Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Piemineklim jābūt!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Lasītāju vēstules "Padomju Jaunatnes" sadaļai a. k. 4 par pieminekli Staļina personības kulta laikā nevainīgi cietušo un bojā aizgājušo piemiņai

Mūsu lasītāju lielum lielā vairākuma viedoklis ir viennozīmīgs un tonis kategorisks - piemineklim jābūt. Staļina personības kulta laikā nevainīgi cietušo, bojā aizgājušo piemiņu, viņuprāt, nekas cits tā nespēj nodrošināt kā jauns, tikai šim nolūkam tapis piemineklis vai pat vesels memoriāls.

Daudzus ieteikumus ir izteikuši bijušie izsūtītie un netaisnīgi sodītie. Viņu priekšlikumi, šķiet, jāizlasa īpaši uzmanīgi un iejūtīgi.

Lemjot, kādam (ja vispār būt) vajadzētu tapt jaunajam piemineklim, vērā tiks ņemts, protams, ikviens priekšlikums, arī tie — pretrunīgie. Vispiemērotākā varianta izvēli var nodrošināt vienīgi viedokļu daudzveidība un ideju dažādība. Tāpēc — neatstājiet savas domas tikai pašu zināšanai. Iespējams, ka tieši kāda no vēl neuzrakstītajām vēstulēm satur pietrūkstošo…

***

Dzīvoju jaunajā Pļavnieku masīvā, kur ielas nosauktas Jukuma Vācieša, Roberta Eidemaņa, Kahovkas un Perekopa vārdos. Līdz ar to šis masīvs jau kļuvis par memoriālu. Nevienas citas piemiņas vietas šeit pagaidām nav, tāpēc ierosinu staļinisma kulta upuriem pieminekli uzcelt Pļavniekos. Konkrēti — skvērā, kurš atrodas Dzeržinska un Zemes ielas saplūšanas vietā.

Esmu pārliecināts, ka pilsētas vadība noteikti nāks pretim lūgumam izmantot šo vietu pieminekļa celtniecībai. Tas būs izdevīgi arī no tā viedokļa, ka netiks traucēta satiksme to pasākumu laikā, kas notiks pie pieminekļa.

ARTŪRS EZERGAILIS

Rīgā

***

20 gadus esmu pavadījis nometnēs un izsūtījumā. Tikai brīnumainā kārtā paliku dzīvs.

Piemineklim jāatrodas tikai pilsētas centrā mūsu acu priekšā, lai tas vienmēr atgādinātu, ka šādi traģiski notikumi nekad nedrīkst atkārtoties. Piemērota vieta būtu Kirova parkā stūri starp Merķeļa un Stučkas ielām. Ja projektējot nāktos ziedot kādu koku, tas nebūtu tik sāpīgi kā nocirst simtiem priežu svešu sanatoriju celtniecībai Jūrmalā. Piemineklim nav jābūt lielam, lai tajā varētu iemūžināt latvju tautas sāpes, vienu lappusi no Latvijas vēstures. Piemineklis kaut kādā veidā asociēsies ar tuvumā atrodošos Brīvības pieminekli, kura akmeņos ir iemūžinātas pārējās latviešu tautas vēstures ainas.

Otrs variants. Pieminekli varētu novietot laukumā (nedaudz mainot šā laukuma reljefu) starp Raiņa bulvāri un kanālu, labajā pusē no Brīvības pieminekļa. Tādā gadījumā jaunais piemineklis būtu veidojams ka Brīvības pieminekļa sastāvdaļa. Tam otrajā pusē. arī starp Raiņa bulvāri un kanālu, varētu izveidot pieminekli tiem daudzajiem latviešiem, kuri bēga no Staļina terora uz rietumiem un kuru kapu vietas izkaisītas pa visu pasauli. Jo arī viņi savā ziņā ir Staļina personības kulta upuri, kuri nav atraduši vietu dzimtajā zemē, tāpat kā tie, kas atdusas tālajā Sibīrijā.

Mūsu prese pēdējā laikā raksta par latviešu emigrantu ciešāku piesaistīšanu dzimtenei. Šī pieminekļa celšana būtu ārkārtīgi liels stimuls tuvināšanas procesam un liels prestižs PSRS ārpolitikas jomā. Kā mēs dzirdējām no sarunām tiešajā teletiltā starp PSRS Augstākās Padomes locekļiem un ASV senatoriem, amerikāņi ļoti pozitīvi uztver to. ka mūsu valdība atļāvusi š. g. 14. jūnijā sarīkot sēru mītiņu.

