Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālās frontes dibināšanas kongress

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

7. janvārī Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā sāka darbu Latvijas PSR Internacionālās frontes dibināšanas kongress. 657 šīs jaunās sabiedriskās organizācijas delegāti pārstāv dažādus republikas iedzīvotāju sociālos slāņus — strādniekus, zemniekus, inteliģenci un jaunatni. Daudzveidīgs ir arī viņu nacionālais sastāvs. Kongresa viesu vidū ir Latvijas partijas, arodbiedrību, sabiedrisko un neformālo organizāciju aktīvisti. Tā darbu atspoguļo apmēram 200 padomju un ārzemju žurnālistu.

Kongresu atklāja viens no Interfrontes organizācijas komitejas priekšsēdētājiem, ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks J. Mačijausks.

Klātesošie ievēlēja mandātu, balsu skaitīšanas un redakcijas komisijas.

Referātu nolasīja viens no Interfrontes organizācijas komitejas priekšsēdētājiem, ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta prorektors A. Belaičuks.

Pirmajā kongresa darba dienā koreferātus par starpnacionālo attiecību, ekonomiskās attīstības, ekoloģijas un cilvēka tiesību problēmām nolasīja kongresa delegāti un viesi — P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes docente T. Ždanoka, PSRS ZA Starptautiskās strādnieku kustības institūta profesors V. Perevezencevs, Latvijas Valsts teritoriālā rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūta nodaļas priekšnieks V. Lerhs, M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes profesors G. Popovs, Rīgas ražošanas apvienības «Dzintars» strādnieks K. Stroganovs, ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta partijas komitejas sekretāra vietnieks O. Ščipcovs, Baltiešu un slāvu biedrības biedrs V. Popovs un Ogres rajona profesionālās ugunsdzēsēju vienības vecākais instruktors J. Lisments.

Ziņojumu par mandātu komisijas darba rezultātiem sniedza tās priekšsēdētājs V. Ņečiporenko.

Kongresā runāja Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja loceklis, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs.

Ne vienu reizi vien, viņš teica, no lielām un mazām tribīnēm paziņots: pārbūve ir revolūcija. Ielūkojoties cilvēku civilizācijas vēsturē, mēs redzam, ka visu revolūciju pamatā bijusi cīņa par sociālo taisnīgumu un brīvību. Arī tagadējie revolucionārie pārkārtojumi, ko dēvē par pārbūvi, nav izņēmums. Ar katru jaunu revolucionāro pārkārtojumu sociālā taisnīguma un brīvības jēdziens iegūst arvien dziļāku saturu.

Tātad par pašreizējo sociālo taisnīgumu mūsu republikā, virspusēji spriežot, mēs esam guvuši lielus panākumus, galvenokārt likvidējot nomenklatūras darbinieku privilēģijas tautas patēriņa preču sadales jomā. Nomenklatūrai faktiski likvidēts viss, kas sākās ar vārdiņu «spec». To, kas palicis, piemēram, slimnīcu, izmantos arī citi sabiedrības slāņi. Tas ir morāls un materiāls ieguvums. Taču, kā jūs saprotat, ar to sociālais taisnīgums ne tuvu nav izsmelts. Sociāla taisnīguma galvenā jēga taču ietverta sociālisma pamatprincipā: «No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa darba». Diemžēl izrādījās, ka to realizēt nav nemaz tik vienkārši. Virsroku guva nonivelēšana, kas pārņēma visu saimniecisko mehānismu. Bija mēģinājumi atbrīvoties no tās, taču radikālu pasākumu trūkums noveda pie vispārējas neieinteresētības un pat bezatbildības. Visos pārvaldes līmeņos, arī starprepublikāniskajā līmeni, pārsvaru guva administratīvi komandējošās birokrātiskās metodes. Lielā mērā tieši tas izraisīja tādas sekas kā ražošanas un sociālās sfēras disproporcijas, ekoloģisko problēmu saasināšanās, nepamatota iedzīvotāju migrācija un citas.

