Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Atšķirt gaismu no tumsas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Tā gadījās, ka, apskatam materiālus vācot, pašu pēdējo lasīju no Preiļu rajona atsūtīto mājsaimnieces E. Rogas vēstuli. Tā bija gana īsa, autores viedoklis izteikts nepārprotami, turklāt iztiekot bez vienkāršotā «patīk» vai «nepatīk». Un visas pārējās, protams, nenobālēja šis vienas priekšā. Tikai sasprindzināja uzmanību arī uz visu iepriekš izlasīto.

E. Roga raksta, ka «PJ», viņasprāt, ir bāla un neinteresanta avīze, kur pārlieku daudz tukšas papīra tērēšanas. Lappuse «Teātris. Skatītājs. Kritika», piemēram, lauku cilvēkam esot pilnīgi lieka, jo aprakstītā izrāde nav redzēta. Tikai aizņemta vieta laikrakstā. Tāpat viņai neesot skaidra iknedēļas vēstuļu apskata «No piektdienas līdz piektdienai» nozīme. Ja tas domāts, lai pārliecinātu vēstuļu rakstītājus, ka viņu sūtījumi nav iemesti papīrgrozā neatvērti, tad tā atkal esot papīra veltīga šķiešana.

E. Roga ieteic mums pamācīties no kolēģiem Preses nama 11. stāvā — laikraksta «Sovetskaja molodež» žurnālistiem, kuru veidotā avīze esot interesanta no pirmās līdz pēdējai rindai.

Šoreiz acīmredzot tomēr paliksim katrs pie saviem līdzšinējiem uzskatiem… Ne kritikas apspiešanas nolūkos vai paškritikas trūkuma dēļ — katram ir tiesības uz savu gaumi un pārliecību. Turklāt šajā numurā ir izdevība atkal vērtēt gan vienu, gan otru E. Rogas nopelto materiālu. Varbūt patiešām iknedēļas vēstuļu apskati ir sevi izsmēluši, kļuvuši vienveidīgi un neinteresanti?

Vispārzināmā laika deficīta un aizņemtības apstākļos šaubos, ka var tāpat vien ņemt un uzrakstīt vēstuli redakcijai. Ir jābūt spēcīgākam impulsam — kaut kam ļoti gaišam, pacilājošam, pārpildīta vadža lūšanas momentam vai arī dusmu, neveiksmīgu apstākļu sakritības krustpunktam utt. Vēl vairāk polarizējot — gaismas vai tumsas brīdim.

Pēdējo aizvadītajā nedēļā, vismaz vēstulēs aprakstīto, ir bijis krietni mazāk nekā pozitīvo, apliecinošo emociju.

Deviņpadsmitgadīgā rīdziniece Eva U., piemēram, stāsta par saviem pārdzīvojumiem kinoteātrī «Komjaunietis»:

«Mani šokēja nevis filma, bet kinoteātra noformējums.» Viņasprāt, tas ir ne vien nepievilcīgs, bet arī pilnīgi neatbilstošs tā nosaukumam.

Jūrmalnieks J. Proboks dienasgrāmatas ierakstu formā apraksta dēkas, kurās ilgstoši ticis ierauts, mēģinādams pārkrāsot automašīnu «Moskvič», jo — «uzķēries» uz Rīgas porcelāna rūpnīcas reklāmu, ka tā pieņem pasūtījumus individuālo mašīnu krāsošanai, riteņu sabalansēšanai un tā tālāk.

Savukārt R. Ķiesnere un viņas ģimene piedzīvojusi sāpīgu vilšanos svētdien, 20. martā, Kirova parkā, ierodoties uz kārdinoši un intriģējoši iepriekš «Rīgas Balsī» aprakstītajiem Sadzīves pakalpojumu un komunālās saimniecības darbinieku profesionālajiem svētkiem.

Skaitliskais pārsvars, tematiskā daudzveidība un pašas nozīmīgākās atziņas, pat savdabīgi atklājumi tomēr rodami tajās — ar gaismas brīdi piesātinātajās vēstulēs.

