Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kopīgi domāt, kopīgi rīkoties

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
1. un 2. jūnijs. Radošo savienību plēnums

1. un 2. jūnijs. Radošo savienību plēnums

Kā jau ziņots, 1. un 2. jūnijā notika Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums, kurā bija uzaicināti piedalīties arī citu radošo savienību vadītāji un eksperti. Pilnīga atklātuma un vaļsirdības atmosfērā tika apspriestas tādas problēmas, kas sava nozīmīguma ziņā tālu pārsniedz radošo organizāciju profesionālo rūpju loku, — tām šoreiz tika veltīts vismazāk uzmanības. Priekšplānā izvirzījās plašs sociāli ekonomisko un politisko jautājumu spektrs. Visa plēnuma gaita apstiprināja, ka republikas inteliģence ir augstākajā mērā ieinteresēta pārkārtošanās procesu attīstībā un jūtas līdzatbildīga par tās rezultātiem. Lielākā daļa domu un ierosinājumu, kas tika izteikti šajās divās dienās, vienā vai otrā veidā ir saistīti ar gaidāmās partijas XIX Vissavienības konferences darba programmu.

Tāpēc ir likumsakarīgi, ka plēnumā runāja ne vien rakstnieki un mākslinieki, kinematogrāfisti un dizaineri, arhitekti un žurnālisti, mūziķi un teātra darbinieki, bet arī partijas darbinieki, zinātnieki, inženieri, ārsti, pārvaldes aparāta darbinieki un juristi, šajā profesiju sarakstā, kā šķiet, nav pieminēti vienīgi strādnieki un kolhoznieki.

Izmantojot visas demokrātiskās procedūras priekšrocības, izteicās gandrīz 70 cilvēki. Pēc aptuveniem aprēķiniem, būtu vajadzīgi apmēram desmit «Cīņas» vai «Sovetskaja Latvija» formāta laikraksta numuri, lai publicētu visas runas. Daudzas no tām netika ierobežotas ne ar kādu reglamentu. Plēnumā tika izteikta arī doma par atsevišķas brošūras izdošanu. Tajā pašā laikā šajā pārskatā, kaut arī koncentrētā veidā, ir ietverts itin viss pats būtiskākais, ievērojot domu, vērtējumu, atzinumu un ieteikumu plurālismu.

Acīmredzot visas runas nedrīkst uztvert arī viennozīmīgi. Pat viena un tā paša runātāja teiktajā var atrast gan konstruktīvu pieeju, gan vienkārši emociju uzplaiksnījumu, gan vienpusīgu uzskatu par sarežģītām un delikātām lietām. Taču jāuzsver galvenais. Kaut gan plēnumā izteiktā kritika bija asa un brīžiem arī nesaudzīga kritika, tai bija radošs mērķis. To savā runā plēnumā atzīmēja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs B. Pugo. «Mēs uzskatām,» viņš sacīja, «ka šajā plēnumā tiek turpināta lietišķa un principiāla saruna par vissvarīgākajām kultūras ideoloģiskajām problēmām, kas tika iesākta Latvijas Komunistiskās partijas CK maija plēnumā, un ka šis plēnums apliecina mūsu inteliģences vēlēšanos vairot savu ieguldījumu pārkārtošanās paātrināšanā.» (Pilns runas teksts publicēts republikas presē 2. jūnijā.)

 

 Ekonomika — visa pamats

 

Mēs esam radījuši dīvainus stereotipus. Rakstniekus, māksliniekus un žurnālistus mēs nekļūdīgi pieskaitām pie radošās inteliģences kategorijas. Bet plānotāji un ekonomisti? Kad par to sāc domāt, jādomā ilgi. Publicistam taču personiski jāatbild par katru faktu. Viņu var pat iesūdzēt tiesā. Turpretim plānotājam, kas pieņēmis kļūdīgu, sabiedrībai kaitīgu lēmumu, tāds liktenis nedraud. Tas taču ir dīvaini, vai ne?

Darbības sfēru dalīšana radošajās un neradošajās — tā nav vienīgā abstrakcija, tas nav vienīgais stereotips. Vairākus iesīkstējušus uzskatus savā runā apstrīdēja ANO eksperts apkārtējās vides jautājumos M. Ļemeševs. Jāatzīmē, ka abi Maskavas ekonomikas zinātņu doktori — plēnumā runāja arī žurnāla «Kommuņist» galvenā redaktora pirmais vietnieks O. Lācis — ļāva dziļākā skatījumā paraudzīties uz mūsu republikas tautas saimniecību.

Mēs gadiem ilgi daudzinām, atgādināja M. Ļemeševs, ka mūsu galvenais mērķis ir sabiedrības un visu tās locekļu labklājības celšana. Bet ko mēs saprotam ar labklājību? Mēs esam radināti to uztvert kā materiālo labumu patērēšanu. Ja mums ir vienistabas dzīvoklis, tas ir slikti, bet, ja četristabu dzīvoklis vai atsevišķa māja — tas ir labi. Ja mums jābrauc ar tramvaju — tas ir slikti, ja ir savs automobilis — tas ir labi. Ja mēs, kā to apgalvo PSRS CSP, patērējam 60 kilogramus gaļas uz vienu iedzīvotāju — tas ir slikti, ja apēdīsim 85 kilogramus — tas būs labi. Īstenībā tas ir šauri utilitārs priekšstats par labklājību. Lai sabiedrība attīstītos, tai taču vispirms ir jāattīstās garīgi. Jāpanāk, lai ikviena cilvēka darbs būtu apzinīgs un radošs. Dzīdamies pēc materiālo labumu palielināšanas, mēs esam aizmirsuši, ka labklājību nenosaka tikai materiālie labumi un ka patiesībā daudz svarīgāka ir garīgā daļa. To, ka darbs nav radošs, mēģina kompensēt ar materiāliem stimuliem. Šādu pieeju nosaka tas, ka netiek ievērotas sociālistiskās īpašuma attiecības. Mūsu neefektīvās sabiedriskās ražošanas ļaunuma sakne meklējama tai apstāklī, ka tiek devalvēts sabiedriskā īpašuma jēdziens. Mums tā nemaz nav — sabiedriskais īpašums kļuvis par resoru īpašumu. Visas mūsu bagātības — dabas resursi, pamatfondi, kapitālieguldījumi, finansu līdzekļi un darbaspēks — viss ir nodots resoriem. Un tā iznākumā strauji paplašinās materiālā ražošana. Kādreiz bija spēkā lozungs «Panākt un apsteigt kapitālistiskās valstis rūpnieciskās ražošanas apjoma palielināšanā!» Šo uzdevumu mēs esam izpildījuši. Mēs esam krietni apsteiguši visas attīstītās kapitālistiskās zemes, ieskaitot Amerikas Savienotās Valstis, naftas, gāzes, tērauda, dzelzsrūdas, darbgaldu, traktoru un cementa ražošanā. Īsi sakot, mēs visos rādītājos ejam visas planētas priekšgalā.

Bet kā tad mēs risinām savu galveno uzdevumu — kā ir ar sabiedrības labklājību? Ja salīdzinām ar ASV, tad mūsu valsts nacionālais ienākums ar visu milzīgo ražošanas apjomu ir tikai 66 procenti. Ja ņemam vērā, ka mums ir 285 miljoni iedzīvotāju, bet viņiem — 240 miljoni, tad uz vienu iedzīvotāju iznāk vēl mazāk. Ievērojot, ka Amerikas Savienotās Valstis tikai 15 procentus sava nacionālā ienākuma izlieto paplašinātai atražošanai, bet mēs izlietojam 28 procentus, patēriņa fonds, skaitot uz vienu iedzīvotāju, ir tikai 43 procenti, kaut arī ražošanas apjoms mums ir tik gigantisks. Ražošanas apjoma paplašināšana tad arī ir galvenais gan dabas, gan ekonomikas postītājs spēks. Te slēpjas visas mūsu nelaimes. Tāpēc arī blakus gigantiskajiem ražošanas apjomiem mums ik uz soļa jāsastopas ar deficītu.

Domāt, ka no deficīta var tikt vaļā ar ražošanas paplašināšanu, nozīmē dziļi maldīties. Nemainot ražošanas struktūru, nav iespējams likvidēt produkcijas deficītu. Mūsu smagā rūpniecība, ko plāno resori, strādā pati sev.

Balstīdamies uz atražošanas teoriju, mēs joprojām maldīgi uzskatām, ka sabiedriskās ražošanas attīstībai ir nepieciešams, lai ražošanas līdzekļu ražošanas pieauguma tempi apsteigtu patēriņa priekšmetu izlaides pieauguma tempus. Un mēs esam nonākuši strupceļā. Ja mēs pārskatītu sabiedriskās ražošanas struktūru, tad atklātos, ka nekāda deficīta nav. Mums netrūkst ne metāla, ne enerģijas, ne materiālu. Mēs tikai žņaudzam sevi nost un žņaudzam dabu. Mums nepieciešama programma, kurā būtu paredzēts krasi sašaurināt ražošanas apjomu visās tajās nozarēs, kas ekspluatē dabu. Bet ministrijas un resori tam nemūžam nepiekritīs, jo to funkcija ir savas nozares produkta ražošana. Un šai nolūkā tiem nodod tautai piederošos resursus. Ja visi resursi tiek izlietoti, viņi par to saņem prēmijas, algu, goda nosaukumus, ordeņus un citādus labumus. Ko var likt pretim resoru diktātam? Tikai vienu — padomju varu. Tai jāatdod resursi, jāatjauno tās ekonomiskā vara.

To, kāds ir resoru diktāts, pārliecinoši pierādīja Rīgas galvenais arhitekts G. Asaris. 1981. gada jūnijā tika pieņemts un vēl šodien ir spēkā Savienības lēmums par rūpniecības objektu celtniecības ierobežošanu lielās pilsētās. Ar šo dokumentu tika aizliegta rūpniecības objektu būvniecība vai paplašināšana Rīgā un Jūrmalā, bet ierobežota Liepājā. Neraugoties uz to, laika posmā no 1981. gada jūlija līdz 1987. gada decembrim visdažādākajos līmeņos tika pieņemti direktīvi lēmumi par gandrīz 100 dažādu Rīgas rūpnīcu paplašināšanu vai jaunbūvēm (tai skaitā RVR, VEF, dīzeļu rūpnīca, Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, «Sarkanā zvaigzne», «Kompresors», «Alfa», «Pirmais Maijs», «Komutators», RER u. c). Liepājā tas attiecās uz «Sarkanā metalurga», Liepājas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas un linoleja rūpnīcas paplašināšanu. Daudzos no šiem gadījumiem vietējās tautas deputātu padomes domas netika ņemtas vērā vai vispār prasītas.

