Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Latviešu valoda Latvijā, kurp ej?»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Ar šādu devīzi savas pārdomas par dzimtās valodas kritisko stāvokli un dažus «jaunvalodas» paraugus, kas dzirdēti un pierakstīti ražošanas apvienībā «Radiotehnika», mums atsūtījis tās mākslinieks Artūrs Kiršfelds. No šiem paraugiem vēstules autors izveidojis gaužām drūmu mozaīku:

Sakruķī, ka pats vels.

Man viena ručka pazudusi.

Iznāk, ka tam načaļņikam jāraksta prikazs.

Es aiznesu zajavku.

Razgruzočniji raboti ir?

Sroks šodien.

Mums te ņedorazumeņije.

Es rakstu obsļedovaņije par skladu.

Okei, dogovoriļis, čau!

Kas viņš ir? Zam načalņik.

Būs šums baigais.

Davai, zvani tūlīt!

Priekšniekam ir operaķivka.

Viņš tagad nestrādā, viņam ir proguls.

Šai kaut kāda zaraza pielipusi.

Ielikām meroprijaķije plānā.

Točno vajag noprasīt.

 Vajag rakstīt ārā kaļendarj dņevņik.

Bezobrazno glabājam detaļas.

Voobščem, uzrakstīšu.

Tev janvārī bij tāda kriška.

Man tāda kartočka nav.

Es negribu dabūt viqovoru.

Šito razoslaķ arī vajag?

Lai mēs noskaidrojam, v čom zaģeržka.

Nāc pēc spravkas!

Dopolņikeļnij summas.

Ja būtu 22 štuki.

Prikazu parakstīji?

Tu esi ķeļežkas pieskaitījis transportnaja.

Vai tad būs tā sobraņije?

Viņš tāds naģožnijs tips.

Labi, paldies, vsjo.

Paliek za mnoi.

Prēmija būs poņedeļņik.

Man tāda lieta, diezgan sročno.

Zvanīt tai skladu dāmai.

Es tais buhaltērijas lietās neesmu tik stiprs, buhaltērijas pravilās.

To propusku pašu pēdējo parakstīs.

Trebovaņijas nepieņems. Jauns prikazs.

Ņeprerivnijs stāžs.

Paņēma to dāču.

Dabūja maksāt 25 kap. par sutku.

Es jums došu tās 15 katuškas.

Ielaid tai deficītā to atčotu!

Ak vai! Nav pat lāgā aptverams, kā latvieša mēle spēj tādu drazu velt pār lūpām. Un kā vispār ir ar latvietību, ja nav ne drusciņas mīlestības, ne mazumiņa cieņas pret savu valodu?

Diemžēl ražošanas apvienība «Radiotehnika» šai ziņā nav nekāds bēdīgs izņēmums. To lieku reizi apstiprina arhitekta I. Bites vēstule:

«Sveiciens

«Padomju Jaunatnei!»

Gribu pievienoties SOS saucienam, kas izskanējis inženieres Ērgles rakstā («PJ» 23. XI 88.). Arī man katru dienu gadās saskarties ar galīgām aplamībām latviešu valodā. Turklāt latvieši, liekas, ir tik šausmīgi radījumi, ka laika gaitā nemaz nav spējīgi mainīties. Atceros — bērnībā kāds kaut kur mierīgi varēja pateikt kaut ko tamlīdzīgu: «Pēc kā tu izskaties, no ķēķa iznācis? Zapte pa ķinni notecējusi! Tūlīt paņem šņupdrānu un noslauki šnobeli!» Bet tagad, piemēram, darbā (strādāju projektēšanas institūtā) to vien dzirdu jau daudzus gadus: «balkas», «progoni», «peremičkas», kuras kopā satur «gaikas», «bolti» un «šurupi». Nostrādājis dažus gadus, izdzirdu vārdu «tāmes» un labu brīdi nevarēju saprast, kas tās tādas, līdz atcerējos: tās taču «smetas»! Protams, nav jau arī nekāds brīnums, jo projektu dokumentāciju mūsu institūts izgatavo krievu valodā.

Ja tagad runā par projektu taisīšanu latviešu valodā, tad grūtības rodas ne tikai tāpēc, ka trūkst rakstāmmašīnu ar latīņu burtiem, bet arī tāpēc, ka neviens vairs neatceras, kā attiecīgais termins skan latviski. Es, protams, te nedomāju tos vienkāršos jēdzienus, kurus minēju, bet gan sarežģītākas lietas.

Tā nu pagaidām vienīgais, kas atliek, ir — pievienoties saucienam: SOS!

Galu galā, ja mēs arī iztaisīsim kādu projektu latviešu valodā, vai būs celtnieki, kas mācēs to saprast un uzbūvēt…

Taču, jo vēlāk mēs to darīsim, jo ticamāka kļūs tāda varbūtība.

P. S. Publicēšanas gadījumā honorāru lūdzu pārskaitīt Kultūras fondam. Tam pasākumam, kuram vismazāk līdzekļu savākts.»

Kad jauns gads klaudzina pie durvīm, cilvēki mēdz tīrīt un post savus mājokļus, mest laukā nederīgas grabažas. Varbūt šoreiz kārtīgi atvēzēsimies un lingosim prom arī visus tos «prikazus», «skladus», «progulus», «smetas» un «šurupus»? Cik ilgi tad var tā dzīvot! Beigu beigās jātiek taču no dvingas svaigā gaisā. Iekams mūsu nabaga valodiņa nav galīgi nosmakusi…

«Valodas stūrīša» P. S.

Patlaban visi pilnā sparā raksta apsveikumus radiem, draugiem un paziņām. Tad nu der atcerēties, ko «PJ» šā gada 17. februāra numurā ir atgādinājis zinīgs (nevis zinošs!) cilvēks:

«1. janvāris daudzās pasaules valstīs ir svinama diena, svētki, un svētku nosaukumus rakstām ar lielo burtu — Jaungads. Ja turpretim runājam par gadu, kas nomainīs iepriekšējo, tad tas ir jauns gads, kas stājas vecā vietā un ilgst divpadsmit mēnešus, kamēr kļūst vecs. Tātad sakām «jaunais gads» un rakstām to ar mazo burtu.»

Laimīgu jauno gadu!