Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ko nesīs mums šis laiks

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Uz arhitektu kongresa sliekšņa

Un ko ir atnesis. Nedaudz telpiski haotisku vidi, kas cilvēku neveldzē, nedod patvērumu dvēseles klejojumiem iekšējā saspringuma brīžos, nedod spēka jaunai darbadienai, kad izrādījies, ka iepriekšējā bijusi bezjēdzīga. Toties ir atnesusi mums Latvijas kultūrainavu bez kultūras, bet ne tukšu. Ir maza būdeles un lielas ēkas, bet māju, kurās dzīvot gribas, ir pavisam maz. Un visā šajā haosā pa vidu bijusi un ir arhitekta profesija — kā ielasmeita, ko nopircis pats varenākais — valsts. Trests, birojs, institūts ir radošās domas īpašnieki, kas kopā ar saviem ierindniekiem dala kopīgās bezatbildības atbildības daļu.

Cik nesen vēl iespēju individuāli projektēt individuālo (!) māju uzņēmām kā debesu dāvanu un Arhitektu savienībā nodibinātais bezlimitu «Arhprojekts» ar lielo algas procentu likās oāze neauglības epicentrā.

PROFESIJA iet savu atbrīvošanās ceļu un skatiens ir bikli vērsts atpakaļ, jo tauta mūs vēl kolektīvi un pa vienam sitīs par to, ka «ne tādas» stučkas un olaines projektētas, «ne tādi» ķengaragi radīti, pieminekli «ne tajās» vietās un «ne tiem» cilvēkiem uzcelti. Arhitekts ir ciešajā rokasspiedienā ar valsts ideoloģiju un ekonomiku.

Šajā brīdī ir pienācis Latvijas arhitektu XII kongress, ko pēc tradīcijas sasauc Arhitektu savienība, jo tās iepriekšējā valde ir tieši piecus gadus «valdījusi». Un vēl ir brīdis, kad aktīvi negribas, lai būtu tā, kā bija, un domu konfrontācijai ir pakļauts «kā būt?».

Un arī šajā jomā mēs neesam atnākuši tukšā vietā. Vēl reljefā atmiņā ir Latvijas Arhitektu biedrības darbs no 1924. līdz 1940. gadam, un vēl četri šis biedrības īstenie biedri ir mūsu kolēģu vidū arī tagad. Ir biedrības pastāvēšana no 1947. gada līdz šai dienai ārpus Latvijas. Un vēl apbrīnojams un kultūrtraģikas pilns fakts, ka pasaulē strādā gandrīz pustūkstotis latviešu izcelsmes arhitektu un ka viņu dažādās valodās runājošiem pasūtītājiem projektēto būvju skaits, iespējams, pārsniedz te, Latvijā, uzbūvēto, ka mums ir arhitektūras profesori Kanādā, Savienotajās Valstis, Zviedrijā, Vācijā, Anglijā un Austrālijā un ka pāris no viņiem būs kongresa viesi, kas savas zināšanas pirmo reizi dažās lekcijās dos arī Latvijas studentiem. Tā ir emocionāli nacionālā un nostalģiskā puse. (Sīkākas ziņas par Arhitektu savienības vēstures peripetijām atrodamas izdevumā «Latvijas arhitektūra», kas redaktora U. Pīlēna sakārtojumā, cerams, nāks klajā kongresa dienās.)

Ir arī pašmāju Arhitektu savienība, kura nu jau būs piedzīvojusi trīs nosaukumu modifikācijas. Sāka kā Latvijas Padomju arhitektu savienība, tad — Latvijas PSR Arhitektu savienība, un kongresu sagaidām kā Latvijas Arhitektu savienība.

1941. gada aprīlī LPSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par organizācijas komitejas izveidošanu PSRS Arhitektu savienības Latvijas republikas nodaļas dibināšanai.

«Visiem Latvijas PSR arhitektiem!

Biedri!

Ar 26. maiju sakās arhitektu uzņemšana Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas arhitektu organizācijā. Biedri arhitekti lūgti iestāties Savienības arhitektu saimē, organizēties plašo uzdevumu veikšanai, neatlaidīgi strādāt pie sociālistiskā reālisma ideju piesavināšanās, pie tautas pagātnes arhitektūras izprašanas, praktiski piedalīties sociālistiskās celtniecības darbā, cīnīties par lietderīgu, racionālu, skaistu un dziļi idejisku, nacionālu pie formas un sociālistisku pēc satura, arhitektūru. Celsim jaunu arhitektūru, kas būtu cienīga lielajam Ļeņina-Staļina laikmetam, kurā mās dzīvojam.