Šis temats tika skarts arī citās runās. No tribīnes tika minēts šāds fakts: 1972. gadā republikā notika pamatfondu inventarizācija. Bija jānosaka to nolietojums un jāizstrādā katra uzņēmuma ražošanas un sociālās attīstības plāns 10 gadiem. 1982. gadā bija jābūt uzbūvētām, attiecīgi izvietotām un perspektīvi prognozētām visām galvenajām bāzes būvēm. Dīvaini, ka tagad, kad tik daudz runājam par rekonstrukciju, rodas milzu gaudas par nolaisto bāzi, kas neesot aiztikta divdesmit, trīsdesmit gadus un ilgāk. Prasīt jaunu bāzi daudziem uzņēmumu vadītājiem ir tāds kā aitu princips: kad vienā vietā noēsts, tad iet tālāk.

Kad republikas teritorijā ar Vissavienības specializēto institūtu spēkiem tiek projektēti lieli objekti, bieži vien iztiek bez pietiekami vispusīgas jautājuma apspriešanas ar mūsu republikas speciālistiem, bez sabiedriskās domas uzklausīšanas, savā runā teica G. Asaris.

Līdzīgā veidā Savienības institūts jau izstrādājis dokumentāciju Skaistkalnes ģipšakmens karjera izvēršanai par vienu no lielākajiem valsts Ziemeļrietumu ekonomiskajā rajonā. Tā jauda noteikta 450 tūkstoši tonnu ģipšakmens gadā. Bet arī tas PSRS Būvmateriālu rūpniecības ministrijai šķiet par maz, un šī gada sākumā ar PSRS Valsts celtniecības komitejas un mūsu republikas Būvmateriālu rūpniecības ministrijas piekrišanu paredzēta karjera jaudas divkāršošana, lai ar ģipšakmeni nodrošinātu Lietuvas, Igaunijas un Krievijas Federācijas cementa rūpnīcas, pašiem paturot tikai aptuveni 17 procentus (Brocēnu un Sauriešu kombinātu vajadzībām). Diez vai šāda starprepublikāniskas nozīmes un tik milzīga karjera izveidošana Vecumnieku — Skaistkalnes autoceļa tiešā tuvumā ir gan sociāli, gan ekoloģiski pieļaujama. Tāpat vispusīgi būtu apspriežams izstrādātais Jēkabpils HES projekts.

Ideja par projektu atklātu ekspertīzi izskanēja arī O. Lāča runā. Viņš uzsvēra nepieciešamību demokrātiski un īsti apspriest Augstākajā Padomē ne vien visas valsts kopējo budžetu, bet arī lielākās celtnes. Citādi var iznākt kā Ogrē. Resori tur izveidoja kombinātu, un agrākās Ogres vairs nav, radusies kaut kāda cita pilsēta. Bažas par atklātuma trūkumu svarīgu lēmumu pieņemšanā izteica arī P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes partijas komitejas sekretārs O. Potreki. Piemēram, jaunā nozaru vadības struktūrshēma tika veidota, nekonsultējoties ar sabiedrību un zinātniekiem, viss bija absolūtā miglā tīts. Runājot par to, ka pie mums katrs rīkojas ar zemi, ūdeni un gaisu, kā viņam ienāk prātā, O. Potreki atgādināja: republikai jābūt monopolam uz zemi kā saimniekošanas objektu. Tikai tādā gadījumā var pretoties industrijas gigantu būvei. Jābūt juridiskām garantijām, kas sargā republiku tiesības. Nepieciešams saimnieciskais aprēķins visos līmeņos vienotā valsts tautsaimnieciskā kompleksa ietvaros, ekonomiska patstāvība, tika uzsvērts citās runās.

Ekonomikas zinātņu doktors J. Porietis teica, ka Igaunijas zinātnieki jau izstrādā priekšlikumus pakāpeniskai republikas mēroga saimnieciskā aprēķina ieviešanai, kas atbilst ekonomikas intensifikācijas stratēģijai. Par to domājot, nepieciešams, pirmkārt, izstrādāt pārdomātu republikas zinātnes, tehnikas un sociālā progresa koncepciju. Otrkārt, šim nolūkam nepieciešams pakāpeniski izveidot savstarpēji izdevīgu ekvivalentas preču un pakalpojumu apmaiņas sistēmu starp atsevišķiem reģioniem, kas reizē palīdzēs nostiprināt saimniecisko aprēķinu arī ikvienā uzņēmumā. Treškārt, jārada daudz iedarbīgāks dabas resursu aizsardzības un saprātīgākas izmantošanas mehānisms. Viņš minēja arī intensīvās attīstības modeli, ko konsekventi īsteno Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Realizējot tiešām dzelžainu materiālo resursu ekonomijas režīmu un ļoti pārdomātu zinātnes un tehnikas progresu, šī valsts, atsevišķos gados pat pastāvot negatīvam iedzīvotāju skaita dabiskajam pieaugumam un faktiski arī nepiesaistot darbaspēku no ārpuses, laika posmā no 1960. līdz 1986. gadam nodrošināja nacionālā ienākuma pieaugumu uz katru cilvēku 3,3 reizes, vienlaikus sekmīgi risinot arī sociālās attīstības problēmas. Taču, lai saprātīgi saimniekotu, taisnīgāk jāsadala nacionālais ienākums, atzīmēja RPI Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras vadītājs profesors I. Strautmanis, citādi mēs nevarēsim paaugstināt telpiskās vides kvalitāti, nevarēsim uzlabot pilsētbūvniecības politiku.

Kad tribīnē kāpa republikas Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs M. Ramāns, plēnuma dalībnieku vairākums cerēja, ka saņems godīgu un atklātu atbildi uz daudzajām izvirzītajām problēmām. Tai skaitā arī uz kinokritiķa, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas katedras vecākā pasniedzēja A. Kļockina jautājumu:

— Kā varēja notikt, ka Latvija, kas bija pati attīstītākā no Baltijas republikām, nemaz jau nerunājot par karā pilnīgi izpostīto Baltkrieviju, tagad vairākos rādītājos ir nonākusi pēdējā vietā starp tām? Vai šai ziņā arī galvenais vaininieks ir centrs?

M. Ramāns sāka ar to, ka divas plēnuma dienas salīdzināja ar ļoti pamatīgu negaisu, kas nodara ļoti lielu ļaunumu un kurš atnes arī šad tad labumu. Viņš dalījās savās pārdomās par to, ka bezatklātuma laikā daudz kas palika nezināms, ko darīja republikas valdība. Piemēram, jau 1967. gadā tika izteikta doma, ka visa sociālā sfēra jāfinansē pēc nacionālā ienākuma atskaitījumu normatīva. Taču toreiz Savienības resori to neatbalstīja. Bet tagad 1989. —1990. gadā republika pāriet uz šīs sfēras finansēšanu no peļņas atskaitījumiem un citiem ienākumu avotiem, bet, sākot ar trīspadsmito piecgadi, — pēc normatīva no nacionālā ienākuma.

Septiņdesmito gadu sākumā, viņš teica, mēs pirmie no savienotajām republikām izdarījām visu to iedzīvotāju aptauju, kuri saņēma dzīvokļus 1971. gadā. Balstoties uz šīs aptaujas rezultātiem, Ministru Padome pieņēma lēmumu ar norādījumu ņemt vērā situāciju. Diemžēl tas netika darīts. M. Ramāns atzīmēja, ka pozitīva loma ir rūpniecībā nodarbināto cilvēku skaita limitu noteikšanai. Runājot par resoru diktātu, viņš norādīja, ka pirms diviem gadiem tika sagatavota PSKP Centrālajai Komitejai un PSRS Ministru Padomei adresēta vēstule par vairāku objektu celtniecības pārcelšanu uz tālāku perspektīvu. Izdevās atvirzīt 8 uzņēmumu rekonstrukciju un paplašināšanu. Tagad tiek gatavoti jauni priekšlikumi šajā jautājumā.

Runājot par atomelektrostacijas celtniecību, viņš apstiprināja, ka nekādi lēmumi nav pieņemti. Jā, PSRS Enerģētikas ministrija izvirza šo jautājumu. Mūsu Fizikāli enerģētiskais institūts pašreiz risina un izskata jautājumu par varbūtēju alternatīvu modeli.

 

Mūsu lauku vakardiena, šodiena un rītdiena

 

Vairāki eksperti un citi runātāji analizēja stāvokli lauksaimniecībā, kas tradicionāli ieņem vadošo vietu republikas tautas saimniecības kompleksā.

— Mēs Lauksaimniecības akadēmijā saņemam daudz vēstuļu, kurās izteiktas bažas par ārkārtīgi gausajiem lauksaimniecības attīstības tempiem republikā, — tā savu runu sāka Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors E. Grinovskis. Viņš turpināja:

— Jau stagnācijas gados es rakstīju par šo tematu. Rakstu piedāvāju žurnālam «Karogs», taču tas tika noraidīts kā kļūdains, nepareizs un tautai nepieņemams. Dažas no šī raksta idejām es šodien izklāstīšu, lai pagātnes analīze kļūtu par pamatu nākotnes prognozei un ļautu izvairīties no tālākām kļūdām.

Cik tad tālu salīdzinājumā ar pagātni ir tikusi šobrīd mūsu lauksaimniecība? Te biedrs Drīzulis sacīja, ka mēs pirmskara līmeni esot sasnieguši kaut kur sešdesmitajos gados. Es te gribu polemizēt ar viņu un iebilst, ka viņš ainu iztēloja rožainākās krāsās, nekā tā ir īstenībā.

Pirmkārt, par bāzi. Parasti, kad runā par pirmskara periodu, par bāzi uzskata četrdesmito gadu. Bet es to par bāzi neņemu. Daudzi dati nav šodien dokumentēti, un mums daudzos gadījumos jābalstās uz to gadu liecinieku liecībām. Man ir nācies strādāt vienā katedrā ar cilvēkiem, kas tajos gados vadīja lauksaimniecību, un, balstoties uz viņu sniegto informāciju, es varu teikt, ka 1940. gada dati nav objektīvi, tie ir samazināti, lai varētu parādīt lielāku lauksaimnieciskās ražošanas pieaugumu 1941. gadā. Kaut gan man nav oficiālu pierādījumu, es esmu pārliecināts, ka faktiskais lauksaimnieciskās ražošanas līmenis tika pazemināts par 16 procentiem.