 

 G. RAUDSEPS

***

 

Kad uzzināju par nodomu celt pieminekli nevainīgajiem Staļina upuriem, nožēloju, ka neesmu ne tēlniece, ne arhitekte un pat zīmēšana man lāga nepadodas. Taču savu ideju es gribētu pievienot pārējām, var būt, ka tomēr kaut kas noder.

Domāju, ka piemineklim nav jābūt grandiozam, bet labi izstrādātam un bez dekoratīviem zigzagiem. Un galvenais: pieminekli ir jāattēlo ĢIMENE.

Ka miglā redzu māti ar trim bērniem. Lielākais puika pirmziemnieks stāv mātei blakus, mazākā māšele turas pie brunčiem, bet pastarītis uz rokas — tikko atvests no slimnīcas. Aizmugurē kā vienīgais atbalsts — vecais tēvs uz kūjiņas, kuram pašam jau nepieciešams balsts.

Kas gan var būt nevainīgāks par bērnu? Un par sievieti, kura sevi visu atdod bērniem? Kas vairāk balstāms kā vecs cilvēks? Bet ģimenes gādniekam liegta iespēja šo atbalstu sniegt…

Šoreiz domāju par konkrētu radu ģimeni, bet tādas bija daudzas, un visās bērni, bērni…

 

I. LĀCE

Rīgā

***

 

Ņemu rokā veco Rīgas plānu. To papētot man šķlet, ka piemiņai vietu varētu veidot vai nu bijušo Lielo kapu kādā stūrīti vai arī teritorijā pie Varoņu ielas, kas iet gar Brāļu kapiem, Meža kapiem u. c. kapiem netālu no Sarkandaugavas stacijas. Varētu vēl būt doma par Biķernieku mežu, kas ir arī fašisma upuru piemiņas vieta — nevainīgiem bērniem un sievietēm, vecīšiem, bez tiesas sprieduma nonāvētiem.

Par pieminekļa izskatu — uzreiz prātā nāca satriecošais iespaids, kādu uz mani atstāja piemineklis bez vēsts pazudušiem jūrniekiem pie Tallinas. Mūsu pieminekļa domu izteiktu sievietes figūra kustībā uz priekšu, ar skatu tālumā un vainagu paceltajā rokā.

I. MELGALVE,

pensionāre

***

 

Staļina upuru piemiņas piemineklim vajadzētu būt nelielam, apmēram 2 līdz 3 metru augstumā. Tas varētu būt arī modernās risinājumu formās, pat sirreālistisks. Iesaku risinājumam izmantot motīvu «Tautas mūžīgās asaras». Domāju, ka šeit iederētos arī ūdens pilienu kinētisks lietojums.

Pieminekli iesaku novietot stūrī starp Ļeņina un Stučkas ielām pie Augstākas Tiesas ēkas, vietā, kur patlaban iekārtots skvērs ar rozēm. Platības ziņā vieta ir pietiekoša, atrodas pilsētas centrā un blakus esošās iestādes — republikas Ministru Padome un Augstākā Tiesa nes morālu atbildību, lai līdzīgi notikumi neatkārtotos.

I. ŠTEINBERGS,

inženieris Salaspilī

 

***

 

Tajā laikā (1941. gada jūnijā) biju ģimnāzijas pēdējā klasē un kārtoju gala pārbaudījumus. Vienu no mūsu zēniem «paņēma» divi sīki vīriņi ar garām plintēm tieši eksāmenu laikā, 15. jūnijā. Laikam kā «virsplāna devumu».

Manas domas par pieminekli. Vispirms vieta — Torņakalna preču stacijai rajonā. Tur, netālu no Slokas ielas, nākot no tilta puses, ir kokiem apaudzis dārzs ar nelielu ēku. To varētu nojaukt un atbrīvot attiecīgu laukumu.

