Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Igaunijas un Latvijas Tautas frontu un Lietuvas pārbūves kustības «Sajūdis» Baltijas padomes Aicinājums Padomju Savienības tautām

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Pēdējos mēnešos PSRS masu informācijas līdzekļos, pa Centrālo televīziju un radio izvērsta plaša dezinformācijas kampaņa, kā arī tiek likti šķēršļi patiesajām ziņām par notikumiem Baltijas republikās. Puspatiesība, reālo noti kurnu sagrozīšana iet soli solī ar skaidriem meliem. Novecojušā, nevienu vairs nebiedējošā biedēkļa — «pasaules imperiālisma» u. tml. — vietā miljonu cilvēku apziņā plānveidīgi un neatlaidīgi tiek veidots jauna ienaidnieka, iekšējā ienaidnieka tēls. un. tāpat kā Staļina laikos, šis kampaņas autori nekautrējas šo lomu piedēvēt veselām tautām.

Visu kampaņu vainago 1989. gada 26. augusta «PSKP CK paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās». Šķiet, kopš Staļina laikiem un 1968. gada Čehoslovakijas notikumiem mūsu valstī nav parādījies vēl draudīgāks un demokrātijai bīstamāks dokuments. Mēs vēršamies pie visām PSRS tautām, tautībām, nācijām ar aicinājumu nopietni un bez aizspriedumiem tikt skaidrībā par notiekošo. Paziņojums, mūsuprāt, ir neslēpts mēģinājums mūsu «varen plašajā» zemē sēt aizdomīgumu un naidu pret trim Baltijas republikām un to pamatiedzīvotājiem, radīt naidīgu attieksmi pret veselām nācijām un kustībām. Dokuments «par stāvokli Baltijas padomju republikās» pieņemts šīm republikām aiz muguras, bez mazākā mēģinājuma apspriest to vitālās problēmas, vai nu paziņojuma autori to ir gribējuši vai ne, bet daudzu jo daudzu cilvēku acis viņi tagad līdzinās tiem. kuri dalīja ietekmes sfēras 1939. gadā un lēma mūsu (tolaik neatkarīgo) republiku suverēno tautu likteņus tieši tāpat — aiz to muguras.

Pirms piecdesmit gadiem Vācijas un PSRS slepenā vienošanās kļuva par cēloni, lai tiktu anektētas trīs neatkarīgas valstis, ar kurām Padomju Savienību saistīja miera līgumi. Pārkāpjot šo valstu toreizējos likumus, no ārienes ievesta militāra spēka klātbūtnē tika iznicināts šo valstu neatkarīgais valstiskums. Daudzi oficiālie vēsturnieki vēl joprojām skaidro, ka Baltijas valstu pievienošana tikusi izdarīta PSRS drošības interesēs apstākļos, kad bija sācies karš. Pēc šis dīvainās loģikas izriet, ka neviena Padomju Savienības kaimiņvalsts nevar justies mierīga, jo var pienākt brīdis, kad arī tās teritorija izrādīsies nepieciešama «drošības nostiprināšanai». Starp tautiskās tiesības šādus argumentus neatzīst. Nelielas valsts drošība ir tikpat vērtīga un svarīga ka superlielvalsts drošība; ja to noliedz, tad pasaules tiesiskā kārtība vispār nav iespējama.

«1989. gada 23. augustā (tātad Molotova — Ribentropa pakta noslēgšanas 50. gadskārtā) notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskai histērijai,» teikts Paziņojumā. Nekas nav tālāk no patiesības. Gandrīz 2 miljoni vīriešu, sieviešu, bērnu, sirmgalvju, kas veidoja dzīvu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai, bija mierīguma un draudzīguma paraugs, turklāt šai dzīvajā ķēdē bija pārstāvētas daudzas tautības. Uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ceļiem valdīja priekšzīmīga kārtība: nav fiksēts neviens incidents.

Paziņojumā ārkārtīgi negatīvs novērtējums dots visiem pēc kārtas bez jebkādas atšķirības: gan visu triju republiku valdībām, gan partijas vadībai, gan tautu kustību līderiem, gan visdažādākajām sabiedriskajām organizācijām. Būtībā par «antinacionāliem spēkiem» pasludinātas pašas nācijas, par ekstrēmistiem — visi nacionālās atdzimšanas piekritēji, bet tie taču, rēķinot pavisam aptuveni, ir 90 procenti latviešu, lietuviešu, igauņu, kā arī ievērojama daļa krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, ebreju un citu tautību pārstāvju, kas dzīvo Baltijā.

