Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vienotības jautājumi

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
PĒC LATVIJAS TAUTAS FRONTES POLITISKAS KOMITEJAS PRIEKŠSĒDĒTAJA PAZIŅOJUMA — ČETRI JAUTAJUMI POLITISKĀS KOMITEJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKAM IVARAM GODMANIM

PĒC LATVIJAS TAUTAS FRONTES POLITISKAS KOMITEJAS PRIEKŠSĒDĒTAJA PAZIŅOJUMA — ČETRI JAUTAJUMI POLITISKĀS KOMITEJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKAM IVARAM GODMANIM

Šis Paziņojums nav palicis nepamanīts Latvijas sabiedrībā ne pēc nolasīšanas 3. janvāra televīzijas «Panorāmā», ne pēc publicēšanas 9. janvāra «Atmodā». Taču dažādos ļaužu slāņos un grupās tas izraisījis loti dažadu, pat pretrunīgu izpratni un attieksmi, ko apvienoti varētu izteikt vairākos jautājumos, uz kuriem labprāt arī bija ar mieru atbildēt viens no galvenajiem LTF politikas veidotājiem.

* Kas, kādi spēki šodien, LTF Politiskās komitejas sapratnē, var cīnīties par jaunu — demokrātisku, suverēnu, plaukstošu — Latviju un vai viņu vidū vēl paredzēta vieta arī komunistiem?

(Jo LTF PK Paziņojumā izvirzīts imperatīvs: «LTF rindās ir vairāk nekā 40 tūkstoši komunistu. Apstākļos, kad partija atrodas nestabilā, sašķeltā stāvoklī, viņiem skaidri un atklāti tautai jāpaziņo, ka tieši LTF Programma un mērķi kā tautas gribas un vēlmju paudēji ir noteikti jāvērtē augstāk par partijas darbības programmām.»)

Es domāju, ka ar šo Paziņojumu mēs nevienu no sevis neatšķeļam. Mēs te esam pateikuši tikai to, ka tiem 40 tūkstošiem komunistu, kas ir frontē, šajā brīdī ir skaidri jāapzinās un jāapliecina Latvijas Tautas frontes prioritāte. Mēs nebūt neaicinām organizatoriski stāties ārā no partijas, bet aicinām vien politiski katram sevī sadalīt prioritātes. Konkrēti tas, piemēram, izskatās tā: ja Latvijas Tautas fronte vietējā padomē veido frakciju un deputāts ir gan LTF, gan PSKP vai citas partijas biedrs, tad mēs tikai aicinām viņu, lai viņš prioritāti saglabā frakcijas lēmumiem, nevis partijas organizācijas lēmumiem. Tāpēc es vēlreiz saku: mēs nekādā gadījumā negribam šos cilvēkus atšķelt no frontes, un mēs to nekad nedarīsim.

Tajā pašā laikā mēs savā Paziņojumā nemaz nerunājam par tiem, kas jūt līdzi vai atbalsta fronti un nav tās biedri — kas bieži vien ir PSKP rajonu komiteju sekretāri, nodaļu vadītāji vai citi partijas aparāta darbinieki. Taču faktiski arī viņiem mēs liekam priekšā šo prioritātes principu. Vai komunisti var atļauties LTF Programmu celt augstāk par PSKP Programmu un LKP Rīcības programmu? — nu, tas ir viņu pašu jautājums, kā viņi to šajā strauji mainīgajā laikā spēj saskaņot un ko kuram pakārtot.

* Ko LTF Politiskā komiteja šodien saprot ar «partijas nomenklatūru», «partijas funkcionāriem», «partokrātiju»?

(Jo LTF PK Paziņojumā sacīts: «Mēs aicinām visus godīgos komunistus nepakļauties partokrātijas, partijas funkcionāru spiedienam un diktātam, kad pirmo reizi tiks veidoti tautas vēlētie varas orgāni. Tikai tautas vēlētajiem deputātiem un nevis partijas nomenklatūrai jānosaka, kas turpmāk būs cienīgi un tiesīgi vadīt saimniecisko un politisko darbību vietējās padomēs.»)

