Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par Angliju, Latviju, mūziku un sevi

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Sarunas biedrs

Oktobra vidū Rīgā viesojās Anglijas latviešu folkloriste, kordiriģente un dziedātāja Lilija Zobens ar vīru — angļu muzikologu, kordiriģentu, komponistu un pianistu Lesliju Īstu. Iepazinušies Londonas universitātes Kinga koledžas mūzikas fakultātē, viņi tagad ceļu dzīvē un mākslā iet kopā. Audzina divas meitas — Līnīti un Andru. Ir līdzgaitnieki kā latviešu, tā angļu skaņu mākslas propagandā. Aizbraucot simpātiskie ciemiņi piekrita sniegt nelielu interviju, kas ļaus ieskatīties mums mazāk zināmās Anglijas un Anglijas latviešu muzikālajās rosmēs.

G. Pupa. Ka jūs kļuvāt par folkloristi, precīzāk — etnomuzikologi?

L. Zobens. Ar folkloru sāku nodarboties diezgan agri, tā vienmēr bijusi mana pirmā mīlestība un dzinējspēks. Kad vēl dzīvoju Halifaksā, Ziemeļanglijā, māja bija pilna latviešu, un dzimšanas vai vārda dienās visi dziedāja. Tolaik Anglijas latvieši nebija nekādi bagātnieki, svētkos uz glauniem restorāniem negāja: uztaisīja maizītes, pagādāja kādu pudelīti šņabja un kopā padziedāja. Bet tas man palicis zemapziņā kā tāds kodols, likās, tikai tā var sasniegt īstu jautrību, sirsnību un mīlestību. Vēlāk, jau studējot, arvien vairāk un nopietnāk pievērsos folklorai.

G. Pupa. Cik tā šobrīd izplatīta Anglijā?

L. Zobens. Anglijā ir zināms jauniešu slānis, starp tiem arī liela daļa popmūzikas cienītāju, kas ļoti interesējas par folkloru. Viņi klausās Āfrikas popmūziku, Dienvidamerikas populāro mūziku «salsa», alžīriešu «rai», jo uzskata, ka Rietumu popmūzikā iestājies atslābums, kamēr, piemēram, «rai» izsaka to, kas viņiem kā cilvēkiem rūp. Kaut vai labu attiecību nodibināšana ar saviem vienaudžiem. Pamatos šī mūzika ir tradicionāla, taču tā ir popmūzika. Pašlaik Anglijā popularitātes viļņa galotnē ir bulgāru tautas mūzika: katru gadu pie mums uzstājas trīs četras bulgāru folkloras grupas, un tam ir milzīga piekrišana. Var jau būt, ka nākamgad atkal gribēs dzirdēt Tibetas budistus…

G. Pupa. Un pašu angļu muzikālā folklora?

L. Zobens. Angļiem vairs nav zemnieku folkloras. Nav rituālo dziesmu, beidzamās raudu dziesmas ieskaņotas 50. gadu sākumā. Bet arvien atrodas, teiksim, kabatiņas, kur kaut kas saglabājies. Piemēram, Dienvidos, pie Braitonas dzīvo tāda ģimene Cooper. Viņi paaudžu paaudzēs bijuši lieli dziedātāji, un tie jaunākie, kas ir manos gados, sarakstījuši grāmatas par to, kā vectētiņi un vecmāmiņas dzīvojuši un dziedājuši. Bez tam Anglijā ir plaša industriālā folklora, ko veidojuši ogļrači, vilnas un kokvilnas fabriku strādnieki. Vēl jāteic, ka Anglijā tautasdziesma ir pirmkārt un galvenokārt solodziesma — kad viens nodzied, nākamais dzied savu. Turpretim latviešiem tikpat kā nav solodziesmu, mums gandrīz visas ir kopīgas.

G. Pupa. Beidzamos desmit gados jūs esat bijusi daudzu ārlatviešu dziesmu svētku un dziesmu dienu dalībniece — diriģente. Kopā ar vīru vadāt Londonas latviešu kori. Mazliet par šo jūsu darbības jomu.

