Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

A. Gorbunova runa

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Mēs šodien esam pulcējušies šeit, Politiskās izglītības namā, lai republikas vēsturē ierakstītu jaunu lappusi. Līdzās tām lappusēm mūsu zemes hronikā, kurās iezīmējies partijas kurss uz atklātumu un demokratizāciju. Tā būs viena no republikas pārbūves vēstures lappusēm. Uzsākot to rakstīt, mēs apzināmies savu atbildību un uzdevuma grūtumu. Apzināmies arī to, ka esam šeit nākuši, lai runātu par pašu sarežģītāko un jutīgāko cilvēku attiecībās — par nacionālajām jūtām, par nacionālo saskarsmi.

Starpnacionālās attiecības šobrīd republikā sāpīgi samezglojušās, spriedze tajās nereti sasniedz kritisku pakāpi. Mūsu uzdevums nav uzvandīt šo sāpi, bet gan, gluži otrādi, soli pa solim visiem kopā iet pretim mieram, saskaņai un radošam darbam. Katram solim jābūt apdomīgam un izsvērtam, jo no saskaņas gaismas līdz ienaida tumsai arī var būt tikai viens solis.

Teiksim godīgi: šo mūsu forumu izsaukusi apzināta nepieciešamība, patiesa vēlme, lai mēs visi Latvijā – mūsu kopējā mājā — būtu laimīgi un droši par savu bērnu un mazbērnu nākotni.

Un tātad, kas ir noticis, kur meklējami cēloņi mūsu satraukumam un bažām? Latvijā taču vienmēr ir dzīvojuši dažādu tautību cilvēki. Līdzās latviešiem un lībiešiem — arī krievi un baltkrievi, ebreji un poļi, vācieši un ukraiņi, igauņi un lietuvieši, čigāni un daudzi jo daudzi citi. Latvieši ir raduši un pratuši sadzīvot ar citām tautām. Tiesa, bijušas arī savas grūtības un rūgti brīži. Un tomēr tādu spriedzi starpnacionālajās attiecībās mēs neatceramies.

Laika ziņā šī situācija sakrīt ar pārbūvi, taču tā ir tikai ārēja sakritība. Pēc būtības arī tas ir staļinisma un stagnācijas perioda mantojums. Tolaik noklusētie un nerisinātie jautājumi īpaši skaidri skan demokratizācijas un atklātuma apstākļos.

Un vēl — mēs taču neesam izolēti no globāliem procesiem. Visā pasaulē vērojama ne vien interese par etnisko un nacionālo, bet arī straujš etniskās un nacionālās pašapziņas pieaugums. Lai cik paradoksāli tas arī neliktos, viens no cēloņiem ir internacionalizācijas straujie tempi. Tieši internacionalizācija rada dabisku tieksmi saglabāt nacionālo. Nacionālā un internacionālā mijiedarbība ir pozitīvs process, arī kultūrā. Taču, ja internacionalizācijas tempi mākslīgi tiek forsēti, piemēram, mehāniski sajaucot tautas, tad aizsargreakcija var izpausties arī kā norobežošanās no citām tautām, apelēšana tikai un vienīgi pie savām nacionālajām vērtībām. Rezultātā —- sastingums un provinciālisms. Tāda ir pasaules pieredze.

Situāciju mūsu republikā sarežģījuši daudzi faktori. Minēsim tikai dažus vispārzināmus faktus, kuri izsaukuši strīdus, pretrunīgus skaidrojumus.

Pirmkārt, saskaņā ar demogrāfu aprēķiniem latviešu īpatsvars šobrīd, iespējams, ir jau mazāks par pusi, bet pilsētās tas sarucis līdz divām piektdaļām. Rīgā — līdz vienai trešdaļai. Vienlaikus tautas saimniecības ekstensīvās attīstības radītās un nekontrolētās starprepubliku migrācijas rezultātā krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits Latvijā, salīdzinot ar pirmskara līmeni, pieaudzis piecas reizes.