Ja, tie ir tādi jautājumi, kas tagad kļuvuši ļoti populāri, ja negrib neko nosaukt vārdā… Jebkurā gadījumā «partokrātija» jeb partijas vara, pēc mūsu domām, ir tas nenormālais saaugums, kas izveidojies, dažādu līmeņu partijas orgāniem saplūstot ar valsts un saimnieciskās pārvaldes orgāniem un diktējot tiem tikai savu gribu, savas intereses, savu izdevīgumu. Savukārt «nomenklatūra» ir šīs varas nešaubīgā nesēja, bet «funkcionārus» mēs nemaz neuzskatām par sliktu vārdu — to jau arī mums pašiem citi sāk likt klāt.

Kas attiecas uz jūsu nocitēto vietu, tai pamatā ir konkrētā faktūra. Redziet, fronte daudzos rajonos vēlēšanās atbalstīja ļoti daudzus PSKP biedrus, un līdz ar to, likumsakarīgi, tagad uzskata: ja reiz mūsu atbalstītie kandidāti jauno deputātu vidū ieguvuši vairākumu, tad tam arī demokrātiski, neapspiežot mazākumu, tomēr šīs vairākuma tiesības arī jāizmanto. Bet, lūk, kad mūsu frakcija nu grib sākt strādāt, attiecīgā līmeņa partijas vadītāji, izmantojot partijas disciplīnas primātu, caur saviem kabinetiem un gaiteņiem sāk šiem tautas vēlētajiem pārstāvjiem diktēt. Un tas, kaut ir saprotams, tomēr nav pieļaujams, — ne no politiskā, ne no ētiskā viedokļa.

* Kāda, konkretizējot, ir LTF Politiskās komitejas nostāja pret pagājušā gada augustā pieņemto LKP Rīcības programmu un novembri pasludināto 39 partijas sekretāru Aicinājumu?

(Jo LTF PK Paziņojumā konstatēts: «Diemžēl arī daļa progresīvi domājošo komunistu, kas, veidojot neatkarīgu Latvijas kompartiju, aizsākuši ceļu Lietuvas virzienā, nespēj būt līdz galam konsekventi, kas izpaužas zināmā neizlēmībā, divdomībā. Publicētie LKP jauno statūtu projekti pēc būtības ir pretrunā ar aicinājumu pēc neatkarīgas kompartijas. Tādēļ jautājums par to, cik šis Aicinājums ir patiess, godīgs un cik to diktējusi politiskā konjunktūra, priekšvēlēšanu cīnās apsvērumi, tomēr paliek atklāts.»)

Daļēji par to es jau atbildēju iepriekš: jā, mēs savu II kongresā pieņemto LTF Programmu uzskatām par prioritāru blakus LKP Rīcības programmai.

Bet ir divi tādi pretrunīgi momenti. Mums ir pieņemams un mēs atzinīgi vērtējam to, ka LKP Rīcības programmai ir savs «atsevišķais viedoklis» nacionālajā platformā (kas Centra dokumentos faktiski pieļauj tikai kultūras autonomiju), tāpat attieksmē pret īpašumu un citos būtiskos patstāvības jautājumos… Tikai — kas šo programmu pilda? Vēl vairāk — vai tad Rīgas partijas aktīva sanāksme neapliecināja, ka galvaspilsētas komunistu organizācija pati principā iet pret šo LKP Rīcības programmu?… Ko tad var gaidīt no citiem?

Tajā pašā laikā LKP Rīcības programmā mums nav pieņemams tas, ka nav skaidri un gaiši formulēta Latvijas Komunistiskās partijas patstāvības nepieciešamība, un, kaut tur saglabāti divi iespējamie varianti, neviens par tiem diskutēt nemudina, ar to pašu apliecinot, ka centralizēti jau ir aprobēts tikai variants par LKP kā PSKP filiāli. Un tas ir ļoti būtiski. Jo tad arī par īstu Latvijas suverenitāti grūti runāt.