Es par bāzi pieņēmu 1938. gadu. Un, izejot no šīs bāzes, mēs pirmskara līmeni sasniedzām daudz vēlāk, bet 1987. gadā lauksaimnieciskās ražošanas apjoms salīdzinājumā ar 1938. gadu bija 142 punkti, ja 1938. gada līmeni pieņemam par 100 punktiem. Tas ir ļoti pieticīgs pieauguma temps. Salīdzinot ar citām padomju republikām, mēs lauksaimnieciskās ražošanas pieauguma ziņā šajā laika posmā esam pēdējā vietā. Mēs lauksaimniecības bruto produkcijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju knapi esam sasnieguši to līmeni, kāds bija 1938. gadā. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits, kas pieaudzis lielākoties uz mehāniskā pieauguma rēķina, palielinājies pat straujāk nekā lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjoms.

Ja mēs sarindotu Baltijas reģiona republikas pēc to lauksaimniecības produkcijas pieauguma tempiem šajā laika posmā, tās sakārtotos šādā secībā: Baltkrievija, no tās nedaudz atpaliek Lietuva, pēc tam seko Igaunija un Latvija. Bet te jāievēro arī tas, ka Lietuvā un Baltkrievijā lauksaimniecības attīstības līmenis bija zems, tātad viena pieauguma procenta absolūtais svars bijis mazāks. Šai sakarā svarīgs ir tāds rādītājs kā lauksaimniecības produkcijas absolūtais pieaugums uz platības vienību. Ja par pamatu ņemam šo parametru, tad secība ir sekojoša: Igaunija, Lietuva, Baltkrievija un Latvija. Ar ko izskaidrot, kāpēc mūsu lauksaimniecība attīstījusies pieticīgāk?

Kaimiņu republikās konsekventāk nekā mūsu republikā tika ievēroti objektīvie ekonomikas likumi, mazāk tika pieļauts subjektīvisms un voluntārisms. Ekonomisko likumu neievērošana izraisa šādas sekas: krītas attīstības tempi, rodas disproporcijas, nelīdzsvarotība un samazinās ražošanas efektivitāte.

Tagad daži konkrēti piemēri. Mēs pārāk augstu novērtējām koncentrācijas ekonomiskas priekšrocības. Mēs izveidojām lielas saimniecības, likvidējām mazās pienotavas, preču stacijas un daudzus citus uzņēmumus, lai uzspodrinātu attiecīgo resoru finansiālos radītājus. Mums pietrūka konsekvences arī attiecībā uz individuālo sektoru, mētājāmies no vienas galējības otrā. Turpretim kaimiņi rīkojās daudz tālredzīgāk. Bet mēs piespiedām kolhozniekus atteikties no personiskajām saimniecībām. Turklāt tas tika darīts ar administratīvām metodēm. Tagad cenšamies reanimēt individuālo sektoru.

Tomēr arī pašlaik mēs dažkārt krītam otrā galējībā, atsevišķās saimniecībās hipertrofējot šo sektoru. Ja mēs tieši jautātu, kas pašlaik laukos ir materiāli turīgākā ļaužu šķira, tad atbilde būtu — tie ir kolhoznieki panīkušā kolhozā.

Mēs absolutizējam kaut ko vienu nevis kompleksi attīstām lauksaimniecību. Te es domāju daudzās kampaņas, sākot ar trūdzemes podiņiem un beidzot ar rapsi. Un vēl viens faktors — kaimiņrepublikās saimniecību patstāvības līmenis ir stipri augstāks nekā mūsu republikā.

Mūsu lauksaimniecības attīstības pieticīgie tempi lielā mērā izskaidrojami arī ar to, ka mums notikusi un notiek intensīva saimniecību polarizācija, palielinās diference starp to ekonomiskajiem līmeņiem. Latvijas lauksaimniecība ir visvairāk polarizēta visā Savienībā. Mūsu republikā rajonu līmenī viskrasākās atšķirības ir starp saimniecībām Saldus un Bauskas rajonā. Mazākas tās ir Limbažu rajonā.

Polarizācija skar ne tikai ekonomiku, bet arī cilvēku domāšanu, psiholoģiju. Stipro saimniecību vadītāji rīkojas drosmīgi, ne no viena nebaidīdamies. Es Lauksaimniecības akadēmijā kūrēju kvalifikācijas celšanas kursus un nodarbību starpbrīžos redzu, kā veidojas mikrokolektīvi atkarībā no saimniecību ekonomiskā potenciāla. Stipras saimniecības vadītājam gandrīz nekā nav ko runāt ar vāja kolhoza priekšsēdētāju. Viņiem ir pārāk atšķirīgas intereses. Viens domā par to, kā atvērt filiāli Vācijas Federatīvajā Republikā, bet otrs lauza galvu, kā sanaglot govju sili.

Minēšu polarizācijas faktorus. Pirmais un izšķirošais ir intelektuālais potenciāls, tas ir, vadītāja un galveno speciālistu kompetence, zināšanas, pieredze un organizatora iemaņas. Spēcīgās saimniecības vada cilvēki ar iedzimtu vadītāja talantu. Skolā to nevar iemācīt, skola šīs īpašības var tikai izkopt, bet talantam ir jābūt dabas dotam. Saimniecībās ar augstu intelektuālo potenciālu ir arī ētiskas ēnas puses -- plaši izvērsti neformālie sakari, kam fondu sadalē ir daudz lielāka nozīme nekā plānveidīgai limitu piešķiršanai.

Otrs faktors ir palīgražošana. Tur, kur tā ir izvērsta, tiek iegūti papildlīdzekļi lauksaimniecības intensificēšanai, sociālās sfēras attīstībai un darbaspēka piesaistei. Trešais faktors ir nozaru struktūra. Pastāvot pašreizējai cenu sistēmai, mums ir izdevīgas un neizdevīgas nozares. Ceturtais faktors ir zemes novērtējums. Un piektais — saimniecības atrašanās vieta, jo mūsu republikā intensīvi norit netiešās urbanizācijas process. Zemnieks paliek laukos, bet pārvietojas tuvāk pilsētai, tuvāk Rīgai. Rezultātā patlaban Latgalē uz vienu cilvēku ir 15—16 hektāri kultivētas zemes, bet Rīgas rajonā — 3 hektāri. Un Rīgas rajonā šobrīd strādā vairāk latgaliešu nekā viņu palicis dzimtajā novadā. Vislabāk ar darbaspēka resursiem nodrošināts Rīgas agrokombināts «Padomju Latvija», kur uz katru hektāru ir cilvēks — ļaužu kā Ķīnā.

Mūsu republikai liela problēma ir hipertrofētā rūpniecības attīstība. Rūpniecības produkcijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju mēs ieņemam pirmo vietu Padomju Savienībā. Mēs esam uzcēluši daudzus uzņēmumus, kuriem mūsu republikā nebija vietas, jo mums nav neviena no četriem faktoriem, no kuriem vismaz viens ir obligāts, lai sāktu šādu celtniecību, — tās ir izejvielas, enerģija, darbaspēks un noieta tirgus. Tai pašā laikā nav uzceltas rūpnīcas, kas būtu stipri nepieciešamas lauku attīstībai. Te vispirms jānosauc būvmateriālu ražošana un lauksaimniecības ražojumu pārstrādes uzņēmumi. Rezultātā mums ir daudz dažādu problēmu.

Tagad mums būtu vajadzīgs lielāks atklātums, plašāka informācija par to, ko un cik daudz mēs saņemam no citām republikām un ko mēs dodam citiem.

Mēs lepojamies, ka republikā ir augsts gaļas patēriņš — 86 kilogrami kautsvarā uz vienu iedzīvotāju, kamēr Padomju Savienībā zinātniski pamatotā patēriņa norma ir 82 kilogrami. Tātad mums ir it kā vairāk, nekā būtu vajadzīgs. Bet kas tad ir šis kautsvars? Tie ir muskuļi, tauki, subprodukti un kauli. Un šo četru komponentu attiecības nav vienādas republikas tirgus fondā, kas nodrošina mūsu iztiku, un centralizētajā fondā. Tāpēc šis skaitlis 86 šauri aritmētiskā nozīmē varbūt arī ir pareizs, taču ekonomiskās domas seguma tam nav.

Lauksaimniecībā mums vēl ir diezgan neizkopts ekonomiskais mehānisms, tāpēc dažkārt rodas nepareiza interešu orientācija. Saimniecību dalīšana četrās grupās pēc to ekonomiskā potenciāla līdz ar attiecīgu cenu diferenciāciju un piemaksām vājām saimniecībām rada greizu interešu orientāciju, un saimniecības nav ieinteresētas intensificēt savu ražošanu. Līdz ar to taču tiktu radīti nosacījumi ieskaitīšanai citā grupā, kur iepirkuma cenu līmenis ir zemāks. Starp saimniecību vadītājiem faktiski notiek sacensība par tiesībām iekļūt atpalicējos. Tā, piemēram, Saldus rajona kolhozā «Draudzība» ieradās jauns vadītājs ar plašiem sakariem. Un viņš panāca, ka saimniecība tika pārskaitīta vienu kategoriju zemākā grupā. Tagad par to pašu ražošanas apjomu te saņem vairākus simtus tūkstošu rubļu vairāk.

Profesors Grinovskis uzsvēra, ka līdz ar viensētu likvidēšanu saimniecībās, it sevišķi lielajās saimniecībās, ir izveidojusies sava metropole un sava perifērija. Ražošanas intensitāte un kultūra pazeminās virzienā no centra uz nomalēm. Šajā sakarā minēsim datus, ko atgādināja cits eksperts (J. Porietis): anketēšana, kas jau septiņdesmito gadu sākumā tika izdarīta visos republikas rajonos, parādīja, ka 78 procenti aptaujāto lauku iedzīvotāju vēlas dzīvot vienģimenes mājās, 6 procenti — vienstāva vai divstāvu blokmājās un tikai 16 procenti — sekciju tipa daudzstāvu mājās. Diemžēl šī pētījuma rezultāti ne vienmēr ir tikuši ņemti vērā.

Bet atgriezīsimies pie profesora Grinovska runas.

— Viensētu likvidēšanas process, — viņš sacīja, — nenotika stihiski, tas tika realizēts plānveidīgi. Šīs kampaņas teorētiskos pamatus izstrādāja projektētāji un zemes ierīkotāji, bet tās realizēšana tika forsēta ar administratīvām metodēm. Runājot par pašreizējo lauksaimniecības problēmu rašanās cēloņiem, E. Grinovskis pievienojās A. Drīzuļa domai, ka lielu ļaunumu nodarīja sasteigtā kolektivizācija. Akadēmiķis A. Drīzulis atgādināja, ka vienlaidu kolektivizācijas gaitā Padomju Savienībā masveidā atsedzās terora un nelikumību mehānisms. Pēc šīm pašām receptēm kolektivizācija notika arī Latvijā. Bet visiem taču zināms, cik bagātas bija Latvijas lauksaimniecības kooperācijas tradīcijas. Balstoties uz Ļeņina norādījumiem, tās vajadzēja savienot ar sociālismu. Taču staļiniskās kooperācijas rezultātā lauksaimniecība faktiski tika izpostīta.

