Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSRS Tautas deputātu kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju, kā esat konstatējuši, ar kongresu saista lielas cerības. Taču jāatzīmē, ka galvaspilsētā notikusī sabiedriskās domas aptauja, ko izdarījis PSRS Zinātņu akadēmijas Socioloģijas institūts, rāda – apmēram viena trešdaļa aptaujāto šaubās un apmēram 10 procenti netic kongresa lēmumu efektivitātei. Tāpēc nav nekā pārsteidzoša, ka galvaspilsētā pēc pirmās kongresa darba dienas vairākās vietās pulcējās laužu grupiņas un izteica savu viedokli par kongresu. Jau dienas vidū man nācās novērot piketu, kas atbalstīja PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova kongresa vadīšanas stilu un izteica cerību, ka kongress būs rezultatīvs. Tomēr kārtības sargāšanas darbinieki šā piketa dalībniekus lūdza pārvietoties prom no V. I. Ļeņina muzeja ieejas.

Vakara pusē nejauši gadījās piedalīties divos mītiņos, par kuriem kongresa otrajā darba dienā sprieda arī tautas deputāti Kremļa Kongresu pilī. Visur Puškina laukumā izlīmētās lapiņas aicināja apspriest gan Tautas deputātu kongresa gaitu, gan «Tbilisi aprīļa» traģēdiju, gan situāciju, kas izveidojusies «Uzbekijas lietas» izmeklēšanas grupā, gan ekonomiskās reformas gaitu. Vienlaikus satrauca ārējā atribūtika. Pirmoreiz ieraudzīju daždažādas man nepierastas krāsas karogus – gan baltus ar ziliem krustiem, gan dzeltenzilus, gan karodziņus ar citādu krāsu dažāda salikuma līnijām. Redzēju arī vienu mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu, ko tūdaļ laikraksts «Sovetskaja Rossija» bija gatavs nosaukt par Baltijas buržuāzisko republiku simbolu. Šādus atribūtus, kā arī plakātus uz Puškina laukumu bija atnesuši «neformāļi». Pie avīzes «Moskovskije Novosti» redakcijas ēkas plkst. 22.20, kad tur atrados, bija sapulcējušies apmēram 200 cilvēki. Neformālās organizācijas «Demokrātiskā savienība» pārstāvis tur diskutēja ar oratoru, kurš pārstāvēja Komunistisko partiju. Iepretim Puškina piemineklim savukārt runātāji megafonā kritizēja kongresa pirmo darba dienu, uzskatot, ka kongress nav sekmējis demokrātiskos pārkārtojumus.

Tātad pozīcijas nav viennozīmīgas. Kā redzējām, kongresa delegātu vidū ir daudz tādu, kuri uzskata, ka ar kliegšanu māju nevar uzbūvēt, taču nevēlas arī dzirdēt ne tikai kliedzienus, bet pat taisnīgu kritiku. Nevēlas dzirdēt pat to taisnīgo kritiku, patiesību, kas izskan kongresa sēžu zālē, kur nu vēl aiz tās sienām! Daudzu Baltijas republiku deputātu izbrīnu kongresa pirmās darba dienas noslēgumā izraisīja pulkveža Vilena Martirosjana uzstāšanās. Karavīrs uzaicināja Baltijas republiku iedzīvotājus aizmirst savus jautājumus, savu sāpi un ļaut kongresam, Padomju valdībai, partijas vadībai lemt citus jautājumus. Lūk, sarunas pieraksts ar pulkvedi V. Martirosjanu Kremļa Kongresu pils foajē.

* * *

– Es esmu pulkvedis, armēnis, dzimis un uzaudzis Azerbaidžānā. Es esmu ievēlēts no Rietumukrainas, mani ievēlēja ukraiņu tauta…

Tātad par jums balsoja ukraiņi?

– 300000 ukraiņu par mani nobalsoja! Es esmu internacionālists.

Kā jūs to saprotat?

