Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Būs jāiet tālāk

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Tajā svētdienā pēc stiprā sala pār Rīgu sijājās slapjums, iestājās atkala, un, sniega putrā slīdēdami, cilvēki gāzās augšpēdus uz trotuāriem un atbilstoši savai gaumei piesauca dažādu priekšnieku vārdus. Bet ko iesāksi ar lamāšanos — jāceļas kājās un jāiet vien tālāk…

Daba todien, manuprāt, savdabīgi ilustrēja kādu politisku pasākumu, kas norisinājās Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes ēkā Aspazijas bulvārī 5. Ap pusotra desmita sabiedriski politisko organizāciju, kustību un partiju izvirzītie vairāk nekā 330 delegāti (deleģēti bija 395 cilvēki) Latvijas Republikas Pilsoņu kustības konferencē apsprieda kustības dokumentus un ievēlēja LR Pilsoņu komiteju, pilnvarojot to izlemt jautājumu par LR Pilsoņu kongresa iespējamo sasaukšanu nākamā gada pirmajā pusē. Jāatgādina lasītājiem juridiskā platforma, uz kuru pirms dažiem mēnešiem, izvirzot pilsoņu komiteju ideju un uzsākot LR pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrāciju, balstījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustība: Latvijas Republika no starptautisko tiesību viedokļa pastāv de jure, bet de faktotā ir okupēta un pret tautas gribu Padomju Savienībā inkorporēta valsts. Šāda nostāja kopš 1940. gada notikumiem Baltijā joprojām ir daudzām pasaules valstīm, ar kurām neatkarīgajai Latvijas Republikai bija nodibinātas diplomātiskās attiecības, tajā skaitā ASV, Kanādai, Austrālijai un citām. Tā izpaužas pasaules sabiedrības uzticība starptautisko juridisko attiecību normām un nosodījums fašistiskās Vācijas un staļiniskās PSRS noslēgtajiem Molotova— Ribentropa paktam, kura slepenie protokoli paredzēja Eiropas pārdali starp diviem asiņainiem režīmiem.

Šobrīd LR Pilsoņu komitejās, neskatoties uz oficiālo iestāžu brīdinājumiem un nosodījumiem, jau ir reģistrējušies vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku (kādā intervijā Latvija radio tika nosaukts skaitlis 800 tūkstoši). Konferencē izskanēja prognoze, ka pēc 2—3 mēnešiem reģistrēto pilsoņu un pilsoņa kandidātu skaits pārsniegs miljonu. To var uzskatīt par savdabīgu Latvijas tautas referendumu jautājumā par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Jāpiebilst, ka starp reģistrētajiem LR pilsoņiem ir gan latvieši, gan dažādu nacionālo grupu pārstāvji, kuri līdz 1940. gada 17. jūnijam bija LR pilsoņi (kā arī viņu pēcnācēji). Turpretī par pilsoņa kandidātiem kļuvuši tie daudzu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas uz dzīvi republikā apmetušies pēc minētā termiņa, tajā skaitā arī latvieši.

Manuprāt, ir svarīgi noskaidrot, kuras sabiedriski politiskās organizācijas šobrīd dominē LR pilsoņu reģistrēšanā. Uz minēto konferenci 1 mandāts tika izsniegts Ev. lut. baznīcai, pa 2 — Latvijas sieviešu neatkarīgajai līgai, «Daugavas vanagu» organizācijai, Latvijas neatkarīgajai jaunatnes līgai, no 7 līdz 9 — jauniešu apvienībai «Tēvzemei un Brīvībai», grupai «Helsinki—86», Demokrātiskajai savienībai un Latvijas cilvēka tiesību aizstāvēšanas līgai, pa 10 LSDSP, «Helsinki—86» Rīgas nodaļai, Latvijas Republikāņu partijai un Latvijas Atdzimšanas partijai, 16 — LTF radikālajai apvienībai, 28 — VAK, 57 — LNNK un 125 — LTF nodaļām. Tieši pēdējais cipars šobrīd man šķiet visinteresantākais — lai gan Tautas frontes vadība vēl nav viennozīmīgi iestājusies par to, ka tā pilnībā atbalsta pilsoņu komiteju ideju, lai gan vairāki autoritatīvi cilvēki LTF vadībā visai kategoriski iebilst pret to, republikas spēcīgākās tautas kustības dziļākie slāņi pakāpeniski radikalizējas. Šobrīd nav jēgas zīlēt, cik drīz LTF pilnībā atbalstīs pilsoņu komitejas. Iespējams, tas varētu notikt tad, kad šīs idejas nesēji, profesora Jāņa Freimaņa konferencē teiktajiem vārdiem runājot, dotu Tautas frontei, visiem Latvijas iedzīvotājiem argumentus, garantijas par šāda ceļa drošību, lai LTF par to varētu pārliecināt ne tikai republikas iedzīvotājus, bet arī rīkoties starptautiskā līmenī. Tagad, pēc J. Freimaņa domām, galvenā uzmanība jāvelta gaidāmajām Augstākās Padomes vēlēšanām.

