Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ne tikai lai interesētos

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Cerības iegūt jaunu vai relatīvi jaunu tehnoloģiju ir pavērušas ārzemju kapitālam pagaidām vēl šauru ceļu pāri PSRS robežai. Citādi arī nevar būt, ja pašu izstrādājumi var izraisīt interesi lielākoties tikai izejvielu tirgū vai arī kaut kur Centrālāfrikā.

Mūsu relatīvi lētais darbaspēks nav nekāds ārkārtējs retums. Latīņamerikā vai Āfrikā preču ir krietni vairāk, arī Krievijā, tāpat kā dažā labā citā Austrumu bloka valstī, strādnieku vidējās algas nav augstākas. Turklāt atšķirībā no Etiopijas vai Krievijas un Dienvidkorejas mums šo resursu ir daudz mazāk. Un tomēr, kā zināms, ar ASV federālas valdības pūlēm no bankrota paglābtais automobiļu gigants «Chrysler» vēlas dibināt kopīgu uzņēmumu ar RAF, nevis ar Uļjanovskas automobiļu rūpnīcu. Ja var ticēt Jelgavas rūpnīcas vadītāju apgalvojumiem, izšķirīga ir bijusi darbaspēka augstāka kvalitāte (domājams, arī ģeogrāfiskais stāvoklis). Jāpiebilst, ka realizēt jaunos plānus par zinātņietilpīgas, materiālus un izejvielas maz patērējošas rūpnieciskās ražošanas attīstību, rūpniecības pārkvalificēšanu iespējams tad, ja rīcībā ir augsti kvalificēts darbaspēks. Bet jājautā: vai tāds mums patiešām ir?

Sliecos uz domām, ka šī varbūt ir viena no tām nedaudzajām nozarēm, kurā vēl ir cerība panākt attīstītās valstis. Turklāt šī distance jāveic ne jau tādēļ, lai piegādātu lētus un kvalificētus strādniekus Rietumu kapitāla «haizivju» pārvaldītajām firmām, bet gan mūsu pašu interesēs, lai neatpaliktu vēl vairāk un, priecājoties par mūsu augstiem «sasniegumiem», nenogrimtu vēl zemāk par pašreizējo jaunattīstības valstu līmeni.

Visas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības un tajā inkorporētās Latvijas ekonomiskās attīstības līmenis uzdevumu saglabāt darbaspēka augstu kvalitāti sarežģī. Nav taču nekāda pamata sagatavot rūpniecības, infrastruktūras vai lauksaimniecības vajadzībām strādniekus, kas prot rīkoties ar jaunākās tehnikas konkrētiem modeļiem, kurus darbā viņi tā arī nesaņem. Vajadzīga tāda izglītība, kas ļautu apgūt jauno tehniku, darba paņēmienus, zinātnes atziņas arī vēl pēc kāda laika. Ja ticam tam, ko vēsti šeit pat, Padomju Savienībā, izdotā literatūra par darbu ar kadriem Japānas fermās, to kvalifikācijas celšanas dienesti spējot īsā laikā sagatavot konkrētam darbam strādniekus, inženierus, protam,. ja tiem ir attiecīgs vispārīgais zināšanu līmenis. Vai mūsu skola, mūsu augstskola šo līmeni dod?

Latvijas Tautas frontes jaunās Programmas projektā teikts: «Par nacionālās atmodas būtisku pazīmi LTF uzskata nācijas tieksmi pēc vispusīgas izglītības.» Ja tikai pēc šis pazīmes spriežam par atmodas laikmetu, tad varam teikt, ka tas vēl nav īsti sācies. Minētā tieksme ir vēl pārāk vāja un, domājams, pastāv briesmas, ka tā var vēl vairāk pavājināties gan tīri psiholoģisku (sajūsma noplok), gan ekonomisku iemeslu dēļ. Izglītotam cilvēkam par kvalificētu darbu neatkarību deklarējušajā Latvijas PSR taču neviens nemaksās vairāk nekā neizglītotajiem, kas izpilda manipulatora uzdevumus pie darbmašīnas vai konveijera. Pašreizējos (kā zināmai atbildīgu darbinieku kategorijai liekas) labvēlīgajos ekonomiskajos apstākļos pēc kvalificēta darbaspēka vienkārši nav pieprasījuma. Jāatzīst, ka pastāv uzskats: turpinoties pašreizējai politiskajai un ekonomiskajai attīstībai PSRS, pašapmierinātībai un neko vairāk zinātnegribošai viduvējībai labvēlīgie apstākļi var arī visai ātri kļūt nelabvēlīgi, tāpat kā daudz kur pasaulē. (Tiesa, ja pašreizējā tendence netiks apturēta un netiks ieviests ne jau vairs Staļina, bet gan priekšsēdētāja Mao laiku kazarmu komunisms.) Starp citu, Vācijas Federatīvajā Republikā pēdējā gadu desmitā ir pieaudzis strādnieku bērnu īpatsvars studentu vidū. Jo tikai izglītība, tātad tava darbaspēka kvalitāte, var paaugstināt tavu «cenu».