Pienācis laiks šo akciju oficiāli izsludināt par nelikumīgu, sacīja E. Grinovskis. Viņš nepiekrita dažu mūsu republikas vēsturnieku uzskatam, ka tas bija objektīvi nepieciešams, likumsakarīgs akts, ko prasīja šķiru cīņas loģika, un ka tika pieļauta tikai viena otra pārmērība. Ja tas būtu tā, sacīja profesors, tad tādai saimniecībai kā «Lāčplēsis» tagad vajadzēja būt pašai nabadzīgākajai no nabadzīgākajām, jo tur palika visi tie «tautas ienaidnieki» un joprojām strādā. Bet, piemēram, Bauskas rajona «Īslīce» un citas saimniecības, kas faktiski palika tukšas, tagad ir atpalikušas, un tur strādā cilvēki, ko citādi nevar nosaukt kā par starpsaimniecību un starprepubliku klejotājiem. Dzērves, Treija un citu zinātnieku izstrādātā republikas attīstības koncepcija, ko viņi izvirzīja piecdesmito gadu beigās, bija objektīvi pareiza. Tagad mēs pie tās atgriežamies. Šiem cilvēkiem ir jāatdod viņu labais vārds, nobeigumā sacīja profesors Grinovskis.

Neviens attīstības process nav savrups. Pagātnes notikumos izkristalizējās tagadējās dzīves veidols. Ar zinātnieka atzinumiem un novērojumiem daudzējādā ziņā sasaucās Limbažu rajona agrokombināta «Komunārs» valdes priekšsēdētāja J. Lucāna runa. Viņš, piemēram, atgādināja, ka pirms dažiem gadiem tika pieņemts lēmums par infrastruktūras attīstību atpalikušajās saimniecībās. Tajā bija paredzēts par valsts līdzekļiem šajās saimniecībās būvēt pašu iznīcinātās skolas, bērnudārzus, kultūras iestādes un dzīvokļus, lai tur no jauna piesaistītu cilvēkus un atjaunotu ražošanas ritmu. Šajā gadā pārejot uz pašfinansēšanos, šo lēmumu aizmirsa, un tagad tās saimniecības, kurās nepaspēja uzcelt vajadzīgos objektus, bet tādu ir daudz, nolemtas tālākai nīkuļošanai un bankrotam. Tās būs spiestas iestigt miljoniem rubļu lielos parādos, lai uzceltu pašu nepieciešamāko. Nezinu, vai Rīgai ir vai nav vajadzīgs metro, viņš sacīja, bet zinu, ka katrai valstij ir nepieciešama normāli attīstīta lauksaimniecība. Tieši mūsu republikā lauksaimniecība varētu kļūt par to nozari, kas, pareizi attīstoties, spētu gūt ļoti labus panākumus. Runādams par pieļautajām disproporcijām, J. Lucāns minēja šādus skaitļus: Lietuvas laukos ik gadu uzbūvē 12 tūkstošus ģimenes māju, Latvijā — aptuveni 2 tūkstošus. Varbūt latvieši negrib būvēties! Grib, taču celtniecības grūtības ar būvmateriālu sagādi ir tik lielas, ka tikai retais uzdrošinās to sākt. Mums nav ķieģeļu, cementa, gāzbetona, šīfera un sanitārtehnisko materiālu, taču mēs sastādām programmu «Dzīvokļi-2000». Nezinu, sacīja J. Lucāns, vai Lietuvā ir šāda programma, taču būvmateriālus mēs pērkam Lietuvā un Igaunijā. Bet pēdējā laikā viņi vairs negrib pārdot. Varbūt būtu lietderīgāk attīstīt būvmateriālu rūpniecību? Šobrīd cilvēku iniciatīvai ir atvērts ceļš. Taču, laikam ritot, mēs sākam saskatīt neatbilstību starp patiesajiem un saprotamajiem lēmumiem augstākajā līmenī un izvairīgo gauso rīcību republikā un rajonos. Līdzīgā kārtā pagātnē tika nobremzēta ne viena vien progresīva iecere. Pašreiz gandrīz vienīgā jūtamā aktivitāte republikā ir troksnis ap krēslu pārbīdīšanu un nosaukumu maiņu dažādos resoros, tai skaitā jau kuro reizi arī lauksaimniecībā. Šādas izmaiņas ir pazīstamas, tās nekad neko nav devušas un nedos arī šoreiz. Runājot par lauksaimniecību, jāteic, ka jautājumam vajadzētu pieiet nevis no tāda aspekta, kā labāk to vadīt, bet no tāda, ko darīt, lai lauksaimniecība dotu vairāk produkcijas. Saprotams, ka gadu desmitos sakrājušās problēmas nav iespējams atrisināt dažos gados. Lai panāktu līdzsvaru saimnieciskajā dzīvē, būs jāpārvar daudz grūtību. Taču mūsu zeme ir uz pareiza ceļa.

 

Pienācis laiks atdot parādus

 

Plēnuma dalībnieki pievērsa uzmanību arī pašreiz ļoti aktuālajiem demogrāfijas, veselības aizsardzības un ekoloģijas jautājumiem.

Dabas stāvoklis daudzās republikas vietās rada nopietnas bažas gan speciālistiem, gan sabiedrībai, gan iedzīvotājiem, gan partijas un padomju darbiniekiem. Ilgus gadus, izsakoties stereotipu valodā, mēs esam tikai pakļāvuši dabu, faktiski postījuši to, pienācīgi nesadziedējot cirstās brūces. Un atmaksa par to ir pārmērīgi piesārņotas upes, gaiss un augsne. Pārāk vēlu mēs esam sapratuši, ka draud ekoloģiska nelaime. Citādi tagad nevajadzētu brīnīties, ka Rīgai, kur ir gandrīz 1 miljons iedzīvotāju, nav pienācīgu attīrīšanas būvju, ka Rīgas jūras līcis Jūrmalas rajonā aizvien vairāk pārvēršas par notekūdeņu bedri un ka aizvien biežāk notiek tādi ekoloģiski negadījumi kā Olainē.

— Un Ventspilī, — dibināti piebilda Ventspils galvenais arhitekts A. Didrihsons.

Šķiet, ka šīs ostas pilsētas iedzīvotājiem vajadzētu būt pacilātā noskaņojumā. Jo nav aiz kalniem Ventspils dibināšanas 700. gadskārta. Taču īpaša prieka nav. Tāpēc, ka tur dzīvo kā uz vulkāna. Jebkurā brīdī var notikt nelaime. Un tas nav pārspīlējums — pilsētā ar vairāk nekā 50 tūkstošiem iedzīvotāju tikai divu triju kilometru attālumā no centra skalojas cisternās, plūst pa cauruļvadiem amonjaks, metanols, nitrils, benzīns, nafta un cita bīstama «ķīmija», kuras glabāšanai un transportēšanai dzīvojamo namu kvartāli, protams, nav pati piemērotākā vieta.

Maskavā apstiprinātā ekoloģiskās situācijas normalizēšanas programma neuzlabos stāvokli Ventspilī, teica runātājs. Vienīgā izeja ir ekoloģiski bīstamo uzņēmumu pakāpeniska izvešana no pilsētas. To atzina arī Latvijas ekspertu komisija. Taču šis viedoklis netiek ņemts vērā. Gluži pretēji, sākušies jauni centrālo resoru, PSRS valsts plāna komitejas un Ministru Padomes uzbrukumi Ventspilij. Visi izliekas, ka nekādu briesmu nav, ierēdņi no ministrijām moži uzšņāpj rezolūcijas ar vārdiem «Izņēmuma kārtā», «Ar nosacījumu» utt. un ignorē saskaņotos lēmumus par ekoloģiskās situācijas normalizēšanu.

Šāds spiediens no augšas, tai skaitā arī uz republikas valdību, tiek izdarīts, piemēram, tad, kad jūras ostā tiek pārkrauta no Urāliem saņemtā putekļainā kālija sāls. Kopš pagājušā gada beigām to darīt ir aizliegts. Taču, aizbildinādamās ar eksportpiegāžu nepieciešamību, PSRS Ministru Padome izdara spiedienu uz republikas valdību, bet tā, savukārt, uz pilsētas un ostas vadītājiem. Un putekļu mākonis kuru katru brīdi var atkal parādīties pie apvāršņa, vai šāda piekāpība ventspilniekiem neizmaksā pārāk dārgi.

Kam daudz tiek dots, no tā daudz tiek prasīts. Nav nejaušība, ka Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta laboratorijas vadītājs P. Cimdiņš, izteikdamies plēnumā kā ekoloģijas jautājumu eksperts, savas runas nobeigumā ierosināja republikas Ministru Padomes un Valsts plāna komitejas veikto darbu ekoloģiskās politikas realizēšanā atzīt par neapmierinošu. Acīmredzot augstākās instances ir vainīgas arī pie tā, ka mēs saņemam no citiem reģioniem tādas izejvielas, no kurām ražo tikai 20 procentus vajadzīgās produkcijas, bet pārējais aiziet atkritumos, kas piesārņo apkārtējo vidi. Turklāt vairāk nekā 60 procenti no gatavās rūpniecības produkcijas tiek izvesti no Latvijas. Šāda ekoloģiski neperspektīva un ekonomiski neizdevīga saimniekošana vairs nedrīkst turpināties, atzīmēja eksperts. Viņš izvirzīja šādus priekšlikumus: izmantot dabas bagātības, vispirms ievērojot republikas attīstības intereses; piešķirt prioritāti tam virzienam, kas atbilst reģiona ekoloģiskajai, ģeogrāfiskajai, kultūras, saimnieciskajai un nacionālajai specifikai; uzdot republikas zinātniekiem izstrādāt un nodot plašai apspriešanai sabiedrībā Latvijas ražotājspēku attīstības ģenerālkoncepcijas projektu; apturēt urbanizācijas procesu; attīstīt zinātniskos pētījumus par reģiona ekoloģisko jautājumu atrisināšanu, paredzot tiešu starptautisku sadarbību ar Baltijas jūras baseina zemēm; novērst iemeslus, kas izraisa iedzīvotāju skaita mehānisku pieaugumu.

