Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lata vērtība

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Dr. h. ekon., emer. prof., LZA akad. Oļģerts Krastiņš

Lielākajai latviešu daļai lats asociējas ar skaisto tautu meitu uz lielās sudraba pieclatu monētas. Visbiežāk viņu sauc par Mildu. Un tomēr jāzina, ka lati nebija tikai skaistas monētas, bet nauda, veica visas naudas funkcijas.

Gatavojoties ekonomiskai patstāvībai un suverenitātei, arvien biežāk rodas interese par to, kā bija tad, kad bija gan viens, gan otrs, nevis lai atgrieztos pagātnē, kas nekādi nav iespējams, bet lai izmantotu visu derīgo, ko var mācīties no cilvēkiem tālās, bet tautai visai netālās pagātnes.

Pirmā un galvenā naudas īpašība ir pirktspēja. Tādēļ, lai sāktu iepazīties ar latu, jānoskaidro, ko par to varēja nopirkt, kādas bija izplatītāko preču cenas lata «dzīves» pēdējos gados. Uzrādīsim tā sauktās gada vidējās mazumtirdzniecības cenas, kuras maksāja patērētājs 1938. gadā.

Vidēji Latvijā, iekavās Rīgā (latos).

Pārtikas preces (1 kg): kviešu milti — 0,52 (0,56); rudzu maize — 0,20 (0,20); baltmaize – 0,53 (0,52); piens svaigs, nenokrejots (litrs) — 0,13 (0,19); skābs krējums — 1,06 (1,57); eksporta sviests — 2,42 (2,64); vistu olas (1 gab.) — 0,09 (0,11); svaiga cūkgaļa — 1,32 (1,33); žāvēta cūkgaļa — 1,71 (1,68); svaiga liellopu gaļa, bez kauliem — 0,90 (1,11); žāvētas dūmu desas — 3,29 (3,57); kartupeļi — 0,05 (0,08); cukurs — 0,69 (0,67).

Redzam, ka virknei piena produktu cenas latos ir bijušas samērā tuvas tagadējām cenām rubļos. Ievērojami lētāka ir bijusi gaļa un tās izstrādājumi, īpaši salīdzinājumā ar mūsdienu tirgus cenām. Jo veikalos gaļas parasti nav. Arī tādu mūsdienu importa deficītu kā kafijas pupiņas (lētākās) varēja pirkt par 6,03 (5,38) latiem kilogramā.

Protams, par latiem nevarēja nopirkt televizorus, kuru vēl pasaulē nebija. Daudz retāka greznība nekā šodien bija radioaparāti, saldējamie skapji, automašīnas. Arī elektroenerģija bija dārga — 0,43 (0,36) par kW/h. Bet vienkāršākas preces: vilnas uzvalks (šeit un turpmāk — parastie, pilsētas strādniekiem domāti) — 44,50 (64,00): ziemas mētelis — 45,40 (62,00): vasaras mētelis — 32,00 (49,00); saišu zābaki, hromādas — 15,00 (16,50); biļete uz kino (lētākā) — 0,40 (0,30); uz teātri — 0,60 (0,40).

Lai salīdzinātu cenas un dzīves līmeni dažādos gados un arī dažādos laikmetos, statistikas iestādes izstrādā saukto iepirkumu groziņu cenu, kurā ietver «vidējai» ģimenei noteiktā laikā, piemēram, mēnesī, samērā regulāri nepieciešamos pirkumus. Mūsu republikā šis darbs vēl nav pabeigts, tāpēc grūti pateikt ar vienu skaitli, par cik procentiem lats ir bijis «smagāks» par rubli. Rodas iespaids, ka lielāka starpība ir rūpniecības preču un importa preču cenām. Tieši šo preču cenas perspektīvā salīdzinājumā ar pārtiku vajadzēs samazināt. Tikai tā varēs nodrošināt reālu un nevis deklaratīvu lauku līdztiesību pilsētām. Par prioritāti negribas vēl runāt.