Plašo tautas kustību apsūdzēšanu separātismā, ekstrēmismā, antisociālistiskā pretpadomju, pretkrievu ievirzē pavada uzbrukumi triju republiku masu informācijas līdzekļiem, no kuriem daļa pirmo reizi padomju laikā un vēl nepavisam ne visā pilnībā realizē konstitucionālo preses brīvību.

Nacionālā ekstrēmisma izpausmes šodien vērojamas dažādās republikās un ir viena no mūsu kopīgajām problēmām, taču tādas pašas izpausmes var saskatīt arī PSKP CK tiešajā tuvumā. Tomēr mēs uzskatām, ka nacionālās atdzimšanas ceļš ir nenovēršams un neatvairāms visām Krievijas tautām, sākot ar krievu tautu, kura aizvadītajos gadu desmitos tāpat ir cietusi neatsveramus zaudējumus — un šai svētīgajā ceļā krievu tautai brālīgu līdzjūtību un atbalstu sniegs Baltijas valstu tautas.

Mēs nepadodamies provokatoriskajiem mēģinājumiem — cīņu pret staļinismu un centralizēto varas komandsistēmu aizstāt ar starpnacionāliem konfliktiem. Mēs ticam, ka krievu tauta turpmāk neļaus izmantot sevi kā citu tautu brīvības apspiešanas ieroci.

Paziņojumā ir runa par to, ka tikuši nopulgoti «svētumi, kas ir neaizskarami katram kārtīgam cilvēkam. — pilsoņu karā un Lielajā Tēvijas karā kritušo pieminekļi». Netiek minēti nekādi konkrēti fakti: kur, kad, kādā republikā, kas ir šie svētuma apgānītāji? Šādu vandālismu, jebkuru tā izpausmi mēs nosodām bez vārda runas, jo vairāk tāpēc, ka pēckara gados Baltijas republikās tikuši nopostīti simtiem pieminekļu, kas bija uzcelti pirmā pasaules kara laukos un brīvības cīņās kritušajiem karavīriem.

«Šur tur radušies reāli īsta pilsoņu konflikta draudi, radušās briesmas, ka var izcelties masveidīgas ielu sadursmes ar smagām sekām,» lasām tālāk šai dokumenta. Nevienā no Baltijas republikām nav un nav arī bijis šādu sadursmju, šādu konfliktu. Grūti tikt vajā no iespaida, ka paziņojuma autori ir gribējuši ieteikt kādam lietot spēka paņēmienus, mudināt uz rīcību, vārdu sakot, izprovocēt to pašu neesošo konfliktu, politiskā dialoga un plurālisma vietā liekot jau ierastos militāras apspiešanas līdzekļus. Par to pārliecina arī sekojošās rindas: «Šī lieta ir aizgājusi tālu. Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi, ja viņiem izdotos sasniegt savus mērķus, tā sekas tautām varētu būt katastrofālas. Pati to dzīvotspēja varētu nokļūt zem jautājuma zīmes.» Kas tad tas — vai Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja draud Baltijas tautām ar fizisku iznīcināšanu? Kā lai citādi saprot vārdus par triju tautu iespējamo «nedzīvotspēju»?

Te nu tieši un atklāti jā brīdina: tas laiks ir pagājis, kad visu izšķīra militārs spēks. Tanki ne tikai ir amorāls politisks arguments, tie vairs arī nav visvareni. Bet galvenais, šāds notikumu pavērsiens galīgi atsviestu Padomju Savienību visatpalikušāko totalitāro valstu līmenī.

Un šo tik svarīgo, tik dramatisko paziņojumu, kas spēj ārkārtīgi saasināt jau tāpat sarežģīto situāciju daudznacionālajā valstī, ir anonīmi iz strādājusi ārpusvalstiska struktūra — pat ne vēlēta vadība, bet gan aparāts, kuru neviens nav ievēlējis! Pēc nerakstīta likuma, šīs instances lēmumi nav apšaubāmi un vēl jo vairāk — kritizējami. Tieši šāda prakse ir novedusi līdz visām tām traģēdijām, kuru ir papilnam PSRS vēsturē un kuras jau prasījušas dzīvību desmitiem miljoniem cilvēku, veselām tautām. Šoreiz automātiska «visas tautas piekrišana» acīmredzot nesekos. Arī pašā partijā, jādomā, atradīsies spēki, kas turas pretī šādam «vadības» stilam. Kļūdas, kas pieļautas «pašā augšā», pārāk dārgi maksājušas mums visiem.