Otrkārt, nenokārtotie sociālie jautājumi, piemēram, dzīvokļu problēma, pārtikas, kvalitatīvu preču un pakalpojumu deficīts pat viennacionālā vidē rada neapmierinātību.

Mūsu republikas daudznacionālajā sabiedrībā ikdienas apziņas līmeni tas viss nereti iegūst starpnacionālu pretenziju vai pat konfliktu raksturu.

Treškārt, forsēta rūpniecības attīstība un bezatbildīgā saimniekošana radījušas ekoloģiskas krīzes draudus daudzās republikas pilsētās un rajonos.

Ceturtkārt, latviešu valoda arvien mazāk tiek lietota sabiedriskajā sfērā, īpaši partijas orgānos un komjaunatnē, politiskajās mācībās, lietvedībā un pakalpojumu sfērā.

Piektkārt, jebkurš revolucionārs pagrieziens rada pastiprinātu interesi par vēsturi, tās mācībām. Latvijas sarežģītie vēsturiskie likteņi XX gadsimtā līdz šim tika interpretēti visai shematiski. Tādēļ nereti oficiālie vērtējumi un tautas vēsturiskā atmiņa nesaskanēja. Sabiedrība izjuta arī oficiālo partijas un valsts orgānu nogaidošo un dažkārt pat noraidošo attieksmi destaļinizācijas jautājumos.

Domājams, ka šie un arī citi faktori izraisīja republikas iedzīvotāju aktīvās daļas klaju neapmierinātību, kuru pauda un formulēja radošā inteliģence Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā 1. un 2. jūnijā un vēlāk Tautas fronte savā programmā. Latviešu nacionālo pašapziņu šajā laikā raksturoja galvenokārt pozitīva aktivitāte. Tomēr daudzas sarežģītas problēmas (ekoloģija, kultūras pieminekļi un kultūras materiālā bāze, pilsētsaimniecība un lauku vide) tika emocionāli sakāpināti traktētas kā nacionālā katastrofa, nereti nonākot pat galējībās, īpaši iezīmējās nepacietība un pat neiecietība.

Veselīgajai nacionālajai pašapziņai tad pietrūka paškritikas un tā skaidri nenorobežojās no nacionālistiskā ekstrēmisma dažu runātāju izteikumos Tautas frontes kongresā, kā arī Helsinku grupas un Latvijas nacionālās neatkarības kustības līderu runās un deklarācijās.

Savukārt republikas citu tautību iedzīvotāju lielai daļai latviešu nacionālā lepnuma atmodinātās emocijas, it īpaši to uzbangojums mītiņos un manifestācijās, bija pavisam negaidīta parādība. Ja vēl pieskaita klāt neinformētību, kultūras, tradīciju un vēstures nezināšanu, tad var saprast aizvainoto un noraidošo reakciju. Klāt vēl nāk iesīkstējuši savstarpēji stereotipi.

Atklātuma apstākļos diskusijās par savstarpējo attieksmju jautājumiem, it īpaši laikrakstu un žurnālu slejās, pa radio un televīzijā dažkārt mums pietrūka gudras tālredzības, mēra un takta izjūtas.

Viss teiktais liek mums šodien nopietni domāt par to, ka situācija republikā ir ļoti sarežģīta. Tas būtu jāatzīst, nevis lai to dramatizētu, bet gan lai organizētu savu rīcību reālā vidē. Šo realitāti raksturo ne tikai biežāk sastopamie indivīdu sadzīves konflikti, bet arī iespējamā tendence republikas sabiedrības polarizācijai pēc nacionālā principa. Un tas mūs visus satrauc.

Atcerēsimies vēsturi. Tieši tautu draudzība un internacionālisms, tas ir, ne tikai cieņa un palīdzība, bet arī gatavība uzupurēties ļāvusi pārvarēt vislielākās grūtības un atrisināt vissarežģītākos uzdevumus. Kā tautas vienoja Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas idejas! Latviešu sarkanie strēlnieki, ziedojot sevi, palīdzēja tās realizēt daudzām tautām, atstājot cieņas pilnu piemiņu par sevi un Latviju no Tamperes Somijā līdz Melnajai jūrai un no Polijas līdz Klusajam okeānam Tālajos Austrumos.