Vai daudz bijis jāmaksā par dzīvokli? Uzrādām vienistabas, divistabu un trīsistabu dzīvokļu vidējo īres maksu mēnesī: Rīgā — 18,50; 36,50; 50,50; Jelgavā — 13,00; 22,50; 33,00; Daugavpili — 12,00, 18,00; 27,00; Valmierā — 10,00; 17,00; 26,50 utt. Šīs izmaksas ir samērojamas ar mūsu kooperatīvo dzīvokļu izmaksām. Laikam jau no bezmaksas valsts dzīvokļiem nākotnē vajadzēs atradināties. Dzīvokļu īres jautājums, protams, jārisina kompleksi ar visu iedzīvotāju dzīves līmeņa sociāli taisnīgu noregulēšanu.

Kā bija ar lata konvertējamību, ja kādam gribējās braukt uz ārzemēm vai vienkārši savus uzkrājumus glabāt svešā valūtā?

Izplatītākais paņēmiens, šķiet, bija gājiens uz Rīgas biržu. Līdz mums biržas kursi ir nonākuši ar žurnāla «Ekonomists» starpniecību. Tā, piemēram, 1937. gada 15. decembrī vienu ASV dolāru varēja pirkt par 5,10 latiem, bet pārdot par 5 latiem: angļu mārciņu — 25,28 (25,16): 100 Francijas frankus – 17,45 (16.85); 100 Zviedrijas kronas — 131 (129) utt. Kurss principā tika noteikts ik dienas, bet, pārskatot tālaika publikācijas, tas bijis samērā stabils (vismaz dažu mēnešu laikā).

No teiktā var secināt, ka bijis visai interesanti iekrāt savu latu žūksnīti — kabatā vai kontā. Latu uzkrāšanas iespējas ir bijušas visdažādākās. Sīkiem uzkrājumiem visizplatītākās bijušas pasta krājkases. 1938. gada beigās atlikums bija 189 tūkstoši krājgrāmatiņu ar kopējo summu 83,4 tūkstoši latu. To var vērtēt kā uzkrājumu noteiktiem mērķiem, bet nekāda neapmierināta pieprasījuma te neredzam.

Kā tika pie latiem? Šeit nerunāsim par dažādu saimniecisko darbību un citām personiskām iniciatīvām, jo tas prasa īpašu pētījumu. Īsi aplūkosim, kā pelnīja latus algotā darbā, strādājot līdzīgi kā mūsdienās, protams, bez slinkošanas.

Kvalificētu strādnieku vidējā dienas izpeļņa Rīgas rūpniecībā 1938. gadā ir bijusi 5,85 lati ar diezgan lielu diferenciāciju pa arodiem, gadalaikiem utt. Pareizinot šo skaitli ar 24 darba dienām, iegūstam mūsu uztverei pierastāko mēneša izpeļņu — 140 lati. Plānāks maizes rieciens ir bijis nekvalificētiem strādniekiem: 4,40 lati dienā, tāpat strādniecēm sievietēm (nekvalificētām) — 2,80.

Spriežot pēc statistikas datiem un tāpat pēc vecu ļaužu nostāstiem, visnecilākajā stāvoklī ir bijuši laukstrādnieki, tā sauktie «puiši» un «meitas». Slēdzot līgumu par lauku darbiem kā dienas strādnieki 1938. gada vasaras darbos Vidzemē puiši vidēji pelnījuši 3,51 latu, meitas — 2,77 latus, Zemgalē — 3,29; 2,54. Latgalē — 2,73: 2,16. Gada strādnieku algas vidēji Latvijā 1928./39. gadā puišiem bija 475, meitām — 363 lati. Pārrēķinot uz vienu mēnesi, puišiem iznāk 40, meitām — 30 lati.

Te gan jāatzīmē, ka uzturu gādā saimnieks, gada un vasaras laukstrādniekiem arī dzīvojamo platību, dažos gadījumos. Ja to paredzēja līgums, arī darba apģērbus un apavus. Tomēr darba laiks laukos nebija tāds kā pilsētā, bet darba sezonā «no saules līdz saulei». Laikam gan pilsētas vienmēr ir ekspluatējušas laukus, un diezin vai kādreiz šāds stāvoklis var mainīties.