Revolucionārā pārbūve atkailina un akūti izvirza arvien jaunas problēmas galvenajā, ekonomiskajā sfērā. Piemēram, īpašuma un tā saimnieka problēma izraisa daudz strīdu un dažādu traktējumu. Par šo problēmu interesanti runāja G. Popovs, taču praksē tas viss ir krietni sarežģītāk. Pēc Dāla vārdnīcas, saimniekam pieder pilnīgas tiesības rīkoties. Taču praksē viss izskatās citādi.

Piemēram, Olaines iedzīvotāji veltīgi jautā: «…kas ir Olaines saimnieks — Rīgas rajona Tautas deputātu padome, republikas valdība vai PSRS Medicīnas un mikrobioloģijas rūpniecības ministrija?» Kādā jautājumā? Sadzīviskā, taču iedzīvotājiem principiāli svarīgā jautājumā. Olainieši ar savu darbu dod valstij prāvu peļņu un jau sen ir pelnījusi normālus darba un dzīves apstākļus. Ekoloģiskā situācija nav normāla, ļoti nepieciešami dzīvokļi un poliklīnika, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu objekti. Olainieši arī prasa ražošanas paplašināšanas vietā uzcelt tos, bet jaunu ražošanas korpusu celtniecību uz pāris gadiem atlikt, jo visam nepietiek celtniecības jaudu. Taču ministrija pastāv uz savu, atsaucoties uz valsts interesēm un atgādinot, ka mūsu zemei patiešām vajadzīgi medicīnas preparāti. Taču mēs nekad nenodrošināsim valsts intereses, ja mūsu darbības pamatā nebūs teritorijas intereses, proti, tā cilvēka intereses, kas dzīvo un strādā šajā teritorijā.

Ilgus gadus mēs esam pieraduši būt saimnieki visam un nekam konkrēti. Esam nonākuši tiktāl, ka jēdziens «visas tautas īpašums» ir kļuvis sinonīms jēdzienam «nevienam nepiederošs». Pāreja uz saimniecisko aprēķinu necieš šādu pieeju. Visam jābūt konkrētam saimniekam. Uzņēmumu līmenī sakarā ar pieņemto likumu par valsts uzņēmumu šis jautājums ir atrisināts. Bet ko darīt ar tādu visas tautas īpašumu kā zeme, ūdens, zemes dzīles… Resoru neierobežotās kundzības rezultāti ir zināmi — tos var uzskaitīt, sākot ar Arāla jūru un beidzot ar mūsu Jūrmalu.

Diez vai visā Padomju Savienībā vietējās padomes vada netalantīgi ļaudis. Atzīsim godīgi, ka cēlonis ir dziļāks — vietējās padomes nav saimnieces savā teritorijā, tām nepieder pēdējais vārds visās lietās, kas attiecas uz dzīvi, darbu un sadzīvi to teritorijā. Partija te ietur konsekventu kursu. Lai padomes varētu iegūt varas pilnību un tiktu harmonizētas starpnacionālās attiecības, savienotajām republikām un vietējām padomēm jāiegūst jaunas konkrētas tiesības izmantot to rīcībā nodoto sociālistisko visas tautas īpašumu un dabas resursus. Šo jauno tiesību būtība ir tāda, ka tām jākļūst par visas tautas īpašuma pilnvarotajām pārstāvēm savā teritorijā. Un ja mēs gribam realizēt principu «katram — pēc viņa darba», paredzot, ka katra republika pati pilnā apmērā rīkosies ar visiem resursiem savā teritorijā, tad reģionālais saimnieciskais aprēķins ir galvenais priekšnoteikums, lai varētu reāli īstenot lozungu «Visu varu padomēm!». Pēc tā mēs arī tiecamies. Pēdējā laikā bieži diskutē par jautājumu: vai republikas saimnieciskais aprēķins no resoru diktāta nenovedīs pie vietēja diktāta. Gribu uzsvērt: republikas valdība ietur kursu uz uzņēmumu patstāvības paplašināšanu, pakāpenisku atteikšanos no jebkādas administratīvās pakļautības un uz tādas saimnieciskās situācijas radīšanu, kurā uzņēmumam augstākā instance būtu likums.

