kadrs, kurā rokās sadevās amerikāņu zēns un padomju meitene, nevienu nespēja atstāt vienaldzīgu.

TV «tilts» it viegli varēja kļūt par savdabīgu jautro un asprātīgo klubu, par virves vilkšanas sacensībām, par atbilžu konkursu, kas veltīts tematam «Kura sabiedriska iekārta ir labāka?». Un būtu iznākusi vēl viena bezjēdzīga saruna par to, kas mūs šķir. Bet pārraide saista tieši ar to, ka no šīs kļūdas ir izdevies izvairīties, ka uz ekrāna mēs savām acīm varam pārliecināties par divu valstu kolektīviem meklējumiem, centieniem atrast kopīgu viedokli.

Ir pienācis laiks nosaukt vārdā pārraides vadītāju — tas ir PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas politiskais komentētājs Vladimirs Pozners.

Amerikas Savienotajās Valstis viņu pazīst gandrīz visi televīzijas skatītāji. Pirms vairākiem gadiem viņu uzaicināja piedalīties kādā televīzijas sabiedrības ABC raidījumā. Kopš tā laika padomju žurnālists ir biežs viesis šis valsts televīzijas programmās. Viņa popularitāte Amerikā lielā mērā noteica arī jaunās pārraides panākumus šai valstī.

Tikšanās ar Vladimiru Pozneru kļuva neaizmirstama arī mums, padomju skatītājiem. Pārraide bija iecerēta pilnīgi brīvā manierē, tādēļ bija iespējami jebkuri, pat visnegaidītākie pavērsieni, vispārdrošākie, visāķīgākie jautājumi.

Atrazdamies tūkstošiem kilometru no notikuma vietas, mēs, televīzijas skatītāji, pēkšņi jutāmies kā pārraides dalībnieki: skatījāmies uz ekrānu un pārdzīvojām tādu pašu prieku un lepnumu, dažkārt neizpratni un īgnumu, kādu juta mūsu tautieši, kas bija studijā. Neviļus bija jādomā: ja mēs būtu viņu vietā, mēs atbildētu tāpat un izturētos tāpat.

Tas laiks, kad skatījāmies Vladimira Poznera vadītās TV pārraides, mums kļuva par brīnišķīgām Dzimtenes mīlestības mācībstundām.

Televīzijas pārraidē sevi parādīja cilvēks, kura liktenis ir ārkārtējs.

Vladimirs Pozners dzimis 1934. gada 1. aprīli. Viņa māte francūziete un tēvs, krievu emigranta dēls, strādāja kino.

Vladimira Poznera tēvu vecāki aizveda no Krievijas divdesmitajos gados. Viņam tolaik bija jau 14 gadu. Viņš ne tikai atcerējās revolūciju — tā bija atstājusi viņa apziņā spilgtas, neizdzēšamas pēdas, paspējusi apdedzināt dvēseli ar savu karsto liesmu. Visus turpmākos gadus šīs liesmas atspulgs, šī gaišā uguns dega viņa sirdi.

1939. gadā sākās II pasaules karš. Vladimira Poznera tēvs piedalījās Pretošanās kustībā — darbojās pagrīdē. Par viņa darbību drīz uzzināja fašisti, un ģimenei vajadzēja atstāt Franciju. Pozneri bēga uz valsts dienvidiem, bet pēc tam — cauri Spānijai un Portugālei — uz Ameriku, kur 1941. gadā tēvs kļuva par PSRS pilsoni un strādāja amerikāņu kinosabiedrībā MGM.

Piecdesmito gadu sākumā Vladimiram Pozneram kopā ar ģimeni izdevās atgriezties Padomju Savienībā.

— Man jau bija amerikāņu vidusskolas diploms, — Vladimirs Vladimirovičs stāsta. — Taču te visu vajadzēja sākt no gala. Es pat nepratu krievu valodu… Valodas apguvei aizgāja gads, tad sāku gatavoties eksāmeniem, lai iegūtu gatavības apliecību. Ar eksaktajām zinātnēm bija vienkārši: matemātika jebkurā valoda ir un paliek matemātika. Bet ar humanitārajiem priekšmetiem bija sarežģītāk. Krievu literatūru atklāju sev divdesmit gadu vecumā, būdams pieaudzis, nobriedis cilvēks. Man tā bija neiedomājama laime. Nelasīju pēc shēmas, kā skolā. Cik labi, ka neviens man nelika analizēt literāro varoņu tēlus! Es vienkārši lasīju un sajūsminājos par izlasīto.

VLADIMIRAM ļoti gribējās iestāties Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, tomēr viņš saprata: uzrakstīt krievu valodā sacerējumu var, taču izturēt konkursu, sacensību ar filologiem — tas nav viņa spēkos, viņš iesniedza dokumentus Bioloģijas fakultātē, jo tolaik aizrāvās arī ar fizioloģiju. Ieguva diplomu specialitātē «Cilvēka un dzīvnieku fizioloģija» un saņēma priekšlikumu gatavoties iestājai aspirantūrā.