Eksperta priekšlikumos un vērtējumos viss bija labi, taču grūti piekrist vienai lietai. Minēdams oficiālos datus, viņš tos sāka apšaubīt, nosaukdams par uzpūstiem, toties pārliecinoši operēja ar saviem aprēķiniem, kas izdarīti uz «nopietnas zinātniskas analīzes» pamata.

Piemēram, atsaukdamies uz to, ka pēdējos trīsdesmit gados rietumu puslodē bērnu dzimstība ar patoloģiju pieaugusi no 3,5 līdz 11,5 procentiem, viņš apgalvoja, ka mūsu republikā šis rādītājs sasniedz 20 līdz 25 procentus. Kā pētnieks pamatoja šo secinājumu? To apstiprina daudzās palīgskolas bērniem ar patoloģiju, viņš teica. Diezin vai šādu argumentu var uzskatīt par nopietnas zinātniskas analīzes rezultātu.

Bet statistiķiem tiešām var pārmest to, ka joprojām tiek turēti slepenībā atsevišķi medicīnas un demogrāfijas dati, un tas ir pilnīgi nesaprotami. Uz to norādīja daudzi plēnuma dalībnieki. Tie taču nav aizsardzības dati. Medicīnas statistika, kas atspoguļo, piemēram, saslimstības līmeni un nāves gadījumu skaitu, arī dažādus riska faktorus, jānodod pilnīgā atklātībā, kā tas pieņemts daudzās pasaules valstīs. Citādi ir grūti bez šiem svarīgajiem rādītājiem gūt priekšstatu par demogrāfisko situāciju republikā, bet tā ir ļoti sarežģīta.

Daudzus gadus mēs runājam par zemo dzimstību republikā, teica Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta nodaļas vadītāja P. Eglīte. Pilnīgai paaudžu nomaiņai Latvijā nepieciešams, lai katrā ģimenē būtu caurmērā 2,6 un vairāk bērni. Tā kā dzīves vietu maina galvenokārt jauni cilvēki, bet starp republikas pamatiedzīvotājiem ir vairāk veco cilvēku, pirms desmit gadiem Latvijā guva pārsvaru iedzīvotāju mehāniskais pieaugums. Astoņdesmitajos gados stāvoklis mainījies. 1985. un 1986. gadā katrai republikas iedzīvotājai bija caurmērā 2,09 bērni. Domāju, ka to sekmēja dažādi sociālie labumi, ko piešķīrusi mūsu valsts. Sava loma bija arī masu informācijas līdzekļiem, kas biežāk stāsta par daudzbērnu ģimenēm un analizē to ģimeņu problēmas, kurās audzina tikai vienu bērnu.

Pēc Vissavienības izlases pētījuma datiem, 18 līdz 44 gadus vecām precētām latvietēm ir vairāk bērnu nekā krievietēm šajā pašā vecumā. Tomēr latviešu skaits republikā samazinās. Zīmīgi, ka tā ir jau kopš trīsdesmitajiem gadiem. Un jau tāpat mazais iedzīvotāju dabiskais pieaugums Latvijā noslīdēja no 3,3 cilvēkiem uz 1000 iedzīvotājiem 1970. gadā līdz 2,8 1985. gadā.

Bet Lietuvā un Baltkrievijā iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums ir caurmērā divas reizes lielāks. Mērķtiecīga sociāli ekonomiskā attīstība te dotu pozitīvus rezultātus un nodrošinātu galveno — darbaspēka resursu atražošanu.

Diemžēl republikas plānošanas orgāni, pārāk vāji pretodamies dažādu Savienības pakļautības resoru spiedienam, ne pilnīgi konsekventi cenšas ievadīt Latvijas tautas saimniecību intensīvas attīstības ceļā. Lai uzlabotu situāciju, jādod plašas iespējas uzlabot dzīvokļa apstākļus tiem cilvēkiem, kas jau dzīvo Rīgā un it īpaši jaunajām ģimenēm.

Tajā pašā laikā to cilvēku skaits, kas vēlas saņemt dzīvokļus, nepieredzēti pieaudzis un sasniedz 75 tūkstošus ģimeņu. Šo skaitli reizinot ar ģimeņu koeficientu 3,1, iznāk 200 tūkstoši cilvēku. Nav brīnums, ka šajā situācijā daudziem nākas gaidīt uz dzīvokli divdesmit gadus, bet šajā laikā izaug vesela paaudze.

Šobrīd visneatliekamākais uzdevums ir būtiski ierobežot iedzīvotāju mehānisko pieaugumu republikā, uzsvēra plēnuma dalībnieki. Pirmajos pēckara gados šis process bija saistīts ar to, ka Latvijā tautas saimniecība bija mazāk izpostīta nekā citos mūsu zemes reģionos un te bija augstāks dzīves līmenis, bet sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados — ar ekstensīvo rūpniecības attīstību. Realizējot šādu ekonomisko politiku, netika ņemtas vērā vietējo darbaspēka resursu rezerves. Lai šo stāvokli uzlabotu, tagad pats galvenais ir straujāk pāriet uz jaunajām saimniekošanas metodēm, rekonstrukcijas gaitā piešķirt vairākiem uzņēmumiem citu profilu vai arī vispār tos pārcelt uz citiem reģioniem, kur ir visu veidu resursi.

Septiņdesmito gadu beigās republikas iedzīvotāju mehāniskais pieaugums bija caurmērā astoņi līdz deviņi tūkstoši cilvēku gadā. 1986. gadā tas pieauga līdz 13,8 tūkstošiem, bet 1987. gadā – līdz 18,8 tūkstošiem. Republikas vadošie plānošanas iestāžu darbinieki republikas attīstības ilgtermiņa koncepcijā paredzējuši, ka vēl 2005. gadā būs 2,6 tūkstošus cilvēku liels mehāniskais pieaugums. Ja šis process neapstāsies, var pienākt tāds brīdis, kad, teiksim, Novgorodas, Pleskavas, Kaļiņinas, Vitebskas vai Mogiļevas apgabala vadītāji prasīs no mūsu republikas morālu atbildību par savām tukšajām sādžām, jo lielākā daļa to iedzīvotāju ar mūsu ekonomikas ekstensīvās attīstības recidīviem būs atvilināti uz Rīgu vai citiem centriem.

Tas būtu sociāli taisnīgi, ja tiktu izvirzīta prasība, lai cilvēki, kas bez īpašas vajadzības cenšas pārvietoties uz šejieni no citiem reģioniem, iemaksātu pilsētas budžetā zināmu summu. Apmetušies uz dzīvi Rīgā, viņi taču izmanto te dzīvojošo cilvēku radīto sociālo infrastruktūru, kaut arī paši vēl nekā nav pilsētai devuši. Rūpniecības uzņēmumiem savukārt būtu jānosaka zināma maksa par zemi, kur tie gatavojas uzcelt savus jaunos objektus, tāpat arī par ūdens lietošanu ražošanas vajadzībām, par kanalizācijas ierīču izmantošanu un par apkārtējās vides atveseļošanas un saglabāšanas darbiem, ko veic attiecīgie Rīgas dienesti. Šādi nosacījumi pamazām būtu ieviešami arī citās republikas pilsētās, kur stipri saasinājušās ekoloģiskās, ekonomiskās un cita veida problēmas.

Šāda pieeja ne tikai ļaus saimniecisko aprēķinu ieviest uzņēmumos un nozarēs, bet arī pamazām pāriet uz to reģionālā mērogā, līdz ar to radot daudz labāku ekonomisko pamatu vietējo padomju tiesību reālai paplašināšanai.

Patlaban Rīgā dzīvo vairāk nekā trešdaļa republikas iedzīvotāju. Tai pašā laikā Kišiņevā šis rādītājs ir 16,1 procents, Viļņā un Minskā — 15,5 procenti. Republikas iedzīvotāju pārmērīgā koncentrēšanās Rīgā, kas saistīta lielākoties ar iedzīvotāju skaita mehānisko pieaugumu, saasina saimnieciskās, demogrāfiskās, ekoloģiskās un kultūras problēmas. To risināšanā aktīvi jāiesaistās visai republikai. Par Rīgas sociālās infrastruktūras attīstību vairāk jārūpējas Savienības pakļautības uzņēmumiem.

Ekoloģija, demogrāfija un cilvēku veselība ir trīs savā starpā cieši saistīti sociālie posmi. Slikts stāvoklis dabas aizsardzībā palielina saslimstību ar dažām specifiskām slimībām, plēnumā sacīja Rīgas Medicīnas institūta katedras vadītājs profesors I. Lazovskis.

Šobrīd nebūtu vairs pareizi sacīt, ka ekoloģiskais stāvoklis, kas saistīts ar cilvēku veselību, ir draudošs. Šo robežu mēs jau esam pārkāpuši un pašlaik atrodamies nelaimes vai katastrofas zonā. Par to liecina dažu specifisku, ar ekoloģiskajām problēmām saistītu slimību pieaugums. Nelaime ir tā, ka mūsu veselību grauj ne tik daudz avārijas, cik nemitīgā dabas piesārņošana, ko ikdienā mēs nejūtam, nejūtam ēdot, elpojot, mazgājoties vai peldoties. Nitrātu saturs pārtikas produktos daudzos gadījumos, kā to liecina neatkarīgu novērojumu rezultāti, desmitkārtīgi pārsniedz pieļaujamās normas. Līdz ar to ir nodrošināta vēža un dažādu aknu un nieru slimnieku skaita palielināšanās. Diemžēl jāatzīmē, ka oficiālajos dokumentos pieejamie dati ne vienmēr sakrīt ar tiem datiem, ko iegūst entuziasti, ķīmiķi vērotāji. Lai stāvokli labotu, vispirms ir nepieciešama neatkarīga inspekcija, nevis sanitāri epidemioloģiskais dienests, bet inspekcija, kas nebūtu pakļauta nedz Veselības aizsardzības ministrijai, nedz kādai citai kontrolējošai iestādei, kas dažkārt ir ieinteresētas stāvokli iztēlot labāku, nekā tas patiesībā ir.