Latvijas PSR Arhitektu Savienības organizācijas komiteja»

«Tehnika un celtniecība». 1941. g. jūnijs. 1. nr. Latvijas PSR inženiertehnisko darbinieku un arhitektu mēnešraksts.

 Vai tā nav likteņa ironija, ka šajā savienībā — nodaļā — iestājas gandrīz visi Latvijā palikušie Latvijas Arhitektu biedrības biedri un ka pirmais priekšsēdis bija tas pats prof. E. Štālbergs, kas trīsdesmitajos gados vadīja arī LAB.

Jau divas arhitektu paaudzes ir izaugušas šajā PSRS Arhitektu savienības vasaļvalstī, kura būtībā taču bija radīta gandrīz vienīgi tādēļ, lai ideoloģiski ietekmētu, centralizēti uniformētu un vadītu, kontrolētu un, ja nepieciešams, izrēķinātos ar brīvdomātājiem. Vai Arhitektu savienība veica šo, aiz cildenām frāzēm slēpto, virsuzdevumu? Paldies Dievam, ka slikti. Pateicoties mantojumam no LAB, un, manuprāt, liela loma te ir arī Emmai Aizsilniecei, cilvēkam, ko jaunākā paaudze tikpat kā nepazīst, bet kas centra atsūtīta cerbera vietā vairāk pildīja sargeņģeļa lomu gan pret Latvijā palikušo profesūru (P. Bērzkalns, A. Birznieks, E. Štālbergs), gan vienkāršiem projektētājiem.

Kara, pēckara un stagnācijas gados «neieņemts» palicis arī Arhitektu nams uz pilsētas aizsardzības sienas. Kopš pilsētas valde 1924. gadā «Zviedru vārtos» to piešķīra arhitektiem, tā arī ir palicis. Pārbūves, piebūves un izbūves līdz 1989. gadam toreiz piešķirto īpašumu ir tieši trīskāršojušās, un, ja vēl pieskaita nule iedalītās tehniskās telpas Aldaru ielā 12/14 (tur izbūvē gan jāiegulda krietns darbs), tad dzīvošanai fiziskais pamats ir.

PAMATJAUTĀJUMS

ir Arhitektu savienības tālākdzīvošanas garīgā bāze, morālais klimats un ētiskie kritēriji. Arhitektu savienību vadot, līdz šim tos neteica K. Plūksne (1951 — 1959), prof. O. Tīlmanis (1959 — 1965). tad četrpadsmit gadus V. Šusts un pēdējos desmit — Gunārs Asaris. Darīja to sistēmas noteiktajās iespēju robežas. Katram par laiku un cilvēkiem ir savs ieskats, taču varas monopols «iekšējā tirgū» vairs nekotējas un patiesībā vēršas pret kopīgo darbu un pašu varas turētāju! Būtībā tā pati vecā sistēma tagad piedāvā daudz lielākas iespējas. Un iespējas jāņem ar perspektīvu.

PAR ĀRĒJĀM IESPĒJAM

Pirmām kārtām tā ir pilnīga tiesiska, garīga un materiāla neatkarība no centralizētās vadības. To pamatā nosaka mūsu jaunie statūti un to konsultatīvās sarunās apliecināja un rakstveidā apstiprināja abi ieinteresētie Ministru Padomes priekšsēža vietnieki (J. Lancers un M. Ramāns). Jautājums nesaskaņojas tikai atsevišķu varasvīru labas gribas auglīgajā dārziņā. Runa ir par sagatavotu dokumentu paketi valdības lēmumu līmeni, kas noteiktu Arhitektu savienības pakļautību vienīgi Latvijas likumiem, apgādei un finanšu sistēmai. PSRS Arhitektu savienības pirmais sekretārs Jurijs Platonovs koleģiālā sarunā ar G. Asari atzina, ka Latvija ir pirmā, kas šo jautājumu nostādījusi «uz kantes». un palūdza atļauju piedalīties mūsu kongresā. Uzaicinājām ierasties kopā ar kundzi. (Leišu un igauņu kolēģi nav izdarījuši mazāk par mums (īpaši jau igauņi), bet viņu darbībai ir mazliet «pagrīdes» raksturs. Varbūt tāpēc, ka Lietuvas AS kongress plānots decembrī, bet igauņi domā par vēl vienu kopsapulci.)

