Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nesabojāt to, ko var izmantot

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Apvērsums PSRS un Latvijā, kā ar PSRS saistītā teritorijā, ir likvidēts. Cik principiāli no šī puča sekām tiks vaļā «neatkarīgā» Latvijas Republika, to mēs vēl redzēsim. Protams, pat Krievijā vēl iespējams lokāls terors, ciniskas destabilizācijas un sabotāžas izpausmes. Īpaši apgabalos, kuru vadītāji ar šo apvērsumu saistīja lielas cerības un kuriem šajos sešos ieilgušo principiālo risinājumu gados izdevies pulcēt ap sevi arī pietiekami stipru bruņotu piekritēju pulku.

Jeļcins uzvarēja Krievijā ātrāk nekā Bušs Kuveitā. Galvenokārt tāpēc, ka pučisti paļāvās uz Staļina ēnu vairāk, nekā uz sava «pasākuma» normālu sagatavošanu. Kulta metodes tikai atmaskoja to lietotāju bezcerību. Kļuva skaidrs, ka padomju armijās virsnieku augstākais ešelons nav profesionāls, jo nepārzin stāvokli armijā. Ka pliks centrālisms vairs nav autoritāte. Ka Staļina ēna nelīdz, pat lai PSKP augstākie ešeloni uzreiz pārslēgtos uz kārtējo varas maiņas vilnī, neiedziļinoties tās saturā. Ka vecais autoritārisma modelis PSRS ir savu nodzīvojis.

Nenobijās Jeļcina komanda, nenobijās atsevišķu armijas daļu komandieri, kā dēļ, nerunājot nemaz par pašas Krievijas ceļu, valsts faktiski tika izglābta no pilsoņu kara.

Jeļcina un Gorbačova pozīcijas kļuvušas stabilākas. Baltijai no PSRS puses tas nozīmē lielāku liberālismu un lielāku savstarpējo attiecību politisko toleranci. Ir svarīgi nesabojāt tās iespējas, ko ceļam uz faktisku, nevis deklaratīvu neatkarību devis 21. augusts. Svarīgi nepāriet uz politisku falsetu un priekšlaicīgu lielīšanos.

Man šķiet, ka spēku samērs Latvijā mainīsies lēnāk nekā Krievijā, jo vēlēšanās piesaistīt Baltiju Savienībai, savienības līgumam arvien paliks. Varētu teikt, ka pučisti savā dullumā tikai sabojāja prezidenta «spēli». Jo lietoja primitīvus, trulus, civilizētai pasaulei nepieņemamus līdzekļus. To pašu varēja (un var?) panākt ilgākā laikā, radot noteiktus ekonomiskus līdzekļus un daudz neņemot galvā, kādas politiskas deklarācijas pauž nomaļu līderi. To pašu var stimulēt, izmantojot gadu desmitiem būvēto PSRS iekšējo attiecību infrastruktūru. Faktiski uz to pašu sociālpolitiskā ziņā bīdīja arī mūsu iekšējās alkas pēc «Taivānas» vai «tečerisma». «Taivānisms» — tās ir alkas pēc neatkarības ārējās čaulas, kas piepildīta ar svešu tehnoloģiju un domāšanu. «Tečerisms» — tā ir varas savtīgo, iespējams, kaut cik arī pamatoto, interešu uztiepšana sabiedrībai. Tikai še ir cita sabiedrības rīcības motivācija nekā Britānijā, un tātad valsts nevar gūt tos pašus augļus. Protams, «to pašu» panākt citādi tagad būs grūtāk. Taču — apvērsuma vai — precīzāk — impēriskās idejas dziļākais saturs diez vai uzskatāms par vakardienas lietu. Noteikts šo tendenču spektrs Latvijā kādu laiku, manuprāt, taps iesaldēts, nevis likvidēts.

Protams, Baltijā puča atraugas var izpausties arī kā zaudējušo bandītisms. Turklāt, pārslēdzoties no agresijas pret valsts iestādēm uz agresiju pret personām un sabiedriskām organizācijām. Tāpēc ciešā sadarbībā ar PSRS un Krievijas varu iespējami ātri un iespējami principiāli jāatrisina visu «gaisā pakārto» struktūru liktenis.

Divdesmit pirmā augusta rīta realitāte bija gluži citāda, nekā divdesmit pirmā augusta vakara realitāte. Rīta realitātē likums par valsts neatkarību apliecināja AP pilsonisko stāju pat vairāk, nekā tas tika apliecināts ar 4. maija Deklarāciju. Vakara realitātē tā jau bija tikai politiska akcija, līdz kuras faktiskai realizācijai vēl grūts ceļš. Nesaprotu, kāpēc, ja nav pārejas perioda, tomēr ir pārejas vara. Un nesaprotu neatkarības vienlaicīgu pastāvēšanu ar okupāciju. Jeb ir bijuši kādi tiesiski akti, kas to novērš? Ja to nav, ja nav tiesisko bremžu, var nospēlēt, piemēram, šādu absurda ludziņu. Neatkarīgas LR ietvaros militāras apakšvienības, kuras uzdod sevī par LR suverenitātes piekritējiem, veic iekšēju apvērsumu. Ko dara LR AP? Lūdz KPFSR militāru iejaukšanos? Jeb arī mēs to risinām kā savu «iekšēju lietu». Un kādā veidā?

Ar to es gribu teikt tikai vienu — visam, ko mēs darām, vajadzīgs reāls un stingrs pamats, lai mēs, postulējot savu varu, spētu arī rīkoties kā vara, nevis noskatīties, kā valsts iestāžu gaiteņos pāris bruņoti ļaudis dara, kas ienāk prātā. Apvērsuma izgāšanās faktiski nozīmē labējo (kā to raksturo Jeļcins un Gorbačovs) sagrāvi. Mums tas padarīs brīvākas rokas iekšpolitikā. Taču tas nenozīmē, ka mēs varam nenodrošināt sienas tunelim ceļā uz brīvu valsti.

 

Viktors Avotiņš