Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«..un tad uzzināsi, kas īstenībā taisa «Labvakaru».»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Tā bija tāda zīmīga diena. Aiz loga plosījās sniega vētra, kaut kur brakšķēdams lūza Latvijas skaistākais gumijkoks. Bet televīzijas studija virmoja daudzkrāsainās svētku ugunis un neaptveramā ļaužu līksmē. Bija pagājuši atkal pieci gadi un sagaidīta kārtējā apaļā jubileja — televīzijas 35. gadadiena.

Svinības vērot, kur nu vēl aprakstīt, nav ne interesanti, ne oriģināli. Cilvēki jūtas novēroti un tāpēc spēlē, demonstrējas un vispār — nav tik dabiski. Daudz saistošāka šķita pēcsvētku rīta pastaiga pa TēVē gaumīgā nama gaiteņu un foajē plašumiem, kur uz mīkstajiem krēsliem vēl ir pa kādai pamestai kafijas tasei un iekostas kūkas gabalam; kur pretim nāk nule modies, svētku uzvalciņā tērpts jauneklis un dzīvesprieku atgūstoša meitene, kur…

Un tad nāca kāds svešs cilvēks. Uzveda mani trešajā stāvā, parādīja durvis, uz kurām rakstīts, ka šeit atrodas 9. videomagnetofoni, un sacīja: «Ja atvērsi šis durvis, uzzināsi, kas īstenībā taisa «Labvakaru».» To pasacījis, viņš aizgāja.

Palūkojos pulksteni, kas rādija pietiekami agru rīta stundu, lai svētkus pārdzīvojušu cilvēku neklātos meklēt darba vietā, bet vēru vien norādītās durvis.

Tur patiešām stāvēja pilnīgi svešs un nepazīstams cilvēks. Viņu saucot par Juri. Ar neuzkrītošu rokas mājienu tika norādīts, ka drīkstu apsēsties un skatīties. Ja uzskatu to par nepieciešamu. Tad viņš turpināja lūkošanos ekrānā, kur mainījās un atgriezās kadri. Tos kāds jauneklis ar podziņu palīdzību izvietoja viņa norādītajā secībā. Nākamo reizi viņš mani pamanīja un uzrunāja pēc sešām stundām. Kāds no kafejnīcas bija uznesis cīsiņus un kafiju. Šajā pienesumā Juris bija gatavs dalīties. Un pirmo reizi pa šo laiku pārtrauca sižetu skatīšanos, montēšanu, kombinēšanu, piemērošanu studijas tekstam, visa tā izvietošanu secīgā kārtībā.

Atnāca Edvīns, kam bija maz laika un vēlēšanās strādāt tūlīt, bet Jura noteiktā balss paziņoja, ka darba kārtībā tagad ir Harija materiāls. Līdzās esošās personas mainījās atbilstoši tam, kāds sižets tai brīdī tika gatavots un iekļauts raidījumā. Vakarpusē jau bija sanākuši visi. Ojāram šķita, ka Jāņa dialogs ir pārāk garš. Bez dzejolīša varot iztikt, un tas klips iespējams desmit citas vietās, tikai ne tur, kur Jānis to ielicis. Jānis neprot, bet varbūt negrib sevi aizstāvēt. Sēž stūri un klusē. Bet Juris nosvērtā balsi paziņo: «Materiālā ir informācija. Daudzi to nezina. Un dzejolis nevienu netraucē. Ja Jānim patīk, tad tas paliks. Tik cietsirdīgi vērtējot, mēs jebkuru sižetu varam uz pusi saīsināt.» Pēc brīža viņš. pret Jāni pagriezies, piebilda: «To beidzamo jautājumu gan vajadzētu izņemt, labāk ir, ja sarunas biedrs pats to pasaka.»

Tā tas turpinājās vēl piecas stundas. Atnāca Harijs — speciālists arhīva jautājumos un «Labvakara» vēstuļu nodaļas vadītājs. Neoficiāli — arī konfliktsituāciju kliedētājs. Atnāca arī Haralds. Kā vienmēr — ar kameru, kura nepārprotami norāda, kas ir Haralds. Nebija Mārtiņa, kas režisora funkcijas veic otrajā pārnedēļā.

