Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vēlreiz par Valsts bibliotēku

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
P. Stučkas iela Rīgā tagad ir Tērbatas iela

1988. gada 28. martā LPSR Prokuratūrai tika nodots Latvijas Kultūras fonda iesniegums «Par V. Lāča Valsts bibliotēku». Šajā iesniegumā tika atgādināta Valsts bibliotēkai piešķirto telpu «apgūšanas secība» P. Stučkas ielā 75, lai saprastu, kā varēja notikt, ka:

— 1986. gada decembrī 261 tūkstotis grāmatu atradās bijušās zivju konservu fabrikas «Kaija» telpās, kur tās skārusi sēnīšu slimība, kas draud novest pie grāmatu celulozes šķiedru pilnīgas izjukšanas trīs līdz piecu gadu laikā;

— līdz 1988. gada pavasarim Rīgas pilsētas izpildkomiteja neatrada iespēju atbrīvot bibliotēkas vajadzībām 12 dzīvokļus K. Barona ielā 14, kā to ir paredzējis 1968. gada LPSR Ministru Padomes lēmums.

Iepazīstoties ar dažādu iestāžu saraksti, pavēlēm un rīkojumiem, radās šādi jautājumi:

1) Kam bija nepieciešama grāmatu izvešana uz neizremontētiem korpusiem P. Stučkas ielā 75, steidzoties atbrīvot kopš 1919. gada bibliotēkas rīcībā esošo ēku Jaunielā 26 un nododot to aģentūras «Latinform» rīcībā?

2) Vai gadiem ilgā dokumentu birokrātiskā un nepieļaujami gausā virzīšana starp iestādēm, «risinot bibliotēkas jautājumu», ir «nodarījusi būtisku kaitējumu valsts vai sabiedriskajām interesēm vai pilsoņu tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums» (LPSR Kriminālkodeksa 163. panta formulējums)?

1982. gadā izdotie «Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri» paskaidro, ka amatpersonas pienākumu birokrātiska pildīšana izpaužas «kā tāda formāla attieksme pret saviem dienesta pienākumiem, kad tie vai nu vispār netiek pildīti, vai arī to pildīšanā tiek pieļauta apzināta vilcināšanās, atsaucoties uz dažādiem formāliem šķēršļiem. Amatpersonas pienākumu pildīšana jāuzskata par birokrātisku arī tajos gadījumos, kad amatpersona ārēji tos it kā pilda (notiek sarakstīšanās, pieprasījumi utt. ), bet faktiski necenšas savlaicīgi, operatīvi un pareizi izlemt attiecīgus jautājumus.» (Komentāru autors — Latvijas PSR prokurors J. Dzenītis.)

1988. gada 2. jūnijā Latvijas Kultūras fondā tika saņemta J. Dzenīša parakstīta vēstule: esot izskatīts jautājums par Valsts bibliotēku, un «pārbaudes gaitā netika konstatēts, ka kāda no Ministru Padomes vai Kultūras ministrijas amatpersonām, kas risināja grāmatu pārvietošanas jautājumus, būtu izdarījusi krimināli sodāmu nodarījumu, par ko paredzēta atbildība Latvijas PSR Kriminālkodeksa 163. pantā».

Iepazinos arī ar pašu lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu un pārbaudes materiāliem. Pārbaudes laikā paskaidrojumus republikas Prokuratūrai sniedza Valsts bibliotēkas direktors A. Ķeizars. Kultūras ministrijas amatpersonas – ministra vietnieki G. Pelēkais un I. Batrags un bibliotēku nodaļas inspektore I. Brence. No šiem paskaidrojumiem Latvijas PSR Prokuratūras izmeklēšanas pārvaldes prokurore I. Bogdanova secina: «Pārbaudes gaitā aptaujātās Kultūras ministrijas un Valsts bibliotēkas amatpersonas paskaidroja, ka bijušas pret grāmatu pārvešanu uz P. Stučkas ielu 75, jo uzskata. — grāmatām jāglabājas glabātavās, kas atbilst Valsts standarta prasībām. Viņi paskaidroja, ka arī Jaunielā 26 grāmatas atradās nepienācīgās telpās, tāpēc uzskatīja, ka glabāšanas apstākļi P. Stučkas ielā 75 ir līdzvērtīgi apstākļiem Jaunielā 26. Par to, ka P. Stučkas ielā 75 grāmatas var skart sēnītes, neviens nezināja un nenojauta.» Un tālāk: «Pārbaudes gaitā noskaidrots, ka norādījumu par grāmatu pārvešanu uz nepiemērotām telpām P. Stučkas ielā 75 deva Ministru Padome, un uz šī pamata tika izdota Kultūras ministrijas pavēle, kuru izpildīja Valsts bibliotēkas darbinieki. Augstākminētie orgāni ir administratīvie orgāni, lēmumi tiek pieņemti koleģiāli, tāpēc nav iespējams atzīt noziedzīgas nolaidības nozieguma sastāvu vienas amatpersonas darbībās.»