Otrkārt, pieminekļa izvietojums. Tas varētu būt kā bareljefs. Fonā no tumša (melna) marmora vai granīta pusatvērts «lopu vāģis». Pusatvērtās durvis no gaiša (balta) marmora vai cita materiāla sievietes tēls ar bērniņu rokas. Pie kājām pauniņa, savākta atvēlēto 20 līdz 30 minūšu laikā. Sieviete nav noliekusi galvu, bet pacēlusi to un skatās ar neizpratni un šausmām. Un pieminekļa pakājē būtu K. Skalbes vārdi no dzejoļa «Aizvestais».

Kur jāgrauž būs asaru maizes dona?

Vai galvu likšu uz cietuma klona,

Vai taigā tālā uz sarmota ciņa,

Man būs tikai vienas domas un miņa:

Es sapni par dzimteni pagalvi likšu.

Ar viņu atkal es laimīgs tikšu,

Un dusēšu saldi kā mātas rokās –

Pat nāves mokās.

Vai arī četrrindi no «Mocekļiem»:

Daudz mocekļu bij izredzētu.

Tev, mana mazā tēvija,

Kas līdz ar mātes vārdu svētu

Čukst sāpju stundā: Latvija.

 

I. LEJNIEKS

 

***

 

Es izsūtījumā pavadīju vairāk nekā septiņus gadus. Mana jaunība, cilvēka mūža krāšņākais zieds, tika svilināta gan stepes karstajos vējos, gan stindzināta trīsdesmitgrādīgos puteņos. Tādēļ viss mūsu šodienas laiks iet caur sirdi — ar pagātnes baiļu trīsām, ar tagadnes šaubām, ar nākotnes cerībām. Man ir 57 gadi, Rīgā nedzīvoju, tomēr katru reizi, kad latviešu tauta salasās vienkop ar ziediem rokās un tajos brīžos it kā nomet no sevis ikdienas niecību, lai kļūtu cildenāka, cēlāka un ļoti vienota, es arī esmu tur, savā tautā.

Man ļoti rūp Staļina upuriem veltītā pieminekļa celšana. Lai Dievs svētī šo darbu un cilvēkus, kuri to veiks! Es uzdrošinos rosināt šos cilvēkus uz sekojošām domām: lai daži kvadrātcentimetri uz pieminekļa tiktu atvēlēti latviešu lautas dižozolam Edgaram Kauliņam. «Ja jums vajag kādu izvest, tad vediet mani,» šie viņa vārdi būtu jāzina katram kā šodien, tā nākamībā. Lūk, diža cilvēka stāja traģiskā likteņstundā.

Un vēl — vai var nodot pilnīgai aizmirstībai to personu vārdus, kuri deva «svētību» necilvēcīgajai akcijai? Es domāju, ka necila vietiņa uz pieminekļa pienāktos arī viņiem.

Ar cieņu

MIRDZA  AVSJUKA

 

***

 

Par mākslinieciskās vērtības etalonu uzskatam Brīvības pieminekli un Brāļu kapus.

Monumentam jābūt veltītam visiem staļinisma un, mūsuprāt, arī neostaļinisma upuriem, tādēļ tā kompozīcijā nedrīkst būt iekļauti politiski simboli (karogi, zvaigznes, ordeņi).

Monuments jāattiecina arī uz tiem, kuri bailēs no represijām bija spiesti emigrēt, nerakstīt, nekomponēt, atteikties no zinātniskajiem uzskatiem, doties pašnāvībā, utt.

Tas nedrīkst būt gigantisks — pilnīgi pietiek jau ar noziegumu gigantiskajiem apmēriem.

Celtniecībā betons izmantojams tikai tehnoloģiskiem nolūkiem.

Izmaksas nedrīkst ietekmēt mākslinieka ieceri. (Ja jau tauta spēja nodrošināt Brīvības pieminekļa projekta realizāciju, nodrošinās arī šo.) Monumentā varētu būt iekļauti materiāli no dažādiem latviešu Golgātas ceļa etapiem (Kolimas, Krasnojarskas, Solovcu salām).

Autoriem jābūt droši pasargātiem no jebkādas administratoru, birokrātu un politiķu iejaukšanās, lai kāda formā tā izpaustos. (Ir viedoklis… , pēc mūsu domām…,  mēs uzskatām… , pamatojoties uz…,   radusies zināma neizpratne…).

