Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Visapkārt runāja latviski

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Izvēlējos intervēt savu pirmo skolotāju, jo tieši tas, ka viņa brauca uz šīm barikādēm, man palicis visspilgtākajā atmiņā. Viņa mums bija kā mamma, un nu kādu dienu mēs bijām atstāti bez savas mammas, mēs jau bijām tik saprātīgi un sapratām, kas notiek, sapratām, ka ar mūsu mīļo skolotāju var atgadīties kaut kas ļauns. Mums bija stunda mūsu brīnišķīgajā reliģijas vēsturē jeb, kā mēs to toreiz saucām, ticības mācībā. Mēs visi lūdzām Dieviņu par Latviju, par to, lai ar mūsu skolotāju, kā arī paziņām un vecākiem nekas ļauns nenotiek. Es domāju, ka to sirsnību, to ticību, kas mums bija tajā lūgšanā, vienkārši nevar novērtēt. Nezinu arī, vai, ja tagad kas tāds notiktu, mūsu attieksme būtu tāda, jo toreiz mēs bijām mazāki un, lai arī sapratām, mēs to redzējām savādākām acīm, bērnu acīm. Un mūsu lūgšanā visi bijām patiesi un sirsnīgi, starp mums nebija liekuļu.

Stāsta Māra Paspārne

Sākums bija 13. janvārī krastmalā — tur bija milzīga sanākšana. Arī es tur biju. Iepriekšējā naktī Lietuvā ar tankiem tika ieņemta televīzija, arī cilvēki bija gājuši bojā. Šajā mītiņā aicināja uz barikādēm, jo visi taču apzinājās, ka nākamie varētu būt mēs. Bija jau tumšs, ielas bija apgaismotas, un mēs gājām lielā gājienā — riņķī no laukuma. Daži jau tajā vakarā palika uz barikādēm, es vēl nebiju gatava.

Kad braucām mājās, pretī jau brauca smagās mašīnas ar baļķiem, traktori, ekskavatori, buldozeri, tika vesti arī betona bluķi. Bloķēja Vecrīgu, tas pats notika arī apkārt Zaķusalai, televīzijas tornim. Pie televīzijas ieejas bija sakrauti betoni, līdzīgi kā labirinti.

Nākamajā rītā pie skolas bija autobuss, un mēs braucām, bijām sagatavojušies palikt arī pa nakti. Tajā dienā kurināja ugunskurus, cilvēku bija daudz, apkārt dzirdama tikai latviešu valoda, cilvēki staigāja, sarunājās, nesa tēju, maizītes. Arī mēs aizgājām apskatīt televīzijas nobloķēto ieeju. Mēs bijām sarunājuši palikt Zaķusalā. Atbrauca grupas, sniedza koncertus. Naktī bija sniegputenis.

Visapkārt valdīja īpaša sajūta, kā pa Jāņiem — visapkārt dega ugunskuri, cilvēki bija laipni, atsaucīgi, cits ar citu runāja, jokoja. Cilvēki bija it kā priecīgi satraukti, reizē arī uzplaiksnīja tāda kā pabaismīga sajūta, jo valdīja dziļa neziņa, kas nu būs? Kā mums vēlāk pastāstīja, tas, ka mēs tur sēdējām, jau neko īsti neietekmēja, jo, ja būtu gribējuši, būtu mūs novākuši no ceļa. Izšķirošais bija tautas gara spēks, tauta bija vienota, kopā. Viss gāja arī tiešajā ēterā uz ārzemēm. Rīta pusē ar vilcienu braucām mājās. Barikādēs cilvēki tā īsti divas dienas nevarēja izturēt, notika nepārtraukta ļaužu maiņa. Citi gāja, citi nāca vietā. Ja vēl kaut kas būtu bijis, es noteikti būtu braukusi. Arī mans tētis pavadīja tur vairākas naktis. 20. janvārī ar vīru un bērniem aizbraucām atkal uz barikādēm. Gribējām arī mūsu bērniem parādīt šo vēsturisko notikumu. Sajūta jau bija kā uz uzvaru, ugunskuri jau pamazām sāka izdzist. Cilvēki vēl sēdēja, runāja, dziedāja, kā jau latvieši. Pabaismīga bija sajūta, ejot garām autobusam ar izšautajiem stikliem, aizkariņi vēl vējā plīvoja. Bijām arī Bastejkalnā, arī tur valdīja miers. Gājām tieši gar Iekšlietu ministriju. Pie kaut kādas vēstniecības bija izkārts sarkans karogs, kā ļauns bieds. Barikādēs it visur bija bijuši mūsu — sarkanbaltsarkanie karogi. Skatoties uz šo sarkano karogu, sajūta bija briesmīga. Todien Rīga vēl nenojauta, kas to sagaida vakarā... Tas bija kā miers pirms vētras.

Tieši tādam vajag būt skolotājam, viņa mums iemācīja arī to, ka būt par latvieti nozīmē arī pastāvēt par savu Dzimteni — vienalga, sieviete vai vīrietis.