Pirms pusnakts viņi beidza. Uzgāja savā desmitā stāva istabā iekafijot. Fonā Haralds rāda iepriekšējā naktī uzņemtos televīzijas jubilejas fragmentus. Tajos vērojamā ļaužu atraisītība un atklātība mudina domāt, ka visi jau pieraduši pie Haralda tēla komplektā ar kameru un tās klātbūtni nerespektē. Noskurinos, televizorā atkal ieraudzīdama telpu, kur vadīta šī diena. Tas pats ekrāns, pie kura Juris — apbrīnojami neatkarīgs no neskaitāmajiem ienācējiem. Ikviens televīzijas cilvēks, kas jubilejas vakarā aicinājis līdzi kādu no ārpasaules, laikam uzskatījis par savu pienākumu viesim parādīt, kā televīzijā strādā, un par objektu izvēlējies «Labvakara» tapšanu.

Nakts pēc viesošanās televīzijā atgādināja murgu. Acu priekšā aizslīd un atgriežas kadri. Vieni un tie paši. Kāds liek iegaumēt, kurā minūtē un sekundē notiek konkrētā ekrāna darbība. Līdzās Ojārs trīssimt kilometrus cenšas pārrēķināt degvielas un laika patēriņā, pieskaitīdams stundas, kas vadītas, kādus0. augstus priekšniekus gaidot. Šīs summēšanas rezultātam tiek pretstatīta pusotra minūte ēterā. Pa vidu kāds zvana, piedāvā nule filmētu materiālu, kuram jāatrod vieta raidījumā, no piedāvātā izvēloties tikai vienu minūti.

Bet man tajā brīdī vismaz viens no viņiem atgādina Kašpirovski, jo es pēkšņi neizsakāmi vēlos taisīt «Labvakaru»… Biolokatora, ekstrasensa klātbūtne izslēdz paškontroli. Pret savām spējām darboties mudina arī dzirdētais: kad Edvīns sācis strādāt televīzijā, viņš esot solījis puskaraļvalsti tam, kas viņa vietā uzrakstīs scenāriju. Tas varētu būt pieņemams materiālais stimuls.

Ceļos, eju un varbūt rakstīšu. Ir puslīdz skaidrs, ka šo ieceri saistīšu ar diviem «Labvakara» veidotājiem — režisoru Juri Vaičunu (Vaičunas) un operatoru Haraldu Apogu. Viņu loma raidījuma veidošanā ir daudzkārt lielāka, nekā apjauš skatītāji. Kā vienmēr — netaisni aiz kadra paliks grūti pārtveramais Harijs Beķeris. Mierinājums — viņš vēl ir pietiekami jauns, kuram viss vēl…

Iedvesmojos no Jura kādreiz secinātā, ka ik pa brīdim ir nepieciešams kaut kas mazliet plānprātīgs un «kreizi», kas par tādu kļūst tikai tāpēc, ka ir neordinārs. Un, ja tu skaidri zini, ka cilvēki kaut ko noteikti gaida (pieņemsim, ka šai gadījumā TV jubilejas atskaņas), tad vajag iedot kaut ko tādu, ko viņi nemūžam nav gaidījuši, kā tai reizē Ingūnu ar viņas kaķiem.

Scenārija «melnais» variants

Tradicionālā ievada nav.

STUDIJA. Visi trīs krēsli brīvi. Uz galda — trīs kafijas tases. Līdzās — automātiskais atbildētājs ar paplašinātu ampluā. Šī ierīce ir arī vakara automātiskā vadītāja. «Studija» turpmāk nozīmēs balsi no tās. Pāri galdam lapa, uz kuras rakstīts: «Labvakar, Latvija! Piedod! Aizbraucām visi reizē. Gaidi mūsu atgriešanos! Bet — telpas tukšā nestāvēs.»