Konkursā piedalās visi projekti. Uzvarētāju nosaka, aizklāti balsojot, visu radošo savienību visi biedri — un tikai viņi. (Lai izslēgtu iespēju konkursa rezultātus ietekmēt veiklu režisoru inscenētam dažādu aprindu un kolektīvu viedoklim, kā arī vienā virzienā orientētam preses viedoklim.)

 

E. LIELTURKS,

VEF 15—2 ceha virpotājs, Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona tautas padomes deputāts

G. ZIEMELIS,

VEF 15—2 ceha virpotājs

 

***

Es vēlētos, lai piemineklis nevainīgi cietušajiem un bojā gājušajiem tiktu celts Biķernieku mežā, pretī Kinostudijai un Fizkultūras institūtam. Tā ir labi pieejama vieta ar satiksmi un arī pietiekami klusa. Tikai mežs ir ļoti nolaists, netīrs, taču ar labu gribu varbūt varētu . . .

Pašu pieminekli vēlētos redzēt kā milzu ozolu, kuru sašķēlis zibens, pārējo atstāju mākslinieku ziņā.

 

A. ČEPKINA

 

***

Latvijas KP CK biroja lēmumā — par personības kulta perioda nevainīgi un nepamatoti represēto upuru piemiņas saglabāšanu mūžos — ir atzīts par lietderīgu izveidot nevainīgi cietušo piemiņas memoriālu. Tas nevar būt vienkāršs piemineklis, bet gan impozanta memoriāla celtne, piemēram, analoģisks Šipkas piemineklim Bulgārijā. Tas ir ne tikai piemineklis, bet arī neliels divos stāvos izvietots muzejs. Uzskatu, ka ir nepieciešams memoriālu izveidot kā arhitektoniski skaistu celtni, kas sevi apvienotu gan pieminekli, gan arī nelielu muzeju. Tajā varētu atspoguļot datus par mūsu republikas nevainīgi represēto pilsoņu skaitu, sastāvu, bojā gājušo skaitu u. c. Turpat varētu parādīt arī 1941. un 1949. gados represēto skaitu u. c. Tur būtu pie sienām piestiprināmas memoriālas plāksnes ar izcilāko mūsu tautiešu uzvārdiem un iniciāļiem (varbūt arī fotogrāfijas — Rudzutaka, Vācieša, Eidemaņa, Knoriņa u. c). Par pieminekļa projektu izsludināms konkurss.

A. CILDERMANIS,

partijas biedrs no 1933. g., Lielā Tēvijas kara invalīds,

republikas Nopelniem bagātais meliorators

 

***

 

Pats cietis neesmu (pietrūka mata tiesas), bet cieta mana tauta, visvairāk cieta Latvijas lauki. Neesmu ne arhitekts, ne mākslinieks, esmu parasts celtnieks.

Piemineklim jābūt kā parkam. Ar vienu akmens tēlu maz kas būtu izteikts, vajadzīgs parks ar dīķiem, strūklakām un pastaigu celiņiem. Centrālais lai būtu raudošs Mātes Latvijas tēls ar sērās noliektu galvu, ar abās rokās izstieptu asaru kausu. Mātes priekša uz ceļiem raudošs jauneklis. Visās četrās pusēs raudoša Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale. Asaru kauss lai piepildās no atsevišķiem kausiem, kas saplūst kopā Mātes kausā, laukumā, kur nolikt ziedus.

Kā Kārlis Zāle — mūsu simtgadnieks — iemācīja akmenim runāt, tā Ciešanu Mātei ir jārunā tieša un skaidra valoda. Cilvēkiem ir jāredz māksla, nevis nesakarīgi saliktas prizmas vai bezgaumīgi izlieti betona bluķi.

Savas domas avīzei izsaku pirmo reizi un vēlreiz uzsveru — es neprotu uzzīmēt savu ieceri, es to māku jums uzrakstīt tikai savā iztēlē. Zinu tikai vienu. Šai pieminekļa lietā nedrīkst būt steigas un paviršības, tā jānoved līdz brīnišķīgam risinājumam. Nevainīgi bojā aizgājušo cilvēku piemiņai ir jābūt svētai, lai mēs ar tīru sirdsapziņu varam skatīties nākotnei acīs.

Ar cieņu

JĀNIS VILISTERS

 

Kopu sagatavojusi

BENITA BRILA