Padomāsim arī par tādu problēmu kā republikas iedzīvotāju ekonomisko interešu aizsardzība jautājumos par to preču resursu patērēšanu, kas paliek tās rīcībā pēc starprepublikāniskās preču apmaiņas. Pēc Vissavienības konjunktūras un pieprasījuma institūta datiem, neorganizētā preču izvešana radījusi nelīdzsvarotību vairāk nekā 400 miljonu rubļu apmērā. Tas nozīmē, ka naudu pelna vieni, bet preces, kas plānotas pirkšanai, aizved citi. Vairākos reģionos ievieš talonu, dažādu izziņu un vizītkaršu sistēmu u. tml. Vai tas ir vislabākais atrisinājums? Protams, ka nē. Taču es zinu to, ka citi ierosinājumi pagaidām nav saņemti. Taču problēmas jārisina tūlīt. Tāpēc, gatavojoties pārejai uz republikānisko saimniecisko aprēķinu, tiek reizēm apspriests tāds jēdziens kā «republikas nauda». Bet, protams, šis jēdziens ir visai nosacīts.

Es ievēroju, ka jūsu dokumentos izteiktas bažas par zināmu separātisku noskaņojumu republikas ekonomiskās un politiskās patstāvības realizēšanā. Jā, spriežot pēc izteikumiem dažos mītiņos, vajadzētu sacīt vēl asāk. Bet, runājot par valdības rīcību un ekonomiskajiem projektiem, par Augstāko Padomi un tās ierosinātajiem PSRS Konstitūcijas labojumiem, jāteic, ka nekā tamlīdzīga nav.

Un tā, ko republikas valdība saprot ar patstāvību? Republikas un tās reģionu patstāvība un atbildība, plašās pilnvaras savu teritoriju ekonomiskās un sociālās attīstības problēmu risināšanā paredz noskaidrot un īstenot visu nacionālo grupu un sociālo slāņu intereses. Bet pašfinansēšanās nozīmē, ka republikas un tās reģionu izdevumi tiek segti no nopelnītajiem ienākumiem un to finanšu resursi ir tieši atkarīgi no visu tās teritorijā esošo uzņēmumu un organizāciju darba efektivitātes un galarezultātiem. Visa kņada ap suverenitāti un patstāvību ir izskaidrojama ar to, ka padomēm nav centrālo resoru lēmumu noprotestēšanas mehānisma. Piemēram, ja runājam par Olaines likteni, tad šajā gadījumā es Latvijas PSR Augstākās Padomes vārdā griezos ar vēstuli pie Mihaila Gorbačova kā PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja. Vēstule pašlaik tiek izskatīta. Bet vai tad šis jautājums būtu jārisina Mihailam Gorbačovam? Bez noprotestēšanas mehānisma suverenitāte un patstāvība ir tukši vārdi. Dokumentam par Savienības un republiku funkciju norobežošanu, kas tiek izstrādāts, te jārada skaidrība, un mēs to neatlaidīgi prasīsim.

Šķiet, viskarstākās diskusijas pēdējā laikā izraisījušās sakarā ar priekšlikumiem, kurus valdība domā pieņemt, lai ierobežotu republikas iedzīvotāju skaita mehānisko pieaugumu. Situācijas novērtējumā un jautājumā par nepieciešamību ierobežot republikas iedzīvotāju skaita mehānisko pieaugumu, liekas, domstarpību nav, kaut gan tiek likti dažādi akcenti. Šī problēma, protams, nav jāsaista ar latviešu nācijas izdzīvošanu vien. Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji neatkarīgi no viņu tautības aizvien stingrāk piesaka savas dabiskās tiesības uz dzīvokli, sadzīves pakalpojumiem, pārtikas produktiem un plaša patēriņa precēm. Uzturēt vajadzīgo dzīves līmeni republikas iedzīvotājiem, to skaitam nekontrolēti, pastāvīgi mehāniski pieaugot, nav iespējams. Izveidojas it kā burvju loks, no kura nevar izkļūt, ejot tradicionālo ekstensīvās attīstības ceļu. Šo loku var vienīgi pārraut ar jaunām ekonomiskām metodēm, intensīvas saimniekošanas metodēm.