– Kā šie pieci pirksti – azerbaidžāņi, armēņi, teiksim, latvieši, lietuvieši, igauņi – šī draudzība – tas ir internacionālisms.

– Vai jūs ukraiņu valodu brīvi pārvaldāt?

– Saprotu ar grūtībām.

No kongresa tribīnes jūs vērsāties pret Baltijas republiku pašnoteikšanos, jums ir pretenzijas pret Baltijas tautām…

– Nekādu pretenziju!

– Bet Latvijas iedzīvotāji ir ļoti satraukti, zvana pa telefonu, sūta telegrammas. Kāds ir iemesls jūsu pamācībām, ko tad mēs darām nepareizi?

– Nē, es neko neteicu, nekādu pretenziju.

– Tātad jūs nepareizi sapratām?

– Jā, jūs nesapratāt. Mani kā armijas cilvēku satrauc stratēģijas jautājumi, pirmām kārtām jālemj stratēģiskās problēmas. Dzimtenes liktenis.

– Jā, bet mēs runājām par Baltiju…

– Es teicu – šos jautājumus par Baltiju – vēlāk, tagad stratēģiskos jautājumus! Ja Kalnu Karabaha – armēņi, azerbaidžāņi, ja tos nelemsim, citus jautājumus… Kāpēc tad mēs esam atbraukuši? Lai izveidotu stabilu valsti…

– Zināmā nozīmē jums varbūt var arī piekrist. Taču Baltijas republiku tautas ir pieredzējušas citus vēsturiskos apstākļus nekā, piemēram, Baltkrievija, Armēnija. Baltiju 1940. gadā iekļāva PSRS sastāvā Staļina stingrā griba…

– Jūs esat dzimuši padomju varas apstākļos, jāturpina dzīvot internacionālisma garā.

– Tātad jūs esat par centralizācijas pastiprināšanu vai suverēnām republikām?

– Es esmu par to, lai katrai tautai būtu sava valoda, lai tā dzīvo, kā grib, bet es esmu pret pašnoteikšanos. Es esmu pret. Mēs esam ēduši padomju maizi. Ja jūs paši noteiksiet, ko gribat, ja visi sāks atdalīties, tas nebūs godīgi.

– Tātad jūs esat pret tautu pašnoteikšanos?

– Tagad, kad notiek… mūsu Dzimtene ir slima māte. Katrs bērns atnāk, aiziet, kaut ko aiznes. Nevis zāles. Tas prasa vēl kaut ko. Mūsu māte ir slima, jāpalīdz tās veselībai. Bet vai jūsu variants rīcībai ir vienīgais īstais? Varbūt ir citi varianti. Man ir savs viedoklis.

* * *


Arī kongresa otrā darba diena parādīja, ka, galvenokārt pateicoties Mihaila Gorbačova lietpratīgajai rīcības manierei, kongresā izdodas saglabāt viedokļu plurālismu un pie vārda tiek tādi diametrāli pretēji deputāti kā akadēmiķis Saharovs vai rakstnieks Čingizs Aitmatovs. Protams, ļoti grūti ieteikt reālu, uz konkrētiem faktiem un iespējām dibinātu programmu, piedalīties tās izpildē.

Un atkal gribas runāt par vairāku Baltijas deputātu drosmīgu, pašaizliedzīgu uzstāšanos. Kongresa pirmajā darba dienā šķita, ka Vilena Tolpežņikova uzruna ir pārsteidzīga, taču foruma gaitā izrādījās, ka viņa atzīstamās rīcības paraugs «iešūpojis» delegātus. Ir svarīgi diskusijas laikā izvēlēties īsto brīdi, kad runātāju nevar apturēt, kad viņa sacītais pateikts īstajā vietā.