L. Zobens. Es nekad nebiju domājusi kļūt diriģente, tāpat prieka pēc aizgāju dziedāt korī. Te pēkšņi Alberts Jērums, mūsu neaizmirstamais izcilais komponists un diriģents, saka: tu esi muzikāls cilvēks, iemāci korim vienu dziesmu. Viņš mani iemeta it kā peldbaseinā, un nu es «peldu». Man ļoti patīk strādāt ar koristiem, patīk diriģēt. Bet tas jau arī zināmā mēra nāk no folkloriskās tradīcijas: mēs esam kopā strādājuši, kopīgi kaut ko izveidojuši. Lūk, šis kopības, sadarbības moments — tas man ir tas svarīgākais kora dziedāšanā un diriģēšanā.

G. Pupa. Tālāk jautājums Leslijam: kādas ir angļu kordziedāšanas tradīcijas?

L. Īsts. Tās eksistē it kā divos līmeņos. Viens saistīts ar amatieru koru kustībām, otrs — ar baznīcām un katedrālēm. Ir lieli kori, kā Hadersfīldas koris Ziemeļanglijā, netālu no manas dzimtenes; tajā dzied pāri par 100 dziedātāju. Tāpat arī Royal Choirs Society Londonā un citās lielās kora vienībās, kas bieži ir pilnīgi patstāvīgas, ar savu priekšniecību un finansiālo organizāciju. Piemēram, Hadersfīldas koris katros Ziemassvētkos noīrē zāli un ar Hallē vai Liverpūles orķestri uzved Hendeļa «Mesiju». Lielo koru tradīcija pastāv kādus 200 gadus, kamēr baznīcu un katedrāļu kori eksistē no 16. gadsimta.

G. Pupa. Ja ir tik senas un sazarotas folkloras un kora dziedāšanas tradīcijas, vai maz vērts dziedāt solo, kā to darāt jūs, Lilij?

L. Zobens. Man jau kopš bērnības patīk mazliet tēlot. Skolā spēlēju Šekspīra «Divpadsmitajā naktī» Festu, ākstu. Un dziedot solo varbūt izlietoju šīs tēlotājas spējas. Katram jau patīk izrādīt sevi no labās puses, vai ne? Pirms eju uz skatuves, saku sev: kāpēc gan es te iekūlos, varēju taču sēdēt mājās un auklēt bērnus. Bet, kad sāku dziedāt, tad ir tas, ko te Rīgā sauc par kaifu. Nē, es neesmu narkomāne, taču, kad adrenalīns sāk skriet pa vēnām, liekas, tas aiz sprieguma skan. Toties, nokāpjot lejā, pārņem šausmīgs nogurums.

G. Pupa. Cik latviešu īsti dzīvo Anglijā?

L. Zobens. To ir grūti aplēst. Varētu būt kādi astoņi desmit tūkstoši. Bet starp tiem ir arī tādi, kas no latvietības atgājuši. Ja viņi latviešu laba neko nedara, pat nerunā latviski, ko tas dod, ka tie skaitās latvieši? Aktīvu latviešu būs kādi četri tūkstoši.

G. Pupa. Vai no tiem sanāks, teiksim, 40 mūziķu?

L. Zobens. Manā korī dzied 40 cilvēku. Vēl Bredfordā darbojas koris. Anglijas vidienē Ziedonis Āboliņš apvienojis dziedātājus. Tur bija vairāki kori, taču cilvēki noveco, diemžēl arī nomirst, no jauna veidojas mazākas vienībiņas. Kā mūsu ansamblis «Atbalss», dzied seši, vada mans vīrs, kurš, starp citu, labi saprot latviski, tikai runāt kautrējas. Ir arī labs vīru dubultkvartets, ceru, ka viņi kādreiz atbrauks uz Latviju. Popmūzikā mums bija «Arvīds un «mūrsitēji», diezgan spēcīga grupa; viņi guva lielu piekrišanu pie pankiem. Pirms tam bija «Alva». Ir jau cilvēki, kas dzied latviešu sarīkojumos, taču viņi nav profesionāļi.

