Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Būt iecietīgiem

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Daudzi jau ir pieraduši pie tā, ka šo cilvēku dēvē par prezidentu. Citi protestē. Un daļēja taisnība ir kā vieniem, tā otriem. Taču, šķiet, neapstrīdams ir fakts, ka, lai kā arī mēs nosauktu Anatolija Gorbunova pašreizējo posteni, šim cilvēkam ir patiesi nozīmīga vieta tagadējās Latvijas politiskajā mizanscēnā. Jā, turklāt tieši šajās divās dienās.

— Varbūt vispirms par tām cilvēciskajām īpašībām, kuras, jūsuprāt, būtu nepieciešamas, lai risinātu tik atbildīgus jautājumus, kuri ir ietverti šīs republikas Augstākās Padomes sēdes darba kārtībā? Nepieciešamas, lai risinātu lietas, no kurām varbūt būs atkarīgs Latvijas tālākais ceļš ne vien triju vai piecu nākamo gadu laikā, bet pat visai neparedzamā, tālā nākotnē?

— Varu runāt, ņemot vērā to savu pieredzi, kura man veidojusies, darbojoties kā PSRS, tā arī republikas Augstākajā Padomē. Lai gan tā visa sākums, šķiet, varēja būt, jau strādājot partijas Centrālkomitejā, kad tagadējā laika elpa vēl tikai sākās. Kad tikai vēl sākām apzināties visa tā parādīšanos. Sevišķi daudz par šo jautājumu es laikam domāju Vecgada vakarā, mēģinot saprast, kā mums pagājušajā gadā visiem ir pietrūcis visvairāk. Un es domāju, ka vislielākais deficīts mums ir bijusi IECIETĪBA. Cilvēciska iecietība pret cita cilvēka viedokli. Un it sevišķi sākuma periodā. Es atceros, Centrālkomitejas birojā gandrīz neviens negribēja uzklausīt citādi domājošā argumentus. Viedoklis uzreiz šķita nepieņemams un jebkādi argumenti tad bija it kā lieki. Tagad, kad vecais gads beidzies un sācies jauns, man šķiet, ka mēs tomēr šajā ziņā esam spējuši sasniegt jaunu, kvalitatīvi jaunu stāvokli. Tagad mēs jau veiksmīgi mācāmies uzklausīt pretējo argumentāciju. Un mūsu pagājušās Augstākās Padomes sesijā, arī par Konstitūcijas 6. pantu spriežot, mēs tomēr mēģinājām uzklausīt gandrīz it visus viedokļus. Jā, tas man arī patlaban liekas pats svarīgākais: lai cilvēki, uzklausot cits citu, mēģinot citam citu pārliecināt, tomēr spētu visu laiku būt iecietīgi, lai nenotiktu speciāla ienaidnieka tēla meklēšana tur, kur tā nemaz nav. Diemžēl mēs vēl īsti nespējam viens otram uzticēties. Vēl mums ir tās mūžīgās aizdomas, ka otrs noteikti savā dziļākajā būtībā tomēr perina ko ļoti, ļoti sliktu…

— Aizdomas par cilvēku patiesumu?

— Jā, aizdomas, ka cilvēks it kā saka vienu, bet savā būtībā tomēr domā ko pavisam pilnīgi citu.

— Republikas Augstākajā Padomē, šķiet, demokratizācija daļēji jau ir notikusi, bet par partijas CK laikam jau pat tagad īsti pārliecinoši to sacīt nevar.

— Par partijas CK pašreiz man ir visai grūti spriest, jo CK locekļi tagad mēdz kopā sanākt tikai plēnumu laikā. Es gan domāju, ka šīs kopāsanākšanas varētu notikt vismaz reizi mēnesī. Politiskajā dzīvē taču visu laiku notiek tik daudz pārmaiņu, un attiecībā uz ļoti daudziem jautājumiem regulāri būtu jāizstrādā savs koleģiālais viedoklis. Mēs taču kā nekā esam koleģiāls orgāns. Diemžēl tas viss ar tādu intensitāti, kā būtu nepieciešams, netiek darīts. Taču vairāk es varu spriest par biroju, tas regulāri sanāk, darbojas. Šeit ir panākts, ka tiek uzklausīts arī citādi domājošais. Vēl gan jāteic, ka īsti nav izstrādājies tāds mehānisms, kad ir pavisam normāli, ka arī tev kā atsevišķai personībai argumenti kādā jautājumā var nebūt pietiekami…

— … ka kāds vēlētos atzīt arī pats savas kļūdas…

— Jā, ja man, teiksim, kādā jautājumā nebūtu pietiekamas argumentācijas, es tad spētu labākajā gadījumā atturēties balsojot vai kā citādi. Varbūt pat piekāpties tam otram cilvēkam, ja tomēr galu galā redzu, ka viņam arī ir kāda taisnība. Bieži vēl jāsastopas ar situācijām, kad cilvēki visnotaļ stūrgalvīgi vēlas palikt pie savām domām, lai gan gandrīz vai ikkatram ir skaidri redzams, ka viņiem nav taisnības…

— Savu kļūdu atzīšana.

