Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Livi in Rock 15

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
No vakardienas caur šodienu…

Diezgan droši var sacīt, ka pasaule nebūtu pārstājusi griezties arī bez Kopernika vai Galileja, un diez vai cilvēki būtu bēdīgāki, neko nenojauzdami par kodolenerģiju vai kosmosa iekarošanu. Protams, mēs būtu varējuši iztikt arī bez vispasaules proletariāta revolūcijas un košļājamās gumijas. Un pat bez Džokondas smaida. Taču tas viss ir bijis, un tieši tādēļ mēs esam tādi, kādi esam. Cilvēces vēsturiskā pieredze nosaka tās nākotni, katrreiz un katram to pat neapjaušot. Par to parasti norūpējušies domā gudri vīri ar sirmām bārdām. Aivars Neibarts, piemēram:

No vakardienas

Caur šodienu

Uz rītdienu

Laika upelei

Pāri laipu liek

LĪVS...

Un šodien nav īpaši svarīgi, ka toreiz, kad Līvi dziedāja šo «Līvisko ziņģi», sistēmas radītās un par svarīgām noteiktās iestādes iebildumus izraisīja jau vārds upele vien. Nu, kas tas ir — upele? Nav tāda vārda! Ja reiz nav vārda, tad to nedrīkst arī dziedāt… Un kas tas vispār ir — Līvi? Arī tā viņi tika jautājuši ne reizi vien. Līvi tomēr dziedāja.

Taču svarīgāks šobrīd ir kas cits. Tas, ka pēdējās divās desmitgadēs mūs, latviešus, par tādiem, kādi esam, ir veidojuši arī viņi — Līvi. Pat tos, kuri ciest nevar rokenrolu, kuriem riebās «tas matainais Fomins ar visu savu narkomānu bandu», un pat tos, kuru ikdienas darbs bija sarkano biedra karšu vicināšana, balsojot «par». Ar Līviem bija jārēķinās, un īpaši jau pēdējiem. Viņi saprata un rēķinājās. Ne velti bija tik daudz satrauktu zvanu, rājienu un skandālu. Rēķinājās tādēļ, ka toreizējā «Padomju Jaunatne» rakstīja: «…apzināti vai neapzināti viņi ir pratuši kļūt par kādas mūsu daļas balsi.»

Jo laikā (jā, jā, vēl pirms sešiem, septiņiem gadiem), kad norma bija vīterošana un dudināšana par neko, viņi ķērca par sāpēm un slāpēm, viņi cēla kājās pūļus ar savu himnu latviešu tautai — «akmenim, mālam un smiltij»… Daudziem tas bija ūdensmalks tuksnesī, daudziem — vienkārši nepatīkams un skaļš troksnis. Bet svarīgi tas bija visiem. Jo Līvi bija no tiem nedaudzajiem, kas spēja publiski atgādināt: visapkārt virmo nevis plānu pārpildīšana, nākotnes celšana un apbalvojumu pelnīšana, bet dzīve, kurā cilvēki priecājas, dzer, lamājas un, ja arī cīnās, tad nevis par mieru un plānu, bet par izdzīvošanu. Tāpat kā Līvi. Viņi izdzīvoja, un mēs arī kaut kā. Un bez visa pārējā viņiem bija dažas ļoti labas un daudzas labas dziesmas.

Protams, Līvi nekad nav bijuši revolucionāri. Atklāti runājot, arī rokenrola ģēniji diez vai. Toties viņi bija Līvi. Tā bija misija, kas viņus atšķīra no visiem, kuri nāca pēc tam. Tādēļ ir vērts viņus atcerēties šodien, rīt un arī nākamgad.

 

Klāss Vāvere,

 priekšvārds grāmatai «Līvi»

 

***

Šķiet, mēs joprojām esam dzīvi. Un tieši šajā laikā un šobrīd pie mums nāk latviešu roka simbols — «Līvi» — ar savas 15 gadu jubilejas koncertiem. Piedalās bijušie un esošie grupas dalībnieki, skan vecas, ļoti vecas un ļoti labas dziesmas. Sponsori: r/a «Rīga», «Bauskas alus», «Lauma», firma «Pārdaugava» un kopsaimniecība «Cīrava».

Pirmo un varbūt arī pēdējo reizi šogad Latvijā koncertēs «Līvi»:

30. augustā — Valmieras estrādē;

31. augustā — Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē;

1. septembrī — Liepājas stadionā.

Arī tā ir mūsu kopējā biogrāfija.