Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ilgvars Spilners: — Redzēt paša acīm

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Mūsu viesis

Ja vēl pirms pāris gadiem dažam ideoloģiskās frontes cīnītājam būtu iznācis uzklausīt pieļāvumu par latviešu emigrācijas darbinieku drīzām vizītēm Rīgā, viņš tamlīdzīgas prognozes būtu vērtējis kā neprofesionālas, nereālas vai gluži vienkārši muļķīgas. Trimdas organizāciju līderi vēl nebija vienis prātis par taktiku attieksmēs ar Dzimteni (daži, kas sēž vadošos amatos, pie agrāko gadu noteiktās stājas joprojām palikuši), vienkāršie tautieši pavisam cilvēcisku iemeslu dēļ bieži vien bija spiesti ieklausīties kaimiņu un daudzo priekšsēžu padomos, bet tepat mūsmājās amatvīri vēl nebija dzirdējuši par nepieciešamību atkratīties no novecojušiem stereotipiem un tieksmes vienkāršot lietas pēc savas patikas.

Taču šajās dienās gan LNNK rīkotajā zinātniskajā konferencē par tautu un nāciju tiesībām, gan «Baltijas ceļa» ķēdē zinātājs varēja atpazīt tādus emigrācijas sabiedrībā plaši pazīstamus cilvēkus kā Oļģerts Pavlovskis, Ilgvars Spilners vai Ojārs Kalniņš. Un ne jau viņi vienīgie pēdējos mēnešos ir apmeklējuši Latviju, kopā ar ceļasomām, svešatnes suvenīriem un tautiešu sveicieniem līdzņemot domu, ka tur un šeit dzīvo vienas tautas pārstāvji, kam Latvija ir un paliek vienīgā Dzimtene.

Paradoksāli, bet fakts, ka valstī, kur avīžu kioskos šodien par padomju naudu brīvi iespējams iegādāties, šķiet, vēl aizvakar par reakcionāriem buržuāzijas ruporiem saukātās rietumvalstu ziņu lapas (franču «Le Monde», angļu «The Times», spāņu «El Pais», rietumvāciešu «Die Zelt» un vēl veselu virkni citu izdevumu), tie, kas lasa latviski, nevar ieraudzīt nevienu ārzemēs iznākošu latviešu emigrācijas preses paraugu. Reiz centrālajos laikrakstos gan lasīju, ka Savienībā tiekot atklāti pārdota viena ukraiņu vai lietuviešu progresīvās emigrācijas avīze. Bet, savulaik caurskatot tautiešu izdoto žurnālu «Jaunā Gaita» vai pārlasot laikrakstu «Laiks», man ir licies, ka absolūtā daļa tur ievietoto rakstu nepavisam nepārsteigtu republikas tik kompetentos «Avota» estētus, «Atmodas» radikāļus vai «Lauku Avīzes» praktiskos lasītājus. Gribētos ticēt, ka agri vai vēlu (nu, protams, labāk agrāk) kaut kā izdosies noregulēt vismaz daļas ārzemēs latviski iznākošās periodikas kaut cik brīvu piekļūšanu tiem, kas dzīvo Latvijā. Un tad redzēsim, ka «dzelzs aizkars» ir pacēlies pavisam augstu, netraucējot ne vien dažādu tautu, bet arī vienas tautas saprašanos un sevis apzināšanos.

Sastopot Rīgā Amerikas latvieti Ilgvaru Spilnera kungu, par ko agrāk biju ne mazumu dzirdējis vai lasījis, kas gadu gaitā mūsu presē izpelnījies gan sulīgus, gan banālus apzīmējumus un galu galā tagad vada latviešu trimdas lielāko (un es teikšu: arī nopietnāk vērā ņemamo) avīzi «Laiks», nevarēju nociesties nepalūdzis viņu uz īsu sarunu. Spilnera kungs, preses cilvēks būdams, manu vajadzību labi saprata, ciemošanās laiku Rīgā sabīdīja, maniem dienas darbiem piemērojoties, un kopā ar kundzi ieradās «Padomju Jaunatnes» redakcijā Preses nama desmitajā stāvā.

— Gados jaunie lasītāji Latvijā, domāju, par jums diez vai būs dzirdējuši. Savukārt tie, kuri reiz par jums varbūt lasījuši ko negatīvi ietonētu, iegūtu papildvielu pārdomām, no jums paša uzzinot nelielu dzīvesstāsta summējumu.