Attiecībā uz daudzo lasītāju uzdoto jautājumu par 1939. gada PSRS un Vācijas līguma slepeno protokolu izskatīšanas iespējām un konkrētu lēmumu pieņemšanu kongresā, šķiet, šobrīd neko izsmeļošu pateikt nav iespējams. Noraugoties kongresa gaitā, TV translācijā, paši varat nojaust, ka lielākajai daļai tautas deputātu nav informācijas pat par Gruzijas notikumiem, atklājies, ka ir pat tādi, kuri vispār nezina par šo notikumu būtību. Un mums šķiet, ka tas ir neiespējami… Tāpat jautājumos par 1939. gadu Eiropā un 1940. gadu Baltijas reģionā deputātu vairākums ar dziļām un plašām zināšanām lepoties nevar.

* * *

Mihails Gorbačovs nosauca par krīzes situāciju Lietuvas profesora V. Landsberģa paziņojumu par tautas deputātu morālo atbildību, lemjot jautājumus par citas tautas, republikas sūtņu jautājumu likteni. Tas, manuprāt, bija PSRS Tautas deputātu kongresa otrās dienas spilgtākais akcents.

«Vienai republikai jāuzticas citām,» tā izskanēja vairāku citu runātāju arguments. «Visas valsts konsolidācijas, progresa spēku vienotības, pārkārtošanās labā. Tas taču ir trieciens pārbūvei!»

Rakstnieks S. Zaligins kārtējo reizi atgādināja, ka Lietuvas un citām Baltijas republiku tautām par pārkārtošanās jaunajām daudzsološajām vēsmām esot jāpateicas Maskavai un tāpēc esot jābalso tā, kā nolemts iepriekš. Bet par kādu gan suverenitāti Maskavai būtu jāraizējas?!

Negribētos ticēt, ka krievu tautā iecienītajam rakstniekam S. Zaliginam, kurš savulaik daudz laba darījis arī latviešu literatūras guvuma propagandā Savienībā, šķiet, ka visi būtiskie jautājumi būtu jāizlemj pāris minūtēs. Jālemj tā, kā to pieprasa daži no deputātiem un kā tas bija pieņemts tā dēvētajos stagnācijas gados. Vai gan viņam būtu jāatgādina, ka kādreiz Augstākajai Padomei vajadzēja tikai piecas sešas minūtes, lai izlemtu Sibīrijas lielajām upēm mainīt tecējumu!?

Galu galā Zaligins pats taču uzsāka cīņu pret šo lēmumu…

Procedūras jautājumi, kā tagad saprotat, nav nekādi nieki, bet vēl vakar deputāts A. Koršunovs tos nosauca par demokrātijas spēlēm. Orators aicināja deputātus taupīt ne tikai savu, bet arī tautas laiku. Vai patiesi runa ir par sīkumiem? Vai patiešām jāatsakās no patstāvīgas domas un spējām kritiski izvērtēt visautoritatīvāko viedokli?

Galu galā, vai gan radīsies jaunas pārbūves vērtības, kas dzimst, tikai pateicoties drosmei un iniciatīvai? Vai tiešām Baltijas republiku deputāti (citos gadījumos – vēl vairāki Maskavas, Ļeņingradas delegāti) grib detaļās nogremdēt galveno? Un ko īsti – galveno?

Laikā, kad sabiedrībā tik daudz tiek spriests par morālajām vērtībām, kad veidojas gan žēlsirdības, gan dzīvnieku aizsardzības, gan pagātnes mantojuma saglabāšanas kustības, garīguma jēdziens pārceļo no vienas laikraksta lappuses otrā. Bet ne jau šā vārda atkārtošana rada gara vērtības un cilvēku. Bez morāli ētisko kategoriju iedzīvināšanas ikdienas attiecībās, bez audzināšanas ar rīcību un piemēru sadzīvē diez vai sagaidīsim masveida sociālistiskās morāles paraugsabiedrību.