Tāpat sava divdomība, mūsuprāt, veidojas Aicinājuma sakarā. Ja tajā lasām par neatkarīgu Latviju, neatkarīgu partiju un daudzpartiju sistēmu un neatkarīgu ekonomiku, tad mūsu un Aicinājuma piekritēju mērķi iet vienā virzienā. Bet nelaime ir tāda, ka pa vidu, 18. martā, ir vēlēšanas, un cilvēki, pirms nodot savas balsis par šiem tā sauktajiem partijas gaišajiem spēkiem, grib būt droši, ka neizveidojas mums nepieņemama situācija. Ka, piemēram, jūnijā, LKP kongresā, var tikt nolemts, ka nekāda patstāvīga Kompartija Latvijā nav nepieciešama, jo tā jau liberalizējas visā Savienībā, ka pagaidīsim līdz rudenim, PSKP kongresam, jo tur sola daudz ko no Latvijas vēlmēm ievērot, ka beigās samierināsimies vienkārši ar mazākuma frakcijas tiesībām tajā pašā partijā, un ar to tad visa mūsu «patstāvības dziesma» būs beigusies… Tāds ceļš, dabiski, vairs neiet rakstā ar mūsu LTF Programmu.

Un zināmas nekonsekvences mēs jau atrodam. Lūk, «Lauku Avīzē» ir jauno LKP Statūtu projekts, kuru parakstījuši Aicinājuma autori, bet vairākas būtiskas vietas jau Aicinājumu vairs tālāk neattīsta. «Pārbūves mērķu realizēšanai Latvijas Komunistiskā partija var deleģēt savus biedrus PSKP politiskajos orgānos, kas veidoti uz paritātes principiem» — to nu ir grūti savienot ar patstāvīgas partijas statusu. Vai arī atziņa, ka partijas statuss mainās līdz ar republikas valstiskās patstāvības statusu. Jābūt taču otrādi — politiskai organizācijai pa priekšu jānodefinē sava vieta, jo viņa būs šī valstiskuma veidotāja.

Bez tam — mēs nekur neesam ne redzējuši, ne dzirdējuši, ka Aicinājuma autori būtu skaidri un gaiši apliecinājuši, ka viņi viennozīmīgi ir ar mieru iet Lietuvas Komunistiskās partijas izvēlēto principiālas patstāvības ceļu. Vienīgi radošo savienību komunisti to ir publiski pateikuši… Tāpēc mēs atļāvāmies šādus asākus vārdus.

Un mūs pārsteidz, kāpēc pat Aicinājuma autoru rajonos, Kompartijas plēnumos, netika apspriests ne viņu Statūtu projekts, ne kārtējā republikas plēnuma iespējamie rezultāti un netika izstrādāti noteikti rīcības soļi ļaunākajam gadījumam. Ir jāsaprot, ka mūsu politiskajā struktūrā LKP vai PSKP lietas nav tikai viņu iekšējās lietas — tās ir visas tautas lietas un skar visas tautas likteni.

* Par kādu vienotību tad šobrīd stāv LTF Politiskā komiteja?

(Jo LTF PK Paziņojumā mudināts: «Būsim stipri un vienoti ap LTF, kas vienmēr pildījusi un pildīs tautas gribu un vēlmes pēc Latvijas neatkarības, demokrātijas un labklājības! Būsim vienoti ap LTF arī AP vēlēšanās martā.»)

Vēlreiz: ja kāds ir sapratis, ka mēs gribam atšķelt no frontes 40 tūkstošus «savu» komunistu, Aicinājuma autorus un viņu domubiedrus un citus godīgos labas gribas cilvēkus, — tad tas ir galīgi aplam saprasts un pārprasts! Tieši otrādi — mēs viņus aicinām vienoties. Tikai — vienoties ap fronti, kas, mūsuprāt, šobrīd Latvijā ir stabilākā politiskā centra pārstāve, nevis ap Kompartiju. Tāpat kā mēs aicinām vienoties ap fronti arī visas tās organizācijas, kas atrodas otrā spārnā. Un ar «fronti» šoreiz saprotot ne jau tās organizāciju vai vadību, bet tās Programmu un Programmas galveno imperatīvu — neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Tas arī tiks iekļauts mūsu priekšvēlēšanu platformas pamatā un ievērots, izraugoties savus atbalstāmos Augstākās Padomes deputātu kandidātus, nešķirojot tik daudz cilvēkus pēc viņu politiskās piederības, cik pēc viņu gatavības īstenot šo mērķi, kas, dabiski, nav sasniedzams uzreiz…

 

Tikās, jautāja un uzklausīja —

Oskars Gerts