Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ar akmeņiem rokās

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi L. Aizkalniete

1991. gadā strādāju par pedagogu Gulbenes mūzikas skolā. Tā gada janvārī mūs, tāpat kā citus Latvijas iedzīvotājus, aicināja aizstāvēt Latvijas neatkarību, un mēs atsaucāmies šim aicinājumam.

No Gulbenes uz Rīgu devās vairāki autobusi. Mēs izbraucām vakarā. Uz Rīgu braucām pa maršrutu Gulbene — Smiltenes pagrieziens — Rīga. Uz šosejas ritēja remontdarbi, tomēr pēc nepilnām četrām stundām bijām Rīgā.

Autobusu atstājām Daugavas krastmalā netālu no Strēlnieku laukuma. Nedaudz pagaidījām un devāmies uz savu posteni.

Rīga bija izmainījusies — autobuss pie autobusa, furgons pie furgona, visriņķī savilkti tīkli, savelti cementa bluķi. Tur, kur nebija bluķu, stāvēja smagās automašīnas. Vakars bija auksts, cilvēki sildījās pie ugunskuriem. Visa Vecrīga mudžēja no cilvēkiem.

Mums bija jāiet dežurēt pie Zviedru vārtiem. Tur jau dega ugunskurs un sēdēja cilvēki. Zviedru vārti bija aizsprostoti ar dzeloņdrātīm. Mūsu uzdevums bija neļaut ienaidniekam tikt cauri šiem vārtiem.

Mēs apsēdāmies pie ugunskura un klausījāmies radio. Tomēr radioziņām nevarēja ticēt, jo tika ziņots, ka omonieši jau virzās pāri Daugavas tiltam, tūlīt būs Vecrīgā, bet atnāca pazīstams cilvēks un teica, ka nupat šķērsojis Daugavas tiltu, bet neko tādu nav redzējis.

Blakusesošo māju iedzīvotāji mūs cienāja ar siltu tēju. Uz nakti mēs palikām arvien mazāk, jo aukstums bija liels. Šajā naktī nekas nemainījās. Atceros, ka biju ļoti pārsalis. Kad no rīta gāju uz ēdnīcu ēst, saliku ēdienus uz paplātes un nevarēju to noturēt — rokas bija pārsalušas un sāpīgas.

Pēc tam nedaudz pastaigāju pa Vecrīgas mazajām ieliņām. Vecrīga bija kā viens liels cietoksnis. Mazajās ieliņās bija sabraukušas smagās automašīnas. Tas lika aizdomāties par to, kā tām vispār bija iespējams iebraukt.

Kļuva nedaudz siltāks, un es atgriezos pie Zviedru vārtiem. Tad sākās saspringtākais laiks, jo visur ziņoja, ka iespējams tūlītējs uzbrukums. Pāri pārlidoja helikopters, kas nebija mūsējais.

Mēs gaidījām. Bija dīvaina sajūta, arī bailes, jo mums priekšā bija tikai viena gara iela — nebija pat kur paslēpties. Mēs satvērām rokās akmeņus, kokus un stāvējām, gaidīdami omoniešus.

Varbūt tas bija neprāts, jo ko gan mēs ar akmeņiem spētu izdarīt pret omoniešu lodēm, tomēr kāda iekšēja pārliecība teica, ka tā jādara.

Par laimi, neviens neatnāca. Mēs nodežurējām pie Zviedru vārtiem visu dienu, bet vakarpusē aizgājām līdz Doma laukumam, kur uzstājās dažādas latviešu grupas. Bija neizsakāma sajūta: mēs jutām, ka mums blakus, plecu pie pleca stāv cilvēki un dziesma mūs vieno. Man šķita, ka mūzika paceļ mūs un savieno kopējā gaismas starā. Tajā brīdī mēs ticējām, ka mūsu tauta spēs saglabāt savu brīvību.


Pierakstījusi L. Aizkalniete