Lielā Tēvijas kara laikā uzvaru nodrošināja arī padomju tautu vienotība. Savu labāko dēlu un meitu dzīvības uz uzvaras altāra lika visas padomju tautas, sevi nesaudzējot un par sevi nedomājot. Atbrīvojot Latvijas zemi no hitleriskās okupācijas, krituši dažādu tautību karavīri, un viņu vārdi piemiņas plāksnēs mūsu brāļu kapos ir apliecinājums ne tikai pagātnes draudzībai, bet arī tagadnes un nākotnes vienotībai. Arī pēckara atjaunotnes sasniegumu pamatā ir nesavtīgs darbs kopēju mērķu labā. Tātad tautas vienojuši un vieno cēli mērķi. Varbūt tam tad arī jābūt vienam no galvenajiem sarunu tematiem mūsu tautu forumā. Un šai sakarā es gribētu runāt par humānismu. Par humānu attieksmi pret cilvēka personību. Par cieņu pret dažādām valodām, kultūrām un tradīcijām. Protams, humānisms ir ne tikai attieksme, bet arī rīcība — pašaizliedzīga palīdzība vājākam un mazākam, valodai un kultūrai, kuras ir apdraudētas, personībai, kuras radošā individualitāte tiek nomākta. Bez humānisma nav iespējams sociālistiskais internacionālisms. Tikai uz progresīva nacionālā pamata attīstot sevi, savu valodu, savu kultūru un tradīcijas, iespējama savstarpēja bagātināšanās. Tas ir pilnīgs pretstats, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu tā dēvētā «etniskā katla» modelim. Mums ir cits ceļš, tas ir humāns, jo saglabā cilvēces zieda nacionālo daudzkrāsainību. Mums ejams šis ceļš, neko no tās nezaudējot

Īpaši aktuāls mērķis, kurš mums ir jāizvirza visu tautību cilvēkiem republikā, ir Padomju Latvijas suverenitāte — nevis norobežojoties, nemaz nerunājot par izstāšanos no PSRS, bet suverēni integrējoties savienoto republiku kopībā. Kāpēc tas ir aktuāls tieši tagad? Tāpēc, ka pārbūves likteni noteiks politiskā, saimnieciskā un kultūras darba efektivitāte. Valsts dzīves nemitīga centralizēšana novedusi mūsu ekonomiku pirmskrīzes situācijā. Tāpēc partijas XIX Vissavienības konference ir atzinusi, ka viens no neatliekamajiem uzdevumiem ir sākt decentralizāciju, kuras rezultātā palielinātos republiku iniciatīva un atbildība. Tālāk vairs nevar turpināties prakse, kad lemj centrā, bet atbild uz vietām. Apspriežot suverenitātes problēmu, ir jābūt skaidrībā vismaz par diviem aspektiem. Ekonomiskā patstāvība atbilst visu republikas iedzīvotāju interesēm. Republikas suverenitāte nebūt nevājinās Savienību kopumā un tās centru. Mēs esam un būsim ieinteresēti, lai centrs būtu radoši spēcīgs un stiprs, lai tas nevis birokrātiski nomāktu republikas iniciatīvu un atbildību, bet tieši otrādi — atbalstītu un realizētu reformas visas valsts mērogā, radoši piemērojot tās atsevišķiem reģioniem.

Tieši saimnieciskā patstāvība ļaus ar ekonomisko sviru palīdzību pārtraukt pārlieko starprepublikānisko migrāciju. Kā zināms, sabiedrībai apspriešanai nodots dokumenta projekts par migrācijas ierobežošanu. Acīmredzot būtu nepieciešams, lai savu attieksmi šajā jautājumā izteiktu arī foruma delegāti.