— Esmu dzimis Latvijā, Drabešos, tomēr esmu Rīgas zēns. Mācījos 8. pilsētas pamatskolā, kas atradās toreizējā Aizsargu (tagadējā Sarkanarmijas) ielā, tad 1. pilsētas ģimnāzijā Raiņa bulvārī. Aizbraucis no Latvijas, studijas uzsāku Erlangenes universitātē Vācijā, bet pirmo bakalaura grādu ķīmijā ieguvu Bostonas universitātē. Bostonā studējām kopā ar manu sievu Aiju. Par organiskās ķīmijas nozares pētījumiem doktora grādu ieguvu Pitsburgā. Strādāju zinātnisko darbu Melona institūtā Pitsburgā, tad sekoja 30 pētnieciskās darbības gadi lieluzņēmumā «Gulf Oil Co». Kad pensionējos, varēju mainīt nodarbošanās profilu un kopš 1984. gada esmu avīzes «Laiks» galvenais redaktors.

— Vai pēc tik ilgiem zinātnei atdotiem mūža gadiem viegli esat iejuties rakstīšanā un rediģēšanā? Vai esat izjutis kādas iekšējas pretrunas, no ķīmijas profesionāļa pārtopot par žurnālistikas profesionāli?

— Žurnālista darba ikdiena katrā ziņā noslogo vairāk nekā ķīmiķa darbs. Pētniecības gaitās man uz pleciem negūlās tāds milzu slogs, akadēmiskajā atmosfērā varēju mierīgi palasīt, noņemties ar savām domām, ar eksperimentiem. Avīzē ir temps, ir spriegums, garas darba stundas; es teiktu, ka darbs nekad nebeidzas. Un pat šeit, Latvijā, kad esmu atbraucis atvaļinājumā, es nemitīgi strādāju — intervēju citus, apkopoju informāciju par to, kas notiek, fotografēju.

— Bet jūsu pirmā ierašanās pēc kara Rīgā noteikti bija atšķirīga no pašreizējā apmeklējuma?

— Līdztekus zinātniskajam darbam es piedalījos arī Amerikas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Trīs gadus biju ALA valdes priekšsēdis un drīz pēc šā termiņa 1975. gadā pirmo reizi pēc kara atbraucu uz Latviju. Tad nu gan šā tā gāja, patramdīja mani mazliet arī, bet tas jau pieder pagātnei. Tolaik, kad ierados Rīgā, kandidēju uz Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža krēslu. Nu, saprotams, ne visi skatījās te uz mani pozitīvi. Bet jautājums par to, vai maz braukt uz Dzimteni vai nebraukt, man nepastāvēja. Man bija skaidra sajūta, ka ir jāatbrauc. Kaut uz īsu laiku jāieelpo šejienes apstākļi. Savām acīm viss jāskata. Tās man labu laiku bija spēcīgas ilgas, nepiepildītas emocijas. Un toreiz, par spīti visvisādiem apstākļiem, es atbraucu.

— Un toreiz jūs, starp citu, tikāt par PBLA priekšsēdētāju?

— Jā. Sešus gadus sabiju PBLA priekšsēža krēslā. Šīs sabiedriskās rosības gados man bija lieliska iespēja apmeklēt visus latviešu centrus visā pasaulē, kur latvieši ir. Iemantoju daudz paziņu, draugu, un tagad žurnālista darbā man tas varen palīdz, kaut vai korespondentu ziņā.

— Bet kādu iemeslu pēc jūs kļuvāt par redaktoru? Vai steigšus nolēmāt pārkvalificēties, vai kāds pierunāja, vai varbūt piesolīja lielu algu?

— Kas nu par naudu. Radās vakance. Redaktors Artūrs Strautmanis bija sasniedzis garus mūža gadus, vajadzēja aizstāt. Un man zināšana par latviešu dzīvi taču bija.

— Avīze «Laiks» iznāk astoņu lappušu apjomā, tai ir «Padomju Jaunatnes» vai «Cīņas» formāts. Vai teiktu pareizi, apgalvodams, ka «Laiks» ir visvairāk lasītā latviešu avīze ārzemēs?