Un tomēr — kur meklējami cēloņi tik lielajam iedzīvotāju skaita mehāniskajam pieaugumam, kas nebūt nesamazinās? Uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. Uzvelt visu vainu vienīgi rūpniecībai nozīmētu grēkot pret patiesību. Rūpniecībā strādājošo skaits taču samazinās, ražošanas apjoms paplašinās, tātad pārmetums ekstensīvajai ražošanai vien nav pamatots. Es domāju, ka jāņem vērā arī tas, ka republikā dažādās nozarēs ir daudz brīvu darba vietu. Daži rūpniecības uzņēmumi, celtniecības organizācijas, kolhozi un padomju saimniecības ir kā sūkņi, kas iesūknē darbaspēku vaļējas tvertnēs, kuras radušās brīvo darba vietu un kadru mainības rezultātā. Gan viens, gan otrs ir atkarīgs no darba organizācijas apstākļiem.

Kā jūs paši saprotat, ir izveidojusies ārkārtēja situācija. Arī pasākumi jānosaka, iespējams, uz laiku, taču ārkārtēji.

Lēmuma projektu par iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma apturēšanu tā pirmajā variantā valdība apsprieda lielo uzņēmumu un organizāciju vadītāju klātbūtnē. Pret šāda lēmuma nepieciešamību neviens neiebilda. Taču tika ierosināts pastiprināt ekonomiskos pasākumus. Šajā sakarā tika izteikti daudzi priekšlikumi. Saskaņā ar pieņemto lēmumu Ministru Padomes nodaļas mēneša laikā pilnīgi izstrādās šo projektu un paralēli sagatavos attiecīgu likumdošanā izdarāmu grozījumu projektu.

Jūs jautāsit, vai es pats ticu, ka šis dokuments līdzēs un ka neracionālā migrācija tiks apturēta. Protams, dabiskā migrācija būs vienmēr. Iespējams, ka nāksies pat ciest dažus pagaidu zaudējumus. Kopumā šiem pasākumiem jārosina uzņēmumi un organizācijas ar ekonomiskām metodēm samazināt strādājošo skaitu un palielināt darba atdevi, izmantojot zinātniski tehniskā progresa sasniegumus.

Jūs teiksit, ka lēmuma projektā ir daži kritizējami, komandēšanas un administrēšanas stilam raksturīgi elementi. Tā ir, taču jebkurā pārejas periodā jaunais bez vecā tīrā veidā nav sastopams.

Tātad neviens pārejas periods nav iespējams bez administratīvi tiesiskiem pasākumiem. Nepieciešamība pēc tiem zudīs, nostiprinoties ekonomiskajām vadības metodēm.

Pārejas perioda apstākļos īpaši spriega kļūst likumdošanas darbība. Īsā laikā taču tiek realizēta ekonomiskā un politiskā reforma, ko var īstenot tikai uz tiesiskiem pamatiem. Ja mēs patiešām gribam uzcelt tiesisku valsti, vajadzēs pārstrādāt esošos likumdošanas aktus un izstrādāt daudzus jaunus. Mums krietni jānostiprina republikas juridiskie dienesti. Par normu jākļūst tādai darba organizācijai, lai līdztekus ekonomistiem un pārvaldes darbiniekiem likumu, dekrētu, lēmumu, statūtu un programmu projektu izstrādāšanā piedalītos juristi.

Acīmredzot republikā nekavējoties jārealizē partijas XIX konferences rezolūcijas atzinumi par vispārējām juridiskām mācībām. Iedzīvotāju, speciālistu un vadītāju tiesiskās un juridiskās zināšanas, nemaz nerunājot par citiem ieguvumiem, neļaus masu informācijas līdzekļos un dažādos mītiņos nepieļaujami brīvi traktēt dažus jēdzienus, tos sagrozīt tiktāl, ka tie nonāk acīm redzamā pretrunā ar vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas. PSRS Konstitūcijas un Latvijas PSR Konstitūcijas, kā arī citu likumdošanas aktu prasībām. Tas mazinās arī saspīlējumu starpnacionālajās attiecībās.

Tikpat akūta problēma ir arī sabiedrisko organizāciju statuss. Šobrīd visi skaidri redz, ka likumdošanā šajā jautājumā pieļauta atpalikšana un pat robi.