Ekonomikas efektivitāte nav pašmērķis. Cilvēki atbalstīs tikai tādu ekonomikas modeli, kuru realizējot veikalos būs vairāk dažādu preču, it īpaši pirmās nepieciešamības preces. Cilvēki atbalstīs tādu saimniekošanu, kuras rezultātā mēs vairāk līdzekļu spēsim izdalīt dzīvokļu celtniecībai, izglītībai, medicīnai un pensionāru sociālajai aprūpei. Mēs esam tiesīgi prasīt, lai republikas valdība konsekventi ieturētu kursu uz ekonomisko patstāvību. Mums nepieciešams arī republikas daudznacionālās tehniskās inteliģences atbalsts, jo runa ir nevis par uzņēmumu pakļautības maiņu, un tas nav galvenais, bet gan par to patstāvību. Nevis par starprepublikānisko ekonomisko sakaru ierobežošanu, bet gan par to racionālu paplašināšanu. Mums visu republikas iedzīvotāju priekšā jāatbild par sava darba efektivitāti, salīdzinot to ar pasaules labākajiem standartiem un neaizbildinoties, ka «mēs jau darītu citādi, ja mums atļautu un netraucētu». Ierosināsim, pierādīsim, darīsim! Tas viss mūs vienos, nevis šķels, pat ja diskutēsim. Būsim vienoti pasaules priekšā ar saviem centieniem patstāvīgi meklēt jaunas darba organizācijas formas, jaunas tehnoloģijas, jo tas viss būs republikas iedzīvotāju labā, palīdzēs atrisināt daudzas problēmas. Tad arī cilvēkus vienos lepnums par savu republiku. Lūk, tādēļ mums nepieciešama ekonomiskā patstāvība.

Man liekas, ka tieši darbs un darba rezultāti veidos stingru pamatu jēdzienam «mēs». Ekonomiskās patstāvības trūkums republikā bieži neļauj sajust Savienības pakļautības uzņēmumu ieguldījumu republikas attīstībā. Tiek izteikti pat apvainojumi. Minēšu kaut vai vienu piemēru — Ventspils ostas rūpnīca. Kolektīva ļaudis strādā centīgi, un nav viņu vaina, ka pilsētas attīstībā viņu devums nav redzams, bet jūtamas tikai ekoloģiskās problēmas. Es negribu teikt, ka viņu nopelnītie dolāri citur tiek izniekoti, bet tas, ka tie liegti pašai pilsētai un tās ekoloģiskās situācijas uzlabošanai, arī ir viens no faktoriem, kas radījuši šo neveselīgo gaisotni: «Mēs — pilsētas patrioti», «Viņi — pilsētas bendētāji». Tas, protams, ir primitīvi un tomēr balstās reālajā dzīvē. Arī uzņēmumu pakļautībai vietējām padomēm jābūt reglamentētai, galvenokārt ar noteiktiem normatīviem atskaitījumiem, neiejaucoties to ekonomikā un ražošanā, ja vien, un es to īpaši gribu uzsvērt, tā nav pretrunā ar apkārtējās vides, it īpaši cilvēku veselības aizsardzību.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam jāveic milzīgs darbs, jo jēdzieni «republikas suverenitāte» un «tiesiska valsts» nav šķirami. Ceļā uz tiesisku valsti mēs vēl esam spēruši tikai pašus pirmos soļus.

Ir arī pirmā pieredze — gan ieguvumi, gan zaudējumi. Šeit es domāju neseno likumprojektu apspriešanu. Mūsu konstruktīvie priekšlikumi guva lielu ievērību, un daļa no tiem tika realizēti PSRS Konstitūcijas labojumos un likumā par vēlēšanām. Tagad mums jāveido jauna republikas Konstitūcija un savs vēlēšanu likums. Termiņi ir ļoti ierobežoti. Mēs esam uzaicināti arī piedalīties likuma par PSRS un savienoto republiku kompetenci izstrādāšanā. Tātad ļoti daudz kas ir mūsu pašu rokās.

