Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Čaulītes esmu saglabājis

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Vilis Beļaunieks ir viens no vecākajiem barikāžu dalībniekiem, kurš saka skaidri — tur nebija, ko domāt, bija jābrauc, tas bija jādara katram latvietim.
Pierakstījusi I. Vizāne

Latviešu vienotība barikādēs parādīja pasaulei, ko tauta īsteni vēlas. Pēc 13. janvāra manifestācijas Daugavmalā bija skaidrs, ka jāorganizējas un jādodas uz barikādēm. Nākamajā dienā, kad ieradāmies Rīgā, devāmies uz LTF Koordinācijas centru Vecrīgā. No sākuma mūs gribēja nosūtīt uz galveno pasta ēku, bet tad pienāca ziņa, ka nepieciešami papildspēki pie Vecmīlgrāvja. Kad ieradāmies Vecmīlgrāvī, tur jau bija sašautas vairākas mašīnas. Cilvēku arī nebija daudz, tikai kādi piecdesmit, sešdesmit. Mēs papildinājām viņu rindas. Ugunskuri jau dega, malkas netrūka, to mums pieveda. Pie mums brauca cilvēki un no sirds piedāvāja pārtiku, kafiju un cigaretes, to gan mums bija tik daudz kā nekad. Visi pie ugunskuriem bijām vienoti. Nākamajā dienā pie mums bija ieradies Latvijas Radio un televīzijas koris, mūs filmēja televīzija. Pēc pulksten 16.00 omonieši neatlaidīgāk sāka braukāt pa tiltu, līdz beidzot parādījās arī bruņumašīna, un mūs visus sāka aplenkt. Vairāki mūsējie muka, bet, tā kā es biju centrā pie ugunskuriem, man bija jāpakļaujas omoniešu pavēlēm gulties. Tiem, kas muka, pakaļ tika raidīti šāvieni, bet mēs nedrīkstējām kustēties. Visiem pārmeklēja kabatas, spārdīja ar zābakiem. Izdemolēja mūsu autobusus. Visu, ko viņi uzskatīja par labu, sameta ugunskuros. Pār mums lija lamuvārdi, dažs labs omonietis no dusmām vai pušu plīsa. Ugunskuros sameta arī mūsu termosus un zeķu pārus. Ar automātiem sita mašīnas. Pār mūsu galvām nemitīgi šāva, jo tumsā varēja redzēt, kā lodes atstāj aiz sevis gaismu. Tas viss ilga kādu pusstundu, precīzāk ir grūti pateikt, jo tādā brīdī nevar izjust laiku. Kad omonieši izrēķinājās ar mums, tika sašauta automašīna "Volga", kā pēc tam uzzinājām, automašīnas šoferis Roberts Mūrnieks bija pirmais barikāžu upuris.

Pēc kāda laika mums visiem lika piecelties un doties pilsētas virzienā. Kad gājām prom, redzējām, ka deg mašīnas, bet nevarējām saprast, vai tās ir mūsējās vai kādas citas. Traucās arī ātrā palīdzība. Ap sirdi bija neomulīgi. Aizgājām līdz dzelzceļa stacijai un braucām uz centru. Pēc tam devāmies uz Ministru Padomi, kurā arī pēc neilgas izskaidrošanas, kas mēs esam un no kurienes, tikām ielaisti, mūs uzklausīja un nosūtīja uz prokuratūru. Prokuratūrā mūs sadalīja pa vairākiem kabinetiem, es pie Aksenokas kundzes. Visi, kas tur bijām, sniedzām liecības par to, kas notika pie Vecmīlgrāvja tilta. Līdzi bijām paņēmuši izšauto ložu čaulītes. Man bija piecas vai sešas. Prokurore Aksenoka ar pinceti paņēma lodes čaulīti un ielika aploksnē. Pārējās čaulītes es esmu vēl saglabājis. (Tās arī viņš man parāda; stāstot savas atmiņas, vecajam vīram birst asaras.) Pēc liecību sniegšanas mums visiem piedāvāja naktsmājas kādā krievu skolā, bet mēs vienbalsīgi atteicāmies un devāmies uz staciju, lai ar pēdējo nakts vilcienu dotos uz Krustpili. No Krustpils tālāk 30 km devāmies kājām. Tā arī beidzās mūsu barikādes. Autobuss un mikroautobuss "Latvija" bija sašauti un izdemolēti, tie Ļaudonā atgriezās tikai pēc vairākām dienām.

Otru reizi ar omoniešiem sastapos tiesā, kur sniedzu liecības, jo biju uzaicināts kā liecinieks.

Ja Latvijai būtu vajadzīga palīdzība, es noteikti brauktu atkal.

Pierakstījusi I. Vizāne