Pēc dažādu valstu zinātnieku novērojumiem, tautas veselību 90 procentu apmērā nosaka sociāli bioloģiskie un ekonomiskie apstākļi un tikai 8 līdz 10 procentu apmērā — veselības aizsardzības sistēma. Un tas varbūt pat ir labi, jo šajā sistēmā pagaidām trūkumu ir vairāk nekā iespaidīgu panākumu. Visbūtiskākais trūkums ir tas, ko latviski sauc par nabadzību, bet birokrātiskā valodā — par vāju materiāli tehnisko bāzi. Medicīnai tagad ir vajadzīga moderna aparatūra. Mūsu zemē ražota aparatūra ir nepilnīga, novecojusi un ļoti bieži vispār nedarbojas. Sevišķi vājas ir iekārtas rentgenoloģiskajiem un vairākiem citiem pētījumiem, daži aparāti, kurus mēs izmantojam, izgudroti jau gadsimta sākumā. Hroniski trūkst zāļu. Bija ideja vienoties ar Itālijas firmu par rotorlīnijas būvi, kas izmaksātu pusotra miljona dolāru. Šo līniju apkalpotu tikai astoņi strādnieki, un tā gadā ražotu 40 miljonus vienreizējas lietošanas šļirču. Kā zināms, visā pasaulē jau ceturtdaļgadsimtu izmanto tikai vienreizējas lietošanas medicīniskās šļirces, bet mēs šļirces vārām sterilizatoros. Šo valūtu mēs tā arī nesaņēmām.

Vēl viena problēma saistīta ar centralizāciju un hegemoniju. Centralizācija nāk no centra, no Maskavas, no augstākajām veselības aizsardzības iestādēm. Lūk, tikai viens skaitlis. Maskavā strādā 8 procenti medicīnas zinātnieku, kas patērē 90 procentus valsts budžeta līdzekļu medicīnā. Kas tad paliek pāri perifērijai? Vai tur darbinieku potenciāls ir mazāk vērtīgs nekā centrālajās iestādēs? Maskavā diemžēl bieži vien aizkavē perifērijas zinātnieku radīto ideju ieviešanu, toties nepārtraukti prasa milzīgā daudzumā pārskatus un pēc iespējas ar labiem rādītājiem. Šī slimība diemžēl pārsviedusies arī uz Latviju. Pārmērīga centralizācija vērojama arī pie mums. Pilnīgi tiek ignorētas lokālās īpatnības. Ļoti daudzās poliklīnikās ārsti latviski nerunā un nevar sazināties ar pamattautības iedzīvotājiem viņu dzimtajā valodā. Mums ir bijuši nepatīkami pārpratumi slimības novērtēšanā, ka pacients nav sapratis norādījumus, ko ārsts viņam devis citā valodā. Mācībām Rīgas Medicīnas institūtā jānotiek pārsvarā latviešu valodā.

Mūsu Veselības aizsardzības ministrijā ir uzpūsti štati, atzīmēja I. Lazovskis. Esmu apmeklējis attiecīgas ministrijas ārzemēs un biju pārsteigts, ka, piemēram, Anglijas veselības aizsardzības ministrijā strādā tikai septiņi darbinieki, kaut gan šajā valstī ir 56 miljoni iedzīvotāju, bet Austrijas ministrijā vēl mazāk — tikai pieci darbinieki un dažas sekretāres. Republikas Veselības aizsardzības ministrijas aparāts ir milzīgs, un tā galvenā funkcija ir administratīvi birokrātiskā kontrole. Turklāt arvien mazākās ir iespējas kritizēt vai apspriest kādu jautājumu no apakšas.

Liela mūsu veselības aizsardzības sistēmas nelaime ir izrādīšanās tieksme, cenšanās par katru cenu pierādīt, ka mēs esam paši labākie. Tiešām, ir jāatzīst, ka mūsu veselības aizsardzība ir labāka nekā daudzās citās savienotajās republikās. Katrā ziņā tā ir nesalīdzināmi labāka nekā, piemēram, Turkmēnijā, Tadžikijā un citos reģionos. Lielo ārstu skaitu mēs uzskatām par sasniegumu. Mums viņu ir pārāk daudz, salīdzinot ar Eiropas rādītājiem, un pārāk daudz ir vietu slimnīcās, kuras ir pārpildītas. Piemēram, Šveicē uz vienu ārstu ir divas reizes vairāk iedzīvotāju nekā pie mums. Vietu skaits slimnīcās pie mums ir lielāks nekā jebkurā pasaules valsti. Viens no iemesliem ir tāds, ka sakarā ar to, ka poliklīnikās trūkst nepieciešamās aparatūras, pacientus nosūta izmeklēšanai uz slimnīcām. Mēdz būt tādas situācijas, ka, lai izdarītu nieru vai kuņģa rentgenuzņēmumu, pacientus nosūta uz slimnīcu, bet valsts, dabiski, apmaksā pārejošas darba nespējas lapas. Vēl viena problēma ir saistīta ar kadriem. Nav iespējams atlaist no darba ārstu nejēgu vai māsu, kas neprot strādāt, apieties ar slimniekiem un vispār strādāt. Tā ir vesela birokrātiska jezga, kas saistīta ar arodbiedrībām, konflikta komisijām un risku pašam dabūt infarktu. Mani galvenie priekšlikumi ir šādi: maksimāli ātri likvidēt veselības aizsardzības sistēmas centralizāciju, samazināt administratīvi birokrātisko spiedienu un disproporcijas no augšas līdz apakšai un ieklausīties domās, kas tiek izteiktas no apakšas.

Kā lasītāji varēja pārliecināties, dažādām ministrijām un resoriem izteiktas kritikas un aktualitātes attiecībā uz šajā nodaļa aplūkotajiem tematiem bija pārpārēm. Tāpēc jo negaidītāka bija zinātniskās ražošanas apvienības «Silava» laboratorijas vadītāja P. Zālīša runa. Protams, arī viņa ekspertziņojumā netika ignorētas akūtās problēmas, taču tika atzīmēti arī panākumi, kas gūti republikas mežsaimniecībā.

Ar gandarījumu var konstatēt, viņš teica, ka šīs nozares vadība operatīvi reaģē uz zinātnieku priekšlikumiem. Rezultātā mežu «pārvaldīšana» republikā balstās uz ekoloģiskiem pamatiem. Bieži runā un presē raksta, ka mūsu meži ir resursi. Tam nedrīkst piekrist. Mūsu meži ir produkts. Un viesiem no citām republikām mēs bieži sakām: «Mežs pie mums neaug, mēs mežu audzējam.» Mūsu galvenais uzdevums ir palielināt mežu masīvu ražību un pilnīgi izmantot visu koku biomasu. Kas sasniegts šajā sfērā? 1935. gadā vienā meža hektārā izauga vidēji 100 kubikmetri koksnes, bet 1983. gadā — 152 kubikmetri. Taču tas ir galvenokārt īstu sava darba entuziastu nopelns, viņiem plaši izmantojot republikā uzkrātās tradīcijas.

 

Par harmonisku personību, aktīvu pilsoni

 

Visa sabiedrība ir ieinteresēta, lai mums izaugtu augsti tikumīgu, kulturālu un izglītotu cilvēku paaudze. Tāda ir laika prasība. Bet vai tautas izglītības sistēma, kāda tā pašlaik ir, var to nodrošināt? Kā rāda dzīve, pagaidām uz šo jautājumu nevar dot ap stiprinošu atbildi. Tāpēc arī tagad tiek realizēta augstākās un vidējās izglītības reforma.

Viens no cēloņiem, ar ko izskaidrojama pašreizējā nelabvēlīgā situācija, pēc žurnālistaV. Selecka domām, ir tas, ka ilgus gadus mūsu izglītības sistēma dzīvojusi un veidojusies noslēgtā, no visām pusēm stipri ierobežotā telpā. Tika apgalvots, ka mūsu skola ir vishumānākā, visdemokrātiskākā skola, ka mūsu sabiedrībā valda princips: visu labāko — bērniem. Pienācis laiks pamosties no šī sapņa. UNESCO, vērtējot 40 parametrus, Padomju Savienību izglītības attīstības ziņā ierindojusi 42. vietā. Daudzās valstīs mācību procesā plaši izmanto videotehniku, divpusējo televīziju un kompjūterus, sāk apgūt mākslīgo Zemes pavadoņu iespējas. Bet mūsu skolotājs nav ticis tālāk par krītu un tāfeli, čerkstošu atskaņotāju un diaprojektoru.

Izglītība ir materiālās un garīgās kultūras pamats. Atpalicība izglītības jomā galarezultātā atspoguļojas zemā darba ražīgumā, gausos zinātniski tehniskā progresa tempos un arī tādās sociāla rakstura problēmās kā alkoholisms, cilvēcības deficīts un noziedzība.

Ja gribam izvest skolu no purva, tad alternatīva ir tikai viena — strauji jāpalielina budžeta izdevumi izglītības vajadzībām. Taupīt uz skolas rēķina nozīmē rīkoties ne vien tuvredzīgi, bet arī amorāli un antihumāni. Jo cieš cilvēks, neveidojas sabiedrība ar augstu kultūras līmeni.

Nav pieņemamas atrunas, ka esam nabagi, ka nepietiek līdzekļu. Mēs redzam, ka atrodas līdzekļi, lai būvētu apšaubāmas nozīmes rūpniecības gigantus, lai uzturētu milzīgu pārvaldes aparātu, lai maksātu ne visai taisnīgi noteiktās personālās pensijas, lai būvētu izaicinoši greznus atpūtas namus un administratīvos centrus.

Mēs tagad atklājam, ka aizvadītajos gados bijušas būtiskas atkāpes no sociālisma principiem ekonomikā, politikā un kultūrā. Par izglītību jāsaka gluži tas pats. Par pirmo un galveno jaunās skolas idejisko avotu jākļūst Marksa un Ļeņina atziņām par izglītību sociālisma apstākļos. Jāpēta un jāizmanto arī latviešu nacionālās pedagoģijas tradīcijas, kas pagaidām mūsu skolotājiem ir pavisam svešas. Jāmācās no citu valstu pedagoģiskās domas.

Visas skolas durvis, visi logi jāatver mākslai un kultūrai, kas ir gan audzināšanas līdzeklis, gan audzināšanas mērķis. Matemātiku, fiziku, svarīgus, vajadzīgus zinātņu pamatus var cilvēkam mācīt jebkurā vecumā, bet pieradināt pie skaistuma, likt iemīlēt un cienīt gleznu, mūziku un grāmatu var vienīgi agrā bērnībā. Tāpat kā iedibināt tikumības pamatus. Lūk, tāpēc pirmajos piecos sešos skolas gados nepieciešamas ik nedēļas trīs četras stundas gan mūzikai, gan tēlotājai mākslai. Bez tam jābūt arī plašām iespējām pēc stundām darboties koros, pulciņos un ansambļos.

