Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Baltijas kara apgabala mācību centra virsnieku vēstule aicinājums Baltijas republiku sabiedrībai

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Baltijas kara apgabala mācību centra virsnieki lūguši republikas komjaunatnes Centrālajai Komitejai darīt zināmu plašākai sabiedrībai sava aicinājuma saturu. Šodien to publicējam.

Jums, kam līdz sirds dziļumiem rūp mūsu lielās, daudznacionālās sociālistiskās Dzimtenes likteņi,

Jums, Lielā Tēvijas kara, partijas un komjaunatnes, armijas un darba veterāniem,

Jums, kas šodien iet pārbūves un demokrātijas, sociālekonomisko pārkārtojumu un mūsu sabiedrības patiesas atjaunināšanas patriotu pirmajās rindās,

Jums, kam rokās tautas uzticības mandāti, — tautas deputātiem,

visai Baltijas republiku sabiedrībai, visām neformālajām apvienībām, kas atbalsta pārbūvi, mēs adresējam šo vēstuli aicinājumu, vēstuli uzsaukumu, lai aizstāvētu pirmsiesaukuma un iesaukšanas vecuma jauniešus.

Tā tapusi ilgās pārdomās par Padomju Bruņoto Spēku lomu un vietu mūsu dzīves pašreizējā posmā, par to, kā radušās negatīvās parādības to rindās, kur sakņojas «veterānisms» («ģedovščina»), par kuru tagad nācis modē runāt un rakstīt.

Daudzos masu informācijas orgānos publicēto materiālu atklātais tendenciozums mūs nopietni satrauc. Tajos paustā doma ir šāda — «veterānismā» vainīga armija un tikai armija. Mums, apgabala mācību centra virsniekiem, ir sāpīgi to dzirdēt un lasīt. Masu informācijas līdzekļi savu ir panākuši — tautas dusmas vēršas pret armiju un kadru karavīriem. Simtiem māšu jau paziņojušas, ka nesūtīšot savus dēlus armijā, kur valda patvaļa un nelikumības. Mātes jūtas apstrīdēt grūti. Mūsu mātes var saprast. Taču būsim objektīvi līdz galam. Jā, ne visi armijā izturas apzinīgi pret savu pienākumu izpildi. Jā, ir arī tādi, kas pieļauj nolaidību dienestā, rupji, reizēm pat cietsirdīgi izturas pret padotajiem. Ar tādiem cilvēkiem armijā cīnās. Bez kompromisiem. No tādiem cilvēkiem armija šķiras bez nožēlas.

Vairākums virsnieku un praporščiku godam pilda savu pienākumu, nevis vārdos, bet darbos kļūst par savu padoto vecākajiem biedriem vārda labākajā nozīmē. To uzsver daudzi karavīru vecāki, kas mūsu mācību centrā ir bieži viesi. Dēli ir apmierināti ar dienestu armijā, tēvi un mātes jūtas mierīgi par savu dēlu likteņiem.

Pie mums, apgabala mācību centrā, neviens par jaunajiem kareivjiem neņirgājas. Mums katrs trešais karavīrs ir no Baltijas republikām: latvietis, igaunis, lietuvietis. Viņi visi apgūst patiesu internacionālismu daudznacionālos karavīru kolektīvos, kur draudzība, biedriskums, savstarpēja palīdzība kļuvusi par ikviena organisku nepieciešamību. Tieši tas palīdz jaunajiem kareivjiem pirmajās dienās pārvarēt armijas dzīves grūtības. Mēs varam minēt daudzus Baltijas karavīrus, kas ar pateicību atceras savu apgabala mācību centru. Tāpēc ka mūsu karavīru kolektīvā pieteikts nesaudzīgs, enerģisks karš kazarmu huligāniem. Mācību centra komandieri un politdarbinieki uzskata par savu goda lietu novērst jebkuras nereglamentētās savstarpējās attiecības, izvirzīt paaugstinātas. stingras prasības pret tiem, kuri pārkāpj Padomju Armijas sadzīves normas. Ticiet: Padomju Bruņotajos Spēkos, arī mūsu karaspēka daļās, tiek darīts viss iespējamais un neiespējamais, lai pašos pamatos izskaustu negatīvās parādības, pirmām kārtām «veterānismu».

Mēs neaizstāvam mundiera godu. Mēs ļoti asi pārdzīvojam visus mēģinājumus apkaunot Padomju Armiju, izstumt to ārpus padomju sabiedrības, radīt tautā naidu pret to. Kāpēc?! Vai tāpēc, ka mūsu padotie — kareivji un seržanti — neraugoties ne uz ko, nav atstāti tukšā? Vai tāpēc, ka jauniesauktie armijā tiek ļoti silti un sirsnīgi sagaidīti?