Kas tad īsti ir šie 2250 deputāti? Milzīgs, emociju sagrābts pūlis vai pārbūves gados nobriedušas personības, kam valsts liktenis nav vienaldzīgs? Kad beidzot mēs sāksim graut vēl palikušos tiltus uz pagātni, kas mācīja dzīvot absolūta deficīta apstākļos – ar cukuru sākot un ar žēlsirdību beidzot? Sadzīves pieticība – palūkosimies apkārt – radījusi garīgo pieticību. Un, šķiet, vēl daudziem dzīves moto joprojām ir retoriskais jautājums: «Kāda velna pēc gan man šie liekie kreņķi?!» Nevis mokošais: «Vai esmu tiesīgs izlemt?»

Jau pirms delegāciju ierašanās Maskavā mūs satrauca princips, pēc kura tika ievēlēta Augstākā Padome. PSRS Konstitūcijā ierakstīto principu varam vērtēt kā demokrātisku. Un tomēr – ar kādām tiesībām Turkmēnijas vai Krasnodaras novada, Kamčatkas vai pat tuvējās Igaunijas pārstāvji var izlemt, kuram no Latvijas tautas ievēlētajiem tās interešu paudējiem ieņemt vai neieņemt vietu Tautību Padomē vai Savienības Padomē?

Kongresa pirmajā dienā deputātu vairākums faktiski APRAKA Augstākās Padomes priekšsēdētāja alternatīvu vēlēšanu variantu. Maskavieši, kuri par to savulaik iestājās visenerģiskāk, sašķēlās frakcijās un grupiņās, no kurām lielākās priekšpozīcijā nostājās akadēmiķis Andrejs Saharovs. Viņš nekad nav slēpis, ka ir M. Gorbačova patiess piekritējs, bet, atšķirībā no daudziem citiem, viņš atsakās no liekulības un pauž principiālu nostāju – līdzās partijas CK ģenerālsekretāram ir jāredz vēl kāda kandidatūra. Šo viedokli delegācijā atbalstīja tikai daži domubiedri.

Jautāsim – kas tas ir, apzinoties alternatīva kandidāta neapšaubāmo nolemtību sakāvei, pieprasīt kandidātu sarakstā vairākus uzvārdus. Par to runāja gan Baltijas republiku pārstāvji, gan akadēmiķis Saharovs, skaidri un nepārprotami uzsverot, ka pašlaik, kad pārbūve ieiet izšķirīgā ceļa posmā, ir jārada procedūra, ir jārada izvēles precedents. Šis jautājums ir svarīgs, aktuāls. Un runa par to, ka jālemj konkrēta programma pārbūves veselo spēku konsolidācijai, nav iemesls pārbūves ceļu meklējumus pārtraukt. Aleksandrs Oboļenskis, izvirzot savu kandidatūru un pretstatot sevi M. Gorbačovam, rīkojās principiāli, aizstāvot demokrātisko alternatīvā kandidāta izvēles iespēju.

Runāju ar Ilmāru Bišeru, kurš trīsreiz stājies augstā kongresa tribīnē:

– Ir demokrātiski noskaņoti deputāti, kuri cenšas rast jaunas pieejas, lai demokratizētu kongresu, tā darbu, ir arī trešā daļa deputātu, kuri ir tādi, kā apmēram izteicās viens no Baltkrievijas deputātiem: daži it kā steidzas uz vilcienu, daži – neizprot visus šos jautājumus. Domā, ka būtu jārisina, kā viņiem liekas, kādi lielāki jautājumi...

– Bet kādu lielu jautājumu lemšanu, tad viņi vēlas (A. J.)?

– Redzat, to es arī nezinu. Varbūt, ka ir kādi priekšlikumi, kurus viņi gatavo, taču pagaidām gan es par tiem neko no tiem dzirdējis neesmu. Bieži vien gan šķiet, ka viņi grib pēc iespējas ātrāk nobalsot par to, kas tiks likts priekšā, un doties uz mājām.