Sižets. LKP CK Politiskās izglītības nams. 2. februāris. Tribīnē Edvīns Inkēns:

— Es gribu runāt to cilvēku vārdā, kas šodien nepiedalās mūsu radošās savienības kongresā. Viņi strādā televīzijā un radio, bet nevar iestāties Žurnālistu savienībā, kaut gan būtu cienīgi kļūt par tās biedriem. Te es domāju televīzijas režisorus un operatorus — nepelnīti aizmirstus cilvēkus.

STUDIJA: Papildinot sacīto — nepelnīti nepamanītus cilvēkus. Attīstot tālāk televīzijas iekšējās sadarbības un apmainās principu, redzot, cik daudz kas no «Labvakarā» aizsāktā vēlāk noderējis ceturtdienas raidījumam PIK, atļaušos aizņemties pika «vizītkarti».

Pirmā vizītkarte. Juris Vaičuns (Vaičunas).

— Juri! Stāsta, ka tu protestējot pret A. Pelšes pieminekļa iespējamo pārvietošanu.

— Netālu no tā dzīvoju. Man ir suns, kas jāved arī pastaigāties.

— Vai taisnība, ka suņa dēļ nepabeidzi konservatoriju?

— Informācija nav pareiza. Suņa nebija. jo es nevēlējos to tēlot. Domājams, saprati, ka runa ir par etīdēm, kuras vajadzēja iestudēt arī topošajiem TV režisoriem.

— Vai savā darbā tu izjūti augstskolas diploma trūkumu?

— Nē, jo nezinu, kā būtu ar diplomu.

— Kura no pašreizējām sabiedriskajām kustībām, partijām tev ir simpātiska?

— Nevaru atbildēt, jo esmu jau vienas — LNNK — biedrs.

— Vai kādreiz esi aicināts uz VDK?

— Paturu tiesības neatbildēt, bet uzdot pretjautājumu: kā tu domā, uz kurieni aicināja manus vecākus, kad skolā pateicu, ka ASV ražo labākas mašīnas nekā PSRS?

Konkursa jautājums skatītājiem: Uz kurieni un kāpēc aicināja Jura vecākus?

Otrā vizītkarte. Haralds Apogs:

— Vai tu esi mācījies augstskolā?

— Divas reizes. Pirmo reizi tāpēc, ka biju iemīlējies. Otro — lai nezaudētu darbu, kuru daru vēl šodien.

— Cik gadu tu mācījies? -- Divus gadus bibliotekāros. Divus — žurnālistos.

— Vai ar to pietika?

— Pilnīgi, lai saprastu, ka nekad mūžā nespēšu rakstīt grāmatu apskatus, veidot kartotēku, sēdēt pie kāda galda. Tāpat — ka katram patstāvīgi jāmeklē pieejamās kvalifikācijas iegūšanas formas, kuras kursos Maskavā arī atradu.

— Vai viegli ir atzīties savā ciešajā sadarbībā ar komjaunatni? Man šķiet, ka vienu laiku tu biji tāds kā CK galma operators.

— Man ir alibi. Komjaunatnē iestājos tikai tad, kad jau strādāju televīzijā. Man bija kādi divdesmit un … gadi. Šķiet, Viesturs Alksnītis reiz vadīja kinostudijas komjauniešus, pats nemaz nebūdams šis organizācijas biedrs. Tātad — daudzi ar šis vienīgās nodrošinātās un legālās kustības starpniecību realizē ja savu brīvo laiku un intereses.

— Visu fiksēdams, pats tu vienmēr paliec aiz kadra. Vai kādreiz esi vēlējies kopā ar citiem iekļūt šai kadrā?

— Jā, toreiz, kad «radioklausītāja» ziņotāji bija pamanījuši tikai Edvīnu un Sandru, bet mani apzīmēja par «vārdā nenosaukto».

— Ko tu tagad gribētu filmēt?

— Latviju bērniem. Pilnīgi patstāvīgi, neatkarīgi no citu idejām, vēlmēm un iespējām.

