Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Gunārs Birkerts: «Es pats radu formas»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Gunārs Birkerts nu jau ir devies prom. Īsas bija še, dzimtenē, pavadītas dienas, jo vajadzēja pagūt tik daudz.

Gunāra Birkerta izstāde Pēterbaznīcā ir aplūkojama joprojām — līdz 31. augustam.

Šī izstāde ir ievērojams notikums mūsu kultūras dzīvē, par to vispilnīgāk varētu izteikties arhitektūras teorētiķi. Bet šoreiz sastopamies ar to jauko vērtību, ka ekspozīcija spēj gandarīt ne tikai profesionāļus vien, arī plaša publika tajā nejūtas kā kļūdīgi iemaldījusies, neveikli. Loģiskais izkārtojums, lakoniskais, bet pietiekamais komentārs palīdz ieskatīties mūsu pasaules slavenā tautieša daiļradē — viņa mūžā, un mēs mēģinām komunicēties ar to sabiedrību, kas apdzīvo Birkerta arhitektūru. Komunicēties ar gluži citu pasauli.

Tas, šķiet, nemaz nav tik viegli. Dziļākajā būtībā tas ir tas pats jautājums, kas aizvien nāk prātā, kad iedomājamies par turpmāko sadarbību ar Gunāru Birkertu Nacionālās bibliotēkas projektēšanā. Ne velti, tiekoties ar izstādes apmeklētājiem, tās autoram tika vaicāts: vai jums ir priekšstats par mūsu celtniecības varēšanu?

Cienījamā meistara atbilde, protams, kā aizvien, bija ļoti korekta. Un, proti, — nevaru teikt, ka ir priekšstats. Bet palēnām veidoju to. Skatos, kas ir un kas tiek būvēts. Ar Modri Ģelzi esmu spriedis par materiāliem, par to, no kurienes tie nāk. Esmu skatījies, kā zīmējums atšķiras no fakta. Lai zinātu, ko var sagaidīt. Nav jēgas iecerēt tehnoloģiju, kas nav izpildāma, bet arī tehnoloģijas surogāts neder. Jo nevar panākt arhitektūras patiesumu. Bet tikai tā ir liela arhitektūra, kas ir patiesa.

Tomēr arī atbildes korektums nespēj dzēst, vismaz man, bažīgumu. Runa, šķiet, pat nav tik daudz par to, kur mēs ņemsim vajadzīgos materiālus «gadsimta celtnei» un kādā kvalitātē tie būs (tas, bez šaubām, ir ārkārtīgi svarīgi), bet — kā to visu ieliks jaunbūvē. Ar kādām rokām? Ar kādu acumēru? Cik elementāri perfekti? Patiesībā mēs gaidām lēcienu darba kultūrā… Vai varbūt es sabiezinu krāsas?

Bet labi, atgriezīsimies pie jautājumiem un atbildēm Pēterbaznīcas velvēs, kas šā vai tā aizvien riņķoja ap Nacionālās bibliotēkas projektu.

Gunārs Birkerts: — Tas bija viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit ieradies. Jautājums par Nacionālo bibliotēku ir pārrunu stadijā. Par lielumu, novietni, sistēmām, ar kurām grāmatas tiks pārvietotas. Par to, kā atrisināt materiālo pusi.

Kāpēc esmu to uzņēmies. Tā ir gan emocionāla saite, gan arī kas cits, bet pirmām kārtām gandrīz tieši emocionālā saite.

Ne visām celtnēm, ko esmu projektējis, man šāda saite ir bijusi. Tad esmu centies to meklēt un atraisīt. Lai telpai dotu dvēseli. Lai palīdzētu radīšanas procesā.

To vieglāk attīstīt tad, ja tavā priekšā ir persona vai personu grupa, ar kuru veidot dzīvas attiecības. Tā arī ir atšķirība starp mums un jūsu arhitektiem. Jūs mazāk apzināties personu, kas pasūta projektu, bet mums šajā ziņā ir liela skaidrība. Darba devējs jeb pasūtītājs nepārprotami pasaka, ko vēlas no mums par noteiktu summu saņemt, un pats piedalās plānošanas procesā.

— Cik ilgs laiks paiet pēc aicinājuma projektēt kādu objektu, līdz tas tiek nodots īpašniekam?

— Koncepcijai vajadzīgs apmēram gads, inženierzīmējumiem un tehniskajiem aprēķiniem — gads. Būvēšana prasa pusotru vai divus gadus. Tātad trīs četri gadi paiet.