Būtu jūs ielūkojušies acīs skolu absolventu, profesionāli tehnisko mācību iestāžu, tehnikumu audzēkņiem! Kādas slāpes pēc siltuma, kāda cerība, labestība tajās lasāma! Taču ne tikai tas. Tās pauž arī gaidas pēc aizstāvības. No kā? No tā paša «veterānisma», kas viņiem nedod mieru civilajā dzīvē. Rīgas 9., 13., 40. skolā, Olaines 35. VPTS, Viļņas 6. VPTS, Ķēdaiņu 27. PTV, Klaipēdas 14. PTV, Kauņas politehnikumā, Zarasu 82. PTV, Elektrēnu 39. PTV, Viļņas vieglās rūpniecības tehnikumā un elektromehāniskajā tehnikumā, Tallinas jūrskolā. Daudzās citās Baltijas republiku mācību iestādēs. Ņirgāšanās par pirmkursniekiem, par jaunāko kursu audzēkņiem, naudas izspiešana, pirmsiesaucamo un jauniesaucamo cilvēka cieņas pazemošana, sistemātiska piekaušana — mēs varam vēl turpināt to faktu uzskaitījumu, kurus mums darījuši zināmus bijušie un tagadējie jauniesauktie. Vai jūs to zināt? Un, ja zināt, kāpēc tad klusējat? Kāpēc tad neceļat trauksmi? Šis civilās dzīves «veterānisms» taču lien iekšā kareivju kazarmās, karavīru kolektīvos. Un mums, virsniekiem, nākas vieniem pašiem skaust to ārā, nejūtot itin nekādu atbalstu ne no civilajām partijas un komjaunatnes organizācijām, ne padomju un tiesību sargāšanas orgāniem, ne sabiedrības.

Mokoši ir klausīties jauno kareivju stāstījumus, kā viņiem pirms iesaukšanas armijā skolu kopmītnēs likts par rubli nopirkt… ķieģeli, bļaut zvēra balsī, «meklēt mīnas», tas ir, zem gultām izmētātas netīrās zeķes un citas lietas un atradušiem raksturīgi iesvilpties… Dzirdēts arī par citādiem spīdzināšanas paņēmieniem, kas liek nodrebināties. Tātad — vai armija viena pati vainīga, ka pastāv «veterānisms», ka tiek pazemota cilvēka cieņa, apsmieta personība?

Pārbaudot atklājas, ka daudziem jauniešiem, kuri sāk dienestu, ir traucēta nervu sistēma. Viņi biežāk nonāk konfliktā ar saviem līdzaudžiem. Nereti pārkāpj disciplīnu. Jau civilajā dzīvē viņi pierod, ka spēks valda pār saprātu, ka stiprajam vienmēr taisnība. PTS audzēkņu psiholoģija saglabājas arī armijā. Ar laiku viņi sāk atspēlēties par saviem agrākajiem pazemojumiem, vēršoties pret vājākajiem līdzaudžiem, jaunākajiem dienesta biedriem.

Mēs gribam, lai jūs mūs pareizi saprastu. Varbūt pietiks Baltijas republiku avīzēm apmētāt ar dubļiem Padomju Armiju? Varbūt pietiks to apvainot visos nāves grēkos, to vidū arī «veterānisma» izplatīšanā. Godīgi un tieši ieskatīsimies patiesībai acīs, visi kopā metīsimies virsū «veterānismam», apvienosim pūliņus, lai sāpēs nesatumstu skatiens tēviem un mātēm, redzot, ka viņu dēli kļuvuši par kropļiem vai notikusi vēl lielāka nelaime.

Mēs enerģiski prasām izbeigt ņirgāšanos par pirmsiesaukuma un iesaukšanas vecuma jauniešiem!

Mēs enerģiski prasām nekavējoties veikt pasākumus, ievērojot visu padomju likuma bardzību, pret tiem, kas pazemo nākamā Dzimtenes aizstāvja cilvēcisko cieņu.

Mēs griežamies pie jums, pirmsiesaucamo un jauniesaucamo mātēm. Kāpēc jūs, protestēdamas pret kārtību armijā, neprotestējat pret kārtību PTV un citās mācību iestādēs, kur ņirgājas par jūsu dēliem? Kāpēc jūs esat mierīgas? Vai varbūt jūs nekā nezināt par civilo «veterānismu»? Vai arī naids pret armiju jums aptumšojis acis?!

Mums, apgabala mācību centra virsniekiem, sāp sirds, klausoties savu padoto — jaunāko brāļu un dēlu — stāstījumus par to, ko viņi izcietuši «civilajā dzīvē». Lai šo sāpi izjūt ikviens, kuram līdzās dzīvo un mācās pirmsiesaucamie un jauniesaucamie! Bez šīs sāpes mēs nekad neizskaudīsim «veterānismu» — ne civilajā, ne armijas dzīvē. Nav un nebūs piedošanas tam, kurš paliks vienaldzīgs pret šo sāpi, šo nemieru!

 

Apgabala mācību centra virsnieki