— Vai tev ar Juri ir daudz kas kopīgs?

— Mēs esam ļoti atšķirīgi.

STUDIJA: Laikam jau paši esat pamanījusi, ka «Labvakara» komandā nav divu puslīdz līdzīgu cilvēku. Tas ir vēlamais variants. Ja kolektīvi divi vai vairāk cilvēki ir tendēti vienā specifiskā virzienā, tad, varbūt pat negribot, viņi pērējiem uzspiežot savu domu un pakļauj tos savam pārākumam, kas ne visiem varētu būt pieņemams. Tikai dažādu cilvēku kolektīvā var pastāvēt vienlīdzība un saskaņa. Bet ikvienas personības tapšana tās savdabību iezīmē vide un cilvēki, starp kuriem šī personība augusi.

Sižets. Kadros Zolitūde. Imanta. Augstceltnes. Daudz svešu cilvēku, armijas mašīnas pie jauno māju durvīm. Sudrabkalniņš — piespļaudīts un piemētāts…

Fonā Haralda balss: Man patika dzīvi tvert aizvērtām acīm. Un tad aizbērtās Lāčupītes vietā redzu skaidra ūdens straumi, netālu Sudrabkalniņu — savas bērnības augstieni. Reizēm nolādu to dienu, kad sabrauca sveši cilvēki un sāka celt Imantu, tā deformējot šajā teritorijā mītošos priekšstatus par vidi, atņemot iespējas mums pēc kādiem gadiem izstaigāt savas bērnības vietas un apciemot klases biedrus. Manas 22. astoņgadīgās skolas vietā pie Imantas stacijas tagad ir tūristu bāze. Bet mana bijusi gramatikas skolotāja pie Āgenskalna tirgo puķītes. Tieši viņa toreiz sacīja: «No tevis, Apog, jau dzīvē cilvēks neiznāks.» Kādreiz gribas pieiet klāt un parunāties. Bet neizdaru to. Daudziem jau toreiz šķita, ka šajā nolādētajā Zolitūdes ciemā normāli cilvēki nemaz nevar izaugt. Katrā mājā bija kāda nenormālība, dīvainība. Dzeršana, kaušanās… Un visās tikai puikas dzima. Mūsu māja labi iekļāvās kopīgajā, visnotaļ bezcerīgajā noskaņā.

Sižets. Ir septiņdesmito gadu vidus. Tālaika relaksācijas vieta «Skapis». Pie kāda galdiņa sēž Juris. Vēl vakar viņš brauca jūrā. Sešus gadus brauca. Bet ar rītdienu jāsāk darīt kaut ko citu. Šobrīd viņš nezina — ko. Kāds pienāk un saka: «Rīt atnāc uz Āgenskalnu! Varēsi strādāt par režisora palīgu.» Zināmā neizpratnē Juris atbildēja: «Bet es jau nemaz nezinu, kas tas ir «režisora palīgs».» «Arī šīs bažas tiek kliedētas ar mierinošu «neviens jau nekad īsti nav to zinājis».

Pirmās vizītkartes turpinājums:

— Juri, esmu ievērojusi, ka tu ikreiz piecelies kājās, kad telpā ienāk sieviete. Kur tev radušās šīs manieres?

— Ja jau sākam cits citu apbrīnot par tādām elementārām uzvedības niansēm, tad ar mums tiešām kaut kas nav kārtībā.

— Nav. To jau esam sapratuši. Un tomēr…

— Jā. varbūt arī es būtu citāds, ja reiz nebūtu nonācis režisores Mildas Puķes, nu jau nelaiķes, rokās — t. i. vadībā. Tā bija unikāla sieviete, kas dzīvoja Ulmaņa laika tradīciju garā. Viņai piestāvēja viss, ko viņa darīja, — stipra kafija un smēķēšana. Man dažkārt Milda sacīja: «Jurīt! Atceries — šņabis ir šņabis, un darbs ir darbs.» To nu cenšos ielāgot.