PSRS Konstitūcijā teikts, ka Padomju valsts ir brīvu, līdztiesīgu, brīvprātīgi apvienojušos tautu savienība. Tie ir pamatprincipi. Ja savienība nav brīvprātīga. ja tautas tajā tiek noturētas ar varu, ja republiku attiecības nebalstās uz līdztiesību, ja no centra tiek dotas komandas, bet federācijas valstis tās bez ierunām jāizpilda, tad tā nav nekāda savienība, tad der citi nosaukumi: lielvalsts, impērija, «tautu cietums».

Padomju Savienības tautas! Staļina valdīšanas laiks un tam sekojušais dzīves sastingums atstājis sabiedrībai mantojumā ārkārtīgi zemu tiesiskās apziņas līmeni, barbarisku necieņu pret morāles normām, pret visas pasaules kopdzīves likumiem, cilvēka tiesībām un nāciju tiesībām. Briesmīgs ir ieradums rīkoties patvaļīgi, pārliecība, ka pragmatiska mērķa labā «no augšas» drīkst pārkāpt jebkuru likumu, ar spēku piespiest citus cilvēkus, citas valstis un tautas rīkoties tā, kā tās nevēlas.

Sākuši iet demokratizācijas un nacionālās atdzimšanas ceļu, mēs ceram uz visu to cilvēku izpratni un atbalstu, kuri savu likteni saistījuši ar mūsu senču tēviju. Mēs uzskatām, ka cieņa pret cilvēka tiesībām, pret starptautiskajām normām šai jomā ir tikpat obligāta kā cieņa pret nāciju tiesībām, un galvenās no tām ir šādas: tiesības uz pastāvēšanu, uz pašapziņu, uz pašnoteikšanos, uz dzimto valodu, uz dzimto zemi. Krievu ļaudis, vai jūs esat gatavi atteikties no šīm tiesībām attiecībā uz Krieviju? Ukraiņi, vai jūs atsacīsities no Ukrainas, gruzīni — no Gruzijas, tadžiki — no Tadžikijas? Neviena tauta, ja tai jautātu, nebūtu ar mieru kļūt par lielvalsts daļu, lai iejuktu tajā un pazustu, lai pazaudētu jebkuras tiesības uz zemi, ko tām novēlējuši to senči.

Mēs ejam ceļu, kurš būs jāiet ikvienai garīgi dzīvai tautai. Tikai ejot šo ceļu, ikviena tauta var atgūt pašcieņu, tradīcijas, morālās vērtības. Un tikai brīvas, līdztiesīgas, suverēnas tautas var apvienoties pilnvērtīgās valstu savienībās, kur tās kopā satur kopīgas intereses un savstarpēja uzticība, nevis spēks un spaidu līdzekļi.

Mēs aicinām uz patiesu internacionālismu — uz līdzjūtību un līdzcietību, savstarpēju palīdzību grūtā brīdī, uz nepadošanos meliem un provokācijām. Mēs vienmēr un jebkuros apstākļos paliksim kaimiņi, neviens saprātīgs cilvēks nekad nav domājis saraut tās neskaitāmās saites, kas mūs saista ne jau pēdējos gadu desmitos vien. Uz katru labu vārdu, uz vēlēšanos izprast mūsu sāpi un mūsu centienus mēs atbildēsim ar pa tiesu sirsnīgu pateicību, ar tādu pašu vēlēšanos saprast un palīdzēt. Vainīgu tautu nemēdz būt. Cilvēki, pat visspēcīgākie režīmi aiziet nebūtībā, dodot vietu jaunām paaudzēm, jaunām valdībām. Tautas dzīvo ilgāk, tām lemta saskarsme gadu simteņiem ilgi — ja vien mēs palīdzēsim cilvēcei palikt dzīvai. Ja negrūdīsim to melna ienaida un pašiznīcināšanas bezdibeni.

Mēs aicinām visas tautas uz iecietību un sadarbību, uz draudzību un citu nāciju problēmu un grūtību sapratni. Lai plašajā ideju un uzskatu spektrā nepaliek vietas ļaunumam, kas pret kādu tiek vērsts! No labā sēklas dīgs labā asni!

Par jūsu un mūsu brīvību!

 

Igaunijas un Latvijas Tautas frontu un

Lietuvas pārbūves kustības «Sajūdis»

Baltijas padome Rīgā.

1989. g. 31. augustā