Īpašs jautājums ir ekoloģija. Ekoloģiskās katastrofas briesmas šobrīd pasaulē apvieno ne vien dažādu tautību cilvēkus, bet pat diametrāli pretēju uzskatu sistēmas, jo jautājums ir par pašu dārgāko — cilvēka dzīvību, cilvēces izdzīvošanu vispār. Arī Padomju Latvijā daudzkārt izveidojusies trauksmes situācija, un Latvijas tautu foruma delegāti izteiks savu attieksmi pret to.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes Prezidija vārdā es vēlos darīt jums zināmu nodomu sasaukt Latvijas PSR Augstākās Padomes sesiju, lai izvērtētu smago ekoloģisko situāciju Ventspilī, Olainē, Jūrmalā, Rīgā un nospraustu uzdevumus tās uzlabošanai. Mūsu deputātiem ir pārliecība, ka republikas valdības rīcība šajā jomā pagaidām ir bijusi mazefektīva. Tāpēc šo republikas pilsētu un rajonu attīstība acīmredzot ir jānosaka ar speciāla Latvijas PSR augstākā varas orgāna pieņemta likuma spēku un jāpakļauj visas tautas rūpīgai kontrolei.

Ir ļoti svarīgi izteikt savu sašutumu par situāciju minētajos un arī citos republikas ekoloģiskajos krīzes punktos. Bet reizē nepiedodami ir neredzēt, ka pašu saimniecībā virca izplūst gruntsūdeņos, ka rūpnīcu kanalizācijā var nesodīti izgāzt naftas produktus, ka pilsētu klāj nenoregulēto automobiļu izplūdes gāzes. Ja kādā darba kolektīvā gribam veidot tautu draudzības klubu, tad nekļūdīgi par vienu no pirmajiem darbības virzieniem, kas vienos visus, jāizvēlas apkārtējās vides sakoptība un aizsardzība. Bez visa pārējā tas būs konkrēts apliecinājums cieņai pret vietu, kurā dzīvojam un strādājam, cieņai pret līdzcilvēkiem. Bet, kur sākas cieņa, tur sākas arī saticība, veidojas internacionālistiskas tradīcijas.

Un tagad par valodām un kultūrām. Katrai tautai ir vienlīdz dārga sava dzimtā valoda un kultūra. Un, ja mēs gribam nostiprināt savstarpēju cieņu un saticību, tad mums vienlīdz jārūpējas par katras nacionālās grupas iespējām attīstīt savu valodu un kultūru. Šīs iespējas jānodrošina neatkarīgi no tā, cik ilgi citu tautību cilvēki dzīvo un strādā Latvijā.

Nosodījumu ir pelnījuši dažādi iesīkstējuši egoistiski un paštaisni spriedelējumi. Sak — «paši atbraucāt un paši arī domājiet par savu valodu un kultūru. Un vispār — visādi atbraucēji tikai izšķīdina mūsu latviešu nāciju. Tāpēc, lūk, iet bojā mūsu valoda un kultūra». Pašreizējā situācija nebūt nav vienkārša un viegla, bet tāda veida stereotipi domāšanā un attieksmē, cienījamie delegāti, nav attaisnojami. Ar tiem mēs latviešu valodai un kultūrai nodarām lielu ļaunumu, jo nenovēršami seko tāda paša stila un līmeņa atbilde un rīcība. Sak — «jums, latviešiem, Latvijā ir tādas pašas tiesības kā visiem citiem un ne vairāk, tāpēc tieciet paši galā ar savām valodas un demogrāfijas problēmām. Bet, ja jūs mēģināsiet ierobežot mūsu tiesības ar valsts valodas statusa noteikšanu vai kā citādi, sūdzēsimies ne tikai Maskavā, bet arī Apvienoto Nāciju Organizācijā». Un rezultātā kā sāpīgs augonis milst savstarpējs aizvainojums, aizdomas un neuzticēšanās. Jā, un visiem zināmais Ļeņina brīdinājums «nekādu privilēģiju nevienai tautai, nevienai valodai» kā cīņas karogs tiek vicināts abās pusēs.

Kur izeja?