— Tā ir trimdas lielākā avīze, iznāk 10 000 eksemplāru metienā. «Laiks» ir abonentu laikraksts, un tas no mūsu ekspedīcijas izceļo pa visu pasauli. Visvairāk lasītāju ir ASV un Kanādā.

— Bet Kanādā iznāk vēl nedēļas avīze «Latvija Amerikā». Vai tā nav bīstama konkurence?

— Tā ir mazāka avīze, kaut arī biezāka. Un «Laiks» ir privāts uzņēmums, pieder izdevējam Lotāram Rudzītim. Citas latviešu avīzes dzīvo ar deficītu. Neviena cita metienā nemaz nepārsniedz 3000 gabalu. Teiksim, «Londonas Avīze» un «Latvija», kas saplūda kopā, tiek spiesta tikai ap 2000 eksemplāru.

— Kā jūs vērtētu «Laika» misiju?

— Avīze satur kopā latviešu sabiedrību, iepazīstina ar latviešus skarošiem notikumiem, kas bijuši un būs.

— Saprotams, avīzei ir sava seja…

— Jā gan, regulāra ir sporta nodaļa. Un ir daži autori, kam regulāri parādās viņu sleja. Iecienīta rakstītāja, piemēram, ir Paija, vecāka cienījama dāma Zenta Liepa, kas īpatni skatās uz visādām lietām un sadzīviski visu apraksta. Allaž lasāmi arī J. Čūlīša rakstiņi no Kanādas. Un «kroņa gabali» mums vienmēr tiek taupīti pirmajai lappusei — sabiedriskā dzīve, kultūras aktualitātes, arī svarīgi notikumi Latvijā. Pēdējā lappusē ir starptautiskie notikumi, pēc iespējas saskarē ar Latviju.

— Taču avīzes seja ar laiku mainās?

— Ja uzmanīgi skatāmies, kas avīzē bijis iekšā, redzam, ka pēdējā laikā visu cenšamies saistīt ar Latviju. Daudz rakstām par ārzemju latviešu tikšanos ar ciemiņiem no Dzimtenes, pārpublicējam dažādu valstu preses rakstus par Baltiju, par Latvijas notikumiem. Vienmēr ir fotogrāfijas par Latviju. Avīze cenšas darboties visdažādākajos virzienos, arī interviju un apceru laukā, tāpat ievietojam jūsu autoru rakstus.

— Lūdzu, miniet kādu spilgtāku pēdējo nedēļu piemēru!

— Losandželosas latviešu dziesmu svētkus mums atspoguļoja labi zināmais muzikologs A. Darkevics. Ar viņu ātri sazvanījāmies un vienojāmies, kas nemaz tik bieži ar pašu cilvēkiem ātri neiznāk. Un vēl gadījums. Par jauniešu kongresu Haiko mums nekas prātīgs neienāca, bija ziņas, bet nekā īpatnēja. Un par vislabāko uzlūkojām rakstu «Literatūrā un Mākslā», ko tad pārņēmām.

— Jācer, ka redakcijā saņemat ne vienu vien izdevumu no Latvijas, kas labāk ļauj iejusties mūsu notikumos.

— Mēs saņemam «Padomju Jaunatni», «Cīņu», «Sovetskaja Latviju», arī žurnālus «Karogs», «Zvaigzne»… Nevaram nemaz ātri visu izlasīt.

— Laikos, kad mūsu lasītājs jūsmo un slavina Latvijas presi, gribētos dzirdēt kolēģa vaļsirdīgu atbildi — ko jūs visvairāk kritizētu pašreizējā Latvijas periodikā?

— Te nav ilgi jādomā, kritiku jūsu avīzes ir pelnījušas par milzīgajiem gabaliem. Nāk un nāk milzu raksti pa visu lapu, tos saucam par palagiem. Ja mēs «Laikā» kaut ko tādu saņemam, tad uzkaram uz auklas, lai izžūst.

— Vai jūs pats tos palagus žāvējat?

— Es, paldies Dievam, esmu kādreiz apguvis ātrlasīšanas iemaņas un, rakstu ieraugot, tūdaļ pārbraucu tam ar acīm pāri, lai no tāda palaga izvilktu laukā to svarīgāko.