Kvalitatīva bezmaksas izglītība arī maksā naudu. Un ir pavisam skaidrs, ka līdz šim izglītībai atvēlētie līdzekļi ir nepietiekami, tie neapmierina Latvijas sabiedrības prasības pēc izglītības. Tā, piemēram, cik studētspējīgu un iestājeksāmenus nolikušu jauniešu katru gadu nekļūst par studentiem, bet it īpaši tur, kur par vienu mācību vietu augstskola sacenšas trīs, četri vai pieci reflektanti? Var jau teikt: notiek dabiskā izlase, bet vai tad iestājeksāmeni tādu garantē? Var arī iebilst, ka augstas kvalifikācijas speciālisti tiek sagatavoti atbilstoši vajadzībām. Varbūt uz to pusi ir, bet lielā mērā atbilstoši arī izglītības sistēmas nabadzībai. Šī nabadzība dažās jomās ir satriecoša. Kādā stāvoklī atrastos skolu ēkas, ja ar lūgšanos un ārpusekonomisku piespiešanu to remontā netiktu iesaistīti tā sauktie šefi — rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumi? Kādas mēbeles skola var nopirkt pat tad, ja tai līdzekļi tomēr ir? Par mācību līdzekļu fondiem nemaz nerunājot…

LTF jaunās Programmas projektā ierakstīts, ka organizācija ir par budžeta līdzekļu palielināšanu izglītības un zinātnes vajadzībām, jaunu mācību grāmatu izstrādāšanai, ēku un mācību tehniskās bāzes atjaunošanai. Jāpiebilst, ka izglītības daļa budžetā ir jāpalielina ļoti lielā apjomā, jo diedelēšana no ražošanas jomas uzņēmumiem kā skolas apgādes instruments var izrādīties neefektīva. Tāpat jāievieš skaidrība, kas izglītības jomā jāapmaksā no valdības un kas no vietējās pašvaldības maka. Bet vai Latvijas valdībai ir nauda un it īpaši materiālo resursu fondi, lai palielinātu izdevumus izglītībai?

Kā zināms, būšot taču no republikas budžeta «jāstutē» PSRS budžets, jo ar to, ko katru gadu tā sauktie Savienības pakļautības uzņēmumi pārskaitījuši saviem saimniekiem, šoreiz nepietiek.

Un vēl taču budžetā reiz laikam būtu jāatspoguļo arī lauku prioritāte. Varbūt kādreiz arī izglītībai būs prioritāte?

Vēsture zina arī kardinālus risinājuma variantus. Var «iesaldēt» individuālo patēriņu (inflācijas apstākļos pie mums tas nozīmētu dzīves līmeņa pazemināšanu) un līdzekļus ieguldīt drošā pasākumā, kurš tomēr peļņu dos tikai nākotnē — izglītībā. Tas, protams, radītu jaunu sociālo spriegumu. (Un arī padarītu zemi mazāk pievilcīgu dažādiem «cauri un garām gājējiem»). Jautājums ir jāatrisina tuvākajos gados. Ja tas nenotiks, tad drīz vien nevarēs cerēt arī uz tādu interesi, kādu Rietumi izrāda par Taivānu, Dienvidkoreju vai Panamu.

Ja ticam Latvijas PSR vēstures īsā kursa autoriem (visai tendencioziem), divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ārvalstu kapitāli nelabprāt tika ieguldīti Baltijā šā reģiona bīstamības dēļ. Un, kā zināms, biznesmeņi nebija kļūdījušies.

JĀNIS KALNENIEKS