Grūtības ir arī demokrātiski noskaņotiem deputātiem, bieži vien vēl pietrūkst politiskās pieredzes, nav parlamentārai darbībai vajadzīgā izjūta, prakse, šai darbībai nepieciešamas zināšanas.

Man nav saprotama Maskavas deputātu cenšanās pēc alternatīvām kandidatūrām, jo pašreiz tās var novest nevis pie apzinātas, bet gluži otrādi – nejaušas izvēles.

Acīmredzot būs jāizstrādā īsts parlamentārais mehānisms, kurš līdz šim taču mums nav bijis. Šiem formālajiem procedūru elementiem mēs nekādi nedrīkstam pieiet pārāk vieglprātīgi.

Netika pieņemts mūsu priekšlikums, mēs gribējām, lai ar Augstāko Padomi vēlēšanas nobeigtos. Ja nepieciešams, mēs būtu izmainījuši Konstitūciju mums nepieciešamajos punktos, būtu noteikuši, kā tā darbosies, kāda būs viņas komisija. Šobrīd mums ir jāizvēlas no tiem priekšlikumiem, kurus mums piedāvājis aparāts. Taču savus jautājumus mēs, protams, nenoņemsim.

Neskatoties uz visu, es domāju, mums nav jākrīt izmisumā, pēc gada vai pēc pusgada, kad atkal sanāks kongress, ja mēs redzēsim, ka mēs esam kļūdījušies, būs iespēja kaut ko pārvēlēt un labot.

– Kāds jums pašreiz ir kontakts ar republiku?

– Domāju, ka kontakts ir labs, esmu saņēmis ļoti daudz telegrammu, man zvanīja pa telefonu, sajūtu ļoti lielu atbalstu. Centīšos visus laba vēlējumus īstenot savā turpmākajā darbībā šeit. Esmu saņēmis ļoti daudz vēstuļu un ne visas no tām attiecas tikai uz manu darbību, tās mēs sadalīsim starp republikas deputātiem atbilstoši viņu darbības virzieniem. Vēstules, kuras saistītas ar armijas jautājumu, esmu nodevis Ivaram Ķezberim, kuru mēs esam rekomendējuši darboties komisijā, kurā šo problemātiku analizēs.

Domāju, ka mēs arī turpmāk strādāsim visciešākajā kontaktā ar republiku.

LVU rektors Juris Zaķis.

– Vai jūs kaut ko sacīsit no kongresa tribīnes?

– Tas ir diezgan bīstams jautājums. Mēs sanācām kopā visi izglītības darbinieki un vienojāmies par kopīgu platformu, kuru stādīs priekšā viens no Maskavas augstskolu rektoriem, kuru mēs izvirzījām, ja tā drīkst sacīt, par spīkeru savai deputātu grupai.

Jūs jau zināt, cik lieliski jautājumus kongresā izvirza trīs mūsu universitātes juristi, ja kāda aktivitāte būtu arī no manas puses, tas viņiem tikai varētu traucēt. Varu pastāstīt Latvijas studentiem, ka vismaz daļa no jautājumiem, kurus viņi izvirzīja par viņu attiecībām ar armiju, jau ir ielaisti kongresa darbā.

– Vai jūs ar kongresa noskaņu esat apmierināts, vīlies, gandarīts?…

– Var teikt, ka es citādu viņu arī nemaz neiedomājos. Dzīve jau vienmēr atšķiras no vēlamā. Domāju, ka varēja būt vēl ļaunāk. Biju gatavs arī uz to, ka «tirgus» te varēja būt vēl lielāks. Sagaidīt, ka visā PSRS no dienvidiem līdz ziemeļiem, no austrumiem līdz rietumiem cilvēki domās pilnīgi vienādi, ir neiespējami.

Sarunas ar mūsu republikas deputātiem un jūsu redzētais TV ekrānos liecina, ka katrai kongresa dienai, gluži tāpat kā katrai grāmatai, ir savs, tikai tai vien raksturīgs saturs.

(26. maijā)