Bet laikam gan pats lielākais un atbildīgākais darbs, kas šogad veicams, turklāt atkal ļoti īsā laikā, saistīts ar Latvijas PSR Konstitūcijas jaunās redakcijas un vēlēšanu likuma izstrādāšanu. Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas taču notiks šā gada rudenī. Mūsu šā gada rūpju un plānu sarakstu varētu turpināt. Visiem revolucionārajiem pārveidojumiem taču jābalstās uz stingra pamata. Tas ir tieši tas, ko mēs gribam sasniegt, proti, tiesisku valsti.

Mums ļoti pietrūkst augsta parlamenta locekļu profesionālisma. Bet to viņi uzreiz neiegūs. Tāpēc ir nepieciešams, lai likumprojektu izstrādāšanā piedalītos labākie republikas speciālisti. Un mēs domājam, ka ir biežāk jāapspriežas ar republikas darba kolektīviem un sabiedrību. Tas viss jādara bez steigas, bet operatīvi. Pagaidām mums tas ne vienmēr izdodas.

Daudz asu un neviennozīmīgu spriedumu izraisa jautājums par valsts valodu. Piemēram, tiek izteiktas pretenzijas, ka republikas Augstākā Padome lēmumu par latviešu valodu kā valsts valodu pieņēmusi steigā, un ierosināts šādu pašu statusu noteikt arī krievu valodai.

Atļaujiet atgādināt, kas paveikts un kādi ir republikas Augstākās Padomes Prezidija plāni šajā jomā. Janvāra beigās Prezidija sēdē izskatīsim likumprojektu par valodām, kurš acīmredzot tiks pieņemts par pamatu plašai visas tautas apspriešanai.

Tālāk par priekšlikumiem, ko izsaka daži iedzīvotāju nelatviešu daļas pārstāvji. Patiešām, ir slikti, ja daudznacionālā republikā kādai valodai ir priekšrocības. Bet ir taču fakts, ka tagad latviešu valodas darbības sfēra partijas, valsts un saimnieciskajos orgānos ir stipri sašaurinājusies, ja pieejam no principiālām internacionālistiskām pozīcijām, tad jo skaidri izvirzās jautājums nevis par kādu priekšrocību radīšanu, bet par palīdzību latviešu valodai un tās aizsargāšanu. Nosakot latviešu valodai valsts valodas statusu, mēs tikai cenšamies nostiprināt praktisku divvalodību, it īpaši partijas, padomju un saimniecisko orgānu, kā arī apkalpošanas sfēras darbā. Abu valodu pārvaldīšanai būs jākļūst par šo iestāžu un resoru darbinieku normālu profesionālo pienākumu. Piemēram, katram apmeklētājam ir tiesības izraudzīties latviešu vai krievu valodu. Šādas tiesības ir personai, kas griežas iestādē, nevis cilvēkam, kas sniedz uzziņu. Tas viss būs noteikts likumā par valodām. Protams, pārejai nepietiks ne ar gadu, ne diviem, tai jānotiek pakāpeniski. Vajadzīga materiāli tehniskā bāze un pienācīga latviešu valodas apgūšanas organizācija. Un galu galā vajadzīga vēlēšanās, pacietība un takts, nevis administrēšana vai diskriminācija pēc valodas principa.

Pakāpeniski ieviešot lietvedībā latviešu valodas funkcionēšanu, tieši uzņēmumu un iestāžu administrācijas pienākums ir radīt apstākļus valodas apgūšanai uz attiecīgā uzņēmuma vai organizācijas rēķina. Citādi mēs neviļus varam pamudināt uz diskriminējošu rīcību. Tas nav pieļaujams. Ne var nepiekrist arī tiem, kas ierosina izveidot klases un skolas ar padziļinātu latviešu valodas apgūšanu.

Nobriedusi nepieciešamība pieņemt vēl vienu lēmumu — par krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju un citu nacionālo grupu vajadzību apmierināšanu.