Ir, protams, cilvēki, kas nepārtraukti vēlas panākt «eksperimenta tīrību» un aicina boikotēt AP vēlēšanas, piemēram, Republikāņu partijas biedri. Katra partija, protams, ir tiesīga uz savu principiālu pozīciju un pat pozu, tomēr šajā gadījumā man šķiet pamācošs Latvijas Atdzimšanas partijas piemērs — deklaratīvie lozungi «pret jebkādu sadarbošanos…», kas kopš tās rašanās ilgāku laiku dominēja šīs partijas nostājā, parādīja, ka tā drīzāk ir pašizolācija, lai arī cik žēl būtu pašvērtīgo principu. Šobrīd LAP acīmredzot ir izlēmusi, ka ir nepieciešami arī «īslaicīgi panākumi», ja par tādiem varētu uzskatīt šīs partijas pārstāvju ievēlēšanu «tādā» Augstākajā Padomē, kura šīs partijas biedru acīs nekad nekļūs līdzvērtīga Satversmes sapulcei un kura var tikt uztverta tikai kā «pārejas posms»…

Vēstures un varmāku krustcelēs dzīvojošu tautu galvenā problēma, manuprāt, ir politiskais (protams, arī kultūras, sociālais un tā tālāk) duālisms. Un, jo vairāk tauta ir nobriedusi neatkarībai, jo mazāk viņai jāatrodas šādā mokošā stāvoklī. Tagad atkal nebūtu gudri pareģot, ka pašreizējā republikas valdība un parlaments, kas pieņēmuši Deklarāciju par Latvijas suverenitāti un atzinuši Latvijas Republikas Neatkarības dienu par valsts svētkiem, destruktīvi nostāsies pret simtiem tūkstošu cilvēku pārliecību pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. Sevišķi pikantas politiskas muļķības piegaršu neadekvāta oficioza reakcija uz pilsoņu komitejas kustību iemantotu tagad, kad PSRS Tautas deputātu 2. kongress, izvērtējot Molotova—Ribentropa раktu, kārtējo reizi apliecināja patiesību par šīs lielvalsts pagātnē pastrādātajiem noziegumiem un ka tā saucamie «apmelotāji» no nacionālajām atbrīvošanās kustībām Baltijā tomēr nemelo… Vieglu, nožēlas pilnu vīpsnu mums, te Baltijā, var izraisīt fakts, ka kongresam (labāk teikt, tā drosmīgajiem vadītājiem) tomēr nebija dūšas kaut vai ieminēties par nākošo nepārprotamo soli, kas agri vai vēlu izrietēs no jau izdarītā, proti, par restitūciju. Tā vai citādi, šis problēmas aspekts droši vien nākotnē vairs nepaslīdēs garām ne radikālām tautas kustībām, ne jaunievēlētajam republikas parlamentam, ne visai Baltijai, ne PSRS Augstākajai Padomei. Neviens konferencē neprecizēja, ko gan īsti praksē nozīmēs LR Pilsoņu kongresa un LPSR AP vienlaicīga pastāvēšana, un kādi politiski priekšnoteikumi jeb, precīzāk sakot, kompromisi dotu tik ļoti nepieciešamo miermīlīgo līdzsvaru — republikas pilsoņu palāta Augstākajā Padomē kā reālistisks minimums vai jaunās AP pilnvaru nolikšana šā kongresa priekšā kā visai utopisks maksimums. Taču iespējams, ka kongresa sasaukšanas prasības šobrīd radikālajām kustībām ir vienkārši jauna svira sabiedriskā dialoga turpināšanai un tautas likumīgo prasību tālākai īstenošanai. Absolūtajam vairākumam cilvēku, domājams, ļoti nepatīk  iet pa kaila ledus klātu ceļu un pēkšņi apvelties augšpēdus… Turklāt sen jau kļuvis skaidrs, ka strīdi nepalīdzes nevienam, jo tik un tā būs jāceļas un jāiet tālāk.

 

Jānis RIMŠĀNS