Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Segvārds "Sirmais"

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Jau skolas laikā savā mazajā sirsniņā es biju latvietis un neapmierināts ar okupācijas varu. Pat mazajās klasītēs man bija domstarpības ar audzinātājiem. Tiku rakstījis uz lapiņām uzsaukumus un dzejolīšus pret komunistisko iekārtu. Pēc rokraksta klasesbiedri mani sazīmēja, un es nonācu uz pārrunām pie skolas direktora Āboliņa. Man draudēja ar izslēgšanu no skolas. Pat vecāki tika saukti pie direktora, bet direktors čekai ziņojis netika.

Māte man jau bērnībā Meža kapos rādīja un stāstīja par visiem apbedītajiem Latvijas valstsvīriem.

Tā mēs, jaunieši, tikām gājuši pie Čakstes pieminekļa — pat naktīs līdām līšus, jo to godam apsargāja komunistu miliči. Jo stingrāk miliči sargāja, jo noteiktāk un mērķtiecīgāk tiecāmies pie pieminekļa, lai bojātu stādījumus, kas tika speciāli veidoti tā, lai nomaskētu Čakstes pieminekli tautas un viesu acīm.

Rakstīju dzejolīšus un uzsaukumus, izlīmēju tos pa kapiem un apkārtnē. Pēc tādu lapiņu parādīšanās visām apkārtējām iestādēm vajadzēja drukāt rakstāmmašīnu druku paraugus. Lidijai Kalniņai savu darba rakstāmmašīnu vajadzēja slēpt. Ar tādiem pašiem satikos gan Lietuvā, gan Igaunijā.

Pirmais biju, kurš ķērās pie Ļeņina pieminekļu novākšanas. SB "Daugava" bija 45 gadu pastāvēšanas jubileja, kuru atzīmēja VEF kultūras pilī. Viņš mūs traucēja pasākumu rīkošanā. Milzīgi lielo vadoņa galvu, kas bija no metāla, aizvedu ar mašīnu uz treku aiz šķūnīšiem. Tā viņš tur izputēja krāsaino metālu buma laikā.

Tajā pašā dienā, kad "Helsinki-86" rīkoja pasākumu pie Brīvības pieminekļa, Sporta komitejai bija dots norādījums ap pieminekli organizēt sporta sarīkojumu.

D. Znatnajs pirmais atklāti nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Uz sporta pasākumu ar mikroautobusu "RAF" atvedu sarkanos strēlniekus, un pēc Znatnaja gājām nolikt ziedus arī mēs.

Sarkanie strēlnieki domāja, ka pasākums rīkots, godinot Brīvības pieminekli, un ar asarām acīs lika ziedus un pārsteigti teica:

"Ak Dievs, un tas tagad notiek! Mums atkal ir Brīvības piemineklis, un mēs varam to godināt un nolikt ziedus!"

Sporta pasākumam beidzoties, aizvedu strēlniekus atpakaļ un braucu piedalīties "Helsinki-86" pasākumā, kura laikā Rubiks miličiem lika Brīvības pieminekli aplenkt un tautu klāt nelaist. Cilvēki nesapratnē bija pārsteigti. Tikko varēja, un vairs nevar! Kuri centās tikt pie Brīvības pieminekļa, tos arestēja un ar varu bāza restotās mašīnās. Piegāju pie Rubika, lai noskaidrotu viņa rīcības pamatu. Rubiks sagrāba mani aiz elkoņa un draudēja: "Daudz gribēsi zināt, arī nokļūsi tajās mašīnās!"

No tās reizes vienmēr pie Brīvības pieminekļa atrodas ziedi.

Piedalījos visos pasākumos gan Arkādijas parkā, gan pie partijas biroja ēkas. Biroja ēkā ar Gorbunova kungu iznāca diskusija pat par sarkanbaltsarkano karogu.

Biju "Helsinki-86" Rīgas nodaļā, kuru vadīja Juris Ziemelis.

Sākās runas par Tautas fronti. Valdis Turins ierosināja "neformāļus" apvienot. Es aprunājos ar Juri Ziemeli, viņš atbalstīja un piedalījās. Tā mēs dibinājām Neformālo tautas fronti. Bijām Igaunijā, piedalījāmies igauņu Tautas frontes dibināšanā. No Neformālās tautas frontes kā delegāts piedalījos Latvijas Tautas frontes dibināšanā un tās kongresos.

Sekoju līdz ar visu latviešu tautu mūsu parlamentāriešu sarunām Maskavā, kur bez Gorbunova kunga diplomātijas diez vai kas būtu iznācis.

