Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ar konkrētu darbu sekmēt pārbūvi

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

7. un 8. janvārī Rīgā, Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā, notika Latvijas PSR darbaļaužu internacionālās frontes dibināšanas kongress. Tā kā tā gaitu translēja pa televīziju un radio, tai varēja sekot visi republikas iedzīvotāji. Kongresā bija akreditēti vairāk nekā divsimt padomju un ārzemju žurnālistu. Šī situācija jau pati par sevi mudināja visus runātājus rūpīgi apsvērt katru savu vārdu, dziļi pārdomāt katru vērtējumu, katru ierosināto programmatisko pasākumu. Lielākajai daļai kongresa delegātu tas arī izdevās. Taču mēs vēl tikai mācāmies demokrātiju. Ne visiem, kas kāpa tribīnē, bija pietiekama atbildības sajūta, un no dažiem nepārdomātiem izteikumiem kongresa prezidijs bija spiests norobežoties.

Dabiski, ka, vērtējot Internacionālās frontes kongresa noskaņojumu, daudzi neviļus šī kongresa rezultātus, statūtus un programmas dokumentus salīdzināja ar Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu, kas notika pirms trim mēnešiem. Salīdzinot šos divus notikumus, droši var sacīt, ka tiem ir daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga. Jau agrāk masu informācijas līdzekļos vairākkārt tika pievērsta uzmanība tam faktam, ka abu frontu programmas dokumentu pamattēzes lielā mērā sakrīt. Droši vien tieši tāpēc tiklab Internacionālās frontes, kā arī Tautas frontes dibināšanas kongresā tika dots saprātīgs novērtējums ekoloģiskajai, politiskajai un ekonomiskajai situācijai republikā. Delegāti runāja par nepieciešamību risināt aktuālās problēmas un izteica savu viedokli par to risināšanas ceļiem. Tas vēlreiz apstiprināja faktu, ka visus mūsu republikas iedzīvotājus neatkarīgi no viņu tautības, pārliecības un ticības vieno kopīgas rūpes par Latvijas nākotni, par nākamo paaudžu nākotni, kam būs jādzīvo uz šis zemes.

Tiesa, atsevišķu runātāju pārliekais subjektīvisms izraisīja pārāk lielu asumu un kategorismu, tika izteikti pat galēji spriedumi un neapsvērti vērtējumi. Jāsaka, ka tas notika arī jau minētajā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā. Un tas vēlreiz atgādina, ka mēs tikko sākam veidot tiesisku valsti un mūsu pilsoņiem vēl nepietiek politisko diskusiju kultūras, elementāras iecietības pret savu oponentu uzskatiem, trūkst pieredzes savstarpēji pieņemamu kompromisa lēmumu izstrādāšanā. Vēlēšanās atrast konstruktīvus risinājumus uzliek pienākumu vistuvākajā nākotnē iegūt šo pieredzi un izkopt sevi šis īpašības.

Par kongresa galveno dominanti var nosaukt domu, ka Latvijai nekādā gadījumā nebūtu jākoncentrējas tikai uz savām tīri reģionālajām problēmām, nostājoties opozīcijā pret sociālistisko republiku sadraudzību. Problēmas, kas sāp Latvijai, sāp arī visām citām Padomju zemes tautām. Pēdējā laika traģiskie notikumi Padomju Savienībā — avārija Černobiļā un zemestrīce Armēnijā — ir pārliecinoši pierādījuši, ka šādu postošu katastrofu sekas var pārvarēt tikai ar visu republiku kopīgiem pūliņiem. Un Latvijas nākotne ir atkarīga no visu Padomju Savienības pārbūves spēku, visu progresīvo spēku sekmīgas sadarbības un konsolidācijas.

Republikas iedzīvotāji aktīvi reaģēja uz visu, kas notika kongresā. Bija daudz telegrammu un telefona zvanu. Cilvēkiem bija dažāda attieksme pret šo kongresu, tāpēc atšķirīga bija arī šo telegrammu un telefona zvanu tonalitāte. Bija dedzīgi apsveikumi un sekmīga darba vēlējumi, bija arī asi iebildumi, principiāla nostāšanās pret pašu kongresa sarīkošanas faktu. Organizācijas komitejas priekšsēdētāji par to atklāti pastāstīja žurnālistiem preses konferencē.

Jāteic, ka gatavošanās kongresam un pats kongresa darbs noritēja zināma saspīlējuma atmosfērā. Taču par godu citu kustību un neformālo organizāciju piekritējiem, jāsaka, ka šoreiz viņi atturējās no piketiem un alternatīvām akcijām.

Kongress ar klusuma brīdi godināja staļinisko represiju nevainīgos upurus Latvijā. Delegāciju pārstāvji nolika ziedus pie V. L Ļeņina un P. Stučkas pieminekļa.

Kongress pieņēma internacionālās frontes statūtus, darbības pamatvirzienu deklarāciju un vairākas rezolūcijas, kas aptver plašu ekonomisko, sociālo, ekoloģisko, tiesisko, starpnacionālo, demogrāfisko un citu problēmu loku.

Kongress ievēlēja arī internacionālās frontes padomi 85 cilvēku sastāvā.

Kongresa nobeigumā internacionālās frontes padomes loceklis A. Belaičuks teica galavārdu. Viņš vēlreiz uzsvēra, ka internacionālās frontes galvenais uzdevums ir visiem spēkiem veicināt pārbūvi un visu progresīvo sabiedrisko spēku konsolidāciju cīņā pret administratīvi birokrātiskās sistēmas paliekām, kas kavē sabiedrības politisko un sociāli ekonomisko pārkārtošanos.

 

LATINFORM