— Tad tāpēc Ojārs teica, ka tu esot drošs vecis un šodien tā jau ir augstu vērtējama īpašība?

— Lai Rubenis labāk pastāsta, kā viņš pirmo reizi brauca līdzi Olgai Utkinai! Atpakaļceļā skatos, — tāds pavisam sašļucis teic, ka tagad derētu kaut ko iedzert. Viņš, skatīdamies, kā Olga strādā, sapratis, ka nevarēšot strādāt televīzijā un tūlīt iešot prom uz restorānu par oficiantu.

— Kā tas beidzās?

— Nē, mēs nepiedzērāmies. Leons Rudzišs iedeva Ojāram kaut kādu darbu, un par promiešanu viņš vairs netika runājis. Tā mēs daudz ko kopā izgājām, arī «Stopkadru»…

— Bet tev taču bija arī Olimpiskās spēles. Labas gribas spēles…

— Labi, nu jau gana! Uzraksti vispirms par Martu Videnieci, Žaneti Jurjāni, Gustavu Kūlaini — režisoriem, kas tiešām to pelnījuši, un tikai tad sāc skaidrot, ko esmu darījis.

— Kas toreiz bija labs un tagad slikts?

— Toreiz cilvēki ieinteresētāk vērtēja un domāja par kolēģu darbu. Tagad — darbojas savrup, vairs tā necenšas cits citam palīdzēt. Es jau Džonim (Jānim Gavaram) saku: «Neaizmirsti, lūdzu, Artai pateikt, ka viņiem ar Olafu bija forša «Panorāma».» Domāju, ka Arta Andersone ir viena no perspektīvākajām jaunajām, un tad ir svarīgi to pasacīt.

— Vai tevi pašu jaunībā, bērnībā arī prata tā paslavēt?

— Ja jau kaut ko varu, tad tas ir to cilvēku nopelns, kuri bija blakus — Jānis Cekuls, Viesturs Sveilis «Pirtī»… Skolā mums bija laba klases audzinātāja Irēna Bitlere, kas baigi saprotoši palīdzēja izkulties no visādām muļķīgām situācijām. Pilsētā komjauniešiem bija liegts dejot, bītlu mūzikai skanot, bet mēs savas skolas balli beidzām tieši ar šo mūziku. Vēl mums patika makulatūras vākšanas kampaņas. Tajā šķūnī varēja atrast unikālu literatūru. Tā toreiz daudz patiesības uzzinājām. Tās grāmatiņas par krievu—somu karu, ko izmantojām raidījumā, arī ir no tā šķūņa.

— Kā tu skaties uz politiku un politiķiem?

— Mums vairāk vajadzētu parunāt par tiem neievērotajiem cilvēkiem, kas godīgi dara savu maizes darbu, Īstiem sava amata pratējiem, un par tiem, kas šo politiķu vietā velc viņu tiešo darbu…

Otrās vizītkartes turpinājums:

— Atceros tevi, Harald, no radošās jaunatnes nometnēm. Tu vienmēr prati uzturēt noskaņojumu, sabiedrību darbībā, bet nekad nekļuvi par tās centrālo personu.

— Gluži vienkārši cenšos paškritiski novērtēt savu lomu un, ja redzu, ka kāds ir pārāks par mani, mēģinu palikt malā.

—Bet vienreiz tu biji centrā.

— Tu domā to manu klipu? Tas. šķiet, bija 1987. gadā. Un tagad tāds klips ceturtdienas Pika izskaņā normāli iederētos, bet toreiz tas daudzus apstulbināja, cits gluži vienkārši izlikās, ka neko nav redzējis. Bet vienam jau to vajadzēja pasacīt pirmajam.

— Ko pasacīt?

— Ka ne jau komjaunatnes dēļ mēs šeit sapulcējušies. Un ne jau tikai tāpēc, lai arhitekti satiktos ar aktieriem un mākslinieki ar komponistiem. Vizuālais nepārprotami atklāja to, kā zināma nometnes sabiedrības daļa uz šā pasākuma būtību skatījās.