Skolas humanizācija prasa, lai arī citi mācību priekšmeti tiktu izmantoti bērnu audzināšanai. Fizikas un ķīmijas stundu ietvaros nepieciešams ekoloģijas kurss, bioloģijas stundās — plaša saruna par dzimumu atšķirībām un ģimenes jautājumiem. Padomju valsts un tiesību pamatiem jādod zināšanas par tām juridiskajām normām, kas regulē tieši pusaudžu un jauniešu stāvokli sabiedrībā.

Vēstures mācīšanā pats galvenais ir atbrīvoties no viltojumiem un izskaistinājumiem. Neviena pašreizējā PSRS un Latvijas vēstures mācību grāmata nav lietojama kā zināšanu avots. Jāmaina literatūras mācīšanas ievirze. Pret rakstīto vārdu skolā jāsāk izturēties kā pret mākslas veidu, nevis kā pret politisku traktātu. Literatūras vulgarizēšana sagrauj skolēnos cieņu pret grāmatu. Literatūras stundām skolā jābūt savdabīgam ētikas kursam, kas palīdz apgūt vissarežģītāko mākslu — prasmi dzīvot sabiedrībā.

Izglītības humanizācija nozīmē, ka jāpanāk, lai skola bērna acīs nebūtu naidīgs spēks. To panāksim vienīgi tad, kad beigsim ar varu bērnu galvās dzīt programmā paredzēto vielu. Jālikvidē dalījums sekmīgajos un nesekmīgajos. Dzīdamies pēc sekmības, skolotājs bieži vien zaudē mēra izjūtu un pazemo gan savu audzēkni, gan viņa vecākus. Tā rodas psihiski slimi cilvēki un sabiedrībai bīstami postītāji, kas citiem atriebjas par stundās ciestajiem pazemojumiem. Vardarbība skolās, vājāko bērnu pazemošana un spīdzināšana vairs nav nejauša parādība. Tā ir izplatīta parādība, kuras dziļākie cēloņi meklējami skolotāja vardarbībā pret skolēnu.

Mācīšanas stimuls drīkst būt vienīgi zinātkāre un apziņa, ka bez izglītības dzīvot šajā pasaulē būs grūti. Visai mūsu inteliģencei, visai kultūrai ir svarīgi, lai atjaunotos prāta un gudrības prestižs. Tas notiks vienīgi tad, kad cilvēka inteliģence un izglītības līmenis noteiks viņa sociālo statusu sabiedrībā. Kamēr atkritumu savācējs saņems divreiz lielāku algu nekā jaunais ārsts, tikmēr skolai un kultūrai klāsies gaužām bēdīgi.

Beidzot jāsaprot, ka Latvijā izglītības sistēmu nevar veidot pēc tiem pašiem principiem kā Moldāvijā, Aizkaukāzā vai Sibīrijā. Te ir citādas tradīcijas, citāda kultūra, arī citādas ekonomiskās vajadzības. Var darboties visai valstij vienādi pamatprincipi, bet konkrētās mācību programmas, plāni un grāmatas vajadzīgas katrai republikai savas, vai tad tas ir prāta darbs, ja Rīgas un Baku skolēnam jāmācās ķīmija pēc vienas un tās pašas grāmatas? Te taču ir cita ekonomika, citas ķīmijas nozares. Pat Latvijas ietvaros jāsaglabā variēšanas iespējas.

Izglītības sistēmā nekas nemainīsies, ja netiks iedibināti demokrātijas principi. Pagaidām nav tikts tālāk par direktoru ievēlēšanu. Tas neko būtisku nevar mainīt. Jo direktors izglītības sistēmā ir tikai peramais puika. Jāķeras klāt tiem, kas vainojami skolas atpalicībā. Domāju, ka atbalstāms ir priekšlikums ievēlēt arī nodaļu vadītājus un republikas ministru. Citādi nevarēs iedragāt to birokrātijas varu, kas pagaidām vēl kavē atjaunotnes procesu. Skola jāatbrīvo no trīskāršās un četrkāršās pakļautības gan partijas komitejām, gan izpildkomitejām un citām iestādēm. Vienīgi izglītības nodaļa kā padomju varas izpildorgāns drīkst būt tiesīga iejaukties skolu darbā. Ir svarīgi panākt, lai skolu pārvaldē noteicošās pozīcijas iekarotu cilvēki ar gaišu prātu, tādi, kas deg nepacietībā veidot humānu skolu. Pagaidām vadītāju krēslos ir ne mazums vecā stila darbinieku, kuri prot vienīgi manipulēt ar rīkojumiem un pavēlēm.

Skola pabeigta, un jauniešiem paveras plaši ceļi uz augstskolām, jo vairāk tāpēc, ka mums ir bezmaksas augstākā izglītība. Taču tā ir bez maksas studentam nevis valstij. Tā dod līdzekļus, un pie tā ir pieraduši visi, kas mācās un kas strādā augstskolās. Finansēšanas sistēmai «pa nozarēm» ir arī ēnas puse, uzskata P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes rektors J. Zaķis. Izglītība, zinātne un kultūra saņem līdzekļus no viena un tā paša avota, un tāpēc ir iespējamas, piemēram, tādas situācijas, kad viena sfēra tiek finansēta uz otras rēķina.

Šodien mēs esam fakta priekšā, ka savdabīgā republikas «sarkanajā grāmatā» vēl arvien atrodas Latvijas ģeogrāfi, ģeologi un ihtiologi, bet filologi joprojām cenšas turpināt ieilgušo strīdu starp akadēmijas un augstskolas zinātni. Šādā darba dalīšanas sistēmā pilnīgi loģiski skan Zinātņu akadēmijas uztrauktā balss: «Mēs esam vienīgie valstī, kuriem nav sava matemātikas institūta». Uz iebildumu, ka par tādu būtu uzskatāma Latvijas Valsts universitāte, ir jau gatava atbilde: «Bet mums nav tāda!» Nu jau izrādās, ka pat reģionā ir «mūsu» un «jūsu» zinātne, jo ir taču oficiāla akadēmijas un augstskolu fizika, ķīmija un bioloģija. Nebrīnīšos, ka jau rīt būs arī atsevišķas kultūras zinātniekiem, rakstniekiem un pasniedzējiem. Kā citādi lai saprot to, ka tādu kolosālu vērtību kā republikas Dabas muzejs mētājam no vienām rokām otrās — te tas pieder Tautas izglītības ministrijai, te atkal Apkārtējās vides aizsardzības komitejai, nekādi nevarēdami iedomāties, ka pasaules labākajās augstskolās šādus muzejus izmanto kā lielisku mācību bāzi.

Uz ko tad būtu jāvirza mūsu izglītība un zinātne? Vismaz kādi pamatprincipi jāievēro? Domāju, ka īsumā tos varētu formulēt šādi:

atzīt par nepieciešamu katrā republikā veikt regulārus lokālo dabas resursu un to izmantošanas, ekoloģiskās un demogrāfiskās situācijas zinātniskus pētījumus uz vietējā budžeta rēķina kā valsts pasūtījumu;

Jebkuras ražošanas apjoma izmaiņas reģionā obligāti saskaņot ar lokālās tautas izglītības sistēmas iespējām vidējā un augstākā līmeņa speciālistu sagatavošanā;

bez valsts apmaksātās (valsts pasūtījuma tipa) speciālistu sagatavošanas paredzēt arī neierobežotu pilsoņu sagatavošanu ar vispārējām diploma tiesībām pēc individuālās samaksas. Augstskolu vakara un neklātienes nodaļās visdrīzākajā laikā pāriet tikai uz bezierobežojumu maksas izglītību, nosakot par maksas avotiem tās iestādes, kurās pilsoņi strādā (iestādes pasūtījums), vai pilsoņu personiskās iemaksas (individuālais pasūtījums).

Plēnumā tika skarti visdažādākie izglītības aspekti. Bija manāms, ka šīs problēmas ir inteliģences «sāpīgie» punkti. Zīmīgs ir Latvijas Valsts universitātes filozofijas nodaļas liktenis. Tā tika nodibināta 1966. gadā, bet vēlāk pēc norādījuma «no augšas» likvidēta. Sabiedrība, konkrēti rakstnieki nepiekrita šādam lēmumam. Rezultāts ir redzams — ar 1987. gadu nodaļa atjaunota. Pašlaik, kā plēnuma dalībniekiem pastāstīja profesorsA. Milts, mēs vienīgie Padomju Savienībā strādājam pēc eksperimentālās programmas un gatavojam arī skolotājus vidējām mācību iestādēm, lai viņi varētu profesionāli mācīt sabiedrības mācību, ētiku, estētiku un kultūras vēsturi, kā arī veikt socioloģiskos pētījumus.

Uz to, ka daudzas izglītības problēmas sakņojas ģimenē, vērsa uzmanību P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes partijas komitejas sekretārs O. Potreki. Plēnumā, kur bija runa galvenokārt par pilnīgi humanitārām lietām, viņš vienīgais izvirzīja jautājumu, ka nepieciešams realizēt zinātniski tehniskās domas iespējas. Uz kādām specialitātēm orientē bērnus latviešu ģimenēs? Izrādās, ka ne uz tām, kas nosaka zinātnes un tehnikas attīstības galvenos virzienus. Vismazākie konkursi ir fizikā un matemātikā, lai gan visā pasaulē visplašāk attīstās matemātiskās programmēšanas firmas. Neapšaubāms ir arī tas, ka visus sasniegumus šajā sfērā ir guvuši gados jauni cilvēki, un raksturīgi, ka tie ir vīrieši. Bet mūsu augstskolas aizvien vairāk pārvēršas par sieviešu mācību iestādēm.

Situāciju izglītības jomā republikā, lai cik sarežģīta tā pašreiz būtu, var grozīt. Ir tikai viens ceļš, un tas pilnīgi atbilst laika garam. Tā ir pārkārtošanās, kas jāīsteno ar plašu sabiedrības līdzdalību. Šajā sakarā daudzi bija neizpratnē par jaunizveidotās Tautas izglītības ministrijas vadītāja kandidatūru. Viņa iecelšana liek domāt, ka vidējo un augstāko mācību iestāžu pārvaldes sistēma vēl ir tālu no demokrātijas. iepriekšējā ministra atgriešanās savā krēslā nostiprina daudzu konservatīvo spēku cerību, ka viss paliks pa vecam. Kaut gan tieši uz viņu sirdsapziņas ir procentu mānijas uzplaukums, mazo lauku skolu likvidēšanas kampaņa, nodoms atcelt eksāmenu dzimtajā valodā, nemaz jau nerunājot par trūkumiem audzināšanas darbā. Vai tiešām par šīm kļūdām neviens nav pat morāli atbildīgs?