Ievērojami lielākas algas un līdz ar to augstāks sabiedriskais prestižs ir bijis dažādām profesijām, kuras prasa speciālu izglītību. Tā, piemēram, pilsētu pašvaldību darbinieku atalgojums 1939. gada janvārī caurmērā bija šāds (iekavās Rīgā): slimnīcu ārsti — 247 (243), slimnīcu medmāsas — 135 (137), skolotāji — 188 (208), pilsētas centrālo iestāžu inženieri — 338 (345), grāmatveži — 204 (253) utt.

Mūsdienu publikācijās nav atrodami analogi dati par vidējām atsevišķu darbinieku kategoriju algām; tādas uzrādītas tikai vidēji par strādājošajiem atsevišķās tautas saimniecības nozarēs, dažos gadījumos izdalot strādniekus un atsevišķu profesiju grupas. Tāpēc tieši salīdzināt ir grūti. Tomēr redzams, ka toreiz, piemēram, medmāsas alga ir kvalificēta strādnieka algas līmeni, bet ārsta alga ir par 80 procentiem lielāka. Tā tam arī vajag būt. Mums pagaidām ir otrādi.

Uzrādīsim vēl dažas inteliģento profesiju vidējās izpeļņas tiem, kuri strādā tautas saimniecības uzņēmumos Rīgā: inženieri mehāniķi rūpniecībā — 404, grāmatveži rūpniecībā — 326; naudas iestādēs — 310; laboranti rūpniecībā — 190; pārdevēji veikalos — 161 lats. Salīdzinājumam toreizējās šoferu algas (kuras pašreiz ir samērā lielas): transporta uzņēmumos — 150, tirdzniecības uzņēmumos — 147, rūpniecības uzņēmumos — 158 lati.

Lielas atšķirības ir bijušas sociālajā nodrošināšanā. 1938./39. gadā valsts pensiju Latvijā saņēma tikai 27 tūkstoši pensionāru (lielu īpatsvaru starp tiem veido kara invalīdi un karā cietušie; vēl valsts pensijas maksāja bijušajiem valsts un pašvaldības iestāžu darbiniekiem, skolotājiem, žēlsirdīgajām māsām, garīdzniekiem u. c.) vidēji nepilnus 50 latus mēnesī. Vēl bija ap 2,6 tūkstoši pilsētu pašvaldību pensionāru, kā arī tika maksāti dažādi pabalsti. Tomēr, neizdarot sarežģītus aprēķinus, neņemot vērā atšķirīgo iedzīvotāju skaitu un viņu vecuma struktūru, aptuveni var vērtēt, ka kopējais pensionāru skaits ir bijis kādi pieci procenti no tagadējā. Tātad par savām vecumdienām strādātājiem vajadzēja domāt pašiem.

Tagad visi esam pieraduši pie tā, ka lielākā iedzīvotāju daļa mūža nogalē saņem pensiju. Diezin vai būs daudz tādu, kas suverenās Latvijas modelī ieteiks citu risinājumu. Ja neparedz lielus sabiedrības satricinājumus, varbūt arī ir drošāk veidot uzkrājumus darba veterāniem sabiedrības mērogā nekā katram strādātājam atsevišķi kaut gan inflācija un cenu pieaugums nesaudzē arī valsts pensijas, kas ir noteikta naudas summa, un pārrēķinu, kas kaut daļēji kompensētu nav neiebilstot pret valsts pensiju sistēmu, nevar neatzīmēt kā tā sistēma, kas pastāvēja Latvijā trīsdesmitajos gados veicināja, varbūt vienkārši piespieda vairāk domāt par ģimeni, par ģimenei uzticīgu bērnu izaudzināšanu.

Tās bija pavisam īsas ziņas par latu, kas bija mūsu vecāku vai vecvecāku ikdiena, niecīga daļiņa no tā, kas ir vecajos bagātīgajos statistisko datu krājumos — interesantos laikmeta lieciniekos. Nesadedzinātie, vēl saglabājušies eksemplāri pamazām kļūst pieejami plašākam speciālistu un zinātkāro lokam. No tiem, tāpat kā no pagātnes vispār, ir jāpieņem viss.

 

O. KRASTIŅŠ