Tikai abpusējā uzmanībā un iecietībā, cieņā un pietātē vienam pret otru, godīgā, atklātā dialogā. Šodien mums jāapspriež šā procesa izejas pozīcijas, citādi paliksim tikai saukļu un deklarāciju līmeni. Jāapzinās latviešu nācijas un Latvijas nacionālo grupu mūsu nacionālās kopdzīves realitātes patiesās un dabiskās intereses. Tāpēc, lai katrs sev uzdod vismaz divus jautājumus.

Pirmais. Vai mēs atzīstam, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pastāvēt un attīstīties tās pamattautas — latviešu nācija un arī lībieši?

Otrais. Vai mēs atzīstam, ka latviešu nācijas un valodas turpmākā pastāvēšana ir apdraudēta?

Krievu rakstnieks Roalds Dobrovenskis avīzē «Literatūra un Māksla» mums ierosina pat pieņemt rezolūciju, atbildot uz šiem jautājumiem. Citēju: «Visu Latvijā dzīvojošo tautu un tautību pārstāvji atzīst, ka latviešu tautas, kā arī lībiešu liktenis izšķiras tikai šeit, Latvijā, šo tautu vēsturiskajā dzimtenē. Viņi piekrīt, ka Latvijas nākotne nesaraujami saistīta ar latviešu tautas nākotni. Visu valodu un tautību pārstāvji nepaliks vienaldzīgi pret apstākļiem, kas apdraud republikas pamatiedzīvotāju valodas un savdabīgās kultūras pastāvēšanu, tie apņemas dot savu ieguldījumu šo draudu novēršanā. Savukārt latviešu tautas izvēlētie priekšstāvji apliecina tās ieinteresētību visu to valodu un nacionālo grupu kultūras un pašapziņas brīvā attīstībā, kuras brīvprātīgi saistījušas savu dzīvi ar šīs zemes nākotni un tādējādi uzņēmušās noteiktas tiesības un pienākumus.» Rakstnieks piebilst, ka varbūt ir arī citi nacionālā jautājuma demokrātiska risinājuma varianti. Katrā ziņā šis variants ir apspriešanas vērts.

Jebkuram variantam, manuprāt, jābalstās uz ļoti vienkāršu un saprotamu pamattēzi — neviena tauta nekļūs laimīga, ja savas tiesības balstīs uz citu tautu beztiesību. Neviena tauta nebūs brīva, ja savu brīvību iegūs, ierobežojot citu tautu brīvību.

Latviešu valodai ir piešķirts valsts valodas statuss. Tā realizēšanu regulēs likums par valodām, kura projekts pašreiz tiek izstrādāts un tiks nodots tautas apspriešanai. Šim likumam jāgarantē krievu valodas brīva lietošana līdzās latviešu valodai, kā arī jānosaka tās sfēras, kurās lietvedība pakāpeniski pāries arī uz latviešu valodu.

Tūlīt jāsper arī nākošais solis. Jārada optimāli apstākļi latviešu valodas brīvprātīgai apguvei. Un pirmām kārtām tiem, kas strādā valsts iestādēs, tirdzniecībā, sadzīves pakalpojumu un medicīnas sfērās. Arī turpmāk tajās līdzās latviešu valodai pilsoņi varēs lietot krievu valodu. Par iespēju radīšanu latviešu valodas mācīšanai un apgūšanai pilnā mērā ir atbildīgi republikas valsts orgāni. Nozīmīgam jābūt arī latviešu inteliģences devumam. Republikas Tautas izglītības ministrijai, Arodbiedrību padomei, Kultūras komitejai, augstskolām un Zinātņu akadēmijai regulāri jāinformē sabiedrība par jau paveikto un nākotnes plāniem šajā jomā.

Un tagad otrs aspekts, kurā valsts varas orgāniem un arī sabiedrībai jāizrāda atsaucība un pretimnākšana, t. i.,  nacionālo grupu interešu apmierināšana kultūras, valodas un saskarsmes jomās. Ir jau nodibinātas 17 nacionālās kultūras biedrības. Tās vairāk vai mazāk veiksmīgi uzsākušas darbu. Bet sapratīsim vienu — šis darbs nesīs augļus tikai tad, ja to izpratīs un atbalstīs, es pat nekautrētos skaļi teikt, visa latviešu tauta, republikas organizācijas un iestādes.

