Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lejā bija Daugava

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi Z. Sirmā

Tajā laikā biju traktorists. Manā rīcībā bija traktors "K-701". Tas bija 13. janvāris, 1991. gads. Dienā notika tautas manifestācija, kurā piedalījās arī mana sieva. Viņa, pārbraukusi no Rīgas, pastāstīja, kas notika Daugavas krastmalā. Pavēlu vakarā piezvanīja toreizējā sovhoza "Viļķene" dispečere Rasma Tipa un teica, ka rajona Tautas frontes štābs aicina ar smago tehniku doties uz Rīgu. Vajadzēja izšķirties, braukt vai ne, jo braukt varēja brīvprātīgi. Netika pat rakstītas nekādas ceļazīmes un rīkojumi. Piekritu braukt. Līdzi brauca mans znots Juris Blaus. Limbažos pievienojās vēl viens traktors no Ceļu daļas. Pa priekšu brauca Ceļu daļas priekšnieks ar automašīnu. Ceļš bija tukšs — nekādas satiksmes. Arī Rīgā, Brīvības ielā vēl nebija nekādas satiksmes, vienīgi diezgan daudz cilvēku, kuri mūs it kā gaidīja.

Piebraucām pie Lauksaimniecības ministrijas. Tur saņēmām rīkojumu nostāties uz Vanšu tilta (Pārdaugavas pusē). Mans traktors bija pirmais, kurš tur tika novietots — daļēji šķērsām pār tiltu. Brīva palika viena braucamā josla. Drīz pievienojās vēl smagais traktors no Salacgrīvas, un tad jau sāka ierasties arī citas automašīnas un traktori.

Nevaru teikt, ka nebūtu bijusi briesmu, pat baiļu izjūta. Mūs brīdināja, ka no Jūrmalas puses var gaidīt bruņumašīnas vai pat tankus. Norādīja, ka tādā gadījumā vajadzētu izvairīties no sadursmēm. Kā izvairīsies, ja lejā Daugava.

Bija kāda nakts, kad no Pārdaugavas puses rībēdamas, spožām ugunīm tuvojās kādas 10 mašīnas — domājām, nu tas brīdis ir pienācis! Izrādījās, ka tās bija mūsu pašu smagās automašīnas.

Baismīgs brīdis bija, kad dienā uz tilta apstājās bruņoto omoniešu automašīnas. No kādas apturētas mašīnas izlēca puisis un metās skriet. Omonieši viņu panāca, ievilka savā automašīnā un aizveda. Mūs neaiztika.

Notika arī provokācijas. Atceros, ka kādu dienu pie mums, dažiem traktoristiem, pienāca puisis un teica, ka mums jābrauc uz Vecmīlgrāvi. Nenoticējām. Pēc tam Vecmīlgrāvī tika sašauts autobuss. Es arī šo autobusu redzēju, tas nebija patīkams skats.

Barikāžu dienās mainījāmies pa 2–3 diennaktīm. Otrajā maiņā dežurēja Arvīds Hildebrants un Gints Hildebrants.

Atceros cilvēku ļoti lielo sirsnību un atsaucību. Par mums rūpējās. Sievietes nesa zeķes un cimdus. Man vieni vēl tagad mājās saglabāti. Veda siltas pusdienas, vistas no Ķekavas. Atceros, uz spieķīša balstīdamās, atnāca ļoti veca tantīte, deva papīrā ievīstītu maizīti, teica: "Ņem, dēliņ!" Negribēju ņemt, jo tikko bijām paēduši, bet tantīte sāka raudāt, tāpēc paņēmu, lai nesarūgtinātu.

Cilvēku atsaucība bija neizmērojama. Uz tilta notika pat nelieli koncerti, aicināja mūs noskatīties, piemēram, dejotāju koncertu.

Vieglas tās dienas nebija — sals, briesmu izjūta. Gulējām traktorā, reizēm padarbinājām, lai sasildītos. Tomēr neko nenožēloju, jo biju kopā ar citiem latviešiem.

27. janvārī biju mājās, gribēju braukt uz kārtējo maiņu, kad gar logu aizdārdināja mans traktors — to pārveda Arvīds Hildebrants. Barikāžu laiks bija beidzies.

Pierakstījusi Z. Sirmā