— Vai jūs pats sekojat līdzi savu projektu realizēšanai?

— Savu projektu īstenošanā piedalos no viena gala līdz otram, taču dažādās stadijās dažādā mērā. Koncepcija ir mana, pats esmu klāt, piemēram, izvēloties materiālus, risinot interjera jautājumus.

— Ko jūs sakāt par modi arhitektūrā?

— Līdz šim, domāju, neesmu padevies modes virzieniem. Man no tiem ir bail. Kas viegli nāk, tas viegli iet. Manā izpratnē arhitektūra ir plūsma no pagātnes uz nākotni un tāpēc projektējot jāņem paliekošais. Protams, ne jau ārišķīgā izpratnē — teiksim, grieķu kolonnas likt tagad jaunceltnē…

Turklāt es pats radu formas. Arhitektūrai jārodas organiski. Mode var kaut kā novirzīt, es baidos no tā.

— Gribas lūgt dažus vārdus par jūsu darbu pie Ēro Sārinena.

— Ēro ir slavenā arhitekta Ello Sārinena dēls. Viņa problēma bija — kā slavena tēva dēlam radīt savu vārdu. Tāpēc visu mūžu viņš nedarīja neko citu kā vien strādāja. Varbūt pati raksturīgākā Ēro īpašība bija tā, ka viņš vienmēr meklēja kaut ko jaunu. Te var minēt pat tādu kā anekdoti, ka Ēro, nodarbodamies ar mēbelēm (kā visi somi), teica: krēsls ar četrām kājām ir bijis, ar trim — bijis, ar divām arī, tātad jātaisa krēsls ar vienu kāju. Un Ēro radīja veselu mēbeļu grupu ar vienu kāju.

Šajā ziņā ar Ēro esam ļoti līdzīgi. Arī es vienmēr esmu meklējis ko jaunu, baidījies, ka neatgremoju kādu bijušu formu. Arhitektūru uztveru tāpat kā cilvēku. Katrs cilvēks ir citāds, un tādai jābūt arī arhitektūrai. Meklēju personību. Baidos iepūst dzīvību ēkā, kas jau kaut kur citur eksistē.

— Sakiet, lūdzu, ko jūs darāt gadījumā, kad jānojauc pastāvošā apbūve, lai celtu jūsu projektēto objektu?

— Man pašam tāda gadījuma nav bijis. Bet tāda problēma ir — ko darīt ar eksistējošo apbūvi, kas savu laiku pārdzīvojusi, tomēr saista emocionāli vai kā tradīcija. Pēdējā laikā mēs Amerikā šajā ziņā šaujam pār strīpu. Gatavojoties mūsu valsts divsimt gadu jubilejai, nacionālā apziņa bija stipri saviļņota, tika krāsota un uzposta visa vecā apbūve. Bet ne jau viss vecais ir labs un vērtīgs Karš Savienotās Valstis nenopostīja. Tā pati sevi nopostīja četrdesmitajos, piecdesmitajos gados, kad sāka urbāno attīstību. Nojauca visas zemākās ēkas un sabūvēja augstceltnes. Lai tikai izmantotu zemi un iegūtu lielāku kubatūru. Bet rezultāti bija bēdīgi, nekas labs neiznāca.

Ir liela starpība, vai objekts jānoliek dabā, kur it nekā nav, vai jāstrādā kontekstā ar esošo apbūvi. Tad it kā ir vieglāk, jo jāturpina esošais, proporcijas, mērogs jau dots, taču arhitektam tādā gadījumā grūtāk ir sevi parādīt. Apkārtne diktē noteikumus, un arhitekta radošais moments tiek apslāpēts.

Ciemojoties pie mums, iespējams, Gunāram Birkertam jau sāka apnikt aizvien no jauna uzdotais jautājums — kā viņa daiļradē izpaužas latviskuma un vai vispār izpaužas, ko latvietība nozīmē un ko tā devusi. Tie ir tādi gan ļoti vienkārši, gan ļoti sarežģīti jautājumi, uz kuriem dažos vārdos nemaz nevar atbildēt. Kā izteicās mūsu viesis, tur vajadzīga vesela diskusija, disertācija, lai noskaidrotu vispirms to, kas tad ir latviešu arhitektūra. Kad tā sākas un kad tās vairs nav. Vai tā beidzas ar latviešu riju vai turpinās grafikā, simbolos.

