Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas PSR otrais kolhoznieku kongress

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

9. janvārī Rīgā, Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā, notika Latvijas PSR otrais kolhoznieku kongress.

Bija ievēlēti apmēram piecsimt kongresa delegātu — labākie laukkopji, lopkopji un mehanizatori, kā arī citu profesiju pārstāvji. Starp viņiem bija tiklab veterāni, kā arī jaunieši, kas no vecākajām paaudzēm pārņem darba stafeti. Kopā ar kolhozu pārstāvjiem zālē bija partijas, padomju, arodbiedrību un komjaunatnes darbinieki, agrorūpnieciskā kompleksa vadītāji un zinātnieki.

Kongresu atklāja Latvijas PSR Kolhozu padomes priekšsēdētājs Preiļu rajona agrofirmas «Krāsnij Oktjabrj» priekšsēdētājs Sociālistiskā Darba Varonis R. Kavinskis.

Kongresa prezidijā bija biedri B. Pugo, Ē. Auškaps, A. Briļs, J. Oherins, J. Rubenis, V. Soboļevs, J. Vagris un I. Priedītis, kā arī PSRS Valsts agrorūpnieciskās komitejas priekšsēdētāja vietnieks J. Balandins.

Tika apstiprināta kongresa darba kārtība:

1. Par republikas kolhozu sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanu jaunajos saimniekošanas un pārvaldes demokratizācijas apstākļos.

2. Ziņojums par kolhozu paraugstatūtu grozījumu projektu.

3. Latvijas PSR Kolhozu padomes vēlēšanas.

4. Vissavienības ceturtā kolhoznieku kongresa delegātu vēlēšanas.

Darba kārtības pirmajā jautājumā referātu nolasīja Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks, republikas Valsts agrorūpnieciskās komitejas priekšsēdētājs V. E. Bresis.

Kongresa dalībnieki noklausījās mandātu komisijas ziņojumu, ko sniedza komisijas priekšsēdētājs Rīgas rajona agrokombināta kolhoza «Padomju Latvija» priekšsēdētājs E. Bāns.

Kongresā izvērsās debates, kurās piedalījās Limbažu rajona kolhoza «Padomju zeme» priekšsēdētājs E. Ozols, Dobeles rajona kolhoza «Tērvete» mehanizētās slaukšanas operatore Z. Starte, Rēzeknes rajona kolhoza «Ļeņiņec» priekšsēdētājs A. Kurašovs, Ogres rajona kolhoza «Kopdarbs» traktorists mašīnists J. Jurgensons, Preiļu rajona Ļeņina kolhoza mehanizētās slaukšanas operatore A. Ivanova, Daugavpils rajona PSKP XXV kongresa kolhoza priekšsēdētājs P. Ozoliņš, Gulbenes rajona J. Raiņa kolhoza priekšsēdētājs P. Gabranovs, Krāslavas rajona kolhoza «Sovetskaja Latvija» ražošanas iecirkņa priekšnieks A. Bluss, Stučkas rajona kolhoza «Sērene» priekšsēdētāja vietniece A. Misāne-Armanova, Alūksnes rajona kolhoza «Ilzene» priekšsēdētājs A. Apinītis, Cēsu rajona kolhoza «Alauksts» traktorists mašīnists J. Pinka, Bauskas rajona kolhoza «Bārbele» priekšsēdētājs J. Kadiķis, Liepājas rajona K. Marksa kolhoza ražošanas iecirkņa priekšniece A. Sedola, Jēkabpils rajona J. Raiņa kolhoza priekšsēdētājs J. Pavlovičs un Valkas rajona kolhoza «Palsmane» priekšsēdētājs J. Āre.

Kongresā runāja Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs A. Briļs.