No I. Batraga paskaidrojuma:

«Uzskatu, ka lielākā kļūda, kas tika pieļauta, ir grāmatu pārvešana no Jaunielas 26 un tas, ka netika pieņemts Kultūras ministrijas priekšlikums jau 1986. gadā pasteidzināt 10. korpusa remontu un pēc tā kapitālā remonta 1987. gada beigās pārvest grāmatas uz telpām, kas atbilst visiem normatīviem.»

No G. Pelēkā paskaidrojuma:

«Izteicu iebildes pret līdzekļu (ap 50 tūkstoši rbļ. ), materiālu un darbaspēka nelietderīgu izlietošanu pagaidu glabātavas izveidošanai pirmajā korpusā. Ierosinājām telpu Jaunielā 26 atbrīvošanu atlikt uz pusgadu, lai šai laikā ar celtniecības organizāciju palīdzību visā pilnībā izremontētu 10. korpusu, kurā arī izvietotu fondus. «Latinform» direktors Z. Osmans un Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks L. Bartkevičs priekšlikumus noraidīja, paskaidrojot, ka jāatbrīvo telpas divu vai trīs mēnešu laikā. Pēc šīs sanāksmes vairākkārt sarunās ar ministru J. Barkānu centos nopamatot pagaidu glabātavas izveidošanas nelietderību. Ministrs J. Barkāns ik reizes man aizrādīja, ka es neizprotot «Latinform» lomu republikā, ka pēc kosmētiskā remonta Stučkas ielā 75 telpas grāmatu glabāšanai nebūs sliktākas kā Jaunielā 26 un ka man, kā arī ministrijai, nav tiesību neizpildīt Ministru Padomes vadības norādījumus.»

Tātad vēlreiz: kam bija nepieciešama steidzamā grāmatu izvešana uz korpusiem P. Stučkas ielā 75?

Uz šo jautājumu republikas Prokuratūra nav meklējusi atbildi. Jo pārbaudes laikā L. Bartkevičs, J. Barkāns un Z. Osmans paskaidrojumus nav snieguši.

Vai valsts līdzekļu nepārdomāta izlietošana kosmētiskajam remontam un grāmatu neatgriezeniska bojāšanās sēnīšu dēļ ir «nodarījusi būtisku kaitējumu valsts vai sabiedriskajām interesēm»?

No J. Dzenīša atbildes secināms, ka nē, bet no L Bogdanovas lēmuma — ka «nav iespējams atzīt noziedzīgas nolaidības nozieguma sastāvu vienas amatpersonas darbībās».

Tā arī nav saprotams — vai ir izdarīts noziegums vai nav? Kas tad nav noskaidrots – vai fakti, par kuriem būtu jāsauc pie kriminālatbildības amatpersonas, vai nav noskaidrotas amatpersonas, kas būtu saucamas pie atbildības? Vai koleģiāla lēmumu pieņemšana atbrīvo tās autorus no atbildības? Kurā brīdī konkrēta cilvēka atbildība pārvēršas kolektīvā bezatbildībā?

Savā lēmumā prokurore I. Bogdanova atsaucas arī uz 1988. gada 5. februāra Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Nr. 39, norādot, ka «patlaban jau pieņemti konkrēti mēri Valsts bibliotēkas materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanai un attīstībai».

Vai tas, ka kārtējais Ministru Padomes lēmums paredz nodot ekspluatācijā visu ēku kompleksu P. Stučkas ielā 75 līdz 1992. gada 1. janvārim un ka 1990.—1991. gadā tiks beidzot atbrīvoti un nodoti bibliotēkas rīcībā 12 dzīvokļi K. Barona ielā 14, atbrīvo juristus no savas amatpersonu atbildības — pēc būtības un saskaņā ar spēkā esošo civilo un kriminālo likumdošanu izlemt: kas ir vainīgs republikas galvenās bibliotēkas pašreizējā stāvoklī?

UĢIS KALMANIS,

Latvijas Kultūras fonda vecākais juriskonsults