Domāju, ka vairāku republikā dzīvojošo nacionalitāšu dabisko attīstību ietekmē tas, ka tām ir ļoti plāns humanitārās inteliģences slānis, tās inteliģences slānis, kas spēj izteikt attiecīgās nācijas intereses un vest sev līdz visus tās pārstāvjus. Neviens šajā lomā nevar aizstāt rakstniekus, aktierus, žurnālistus, filozofus, politologus, politiskās ekonomijas speciālistus, juristus un vēsturniekus. Bez inteliģences konstruktīvas darbības jebkura nacionālā kustība draud pāraugt nacionālistiskā vai šovinistiskā kustībā.

Lai izkļūtu no šādas situācijas, būtu plašāk jāgatavo radošās un zinātniskās inteliģences kadri no to personu vidus, kas nepieder pie pamattautības. Es pilnīgi atbalstu priekšlikumus, kas šeit tika izteikti un kas patlaban tiek saņemti šajos jautājumos. Domāju, ka ir vērts apspriest priekšlikumu izveidot speciālu humanitāra profila institūtu, kurā mācības notiktu krievu valodā. Šis institūts varētu kļūt par savdabīgu zinātnisko pētījumu un kultūras attīstības centru, tas varētu būt dažādu Latvijas tautu kultūras propagandas centrs. Galu galā tas veicinātu latviešu tautas kultūras attīstību.

Es domāju, ka, ilgi nevilcinoties, vajag izskatīt arī citus konkrētus priekšlikumus. Piemēram, man liekas, vajadzētu atbalstīt Baltiešu un slāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības iniciatīvas. Teiksim, šopavasar pasaules sabiedrība pēc UNESCO aicinājuma plaši atzīmēs Tarasa Sevčenko 175. dzimšanas dienu. Baltiešu un slāvu biedrība kopā ar ukraiņu kultūras biedrību «Dnipro» nākušas klajā ar iniciatīvu šo jubileju plaši svinēt arī mūsu republikā.

Viens no neapšaubāmajiem pārkārtošanās sasniegumiem ir tāds, ka tā atmodinājusi cilvēkus aktīvai politiskai darbībai. Bet, ja pirms dažiem gadiem mūsu virzīšanos uz priekšu dažbrīd bremzēja vienmuļa domas vienveidība vai, pareizāk sakot, vienīgā pareizā viedokļa monopolstāvoklis, bēdīgi slavenais patiesības monopols, tad tagad, tieši pretēji, viedokļu palete dažkārt ir tik raiba, ka liekas neiespējami vienoties par kopīgu rīcību.

Manuprāt, patlaban politiskajā dzīvē nav svarīgāka uzdevuma kā izstrādāt savstarpēji pieņemamu lēmumu panākšanas iemaņas. Ir saprotams, ka bez saprātīgiem kompromisiem iztikt nav iespējams. Par to mēs vēlreiz pārliecinājāmies Latvijas tautu foruma sagatavošanas un norises laikā. Gan pati gatavošanās, gan arī rezolūciju pieņemšana bija sarežģīts un grūts process. Bet tagad šis rezolūcijas ir platforma, uz kuras iespējams un nepieciešams nostāties visiem republikas iedzīvotājiem.

Šajās dienās notika Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnums. CK birojs sniedza ziņojumu, kurā tika principiāli novērtētas dažādas politiskās aktivitātes izpausmes republikā un kurš noteica partijas organizāciju uzdevumus. CK locekļu attieksme pret šo dokumentu bija pozitīva. Tas ir publicēts un nav nepieciešamības to komentēt.

Es esmu pateicīgs Internacionālajai frontei par piedalīšanos Latvijas PSR tautu foruma sagatavošanā. Es ceru arī turpmāk uz šādu pašu sadarbību mūsu visu un mūsu kopējo māju — Padomju Latvijas — labklājības vārdā.

Kongresa uzdevumā delegāciju pārstāvji nolika ziedus pie V. I. Ļeņina un P. Stučkas pieminekļiem.

Kongresa dalībnieku runas turpinājās līdz vēlam vakaram. Uzmanības centrā bija problēmas, kas saistītas ar ekonomisko un politisko reformu, tautas izglītību un veselības aizsardzību, sociālā taisnīguma jautājumi, internacionālo kustību īpatnības Lietuvā un Igaunijā.

 

LATINFORM