Dažā kārtīgā firmā ir tā: ja oficiāls papīrs izskatīšanai vai ierosinājums šefam pārsniedz vienu lapu, tas nekur neder. Ja pirmajā rindkopā nav pateikta galvenā doma, tad šefs nemaz tālāk nelasa. Laiks ir dārga manta, un ātri jāmāk pateikt savu domu. Redakcijā cīnāmies ar palagiem bez atlaidēm, lieko nostrīpojam. Ja nav ko nostrīpot, tad papīri iet papīrgrozā. Vai arī sūtām autoram atpakaļ. Vai arī nozīmīgāku gardarbu iespiežam turpinājumos.

— Turpinājumos parasti lasāmi literārie darbi, garie stāsti, romāni. Tiem ierādīts «pagrabs» otrajā lappusē. Kāda autora darbus publicējat pašlaik?

— Iespiežam turpinājumos rakstnieka Gunāra Janovska (viņš dzīvo Anglijā) romānu. Tas drīz iznāks grāmatā, tāpēc neesmu avīzē lasījis, atzīšu atklāti.

— «Padomju Jaunatnē» gan nevienu rakstu nevar publicēt bez redaktora — viņa prombūtnē savukārt vietnieces — akcepta. Kā tad pie jums, nelasītais romāns varbūt nekam neder?

— Romānu mums piegādāja G. Janovska izdevējs, cienījams cilvēks, un arī rakstnieku mēs labi pazīstam. Tā ir izdevēja atbildība. Bet tehniskais darbs, protams, tiek darīts, un korektori rūpīgi salīdzina mūsu iespiesto ar oriģinālu.

Viss jau būtībā nāk, tā teikt, pāri manam galdam, bet konkrētāk ar katru materiālu darbojas tehniskais redaktors Mana palīdze savukārt rediģē, noformē manuskriptus, pie reizes pielabo valodas negludumus un tālāk nodod tekstu salicējiem uz kompjūtera. Tad tekstu pārbauda korektori. Tehniskais redaktors materiālu ievieto lapā, un atkal visu pārbauda korektors. Katru pirmdienu un trešdienu viskarstākais darbs iet spiestuvē. Bet visu to ir nofilmējis Ansis Epners, un paši redzēsit, kādu viņš «Laiku» būs saskatījis.

— Vai ir iespējams īsos vārdos pateikt, kam tad «Laiks» kalpo? Vai gados vecākiem tautiešiem, varbūt «vanagiem», varbūt jaunajai paaudzei?

— Mums jāapmierina dažādas interešu grupas, dažāda politiskā un kulturālā gaume. Rakstām pēc iespējas par visiem tematiem, kas svarīgi latviešu dzīvē ārzemēs un Latvijā. Katrā ziņā avīzes politikas pamatprincips ir tāds, ka latvieši jāvieno, nevis jāšķir.

— Vai izjūtat gandarījumu par avīzes gaitām jūsu vadības gados? Vai esat centies aktīvi līdzdarboties šajā vienotības vēlmē?

— Esmu mēģinājis veidot avīzi tā, lai klaida latvieši būtu informēti par visu viņiem svarīgo. Jāsaka — esmu saņēmis daudz komplimentu par plašu Latvijas dzīves atainojumu. Izvairos no radikāliem, krasi vienpusīgiem rakstiem, kas var tikai sekmēt šķelšanos. Tāpat no nedibinātām klajām apsūdzībām. Ja uzskatām faktu par objektīvu, nebaidāmies arī kritizēt. Gan Latvijas realitātes, gan pie mums notiekošo. Vieglāk jau ir kritizēt to, kas un kā notiek Dzimtenē, bet dažbrīd mūsu pašu līderi par kritiku jūtas gaužām neapmierināti. Tātad ārzemju tautiešiem vēl jāpierod pie paškritikas, kādu tagad jo biežāk var dzirdēt Latvijā.

***

Ilgvars Spilners aprunājās ar vairākiem «Padomju Jaunatnes» žurnālistiem, apskatīja redakcijas darba telpas un uzklausīja kolēģu atziņas. Mājup uz okeāna viņu krastu Spilnera kungs līdzi paņems vairāku mūsu fotoreportieru uzņēmumus no triju republiku akcijas «Baltijas ceļš».

 

ĀRIS JANSONS

Attēlā:

* Latviešu laikraksta «Laiks» (Ņujorka) galvenais redaktors Ilgvars Spilners ar kundzi sarunā «PJ» redakcijā šā gada 24. augustā.

 

ZIGURDA MEŽAVILKA foto