— Taču jau tad bija skaidrs, ka bioloģija nav  mans aicinājums, es jau biju nopietni aizrāvies ar atdzeju. Atdzejoju XVII gadsimta angļu dzejniekus, Šekspīra laikabiedrus …

Gluži nejauši viņa atdzejojumi nonāca Maršaka rokās, un Maršaks ierosināja, ka jaunais cilvēks varētu kļūt par tā literāro sekretāru. Vladimirs Pozners atbildēja uz vēstulēm, kārtoja ārzemju saraksti, joprojām nodarbojās ar atdzejošanu.

— Grūti pat izstāstīt, cik daudz man nozīmēja šie divarpus gadi, ko pavadīju pie Maršaka, — Vladimirs Pozners atceras. — Viņš atrada laiku, lai nodarbotos ar mani, un ko vērta bija pati saskarsme ar šo cilvēku, ar ļaudīm, kas viņam bija tuvi. Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad pie Maršaka ciemojās Aleksandrs Tvardovskis un mēs kļuvām par pirmajiem klausītājiem viņa poēmai «Aiz tāles tāle».

Tomēr negribējās visu mūžu veltīt vienīgi atdzejošanai. Nāca talkā gadījums: 1961. gadā nodibinājās preses aģentūra «Novosti» un Vladimirs Pozners iestājās tur darbā. Pēc tam sāka sadarboties ar PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteju, ar Galveno ārzemju raidījumu redakciju, kura gatavo raidījumus ASV un Anglijai.

— Mani līdz sirds dzijumiem aizkustina tas. ka mana parādīšanās uz ekrāna rada tik plašu atbalsi. — tiekoties viņš teica. — Es daudzus gadus loloju sevī šīs pārraides ideju, briesmīgi uztraucos par rezultātiem. Un izrādās, ka neesmu maldījies: cilvēki tiešām bija gaidījuši tādu dialogu. Es vēlreiz pārliecinājos: ja tu esi īsts savās jūtās un rīcībā, ja tu runā tā, kā domā, godīgi un atklāti, tad tavi vārdi radis atbalsi.

Mēs runājamies ar Vladimiru Pozneru viņa mājās. Pa logu paveras skats uz klusu šķērsieliņu pašā Maskavas centrā. Telpā valda darba noskaņojums: redzamas rakstāmmašīnas, manuskripti, grāmatas.

Virs dīvāna pie sienas karājas maigi zila lupatu sega — īsts mākslas darbs.

— Segu darinājušas četras amerikāņu ģimenes, — Vladimirs Pozners skaidro.

— Kopā strādādami vairākus mēnešus, šie cilvēki ļoti sadraudzējās. Lupatu segu šūšana ir skaista amerikāņu tautas tradīcija.

Mēs runājam par amerikāņiem un it īpaši par to, kā šī tauta uzņēmusi jauno pārraidi, kas to tieši saista ar padomju cilvēkiem. Izrādās, ka arī Amerikā TV «tilts» radījis jūtamu atbalsi.

— Es saņemu daudz vēstuļu. — Vladimirs Pozners turpina, — un gandrīz katrā ir izteikta doma, cik loti mūslaikos nepieciešamas šādas pārraides: sagraujot ierastos domāšanas stereotipus, tāda saskarsme ļaus noskaidrot to kopīgo, kas mūs saista kā cilvēkus, kā vienas lielas mājas — planētas Zeme iemītniekus.

Amerikāņi neslēpj savu izbrīnu: padomju cilvēki nepavisam nav tādi, kādus viņi tos iedomājušies. Tie ir draudzīgi noskaņoti pret amerikāņiem, komunikabli, vaļsirdīgi, emocionāli.

— Un tomēr, — es jautāju Vladimiram Pozneram, — kāds ir jaunās pārraides virsuzdevums?

— Es gribu palīdzēt cilvēkiem tikt skaidrībā par to, kāda īstenībā ir dzīve šeit un tur. Man nepavisam nav nodoma aizvērt acis un izlikties neredzam trūkumus mūsu dzīvē, noliegt to, ko neapšaubāmi ir sasniedzis kapitālisms. Taču, runādams par visu pozitīvo, kas ir viņpus okeāna, es tomēr gribu, lai cilvēki izprastu to dziļo necilvēcību un netaisnību, kura valda šai sabiedrībā. Gribu, lai amerikāņi mūs, padomju cilvēkus, ieraudzītu tādus, kādi mēs patiešām esam, lai viņi paši pārliecinātos, cik sagrozītā veidā visus šos gadus esam viņiem rādīti.

IRINA SEMEŅUTA

("Krasnojarskij komsomoļec")

Attēlā: No labās – Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieks Nikolajs Neilands un Vladimirs Pozners.

VITĀLIJA STĪPNIEKA foto