— Tā ir kameras priekšrocība — parādīt to, ko bieži negrib, nemāk pateikt ar vārdiem. Bet arī ieraudzīt ir jāiemācās un jāuzdrošinās. Vai pastāv kāda robeža, līdz kurai tu drīksti iet ar savu kameru?

— Jā, bieži ir tā, ka jūtos, kā kaut ko neatļautu izdarījis. Bet mēs jau nevaram prognozēt nākamo mirkli. Ir jāpaļaujas uz atlasi — ko drīkst un ko nedrīkst rādīt.

— Vai tev ir kādreiz bijis tā, ka jūti — «es to nevarēšu veikt»?

— Sākuma tas bija dabiskais stāvoklis. Mēs ienācām televīzijā īstā laikā. Kādreiz patstāvīgu darbu cilvēki gaidīja desmit gadu, bet es uzreiz saņēmu kādu uzvedumu. Jutu, ka nevarēšu to izdarīt. Bet, ja atteikšos, tad man nekad vairs nepiedāvās. Reizēm drebošām kājām gāju uz darbu.

— Vai «īstais laiks» ar vēl kaut ko bija īpašs?

— Daudz ko pamainīja Aigara Misāna vadības periods, viņš uzticējās jaunajiem un atļāva eksperimentēt ar jauniem raidījumiem. Domāju, ka «Videoritmi» lauza daudzus stereotipus.

— Kāds ir bijis augstākais tava darba novērtējums?

— To tā nevar pateikt. Bet spilgtākais bija šovasar Zviedrijā. Dziesmu svētkos, kad kāds vīrs pienācis teica: «Klausies! Bet tu taču visu laiku strādā.» Neviens agrāk tā nebija teicis, un arī pats pie kameras jau esmu tik ļoti pieradis, ka to tā nejūtu.

***

Zvana tālrunis. Atsauc mani apziņu, ka šā raidījuma veidošana nav gluži tas, ar ko man vajadzētu nodarboties. Paceļu klausuli un saku: «Viss ir nodzēsts. Neviena nav.» Viņi reiz teica, ka varot pienākt arī tāds brīdis. Nomazgāju kafijas tasītes un grasos aiziet pirms viņu atgriešanās uz Ziemassvētku raidījumu, kurā, neizejot no ģimeniskās noskaņas, ar «Labvakara» palīdzību būsim visi kopā. Bet esmu ielāgojusi, ka, no tālienes pārbraucot, ir ļoti svarīgi, lai tevi mājās kāds sagaidītu. Kaut vai vēstulīte uz galda. Tāpēc rakstu:

LABVAKAR LABAJĀ VAKARĀ!

Paldies par studiju! Izmantoju, kā nu pratu. Tā nu tas ir — pat tad, ja sakām, ka jūs vairs neesat nākas pārāks par pārāku, jo parastāka un pierastāka kļuvusi pati dzīve. Pat, tad, ja pamanām pārteikšanos, kļūdīšanos vai nepagūto, tik un tā gaidām jūs vai pat mīlam, todien sapratu, ka šo attieksmi jāprot attiecināt arī uz tiem, kurus neredzam, bet kuri piedāvāto izdomā, sakārto, fiksē un rāda.

Apzināti centos nepieskarties tam smagajam, kas reiz bijis gan Jura, gan Haralda dzīvē. Cik daudzi cilvēki vēl nav saņēmuši to laimi, ko būtu pelnījuši. Bet Ziemassvētku nakts jau ir īpaša — miera, saticības un cerību nakts. Un kas teicis, ka tas, ko vai neesam sagaidījuši, neatnāks rītdien…

Ziemassvētku nakts sapņu piepildījumu vēlot —

INĀRA


Attēlos:

  • Juris Vaičunas un Mārtiņš Jurjāns pie TV režisoru pults. G. BIRKMAŅA foto
  • Haralds Apogs. A. KRIEVIŅA foto