— Tieši tas. Un vēl man ļoti svarīga šķiet māka īstajā brīdī, pareizi un godīgi iet uz kompromisu. No filozofiskā viedokļa, šis jautājums, protams, ir strīdīgs, un varbūt to pat īsti nevarētu nosaukt par kompromisu. Redziet, kad izveidojas vairāki viedokļi, kuri ir ļoti grūti savienojami, rezultāts taču tik un tā ir nepieciešams, lai jau pastāvošo līdzsvarotu un neizjauktu. Lai nezustu sistēma kā tāda, kura jau ir sākusi darboties… Augstākajā Padomē, piemēram, tomēr ir vajadzīga kāda viedokļu savienošana, un to tad arī varētu dēvēt par kompromisu. Bet es domāju tā: kompromiss ir atlikts lēmums. Tas nevar būt kaut kas galīgs.

— Un turklāt Latvijas situācijā. Laikam jau to visi saprata un saprot?

— Šai situācijā bija nepieciešams nedaudz laika (un es to atbalstu), lai lēmums izkristalizētos…

— Un arī psiholoģiski tas cilvēkiem varbūt ir vairāk pieņemams.

— Jā, turklāt pašreiz, kad mums nav vēl izstrādātas demokrātiski reālas sistēmas, nav vēl īsti izstrādāta procedūra, tik nepieciešamais reglaments… Kamēr tā visa nav, man liekas svarīgi kaut vai neiedzīt risināmos jautājumus strupceļā.

— Jūs patlaban zināt arī Lietuvā notikušo. Tagad, pēdējo mēnešu laikā, patstāvīgā, neatkarīgā Lietuvas Komunistiskā partija ir viena no populārākajām organizācijām republikā…

— Redziet, man šķiet, ka situācija mūsu republikā ir daudz savādāka. Ir cits nacionālais, cits politiskais spektrs. Tāpēc tomēr ir ļoti grūti kādas visai tiešas paralēles vilkt. Bet man tagad svarīgi liekas tas, ka tomēr daudzi Kompartijas biedri šodien ir izpratuši vienu varbūt pat ļoti vienkāršu patiesību, ka pirmajā vietā ir nevis partija, bet gan tauta. Varbūt tas ir ļoti skaļi teikts, bet tā nu tas ir.

— Kāds no Lietuvas komunistiem, kurš pašreiz ir gan «Sajūdis» seimā, gan arī atjaunotās LKP CK biroja loceklis, atskaitoties par savu darbu «Sajūdis» seimam, šo domu formulēja šādi:

«Es kalpoju nevis partijai, ne arī kustībai «Sajūdis», bet gan Lietuvas valsts atjaunošanas lietai…»

— Valsts jau arī patiesībā tiek radīta tautas interešu izpausmei, aizstāvībai. Un acīm redzot. tauta šādu motivācijas maiņu partijas biedros ir sajutusi konkrētā rīcībā.

— Pašreizējo posmu sakarā ar aktīvajiem politiskajiem procesiem nereti dēvē par jaunās revolūcijas laiku.

— Jā, tagad mēs arī redzam, ka revolūcijas ir diezgan viegli taisīt. Visā notiekošajā galvenais ir tas, lai pēc iespējas mazāk būtu jācieš mūsu tautai. Pati lielākā māka, manuprāt, šajā revolūcijā ir ar iespējami humānākiem līdzekļiem organizēt mūsu sabiedrības pārveidošanu. Un it sevišķi, protams, tas attiecas uz mūsu tautu, uz visām tā sauktajām mazajām tautām…

— Lietuvas KP savos dokumentos ir paziņojusi, ka tā savā būtībā ir nostājusies pret šķiriskuma principu un mēģinājumiem īstenot to partijas darbībā?

— Es domāju, ka neviena sabiedriska organizācija, kura tagad mēģinātu darboties pēc šķiriskuma principiem, nevarētu gūt kādus reālus panākumus savā darbībā. Tur arī, manuprāt, lielā mērā slēpjas tagadējo sabiedrisko organizāciju vājība, kas ļoti radikāli iestājas pret kaut ko. Tie ir visnotaļ bīstami zemūdens akmeņi, uz kuriem arī pašas šīs organizācijas var avarēt, bet vienīgi žēl, ka tad, ja tas notiks, slīkstošajā laivā kopā ar tām būs arī viena daļa tautas.

— Kas, jūsuprāt, ir tie pamatprincipi, saskaņā ar kuriem mēs varētu uzskatīt, ka Latvija patiesi ir kļuvusi par reālu patstāvīgu un neatkarīgu valsti?

— Mums nekāda cita ceļa nav, un es domāju, ka pagaidām arī nemaz nevar būt, kā vienīgi demokrātiski ievēlēt jaunu valsts augstāko lēmējorgānu, tas ir, Augstāko Padomi (protams, varētu to dēvēt arī citādi). Nosaukums te tomēr nav pats svarīgākais. Šim orgānam tad arī būtu jāuzņemas pilna atbildība par republikā notiekošo. Un šobrīd, kā es redzu, politiskie procesi republikā arī tieši šajā virzienā virzās. Jā, tas laiks, kad varēja tikai lemt un neatbildēt par izlemto, cerams, jau pilnībā pieder pagātnei. Ceru, ka jaunā valdība patiešām varēs atbildēt pilnīgi un par visu Latvijā notiekošo.

Grūtajā pirmssesijas laikā
mūsu prezidentam jautājumus uzdeva
Arnis ŠABLOVSKIS