Vēlot nacionālo kultūras biedrību darbam labas sekmes, es gribētu vēlēt, lai sevis apzināšanās, nacionālās pašapziņas kopšanas darbs vienotu Latvijas dažādu tautību cilvēkus pārbūvei, jo mēs visi taču gribam dzīvot un strādāt labāk. Lai mūsu darba kolektīvos un sabiedrībā kopumā valda saticība! Būs bezgala skumji, ja pārbūves, demokratizācijas un atklātuma idejas mēs nepratīsim izmantot sabiedrības uzplaukumam, bet gan vairosim nervozitāti un nedrošību. Tas nav neviena interesēs, it sevišķi, ja tas notiek nacionālajās un starpnacionālajās attiecībās. Es nevaru atzīt par progresīvu nevienu soli, lai cik demokrātisks tas arī liktos, ja rezultātā tiek sanaidotas tautas. Šodienas un nākotnes vārdā nevar būt nekā dārgāka par sabiedrības konsolidāciju uz sabiedrības sociālistiskās atjaunotnes platformas.

Tāpēc nevairīsimies arī kritiski vērtēt nacionālās pašapziņas izpausmes, ja tām ir nacionālistiskas iezīmes, ja tās aizskar citu tautību cilvēku cieņu. Latvija ir mūsu kopējās mājas, šajās mājās mēs dzīvojam un strādājam. Nedz sadzīvē, nedz darbā nenorobežosimies pēc nacionālā principa. Ja apvienojamies kultūras biedrībās, tad ar vienu mērķi, lai, apliecinot savu nacionālo identitāti, labāk saprastu arī citus, kopā strādājot un kopā dzīvojot.

 Cienījamie Latvijas Tautu foruma delegāti! Domājot par auglīgu un rezultatīvu dialogu šajās dienās, kad mums pievērsti visu republikas iedzīvotāju skatieni, es domās atgriežos pie akadēmiķa Dmitrija Ļihačova pārdomām. Lūk, dažas no tām:

«Apzināta mīlestība pret savu tautu nav savienojama ar naidu pret citām tautām. Mīlot savu tautu, savu ģimeni, drīzāk iemīlam arī citas tautas, citas ģimenes un cilvēkus.

Ja cilvēkā dominē vispārēja tieksme uz svešu kultūru uztveri, tā nenovēršami radīs viņā savas tautas kultūras vērtību skaidru apzināšanos. Tāpēc savās augstākajās, apzinātajās izpausmēs tauta vienmēr ir miermīlīga, aktīvi miermīlīga, nevis vienkārši vienaldzīga pret citām tautām.

Nacionālisms ir nācijas vājuma, nevis tās spēka izpausme. Ar nacionālismu lielākoties inficējas vājās tautas, kas sevi cenšas saglabāt ar nacionālistisku jūtu un ideoloģijas palīdzību. Taču lielai tautai, kurai ir liela kultūra un savas nacionālās tradīcijas, ir jābūt labai, it īpaši ja ar to ir saistīts mazas tautas liktenis. Lielai tautai jāpalīdz mazai tautai saglabāt sevi, savu valodu, savu kultūru.

Stiprai tautai nemaz nav jābūt skaitliski lielai, bet vājai — skaitliski niecīgai. Runa nav par kādai tautai piederošo cilvēku skaitu, bet gan par tās nacionālo tradīciju spilgtumu un noturīgumu.»

Un nobeigumā vēl daži vārdi par mūsu forumu. Tā sagatavošana nebija viegls darbs. Es šeit nedomāju darba apjomu. Katrs organizācijas komitejas loceklis, kā arī foruma delegāts būs gandarīts, ja, noskatoties vai noklausoties mūsu forumu, ikviens republikas iedzīvotājs varēs teikt — ar Latviju saistās visa mūsu dzīve, mūsu nākotne, mūsu liktenis. Tāpēc godprātīgi strādāsim un dzīvosim kopā, tas mums arī dos ticību un paļāvību nākotnei.

LATINFORM