Nodibinājās Latvijas Republikas Tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienība, kuras vadītājs bija Bezhļebņikovs. Es iestājos LR īpašajā Tautas brīvprātīgo kartības sargu vienībā, apliecības numurs 2005. Mums bija ar tādiem pašiem personu numuriem arī rokas lentes un krūšu žetoni. Šo vienības daļu vadīja Mārtiņš Grigulis.

Sākās tautas pārbaudes laiks un grūtās puča dienas.

Padomju armijas virsnieki šturmēja Augstākās Padomes ēku. Krūti pret krūti ar latviešu tautu. Dažas sievietes tādu spiedienu nevarēja izturēt, jo bija tāda sajūta, ka krūškurvis salūzis. Viņas vaimanāja un lūdzās, lai laižot ārā, bet nebija kurp. Tad palīdzējām tikt augšā uz pleciem, un pa pūļa galvām viņām izdevās tikt ārā.

Mūsu vienība pilsētā ierīkoja novērošanas un aizsardzības štābus. Vienības vadība pieņēma segvārdus. Mans segvārds bija "Sirmais", rācijas koda numurs — 09, bet novērošanas punkts atradās augstākajā vietā virs Alkšņa lidotāju skolas.

Šeit es varēju novērot padomju armijas rosību, Alkšņa skolas pagalmus, vārtus un helikopteru kustību no Spilves, kā arī uz Rīgas lidostu no Krievijas puses lidojošās lidmašīnas.

Redzot tur notiekošo un dzirdot citus novērotājus Spilvē, Ropažos OMON nometnē un citās armijas daļās, kā arī ziņotājus, kuri pārvietojās ar rācijām, varēja secināt par armijas saspringtumu.

Mani šajā postenī nebija viegli nomainīt, lai nepamanītu tur dzīvojošie un strādājošie virsnieki un braukājošie omonieši. Tādēļ es biju spiests šajā postenī pavadīt viens pats nedēļu un arī savu dzimšanas dienu. Mājās sanāca apsveicēji, svinēja manu jubileju un novēlēja man laimes bez manas klātbūtnes. Mājās bija ieslēgta rācija, pa kuru piederīgie varēja tikai dzirdēt manu balsi, ka esmu dzīvs un vesels, kad omonieši ālējās pie Mīlgrāvja. Bet pārtikas un atpūtas man nebija. Sagrauzu pat tās maizes garoziņas, kuras atradu atkritumu spainī. Tomēr priecājos par tautas atmodu. Man bija uzstādītas trīs rācijas, katra savā vilnī, Latvijas un Maskavas radio, kā arī televizors. No šiem visiem avotiem man ienāca ļoti laba informācija. Arī par Rubika pulcēšanos Pārdaugavā ar saviem līdzgaitniekiem. Mana vadība nolēma atslēgties atpūtai, M. Grigulis ("Plikpauris") pa rāciju visiem paziņoja, ka vadība tiek nodota 09 ("Sirmajam"), ka "Sirmā 09" pavēles ir jāizpilda.

Vairākas reizes Gorbunova kungs uzstājās televīzijā ar aicinājumu un lūgumu pārlaist pāri rubikiešus, kuri bija nolēmuši K. Barona ielā ASK stadionā noturēt mītiņu. Salu tilts bija bloķēts, un to apsargāja Tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības vadībā. Lai neizceltos sadursme un asinsizliešana, vajadzēja rubikiešus laist pāri.

Sadursmi gaidīja visa armija, lai iejauktos ar saviem spēkiem. Rubikiešiem virzoties uz tilta pusi, arī Alkšņa kazarmās un pagalmos bija liela rosība. Uz vārtu pusi brauca automašīnas, un karavīri bija ar ieročiem.

Pa rāciju paziņoja, ka laist pāri ir Gorbunova kunga rīkojums. No visām, it sevišķi no tilta rācijām atskanēja: "Nav jāklausa, tas ir sarkanais!" Man pieprasīja pavēli no centrālā štāba. Apsvēru visus "par" un "pret" un, tā kā centrālajā štābā citu nebija, tad izmantoju savas pilnvaras un pa rāciju devu vairākkārtēju pavēli:

"09 Sirmais pavēl laist pāri tiltam rubikiešus un sekot, lai nenovirzās uz apsargājamiem objektiem. 09, Sirmais." Pēc šīs pavēles viss noritēja mierīgi. Bet varēja būt Čečenija nr. l. Vēlāk, kad nebiju 09 postenī, dzirdēju runas: "09 arī ir no sarkanajiem."

Alkšņa karaskolā zaldāti izkāpa no mašīnām un pazuda kazarmās. Tikai divas mašīnas izbrauca ārpus vārtiem un aizbrauca "Teikas" virzienā. Esot bijušas pie stadiona.

Vēlāk mani nosūtīja pie rācijas ar koda numuru 05. Tā atradās Radionama pašā augšā. Šeit ienākošo un savākto informāciju apkopoju, devu rīkojumu mobilām rācijām pārbaudīt saņemto informāciju, tad radio informēja tautu.

