Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Pavēli gaidīja līdz pēdējam brīdim

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kāpēc republikas stratēģiski svarīgākajos objektos nav atradies policijas bataljons? Arī tā vaicāja Rīgas ielās sastaptie cilvēki, izsakot neizpratni par to, kāpēc mūsu pretošanās bijusi nesalīdzināmi mērenāka par to aukstasinību un pretestību, kādu izrādīja maskavieši.

Mūs šobrīd visvairāk interesē tieši policijas bataljona loma aizsardzības spēju nodrošināšanā, arī tas, kāpēc bataljons tik ilgi nemainīja mītnes vietu un tik lielā skaitā — apmēram 130 cilvēki — 19. augusta vakarā atradās bāzē.

Policijas bataljona komandieri Juri Vectirānu un komandiera vietnieku Gunāru Diļevku sastapu 22. augusta rītā — ļoti nogurušus, negulējušus un atbildēs atturīgus, jo šobrīd viņiem pašiem vēl daudz kas nav saprotams.

Policijas bataljons esot bijis gatavs doties sargāt un aizstāvēt Augstāko Padomi, Ministru Padomi un citus svarīgus objektus, kā vairākkārt jau to bija darījis. Pavēli esot gaidījuši līdz pēdējam brīdim. Neziņu, kāpēc viņiem tik ilgi un tik lielā skaitā ir jāuzturas bāzē, varējuši izskaidrot tikai ar to, ka acīmredzot tiks dots kāds īpašs uzdevums. Policijas bataljons apliecinājis gatavību pretoties, arī atrodoties bāzē, kaut iznākumu nav grūti iztēloties. Viņu rīcībā bija neliels un primitīvs apbruņojums, kurā par efektīvāko varētu uzskatīt pašu gatavotas pudeles ar degmaisījumu. No visa bataljona tikai trešā daļa cilvēku bija apbruņoti, no tiem — puse ar vieglajiem automātiskajiem ieročiem, puse — ar miliču pistolēm. Par spīti visam, puiši bija gatavi izpildīt jebkuru uzdevumu, bet pavēle netika dota. Līdz beidzamajam brīdim tika uzturēti sakari ar Iekšlietu ministrijas vadību un pieprasīti norādījumi. Atbilde bija viena: atrasties bāzē. Tā tika sagaidītas desanta vienības — apmēram 150 kaujinieki, ļoti daudz armijnieku atradās arī bruņumašīnās, kas bija izvietotas apkārt bāzei līdz Valdemāra ielai. Armijas transportā esošie gaidīja pretošanos. Kopā ar apakšvienībām bija arī omonieši, kurus vadīja komandieris Česlavs Mļiņņiks. Gunārs Diļevka, kas tajā laikā atradās bāzē, sacīja, ka Mļiņņiks izturējies korekti un neesot pieļāvis galēju izrēķināšanos. Aktīvākie sitēji ir bijuši desantnieki. Nežēlīgi sisti visi dežūrbrigādes puiši un komandiera vietnieks, kurš, lai saglabātu cilvēkus, pāris minūtes pirms uzbrukuma devis pavēli visiem atstāt bāzi. Uz pēdējiem, kas devušies prom, jau šauts. Bāzē palika pats Diļevka un dežūrbrigāde.

Uzbrukuma laikā bataljons ir zaudējis trešo daļu apbruņojuma, autotransporta, pilnīgi sagrauta ir sakaru sistēma. Ja nebūtu bijusi komanda atrasties bāzē, būtu izdevies saglabāt ne tikai cilvēku dzīvības, bet arī bruņojumu un tehniku. Starp citu, daudzus šobrīd vairāk interesējot materiālo vērtību liktenis, nevis tas, kas ir noticis ar cilvēkiem. Līdz šim brīdim vēl nav atrasti vairāki bataljona puiši, par kuru likteni ir pretrunīga informācija.

Pēc notikušā bataljons pārvietojās uz citām apmešanās vietām. Tika noņemta arī Brīvības pieminekļa apsardze, uz kuru tika šauts.

Pašlaik bataljona personālsastāvs tiek izvietots pa valstiski svarīgiem objektiem, lai pastiprinātu valdības un deputātu apsardzi, jo turpmāko notikumu attīstību vēl grūti prognozēt. Juris Vectirāns nomākto noskaņojumu izskaidro ne tik daudz ar nogurumu, cik ar neizpratni, kāpēc viņi atradās tik neskaidrā situācijā, bet bataljona darbības spējas un mērķtiecību tas neesot iespaidojis.

 

Ināra Egle