Manuprāt, šie jautājumi mūs saista ne tik daudz teorētiski, jo tad jau mēs daudz ko mācētu paši savām acīm saskatīt Birkerta projektētajās universitātēs, bibliotēkās, izstāžu namos, baznīcās un citās būves, bet vairāk gluži cilvēciskā ziņā. Nemaz nav tik daudz tādu mūsu tautiešu, kuru vārds skanētu ne tikai trimdas un Latvijas apritē. Pasaulēs mērogā. Skaidrs, ka tādā gadījumā gribas, lai ar šo vārdu būtu kopā arī vārds — latvietis. Tas ir tik cilvēciski. Un kāpēc tad par to kautrēties? Cilvēkam būt cilvēciskam… Tieši tāpēc atstāstīšu to sarunu, kuru Gunārs Birkerts atvēlēja «Padomju Jaunatnei».

Gunārs Birkerts dzimis 1925. gadā. Bet pēc izskata viņam var dot par divdesmit gadiem mazāk. Viņam ir trīs pieauguši bērni. Vecākais dēls ir literatūrzinātnieks, meita nodarbojas ar interjera grafiku, divdesmitdivgadīgais pastarītis domā studēt jurisprudenci. Bet sākums jau nemaz nevarēja būt tik rožains…

— Kā jūs iztaisījāt šo žilbinošo karjeru?

— Pirmo reizi par arhitektūru ieinteresējos Rīgā, kad mācījos 1. ģimnāzijā. Tolaik audzēkņi, kam bija kāda aizraušanās, skolas gados jau centās karjeras labā. Tika rīkotas audzēkņu izstādes. Vienā no tām ieraudzīju kāda seniora darbus, kas bija arhitektūras zīmējumu stilā. Mani pārņēma, jāsaka, iedvesma. Nolēmu būt arhitekts.

Turpmākā iespēja man pavērās tūlīt pēc kara Vācijā. Mani uzņēma Štutgartes tehniskajā augstskolā. Vēlāk pārvietoto personu statuss bija tāds, kas ļāva papildināt studijas. Tad es tūlīt zināju, ka došos uz ASV pie Ēro Sārinena. Tās bija zināmas reparācijas, ko Vācija maksāja Amerikai. Es nezinu, kā tas pārnesums tieši notika, bet man bija stipendija.

Tā no iedvesmas, kas pamodās Rīgā, esmu turpinājis un turpinu. Tad jau laikam pareizo iedvesmu esmu dabūjis.

— Vai jums tomēr nav laimējies, ka liktenis jūs aiznesis tālumā? Kas no jums būtu iznācis šeit?

— Tā ir tāda interesanta doma: ko es būtu darījis, ja būtu palicis šeit. Es varbūt būtu arhitekts, bet vai tieši to būtu sasniedzis un tieši tā būvējis? Varbūt būtu strādājis par mācību spēku tā, kā to tur esmu darījis trīsdesmit gadus?...

Saku vienīgi to, ka arhitektiem, kas dzīvo Latvijā, ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem. Te izvirzījās jautājums kāds ir latviskuma iespaids uz mani. Man piemīt darbīgums. Es nekad neatlaižos no nodoma. Vienmēr papildinos. Studijas esmu beidzis sen, bet esmu iemācījies miljonsreiz vairāk pēc studijām nekā studiju laikā. Nedrīkst pārtraukt papildināšanos. Un, jāsaka, nedrīkst palaisties, jātic sev. Jābūt pašpaļāvīgam. Kaut vai tie apstākļi ir tādi, kas rosina neko nedarīt, jābūt pašpaļāvībai, ka lietas mainīsies. Un tās mainās. Jūs taču zināt.

Mana mēneszīme ir Mežāzis. Neatkarīgi no tā mana pieeja darbam ir viena no manām lielākajām, sauksim, svētībām. Un tas ir tas latviskums. Vismaz es tā pieņemu.

— Varbūt tas ir nepieklājīgs jautājuma, bet sakiet, lūdzu, cik daudz jūs strādājat? Visu, visu laiku?