Latvijas otrais kolhoznieku kongress sanācis ļoti svarīgā un atbildīgā brīdī, kad tiek īstenots partijas stratēģiskais kurss uz mūsu zemes sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanu, viņš teica. Pamatvilcienos pabeigts pārkārtošanās pirmais, sākotnējais posms. Mūsu zemē sākas kārtējais periods, kura gaitā būs jāīsteno radikāla ekonomiskā reforma un jāpadziļina sabiedrības dzīves demokratizācijas procesi. Lauksaimniecības darbiniekiem izšķirošais pārkārtošanās uzdevums būs realizēt PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmumu «Par PSRS Valsts agrorūpnieciskās komitejas sistēmas uzņēmumu un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanu».

Četrdesmit gadi mūs šķir no tā laika, kad Latvijas lauksaimniecībā sākās masveida kolektivizācija. Vēsture rāda, ka tālos posmos, kad kolhoziem bijis vairāk tiesību un patstāvības saimniekošanas jautājumos un tās papildinātas ar ekonomisko taisnīgumu, krasi palielinājusies produkcijas ražošana un cēlusies kolhoznieku labklājība. Tā bija pēc PSKP CK 1953. gada septembra Plēnuma. Septiņu gadu laikā kolhozi gaļas ražošanu paplašināja 1,7 reizes un piena ražošanu — 1,5 reizes. PSKP CK 1965. gada marta Plēnums, kas noteica stingrus iepirkuma plānus, garantētu darba samaksu, saimnieciskā aprēķina attiecības lauksaimniecībā un citus pasākumus (plašu zemes meliorāciju par valsts līdzekļiem), deva jaunu impulsu ražošanas attīstībai. Piecos gados kolhozu kopienākums pieauga gandrīz 1,6 reizes, gaļas ražošana — 1,5 reizes un labības ražošana — 1,3 reizes. Bet tiklīdz pārkāpa ekonomiskos likumus un sāka lietot administratīvā spiediena metodi, ražošanā iestājās stagnācija.

Pēdējos piecos gados, kas aizritējuši kopš PSKP CK 1982. gada maija Plēnuma, lauksaimniecība attīstījusies stabili. Tagad mēs esam sākuši jaunu posmu — pārkārtošanās posmu. Tam ir raksturīga visas sabiedrības dzīves demokratizācijas cieša vienotība ar kardinālu ekonomisko reformu. Ar 1. janvāri visi republikas kolhozi, padomju saimniecības un Valsts agrorūpnieciskās komitejas uzņēmumi pārgājuši uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanu. Šajā sakarā republikas Valsts agrorūpnieciskajai komitejai un RARA padomēm izvirzīta ļoti svarīga prasība pareizi izstrādāt iepirkuma cenu piemaksu sadalīšanas koncepciju, lai katrai saimniecībai radītu iespējami optimālus apstākļus ekonomiskajai attīstībai. Šiem apstākļiem jābūt tādiem, lai saimniecība censtos palielināt lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjomu, racionāli izmantot pamatlīdzekļus un apgrozāmos līdzekļus visa kolektīva harmoniskai attīstībai un katra strādājošā labklājībai.

Mums visiem stingri un skaidri jāsaprot, ka pāreja uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanu ir agrorūpnieciskā kompleksa ekonomikas tālākas demokratizācijas konkrēta izpausme. Daudzi ekonomiskie jautājumi, kas agrāk tika risināti centrālajos un citos augstākos orgānos, tagad nodoti darba kolektīvu pārziņā. Ja nenotiks pilnīga atteikšanās no nepamatotas iejaukšanās to lietās un ja joprojām tiks apcirptas kolhozu un padomju saimniecību tiesības, nekāda saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanas nebūs. Diemžēl dažas demokrātiskās normas, kas sākotnēji tika liktas pašas kooperācijas kustības pamatā, tagad neizmanto pietiekami rezultatīvi, bet daļa no tām ir vienkārši aizmirsta. Kolhozu dzīvi vēl stipri ietekmē administratīvi komandējošais vadības stils. Kā lai citādi izskaidro to, ka daudzās saimniecībās kolhoznieki pagaidām stāv malā no galveno sociāli ekonomiskās attīstības jautājumu risināšanas, tikai no valodām uzzina, kas tiek apspriests valžu sēdēs, un faktiski nepiedalās plānu izstrādāšanā. Šādos apstākļos nevar cerēt, ka sāks darboties cilvēka faktors, par kuru mēs tik daudz runājam.