Pie Politehniskā institūta Rātslaukumā Liepāja atsūtīja mašīnu ar kafiju, es palīdzēju sadalīt un vienu maisu aiznesu uz Doma baznīcu, tur bija medpunkts un siltie dzērieni. Otru uznesu Radionamā. Pārējo sadalīja pa citiem punktiem.

Es nogāju lejā uz 1. štābu, kurš atradās pie Laimas pulksteņa. Pienāca cilvēki un teica, ka pie Brīvības pieminekļa viens uzvedas nepiedienīgi. Paņēmu četrus puišus no štāba dežurantiem un gājām turp. Novērsām nekārtības. Aizturējām autoapzadzējus un nodevām policijai (milicijai). Kamēr citi atbraukuši un sargā barikādes, tikmēr otri citi apzog viņu mašīnas.

No Brīvības pieminekļa pagājām pa ielu uz Iekšlietu ministrijas pusi. Tajā brīdī pie Prokuratūras piebrauca mašīna ar lieliem restotiem logiem. Viens no puišiem, kurš man nāca līdzi, pamanīja, ka mašīnā atrodas tie pieci puiši, kurus omonieši Pārdaugavā saņēma. Pie Prokuratūras vārtiem no restotās mašīnas kabīnes izkāpa viena dāma, pagrozījās un pārnāca pāri ielai. Pagāja mums garām. Es diviem puišiem devu rīkojumu izsekot šo dāmu, diviem liku novērot, vai viņai nav slepeni pavadoņi. Ja nav, tad aizturēt, lai iegūtu informāciju par omoniešiem un mūsu puišu likteni. Vēlāk uzzināju, ka viņa ir omonieša Laktionova sieva. Dāma pārgāja pāri Brīvības ielai, pie Universitātes mēģināja apturēt taksometru. Mūsu puiši piegāja viņai klāt un palūdza iekāpt "Ņivā", ko viņa arī izdarīja bez histēriskas pretošanās, un atveda pie 1. štāba. Dāma bija iedomājusies, ka mēs viņu paturēsim kā ķīlnieci, un lūdza, lai pie viņas būtu viņas mazie bērni. Sēžot mašīnā, mēs uzdevām viņai vairākus jautājumus. Viņa mums pastāstīja, cik neapskaužams liktenis ir bijis mūsu puišiem omoniešu bāzē, ka viņi bāzē esot stipri piekauti. Pastāstīja, kāda apsardze ir bāzē, kāds aprīkojums. Viņa brīdināja, ka vakarā omonieši taisās braukt uz pilsētas centru, lai mēs piesargoties. Visu viņa izstāstīja bez kādas sievišķīgas histērijas.

No tā ir redzams, ka omoniešiem brauciens uz Iekšlietu ministriju bija ieplānots, bet ne sievas atriebšana, jo tad vēl viņi par sievas aizturēšanu nezināja. Ja arī būtu tā, tad 1. štābs būtu ar visu Laimas pulksteni nolīdzināts līdz ar zemi. Viņu atlaida vietā, kura ir tālāk no telefona aparātiem.

Iekšlietu ministrijas un parka apšaudes laikā cilvēki redzēja pa logiem, kā no parka iznes cilvēku vai līķi un ieliek melnā "Volgā". Par to vēlāk nekas netika ziņots, un arī neviens viņu nemeklēja.

"Rīdzenes" viesnīcā kāds darbinieks redzēja, kā no parka nāca privātas personas adītās sporta cepurītēs un sakāpa omoniešu bruņumašīnā.

Tā bija provokācija, lai parādītu, ka mums ir kaujinieki. Ja provokācija būtu pa īstam izdevusies, varētu saukt palīgā armiju.

Biju klāt, kad starp Prefektūru (Milicijas pārvaldes ēku) un dzelzceļu pie pārejas tuneļa nošāva vienu mikroautobusa "RAF" šoferi. Līdzbraucējs gribēja iebēgt pazemes tunelī, nepaspēja. Viņam sašāva kājas. Es ar savu mašīnu atrados turpat blakus uz 13. janvāra ielas. Gribēdams ievainotajam palīdzēt, nepamanīju omonieti kādus desmit soļus aiz "RAF" man priekšā, kurš bļaudams pagrieza pret mani automāta stobru, lai es vācoties prom, šaušot. Biju pārsteigts, ka nešauj. Nešāva tādēļ, ka man aiz muguras bija otrs omonietis, kuru es neredzēju, tikai pēkšņi sajutu mugurā skaudras sāpes un pakritu uz mutes. Rāpus ierāpoju mašīnā un ātri aizbraucu. Sāpes bija lielas, bet tajā steigā un uztraukumā varēju braukt.