Attieksmi raksturo arī skata vērsums. Patlaban tas arvien biežāk iet ziemeļrietumu un dienvidrietumu virzienā. Varbūt pirmo reizi kongresa vēsturē vairāk (arī skaitliski) ciemiņi tiek gaidīti no rietumu puses. Savu līdzdalību jau apliecinājuši trīs tautieši no ASV un Kanādas, kā arī Zviedrijas un Dānijas, Bulgārijas un Polijas arhitektu asociāciju oficiāli pārstāvji; ar pēdējām divām mums jau ir labā nozīmē separāti sadarbības līgumi. Protams, tā ir laika konjunktūra, kas nu iepūš vēju mūsu prestiža šļauganajās burās. Baltijas valstu arhitektu kopības pārbaudes akmens katrā ziņā būs Tallinas triennāle nākamruden, bet līdz tam vēl jānodzīvo.

PAR IEKŠĒJAM IESPĒJĀM UN NESPĒJU

Šķiet, uz neatgriešanos aizgājis tas laiks — Arhitektu savienība it kā pastāvēja pati par sevi un priecājās par to, ka skaisti eksistē un nevienam neko ļaunu nenodara. Es mazliet ironizēju par pašam labi pazīstamu iestādi, bet blakus samērā aktīvai izstāžu politikai, dažu valdības vīru apbumbošanai ar protesta vai aizstāvības vēstulēm šī šķirtne starp mums un mums ir pastāvējusi. Varbūt tāpēc, ka arhitekts pēc būtības nav brīvs, bet ir valsts angažēts un viņa intereses jau katru dienu no plkst. 8 līdz 17 izteic kāds institūts — kāds «gors», «proms» vai «seļstrojs». Taču šī būve plaisā, arvien vairāk kolēģu sāk un grib sākt neatkarīgu praksi. Kas būs viņa arodbiedrība, viņa kredītiestāde un profesionālo interešu aizstāvis? Te es redzu Arhitektūras fonda un savienības pamatfunkciju, jo šis lietas attiecas nevis uz kaut ko vispār, bet uz katru darītāju konkrēti. Arhitekta dzīves garantam un biznesam jābūt brīvam projektētāja darbam, kura fonā tad lai būtu labi uzturēts Arhitektu nams, tāds kā džentlmeņu klubs, bibliotēka, izstādes, konkursi, prēmijas, plenēri un starptautiska satiksme. Plānotā jaunās savienības uzbūve, kas ved no neatkarīgām kopām uz to asociāciju un brīviem brīvdomātājiem pa vidu, it kā izslēdz unitārisma atdzimšanu; savukārt arhitektūras padomes garantētu profesionālu un demokrātisku viedokli gadījumos, kad to nepieciešams izteikt publiski. Un vēl obligāta ir arhitektūras «klimata reģistrācija» Latvijā ar sava izdevuma «Latvijas arhitektūra» starpniecību katrā ziņā.

Vai vērts šim darbam programmas sacerēt un ziedoties, ja pastāv sistēma (varam saukt to par iekārtu), kas neatrisina pamatjautājumus. Liekas — ir, jo katrs sabiedriskais institūts vai kopā likta privātiniciatīva ir spēks un pleca sajūta ilgajā ceļā uz sakārtotību. Cilvēkos un telpā.

«Jāgādā un jārūpējas par to, lai celtnēs un daiļumā mūsu laukiem un pilsētām piešķirtu jaunu seju un izteiksmi; bet ne tikai vien jaunu seju un izteiksmi, bet arī skaistāku izteiksmi, garīgāku izteiksmi, latvisku un latviskāku seju un izteiksmi; lai savā sejā un izteiksmē mūsu zeme pieskaņotos tagad un arvien vairāk tam. kas še patiesi no pašas zemes nāk, tam, kas te ir audzis un veidojies gadusimteņos un tūkstošos.»

No Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa runas Nac. Celtniec. komitejas padomes pirmā sēdē 29. IV 36

Pamatdoma ir nekļūdīga un latvieša sentimentāli patriotiskajā dvēselē tikpat kā iekšā ienesta. Pēc pusgadsimta še citētais atkārtojas jauna spēkā un prasībā. Tikai brīnuma gaidās neaizmirsīsim daudzos pakāpienus un pašironiju, ejot uz «latvisku un latviskāku izteiksmi», «garīgāku izteiksmi».

 

JĀNIS DRIPE