Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sabaidīja ērģeles

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Aizputes trikotāžas cehs. Ir 1991. gada 14. janvāris. Kopš vakardienas Rīgā sākās barikāžu laiks. Arī ceha darbinieki pošas ceļā, tiek piemērītas gāzmaskas, kravātas ceļasomas. Izbraukšana plkst. 15 no pilsētas centrālā laukuma. Tas, ka būtu jābrauc tikai vīriem, mūsu sievas nenobiedē. Es pati nepošos, jo esmu pārliecināta, ka to darīs manas ģimenes vīrieši, un mans uzdevums ir viņus sapost ceļam. Bet izrādās, ka PMK, kur manējie strādā, ir sastādīts grafiks, kad kurš brauks, un mani vīrieši brauks vēlāk.

Visu izlemju ātri. Ir bez 10 minūtēm 15. Pase man ir līdzi, nedaudz naudas arī. Varu braukt. Piezvanu savējiem, ka aizbraucu uz barikādēm. Paķeru gāzmasku un esmu ar visiem kopā uz laukuma. Mūsu sievas attiecīgi saģērbušās ar rūtainām seģenēm, lielām somām. Nopietnām sejām viņas mani mierina, ka ēdamā pietikšot visiem.

Izrādās, ka brauktgribētāju ir bezgala daudz, un priekšroka tiek dota vīriem. Organizētāji atvainojas sievām, ka tā nu ir šinī reizē. Bet manai darbabiedrei Almai Muskatei paziņu daudz, un viņa atrod autobusiņu, kur vēl var iespraukties, un ierauj arī mani sev līdzi. Manas sievas pamana, ka es jau sēžu autobusā, un savas lielās somas liek padot pāri galvām man. Tās ir divas. Redzami lielie, skaistie Ķīnas termosi. Neteikšu, ka biju sajūsmā, bet atteikties nedrīkstu, un tas arī nav iespējams. Kā nu apvākšu?! Ka nesaplīst, ka nenozog.

Mašīnā vēl ienes papildu sēdeklīšus, un tā pārpildītais autobusiņš dodas uz Rīgu. Atbildīgais ir Jānis Gavers. Braucēji tādi pieklusināti, pat neredz sitam zolīti.

Rīga. Pirmie grandiozie iespaidi, ieraugot nocietinājumus, ko veido smagā tehnika. Aizkustinoši. Acīs riešas asaras... Rodas apņēmība, ticība, spēks. Mēs visi esam vienādi domājošie.

Pārsteidz, kā šī smagā tehnika varēja iebraukt šaurajās Vecrīgas ieliņās, nenoskrāpējot māju sienas. Filigrāns darbiņš.

Doma laukums cilvēku pilns. Ja ienaidnieks no augšas izsmidzinātu kādu indīgu gāzi, tad cilvēki cits citu sabradātu, jo lielākai daļai gāzmasku nav. Gaisa temperatūra ir ap 0. Uz autoplatformas pie Radio uzstājas grupas, ansambļi, dzied Ieva, Igo. Trīs jaunas meitenes stāv aplītī, un vidū sēd liels, melns suns, tikai sunītis savu kuplo asti atstājis apļa ārpusē. Var uzkāpt virsū.

Tad pūlis pašķiras, dodot ceļu kādam stipri iereibušam pavecam vīram. Šalle plīvo, galva plika, runā skaļi krievu mēlē. Labi, ka tas nav latvietis. Vai tas bija ienaidnieks?

Apstaigājam barikādes, pasmaidām par Rubikam veltītiem uzrakstiem uz smagajiem betona paneļiem. Tad dodamies uz Doma baznīcu, lai apsēstos un atpūstos. Ir apmēram deviņi vakarā. Tur notiek dievkalpojums. Kancelē kāpj arhibīskaps Kārlis Gailītis. Kad viņš lasa Dievvārdus, visi ceļas kājās. Ieraugu arī Arturu Irbi ar savu Ilzi. Baznīcā izvietoti daudzi medpunkti. Tiek piedāvātas maizītes, tēja, kafija. Ejam atkal laukā.

Aizejam līdz Brīvības piemineklim, līdz Ministru Padomei. Tur stāv smagā tehnika ar kokmateriāliem. Ielas galā spēlē un dzied ansamblis "Bumerangs" un aicina klātesošos dejot apkārt Ļeņinam, jo tāda iespēja varbūt esot vienīgo reizi vēsturē. Pa viesnīcas "Latvija" logiem ārā lūkojas daudzas sejas. Ir taču vēls, ap diviem naktī. Tātad tie ir mūsējie, mums labu vēlošie. Alejā deg ugunskuri, un cilvēki ap tiem sēd, sildās, dzied.

Atgriežamies Doma baznīcā, jo jūtam nogurumu. Pēdējie soli patukši. Apsēžamies. Vēl arvien notiek dievkalpojumi. Tagad kancelē kāpj mācītājas sievietes, viena nomaina otru. Nemaz nezināju, ka viņu ir tik daudz. Zināju tikai divas — Prēdeli un Bitāni1. Pagurums liels, bet, klausoties Dieva vārdu, jāceļas kājās. Ievēroju, ka jaunie izliekas guļam un to nedara, vienīgi vecā paaudze to izpilda cītīgi. Pie kuriem piederam mēs?! Acīmredzot pats arhibīskaps sev atvēlējis ideālāko laiku, sievietēm atstādams pašu nakts melnumu.

Esmu piemigusi.

Tad pēkšņi — skaļa dārdoņa. Saņemu dunku sānos no blakussēdētāja un kā dzelta pielecu kājās, ķeru savu gāzmaskas tašiņu un skriešu... Bet kurp? Izrādās, ir plkst. 6 no rīta, un Doma ērģeles vareni iesāk spēlēt himnu. Mans apjukums un pēkšņā rīcība izraisa smieklus, un mēs himnu noklausāmies, smieklus valdīdami. Labi, ka tā.

Rīts pamodina visus pārējos. Atkal tiek piedāvāts ēst, dzert. Vēlreiz apstaigājam nocietinājumu vietas. Doma laukumā cilvēku mazāk; sēd ap ugunskuriem. Ap 12-iem iet autobuss atpakaļ uz Aizputi, es piesakos, jo jūtos nogurusi. Pēcpusdienā esmu atpakaļ savā pilsētā. Veseli ir arī abi skaistie termosi. Vakarā skatos televīzijā "Vremju" un klausos Gorbačova fantastisko melošanu.

Piezīme. Mēs turējāmies kopā trīs — Edgars Kaltenieks, Alma Muskate un es.

—————————————— 

1 Grāmatā kļūda. Pareizi jābūt Vaira Bitēna