R. Mucenieks no Liepājas atzīst, ka, lasīdams tulkojumu «Pavardā» — A. Volkovas «Laime, kuru aizņemas», vēlreiz sāpīgi pārdzīvojis savu neizdevušos laulību, tomēr ir pateicīgs raksta autorei par patiesīgumu un izpratni.

Pensionēta skolotajā V. Caune teic paldies vārdus «PJ» par tematu daudzveidību. Rīdzinieki Maija un Harijs — izrādes «Mūžības skartie» veidotājiem par emocionālo iestudējumu. Tā laikā gribējies celties kājās.

Talsu rajona iedzīvotāja B. K. (lūdz neizpaust vārdu) ir atsūtījusi atmiņas par savu bijušo matemātikas skolotāju. Šodien, kad skolā iet jau vēstules autores mazbērni, mieru joprojām nedodot parādnieces izjūta un skaudrā patiesība. «Par daudz vēlu mēs dažreiz nonākam pie atziņas, cik daudz mums ir devuši un atdevuši skolotāji.»

Toties savlaicīgs ir tēva un dēla Celmiņu (katrs vēsturi mācījies citā desmitgadē) kopīgajā vēstulē izteiktais «paldies H. Strodam par principialitāti un zinātnisko godprātību, novērtējot Latvijas vēstures mācīšanu mūsu republikas skolās».

Vienas no saturīgākajām un pārdomātākajām joprojām, manuprāt, ir domu apmaiņai par Rīgas metro atsūtītās vēstules. Gandrīz katra ir pieminēšanas vērta. Taču pamatīgāk to izdarīs kolēģe kārtējā materiālu kopā.

Biežāk un nopietnāk nekā citkārt vēstulēs runāts par humānismu un tā pretpolu visdažādākajās to izpausmēs. Uz pārdomām, satraukumu, izmisumu, riebumu vedinājis A. Prēdeles materiāls «Sveiks, mans neproduktīvais brāli!» («PJ» 29.03.88.). Pamatnoskaņa līdzīga — mūsu «mazie brāļi» ir neaizsargāti alkatības un antihumānisma priekšā; zemnieks — dabas bērns ir kļuvis par dabas ienaidnieku, par naudas vergu, kuram ir vienalga, ar ko «taisīt biznesu». R. Irdeniece: «Vai tiešām mūsu dvēseles ir tik drausmīgi izkropļotas, ka vairs neatšķiram gaismu no tumsas? Ko Marina Kosteņecka ar savu žēlsirdības klubu paveiks pret šādām zvērībām?» Diplomēta veterinārārste, divu bērnu māmiņa B. Reinika stāsta, kā pati mācīta saudzēt dzīvību un kā to tagad mēģina ieaudzināt savos bērnos. Prātojot par šo pilnīgi absurdo biznesa taisīšanas veidu, viņa vaicā: «Cilvēki, vai jums baismi nepaliek? Vai tā alkatīgā roka jau nestiepjas arī pēc jums? Kāpēc jānēsā cūkādas cimdi, ja āda ir arī «radības kronim»...»

Nedaudzas, īsas, aprautas, taču ļoti iespaidīgas (ar pavisam citādu saturu) ir iesūtītās vēstules par iespaidiem Brāļu kapos 25. martā. M. Avsjuka no Rīgas rajona: «Es sajutu sevi, es sajutu savu tautu, es sajutu sevi kopā ar tautu... Mani aizveda četri vīri ar šautenēm, kad man bija septiņpadsmit gadi…» D. Ziemele uz piemiņas brīdi bija braukusi no Bauskas. Viņas emocijas, kuras gan grūti pakļaujoties aprakstīšanai: «No Rīgas atgriezos, pagātnes un tagadnes saskarsmes brīža apskaidrota. Nekad vēl cilvēku tūkstošu vidū neesmu jutusies tik netraucēti vienatnē ar sevi. Paldies par to...»

Pavasarī drošāk iekšā ejot, gaismas līst arvien vairāk — tas ir dabas likums, kurš neprasa cilvēku piepūli. Bet tā kļūst nepieciešama to uzrakstīto, arī nerakstīto, taču vispārzināmo likumu ievērošanā — lai atšķirtu gaismu, kas mūsos, no tumsas, kas turpat mūsos...

Apskatu sagatavojusi

B. BRILA