G. Pupa. Nu, bet diriģenti, instrumentālisti?…

L. Zobens. Vienlaicīgi ar mani mācījās vairāki jauni latviešu mūziķi, diemžēl neviens nenodevās mūzikai profesionāli; tā tomēr bija un palika vaļasbrīžu nodarbošanās. Piemēram, parādījās tāds Pēteris Bundža. Viņš bija labs vijolnieks, bet es nezinu, ko viņš tagad dara. Jana Teters. Viņa kādus mēnešus mācījās šeit Konservatorijā. Arī par viņu pēdējā laikā neko neesmu dzirdējusi. Londonas latviešu skolā pašlaik mācās pāris spējīgu vijolnieču, bet vai viņas turpinās, tas ir jautājums.

G. Pupa. Jūsu solokoncertā Rīgā, Vāgnerā zālē iepazinām trīs latviešu vecākās paaudzes komponistus — jau minēto Albertu Jērumu, Helmeru Pavasaru un Eduardu Šēnfeldu. Vismazāk līdz šim zinājām pēdējo.

L. Zobens. Ja, Šēnfelds… Viņš ir ļoti noslēgts cilvēks, raksta stipri sarežģīti. Mēs neesam pat tikušies, esam tikai runājuši pa telefonu. Jurim Kļaviņam iedevu dziesmu, ko viņš uzrakstījis ansamblim «Atbalss» — «No somnambulista dienasgrāmatas». To mēs vienkārši nespējam iemācīties. Varbūt jūsu radio koris varēs?

G. Pupa. Kāda, raugoties no Anglijas, izskatās mūsu mūzika?

L. Zobens. Izcilākie kori — tie noteikti tiek līdzi labākajiem pasaules koriem, tas ir skaidrs. Jums ir arī spēcīgi kordiriģenti, kā, piemēram, jau minētais Juris Kļaviņš. Vēl — jaunie komponisti. Pēteris Vasks, Pēteris Plakidis, Egils Straume raksta ļoti interesantas lietas, kuras bez kautrēšanās var likt starptautisku mūzikas festivālu programmās. Un folklora. Īpaši senākie slāņi. Kad spēlēju angļiem mūsu vecākās tautasdziesmas, ar vilcējām, locītājām, tas viņiem liekas gaužām interesanti. Katrā ziņā kaut kas īpatnējs, unikāls, kā citiem nav.

G. Pupa. Vai arī Leslijam tāpat liekas?

L. Īsts. Man liekas interesanti, ka latviešu komponisti ņem tautasdziesmu melodijas vai ritmus, vai uzbūvi un radoši pārveido to tā, ka rodas kaut kas jauns un svaigs. Sevišķi to var novērot Paula Dambja mūzikā, kas ir reizē senatnīga un moderna.

L. Zobens. Pirms izbraukšanas uz šejieni klausījos radiointerviju ar Endrjū Loidu Vēberu, slavenās rokoperas «Jēzus Kristus — superzvaigzne» autoru. Viņš runāja par savu Rekviēmu, stāstīja, ka sieviņa dziedājusi solo Rekviēma uzvedumā Maskavā un ka kora partiju dziedājis, viņš teica, koris no Latvijas. Un tas esot bijis brīnišķīgi. Tajā pašā koncertā koris dziedājis arī latviešu tautasdziesmas. Viņš vaicāja, kāpēc Anglijā nekas tāds neesot zināms? Atzīšos, man to dzirdēt bija ļoti, ļoti patīkami.

G. Pupa. Mums tagad arī. Lai šādu patīkamu brīžu mūsu savstarpējā muzikālā satiksmē būtu vairāk. Paldies par sarunu un — uz redzēšanos atkal Rīgā!

Liliju Zobens un Lesliju Īstu iztaujājis

GUNTARS PUPA

 

Attēlā: Lilija Zobens un Leslijs Īsts ar meitiņām Līnīti un Andru Rīgā.

Gvido KAJONA foto