Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Oficiāli Līgo svētki — tas ir normāli» (M. Čaklais)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Vēl dažas nedējas, un Līgo svētki būs klāt. Kā gatavojamies? Kā svinēsim? Vai pietiekami bagāts būs kultūras pūrs, lai ģimenē, draugu pulkā šie svētki būtu saturīgi?

Manas, četrdesmitgadīgo un piecdesmitgadīgo paaudzes klātbūtnē notikusi Līgo svētku ienākšana Padomju Latvijā. Pirmajos pēckara gados tie bija prieka un līksmes svētki, dzīvības uzbangojums pēc kara melnās nakts. Piecdesmitajos gados šie svētki mēģināja sakņoties deformētajā zemkopju vidē ar populārajām kolhoznieku un traktoristu Līgo dziesmām (vai tās nāca no tautas vai tika nestas tai — lai izšķir literatūrzinātnieki). Arī tad Līgo svētkos bija prieks, līksme, katra kolhoza Jāņi tos svinēja gan kopā, gan atsevišķi. Te būs Ziedoņa Purva dzejolis no žurnāla «Zvaigzne» 1958. gada 12. numura:

«Nerimdami ceļas dziesmu pali,

Dzirkstis metot, Jāņugunis zied.

Nāc, ar draugiem savu prieku dali –

Šajā nakti visa zeme dzied.

Ilgi nedziest rieta puse gaišā.

Tuvu, tuvu lielas zvaigznes trīs.

Nakts kā dziesma šūpodamās aizšalc,

Izsmaržojot Jāņu zāles vīst.

Blāzmo rīts, pār mežu galiem svīdis,

Pirmie stari padebešus skar.

Un tu zini: šajā svētku brīdī

Tautas spēku lielo sajust var.»

Tik ļoti gribas noticēt šim burvīgajam svētku aprakstam, sevišķi pēdējai rindai. Kāds no tā laikam nobijās, jo tad sekoja veto uzkliedziens un buržuāziskā nacionālisma birkas piekāršana jebkādai Līgo svētku izpausmei. Jau kuro reizi parādījās aizliedzēju analfabētisms. Jo Līgo jeb vasaras saulgriežu svētki ir visinternacionālākie — tos svin vai atceras svinētus ļoti daudzas pasaules tautas. Un buržuāzijai ir vismazākā daļa gar šiem īstenajiem tautas svētkiem — tie bija, pirms vēl vēstures vista buržuāzijas olu bija pasaules ligzdā iedējusi, un būs vēl aizmūžos pēc buržuāzijas iznīkšanas. Pēc liktenīgā aizlieguma, mums visiem aktīvāk vai pasīvāk līdzdarbojoties, Līgo no svētkiem degradējās līdz paslepenai vai vēlāk atklātai liela alkohola daudzuma patērēšanai naktī ugunskura gaismā. Muzikālajā noformējumā — dopingoti Līgo auri magnetofona un pudeļu šķindas pavadījumā.

No šodienas viedokļa raugoties, var teikt, ka Līgo izpausmēs vērojamā pretdabiskā transformācija sakņojās tajā jēdzieniskajā plaisā, kas šķir kādreizējo zemkopi no mūslaiku lauksaimniecības darbinieka, īstenu savas zemes saimnieku no viendienas patērētāja, kam nekas nav svēts… Iespējams, sava nozīme ir arī faktam, ka divas trešdaļas Latvijas Jāņu dzīvo un strādā pilsētās, ka ārkārtīgi daudz potenciālo līgotāju ir nelatviskas cilmes un te iebraukuši, kad Līgo svētki vairs neskanēja. Jāatzīst, ka pēdējos pāris gados Dabas un vēstures kalendārā un preses izdevumos esam lasījuši dažas kautrīgas publikācijas par Jāņu dienu. Galvenokārt seno tradīciju aprakstus. Neapšaubāmi, tas ir pozitīvs fakts, taču būsim reālisti — cik no tā iespējams realizēt urbanizētajam līgotājam? Viņš izlasa, nopūšas un savu priekšsvētku enerģiju veltī, lai atrastu piemērotu neskartas dabas stūrīti līgošanai un lai sagādātu iespējami daudz dzeramā. Neviens nav padomājis, kā varētu atšķirties senlaiku izslavētais miestiņš no šodienas spirtotajām dzirām.

Lai attīrītu Līgo svētkus no smirdošā uzslāņojuma, mums visiem būs pamatīgi jāpastrādā, un ne vienu gadu vien. Jāsāk tūlīt pat: sabiedriskās domas un gaisotnes veidotājiem masu informācijas līdzekļos, kultūras iestāžu darbiniekiem un citiem. Šie šodien jaunie, bet senie svētki ir jāiesakņo mūsu paaudzē un nākošajā uz visiem laikiem. Tie taču ir darba (kārtīgi padarīta darba!) svētki: sējas nobeiguma un pļaujas sākuma svētki lauciniekiem un savas sētas, durvju priekšas un pilsētas sakopšanas svētki pilsētniekiem. Normāli padarīta darba svētki, uz kuriem aicināja un kuriem posās saimnieks — savas sētas, zemes saimnieks. Esmu pārliecināts, ka patlaban mūs visus saukt par saimniekiem ir nekas vairāk kā ideoloģiska tuvredzība un ne sevišķi veikla manipulēšana ar sociālisma pamatprincipiem. Visi mēs esam abstrakti saimnieki, bet vadītājiem, kā mazākajiem, tā lielākajiem, būtu jānes saimnieka gods un atbildība. Tāda saimnieka, kurš savu zemi un tautu mīl, savu darbu dara no sirds un darba svētkus arī svin no sirds.

Aicinu visus gatavoties Līgo svētkiem, pārcilāt prātā līdz Jāņiem padarāmos darbus, izskatīt tautas dziesmu krājumus un kaut vienu vai divas Līgo melodijas piepulcināt savam dziesmu pūram, kaut dažas Līgo četrrindes svētku vakarā atcerēties. Šīgada Dabas un vēstures kalendārs publicējis ģeologa Viktora Grāvīša pēc tautasdziesmām un ticējumiem sastādīto Līgo svētku plānu — vairāk nekā 120 dažādu punktu par darbiem, kas lauku sētā darīti svētku laikā. Daudz kas no tā arī šodien ir ļoti noderīgs — gan fakts, ka zāļu tējas līdz Zāļu dienai (23. jūnijam) jāievāc, gan tas, ka kritiski savs un kaimiņu darbs jānovērtē, ka jātur rūpe par savu, ģimenes un tautas labklājību utt. Līgo dziesmas un dančus apgūt var palīdzēt jebkurš no pussimta mūsu republikas folkloras ansambļiem, tie katrs savā vietā arī varētu būt centrs līgotāju kolektīvam.

Uz sadziedāšanos un sadancošanu Līgo svētkos!

ANDRIS LEJIŅŠ,

tautas tradīciju kopas «Budēļi» dalībnieks