Aizbraucu uz Radionamu, tur satiku žurnālistu Aivaru Berķi, viņš tajā laikā bija deputāts. Aivars Berķis un vēl viens nāca man līdzi. Es viņus aizvedu uz notikuma vietu. Aivars Berķis kā deputāts gribēja iet ar omoniešiem izskaidroties. Es viņu aizturēju, teikdams: "Vai tu gribi dabūt lodi kā tie, vai arī ar laidi pa muguru kā es?" Aivars Berķis pārdomāja un negāja.

Piebrauca "ātrie", lai sniegtu palīdzību ievainotajam un konstatētu nāves iestāšanos nošautajam. Bet man savas sāpes mugurā bija jāpacieš, jo vienkārši nebija laika.

Gāju tikties ar deputātiem Jēkaba ielā. Man vienmēr tika izrakstīta caurlaide. Pie deputātiem apspriedāmies un nolēmām iet uz Rubika rezidenci. Ieradāmies pie kompartijas ēkas ar mašīnām. Vairākās telpās atradās pusizdzertas konjaka pudeles. Pirmais, ko darījām, — atslēdzām visai ēkai elektrību. Apakšā, noliktavā atradu plauktā sarkanbaltsarkanos karogus, jaunus. Vienu — lielāko — iedevu diviem mūsu puišiem, lai viņi kāpj augšā uz jumta un nomaina sarkano. Rubiku arestēja. Pie ēkas bija sapulcējušies daudzi cilvēki, un viņi prasīja, lai Rubiku dod viņiem izrēķināties. Tā nu Rubiks varēja priecāties, ka viņu arestēja.

Vienā pagraba telpā atradām papīra griežamās mašīnas. Mašīnas bija karstas, papīru — liela kaudze.

Vēlāk aizgājām un aplencām čekas māju. Tur arī atradām ārpusē pienākušos strāvas vadus un atslēdzam čekas māju no strāvas, lai neiznīcina dokumentus. Pēc laiciņa sāka kūpēt dūmenis. Vairāki puiši uzkāpa uz jumta aizbāzt dūmeni, bet čekisti pa vienu lūku sāka šaut. Mūsējie atbildēja ar to pašu, tad čekisti pazuda lejā. Dūmenis tika aizbāzts.

Saaicinājām tautu, lai palīdz aplenkumā. Iekšā nevienu nelaidām, un ārā ar pakām arī ne. Iekšā tikt bija daudz gribētāju, bet tie nebija čekisti. Vieni bija "sētnieki", citi — "apkopēji" vai "santehniķi". Iespaids bija tāds, ka tajā mājā vispār čekistu nebija. Iekšā netika ielaists neviens.

Sāka demontēt ļeņinekli.

Valdība sūtīja miličus apsargāt čekas māju.

Tā bija mūsu lielākā kļūda, ka mēs ēku nodevām miliču apsardzībā. Vēlāk novēroju, ka čekisti staigā iekšā un ārā pilnīgi brīvi gan ar "diplomātiem", gan ar somām. Tā arī tika iznesti un arī iekšā iznīcināti daudzi dokumenti.

Augstākās Padomes ēkā sākās runas par Zemessardzes dibināšanu. Vēlāk — Zemessardzes organizēšana pa priekšpilsētām un rajoniem.

Tad notika vēl viens negadījums, kurš saasināja muguras traumu. Arī tad uzreiz netiku griezies pie speciālistiem. Kad pirmo reizi aizgāju pie profesora V. Ruka ar stiprām sāpēm mugurā, profesors man paziņoja, ka esot lauzts mugurkauls. Iesprādzēja uz ilgāku laiku cietā ādas korsetē un lika priecāties, ka es neesot piesiets pie gultas. Lika ļoti uzmanīties un piešķīra 2. grupas invaliditāti.

No šīm traumām un visa pārdzīvojuma man radās galvā asinsizplūdums, kurš atņēma man labās auss dzirdi un rada galvā šausmīgu pastāvīgu troksni.

Tā es tagad esmu 2. grupas invalīds uz visu atlikušo mūžu. Ar savām muguras sāpēm un galvas reiboņiem puskurlais 2. grupas invalīds nevienam vairs nav vajadzīgs. Kaut gan Latvijas labā centos no visas sirds, pat neievērojot sāpes un ģimeni, kurai tagad esmu bezspēcīgs palīdzēt.

Pagājušajā reizē uz barikāžu mītiņu arī nevarēju aiziet, jo palika slikti un noripoju pa kāpnēm. Bezsamaņā, asiņainu galvu mani aizveda uz slimnīcu.

Tā mani mītiņi tagad notiek pa poliklīniku un slimnīcas gultu.