— Ja jūs runātu ar manu sievu, tad viņa teiktu, ka es ne par ko citu nedomāju. Bet es strādāju zināmās pakāpēs. Tā pakāpe, kas cilvēkiem, šķiet, aizņem visvairāk laika, man aizņem vismazāk. Tie ir radošie momenti. Tie nenotiek, pie galda sēžot. Tie ir manas zemapziņas momenti. Šī mistērija, arī man tā ir mistērija, beidzamajos gados nāk vieglāk. Esmu tik daudz redzējis un lasījis. Man jau ir tā banka, krājumi ar dažādiem savienojumiem, vai nu tie ir grafiski arhitektoniski vai mākslinieciski, tā es viegli tur varu ielikt iekšā problēmu, kas man jāatrisina, un tāpēc varu ļaut, lai tas notiek zemapziņas veidā.

Daudz vairāk laika man jāpatērē, ideju liekot priekšā, varbūt aizstāvot to, ko esmu radījis.

— Novērsiet, lūdzu, manu neziņu! Kas ir tas dzenulis, kas pie jums liek prasīt labu arhitektūru, jo var jau arī tā kā pie mums — četras sienas, un tas viss. Vai cilvēkiem pie jums ir citāda domāšana?

— Jā, es domāju, jā. Arhitektūra ir veids, kā parādīt pašam savu vērtību, tāpat kā uzvalks vai kaklasaite, ko izvēlos. Arhitektūra arī ir izteikšanās veids. Ja kādam ir nauda, tad viņš to izmantos tāda veidā.

Turklāt tā ir vērtība, kas nemazinās. Ja esmu uzbūvējis kaut ko labu, tad tā kļūst aizvien vērtīgāka. Ja, piemēram, tā ēka ir jāpārdod, uz to neko nevar zaudēt. Gluži otrādi. Tas ir noguldījums, kas nenodilst un nesarūk. Ja celtnei ir labs arhitekts, tā paliek kā parakstīta glezna. Iet no vienām rokām otrās un top par muzeju vērtību.

— Vai jūs… regulāri nodarbojaties ar fizisko kultūru?

— Jā. Es spēlēju tenisu, peldu un pabraucu ar riteni, kad varu. Bet tenisu es spēlēju bieži un peldu bieži. Ne tā — peldos, bet peldu. Tie ir sporta veidi, ar kuriem nodarbojos, kad biju jaunāks.

Tas ir nepieciešami. Citādi smadzenes aizķep. Ja nevar fiziski izkustēties, tad kaut kas īsti nedarbojas.

— «Padomju Jaunatnes» lasītājus noteikti interesē, kā tagad Amerikā jaunie arhitekti var taisīt karjeru.

— Liekas, tas kļūst aizvien grūtāk. Jaunie arhitekti, lai izsistos, bieži forsē un strādā ar arhitektūru, kas ir sensacionāla. Es to saucu par papīru arhitektūru. Tiek radīta ilūzija, ka celtne ir gandrīz neuzbūvējama, bet tas pievērš uzmanību. Ja jaunais arhitekts ir mazliet uzmanības ieguvis, tad viņam ir izredzes panākt ko vairāk. Tad jau viss atkarīgs no arhitekta personības. Bet grūti ir. Ir daudz lielo firmu, kas paņem visus lielos projektus. Tajās strādā daudz cilvēku, viņi ir labi atalgoti. Bet jaunam arhitektam ir nabadzīga dzīve. Jauns arhitekts pelna uz pusi mazāk nekā jauns inženieris. Arhitekts pelna, teiksim, skaitli 18, jauns inženieris — 25, jauns advokāts — 30 000 dolāru gadā.

Materiālais atalgojums ir mazs, bet morālais atalgo jums ir ārkārtīgi liels. Tas palīdz pārvarēt visu pārējo.

 

Ar Gunāru Birkertu tikās

INTA LEHMUSA

 

 

* Gunārs Birkerts: «Iespējams, ka ir nepieciešams briedums un zināma pašpaļāvība, lai ietu un justos atraisīti.» Rīga, 1989. gada augusts.

* Izstāde atvērta līdz 31. augustam. Katru dienu no 11 līdz 19, izņemot pirmdienas.

* Ar kundzi.

* "Domino's Pizza World Headquarters" tornis Annārborā. 1987.

* Mekonu māja, Viskonsinas štatā. 1957. Projekts rūpnieciski izgatavotai alumīnija ēkai, ko bija paredzēts uzsliet Virdžīnijas salās.

* Dulutas bibliotēka. Minesotas štatā. 1976.

* Helijas kapliča Sausfīldā. Mičiganas štatā, 1959.

* Sv. Pētera baznīca Kolumbusā, Indiānas štatā, 1984.

* Baznīcas iekšskats.

 

 

ULDA BRIEŽA reprodukcijas

JĀŅA EIDUKA foto