Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lai ir Dieva svētība!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Esmu mazpulku "DaRiVar" vadītājs Ventspils rajonā. Atceros brīdi, kad pasludināja Latvijas neatkarību, tad strādāju savās mājās siltumnīcā. Biju iznesis no mājām mazu tranzistoriņu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu no balsu skaitīšanas rezultātiem. Tās bija prieka asaras, kas ritēja pār vaigiem, kad izdzirdēju to, ko tik ļoti biju gaidījis.

Tajā laikā biju izgājis cauri daudzām nelabvēlīgi noskaņotām instancēm, jo 1990. gadā pieprasīju zemi, kura kādreiz bija piederējusi vecaimātei. Praktiski tas tika darīts jau 1988. gadā. Gāja grūti, bet notika viss labi, taču kā Tautas frontes dalībnieks jutu, ka vēl būs sūri laiki.

Izdzirdējis aicinājumu uz barikādēm, otrā rītā caur Kuldīgu braucu uz Rīgu. Es tad biju spiests aiziet no darba kopsaimniecībā "Ventava", jo daļa zemes bija piešķirta, juridiskais zemnieka statuss iegūts, man vienkārši neatļāva turpmāk strādāt. Iegriezos Kuldīgā pie sava drauga mežsarga, aicināju līdzi, taču viņš jau kā zemessargs bija iekļauts Kuldīgas televīzijas torņa (antenas) sargāšanā.

Pavadot gan sacīja: ja sarkanie būs vinnētāji, lai braucot atpakaļ, iesim mežā. Stobrs būšot.

Rīga bija pārvērtusies, jo es bieži braukāju un redzēju, kā tas ir tagad. Dega ugunskuri, ar šķembām un smilti stāvēja smagi piekrautie "Kamazi", ar baļķiem — mašīnu kolonnas pie Ministru Padomes. Es domāju, ka mana vieta varētu būt pie Augstākās Padomes, un tur arī pavadīju visu laiku. Un nez kāpēc, neviena nevadīts, pretim Augstākās Padomes ieejas durvīm iegāju telpā, kur bija daudz cilvēku; kāds piedāvāja paskatīties pa labi stūrī, tur atradu elementāri vienkāršus, 70–80 cm garus sagrieztus 20–25 cm diametrā armatūras stieņus. Tas tad arī bija visu laiku mans bruņojums. Kad nāca nogurums un miegs, turpat iegāju šajā telpā un nosnaudos.

Man bija tā, ka ir vienalga, kas ar mani notiks, jo baiļu nebija, bija vienīgi vēlēšanās aizstāvēt savu zemi, savu Dzimteni. Tajā brīdī pat nedomāju par zemi un bērniem, kuri palika Ventspils pusē.

Mana vieta bija šeit.

Atceros tās pamata bloku grēdas, kuras aizsprostoja transporta kustību pie Augstākās Padomes. Palicis atmiņā ar flakoniņa sarkano krāsu uzpūsts uzraksts uz viena no blokiem: "Red army, go home!" Blokos bija atstāta maza eja no Doma laukuma puses. Redzēju daudzas pazīstamas sejas — Blažēviču, Kostandu, Kinnu. Bija arī viens ļoti skumīgs brīdis, kad sastapu vienu paziņu no sava ciemata, kurš tolaik strādāja pie uzņēmēja Akuma Kārļa. Rokās tam bija degvīna pudele, kuru tūlīt pat noslēpa, domādams, ka neieraudzīšu. Bet pats jau bija iereibis. Es iedomājos — kā gan tu reaģēsi uz notikumiem, kā spēsi rīkoties un darboties, ja pat šeit un šajā brīdī nespēj būt nopietns. Nepaspēju parunāt. Žēl. Bijām sašutuši par A. Kaula nostāju pret neatkarību, par viņa runām.

Tantiņas un mīļas sievietes ar tēju, kafiju un maizītēm mūs tad baroja. Aizbraucu uz mājām trešajā dienā. Viļņas notikumi mani iespaidoja tik stipri, ka nebraucu uz Ventspili, bet Kuldīgā paliku divas dienas gadījumā, ja būs jāpāriet partizānu aizsardzībā. Tie bija laiki, kad bijām vienoti kā vēl nekad. Vēlāk ļoti palīdzēja B. Jeļcina nostāja. No tā laika sapratu, ka mana vieta ir kaut kur pirmajās rindās — kādās, to nezināju. Bet ir nākusi atziņa, kādēļ Latvija, latvieši spēj būt vienoti, tad, kad jābūt vienotībai.

Tā ir Dieva griba. Latvijas himna sākas ar vārdiem, ar lūgšanu — "Dievs, svētī Latviju". Es nezinu, bet ļoti gribētos zināt, vai ir vēl kāda valsts pasaulē, kuras himna sākas ar lūgšanu Dievam.

Es nonācu pie atziņas, ka tieši šī lūgšana ir palīdzējusi un svētījusi. Bet kāpēc tas tā turpinājās no Tautas frontes laikiem līdz šimbrīdim?! Lūk, kāpēc! Mēs palikām auksti! Protams, ne visi. Un tā — ko mums māca par vēstures gaitu mūsu Bībele? Ir vērts to visu uzzināt! Un ir jāseko notikumiem un jāsalīdzina. Un jāizskaidro, no kurienes ir atnācis pasaulē ļaunums un gaišums, ikkatram taisnību un patiesību mīlošam vajadzētu zināt šīs lietas.

Esmu 47 gadus vecs, un esmu priecīgs, ka ir trīs meitas, ka vidējā meita Rita šogad beigs Policijas akadēmiju un turpinās studijas maģistrantūrā. Un ziniet, vēl domāju, ka daudzi citi, kuri bija uz barikādēm un atradās tur ar savu dalību no patiesa sirds aicinājuma — tie ir tie, uz kuriem mēs varētu droši paļauties. Jo ne katrs ies un atdos savu dzīvību par citiem. Un vai mēs pietiekami daudz esam par šo vēstures posmu atstājuši citiem? Jauniešiem, bērniem?

Lai Dieva svētība ir pie ikkatra no jums vienmēr!