Šajā sakarā gribu uzsvērt, ka svarīgi ir klaji un atklāti izraudzīties un ievēlēt kolhozu priekšsēdētājus, citus vadītājus un speciālistus. Mūsdienās tā ir aktuāla nepieciešamība un lielā mērā arī prakse. 1987. gadā šādā veidā tika ievēlēti visi 48 jaunie kolhozu un padomju saimniecību vadītāji, turklāt vairāk nekā puse no viņiem — aizklātā balsošanā. Daudz neatlaidīgāk nekā līdz šim mums būs jāievieš visu rangu vadītāju vēlēšanas un konkurssistēma darbinieku iecelšanā vakantajos amatos. Mēs konsekventi iesim šo ceļu un orientējam uz šādu pieeju partijas rajonu komitejas un partijas pirmorganizācijas.

Taču būtu naivi domāt, ka, padarījuši vadītāju un speciālistu vēlēšanas par atklātu un neformālu aktu, mēs atrisināsim visas problēmas. Demokratizācija krasāk izvirza arī jautājumu par kadru darba kontroli un prasa plašu atklātumu to darbībā. Partijas organizācijām trūkst radošu meklējumu šā darba vadīšanā.

Jaunā skatījumā jāpalūkojas uz republikas un rajonu kolhozu padomju darbu. Daudzas no tām strādā tāpat kā pirms desmit un divdesmit gadiem. Piemēram, republikas Kolhozu padomes locekļiem nav iespējams laikus iepazīties ar sēdes darba kārtību un lēmumu projektiem. Nav labi, ka viņi piedalās padomes sēdēs bez iepriekšējas sagatavošanās. Diezin vai tas palielina demokrātiju padomes darbā. Tajā trūkst arī atklātuma. Domājams, ka krasi jāpalielina padomes loma kolhozu ražošanas iespēju attīstīšanā.

Padomēm pastāvīgi jāveltī uzmanība kolhozu kustības un to sociāli ekonomiskās attīstības perspektīvajiem jautājumiem, kooperācijas sakariem ar uzņēmumiem un starp pašiem kolhoziem, kā arī pārstrādes nozaru un palīgražotņu izveidošanai.

Daudz kas jādara, lai uzlabotu lauku ļaužu dzīves un darba apstākļus. Nedrīkst būt nevienas tādas saimniecības, kur ik gadu nenodotu jaunas dzīvojamās mājas. Jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai 1990. gadā katrā kolhozā būtu pirmsskolas bērnu iestāde. Beidzot republikā jāuzceļ kolhoznieku sanatorija.

Nobeigumā A. Briļs aplūkoja kolhoznieku un visu republikas agrorūpnieciskā kompleksa darbinieku kārtējos uzdevumus.

Tika vienbalsīgi pieņemts kongresa lēmums.

Kongress ievēlēja Latvijas PSR Kolhozu padomi. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja A. Kaulu, par priekšsēdētāja vietniekiem — Dz. Ozolu un J. Rubuli. Tika ievēlēti Vissavienības ceturtā kolhoznieku kongresa delegāti.

Referāta un debašu izklāsts, kā arī kongresa lēmums tiks publicēts laikrakstu tuvākajos numuros.

LATINFORM

 

Attēlā:

Kongresa delegāti no Balvu rajona (no kreisās): J. Dičevska, V. Baltā, A. Bumbāns un D. Ločmele.

M. BĒRSONAfoto

(LATINFORM)