 

Darbs visiem un ikvienam

 

No nesen aizvadītā PSRS Rakstnieku savienības valdes plēnuma tribīnes PSRS Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs V. Karpovs atzīmēja latviešu autoru panākumus, minēdams A. Bela romānu «Cilvēki laivās», A. Kalves — «Gaisa tilts», M. Svīres — «Tikai vienu mirdzošu zvaigzni», Z. Skujiņa — «Gulta ar zelta kāju», A. Jakubāna un A. Neiburgas stāstus, bet dzejā — J. Petera, I, Ziedoņa, M. Čaklā, M. Misiņas, M. Zālītes, V. Belševicas un citu dzejnieku jaunos darbus. Taču nav apšaubāms arī tas, ka republikas rakstnieki jūtas neapmierināti ar savu līdzdalību pārkārtošanās darbā.

Autora radošā sabiedriskā nostāja ir viena no latviešu literatūras raksturīgākajām iezīmēm, uzsvēra dzejniece M. Zālīte, izanalizēdama literārā procesa vēsturi un pašreizējo stāvokli. Latviešu rakstnieki nekad nav nodarbojušies tikai ar «tīro literatūru». Šī tradīcija sākas jau ar nacionālās atmodas laiku pirms vairāk nekā simt gadiem, kad literatūras darbinieki iestājās ne tikai par literatūru, bet arī par zinātni, valodniecību, tautsaimniecību un politiku.

Taču šodien, sakot, ka vārds ir mūsu darbs, būtu par maz, lai rakstnieki nejustos nevienam parādā, viņa atzīmēja. Latviešu literatūra ir parādā lasītājiem, sevišķi cilvēku eksistences jautājumu lielformāta risinājumos, sevišķi apsūdzībā pret staļiniskās politikas visiem etapiem, ieskaitot pavisam neseno pagātni, ieskaitot joprojām dzīvo staļinisma mantojumu. Taču iekrist parādos rakstnieki ir bijuši spiesti. Vai parādos latviešu literatūra nesāka iekrist jau tūlīt pēc kara, kad mūsu literatūra palika bez daudziem talantīgiem rakstniekiem, kad tika radīti aizliegto grāmatu saraksti, kad pamazām «tērauda rokās» sabirza pat tik spilgtas un spēcīgas personības kā J. Sudrabkalns un M. Ķempe, tikdami pārvērsti par oficiālās ideoloģijas ruporu, paši pārdzīvodami to dvēseles drāmu, kas raksturīga godīgiem, bet ar savu sirdsapziņu pretrunās nonākušiem cilvēkiem. Vai mēs zinām, ko pārdzīvoja V. Lācis, Berijas piespiests parakstīt Ministru Padomes pavēli par deportāciju? Vai latviešu rakstniecība neiekrita parādos arī tad, kad, sparīgi irdamās «uz jauno krastu», neredzēja apkārt slīkstošos un jau noslīcinātos, precīzāk — nedrīkstēja redzēt un nedrīkstēja izrādīt, ka redz.

Man personiski tie ir «veci laiki» (es vēl nemaz neesmu dzimusi), tāpēc pārcelšos personiskajā pieredzē. Septiņdesmitie gadi. Universitātē runā, ka esot kādi aizliegti Ļeņina darbi. Runā, ka L. Briedis, jauns dzejnieks, izslēgts no Universitātes, jo kopā ar kursa biedriem dziedājis nacionālistiskas dziesmas. Runā, ka no ieslodzījuma atgriezies dzejnieks K. Skujenieks, viņa dzejoļi rokrakstā klīst pa auditorijām. Jā, bet tajos taču «nekā tāda» nav, mēs brīnāmies. Kas tad ir mainījies? Būtībā nekas, tikai garīga nebrīve ieguvusi citas formas, daudz maigākas, un nāves baiļu vietā stājušās bailes no lielām nepatikšanām.

Vai arī šeit netiek rakstītas parādzīmes tautai, kad sabiedriski politiskā gaisotne nevis veicina uzskatos brīvu personību veidošanos, bet gan stimulē divkosību un konformismu, kad pa karjeras kāpnēm kāpi nevis godīgākie un talantīgākie, bet tie, kas veiksmīgāk tiek galā ar tādām «pagātnes paliekām» kā sirdsapziņa un godaprāts. Literatūra kopumā šos jēdzienus tomēr saglabā un pēc iespējas arī izsaka. Tieši stagnācijas gados literatūra un jo sevišķi dzeja kļūst par garīgu atbalstu visplašākajai sabiedrībai. Dzejas tirāžas ir lielākās Eiropā, bet kļūdaini būtu šo fenomenu izskaidrot tikai ar augsto dzejas līmeni un inteliģento lasītāju. Dzeja kļūst par garīgās pretošanās kustību, tiekdamās noārdīt birokrātijas uzspiesto vienvirziena domāšanu, sazarodamās tematiski un stilistiski, jo tieši dzejas «Ezopa valoda» ļauj runāt arī par citos žanros grūtāk skaramām tēmām. Un tomēr tagad, kad darbu publicēšanai vairs nav (vai tikpat kā nav) nopietnu šķēršļu, latviešu rakstnieki nevar lepoties ar daudziem agrāk rakstītajiem un nepublicētajiem darbiem. Es runāju par mūsu literatūru kopumā. Tā ir parādos, piespiedu parādos līdz ausīm. Es ticu, ka šie parādi tiks nomaksāti.

Vienam rakstniekam nav pa spēkam runāt par itin visu, teica I. Auziņš. Daudz kas vēl nav pastāstīts par sarkanajiem strēlniekiem, par latviešu likteņiem Padomju Savienībā, par deportētajiem, par gvardes divīziju, par partizāniem, pagrīdniekiem, antifašistiem, par ebreju masveida iznīcināšanu Latvijā, par daudz ko citu. Es tikai gribētu pateikt, ka rakstnieki būtu izdarījuši daudz vairāk, ja nebūtu demagoģiski apsaukti vairākus gadu desmitus.

Jaunas lappuses tautas pagātnē pavērs iespiešanai sagatavotie A. Čaka «Mūžības skartie» un citi izdevumi. Gaida Lāma romāns, gaida citi jauni rakstnieku darbi.

Tajā pašā laikā Vissavienības Izdevniecību komiteja cenšas iesaistīt arī republikas izdevniecības plašās Vissavienības programmās, lai te izdotu grāmatas bērniem krievu valodā un krievu klasiķu darbus. Un tas notiek gados, kad poligrāfijā valda krīzes situācija, kad iedalītie limiti nesedz pašu vajadzības, un tāpēc daļa no mūsu darbiem tiek iespiesta ārpus Latvijas — Smoļenskā, Kijevā un Maskavā.

Runātāji atzīmēja, ka latviešu literatūra nav pietiekami plaši pazīstama ne mūsu zemē, ne ārpus tās. Ārzemēs visi ir «padomju rakstnieki», bet parasti — «krievi». Vainīga ir ne tikai sliktā informētība par mūsu daudznacionālo padomju kultūru. Faktiski te atspoguļojas līdzšinējā politika — nivelēt nacionālo republiku atšķirības. Un kaut arī padomju literatūra ir brīnišķīga, bet kāpēc gan pasaulei nevajadzētu zināt Raini, Vācieti, Ziedoni, Belševicu.

Par divvalodības problēmām no valodnieku viedokļa runāja R. Veidemane. Tika minēti šādi skaitļi: 80 procenti Latvijā dzīvojošo latviešu un 25 procenti nelatviešu lieto abas valodas. Latviešu valodu neprot un nelieto nemaz 25 procenti nelatviešu.

Daudzi runātāji norādīja, ka latviešu valodas situācija ir ļoti satraucoša, jo tās lietošanas sfēra aizvien vairāk sašaurinās, un minēja daudzus faktus. Piemēram, ir veselas rūpniecības nozares, arī tādas republikā tradicionālas jomas kā jūrniecība un kuģniecība, kur latviešu valoda faktiski nefunkcionē. Par to vienlīdz emocionāli runāja gan rakstnieks Egons Līvs, gan zvejnieku kolhoza priekšsēdētājsG. Saltais. Klajš pārspīlējums ir arī tas, ka pat disertācijas par ļoti šaurām latviešu valodniecības problēmām nepieciešams pārtulkot krievu valodā.

Es lūgšu atcerēties, atzīmēja rakstnieks Z. Skujiņš, ka, piemēram, Tartu universitāte nekad nav atļāvusies zaudēt tiesības pati apstiprināt savus zinātņu kandidātus. Pie mums pat latviešu filologam darbs jātulko krieviski un jāapstiprina Maskavā. Atļaujiet vaicāt, kā tas var būt, ka pārkārtošanās trešajā gadā, kad vārdos skan komplimenti tautu dažādām tiesībām, praksē mūsu valoda mūsu pašu augstskolās tiek piestumta vēl tuvāk durvīm.

Viena no galvenajām domām, ko izteica runātāji, ir nepieciešamība visādā veidā censties stimulēt, lai citu nacionalitāšu pārstāvji, kas pastāvīgi dzīvo republikā, iemācītos latviešu valodu. Jāparedz iespēja sniegt materiālu atlīdzību cilvēkiem, kas māk divas valodas un strādā ar iedzīvotāju apkalpošanu saistītajās sfērās.

Radošā inteliģence ir tas spēks, ar kura palīdzību var ne tikai pārvarēt divvalodības barjeru, bet arī padarīt latviešu literatūru par visu cilvēku ieguvumu.

Divvalodības un internacionālās audzināšanas problēma republikā ir viena no sāpīgākajām. To mēģināja atrisināt ar jaukto skolu palīdzību. Taču, kā rāda pieredze, šādi mēģinājumi ne vienmēr bijuši sekmīgi.

— Kā rakstniece esmu bijusi daudzās šādās skolās, — teica M. Kosteņecka. — Jauktās skolas man ir vissmagākā auditorija. Lielāku nejēdzību kā tautu draudzības stiprināšanu mācību iestādēs tādā veidā es nespēju iedomāties. Varbūt man vienkārši nav laimējies, bet līdz šim Latvijā esmu bijusi tikai vienā divplūsmu skolā, kuras gaisotne vismaz daļēji atbilst priekšstatam par tādu mācību iestādi, kurā Imants Ziedonis būtu ar mieru laist savus mazbērnus. Krievu plūsmas skolēni sagaidīja mani ar latviešu strēlnieku dziesmu. Kad jauktajā auditorijā jautāju, vai drīkstu runāt latviski, vai visi klātesošie sapratīs, — saņēmu atbildi — jā. Un tomēr pagaidām tāda skola mūsu republikā ir tikai eksotisks izņēmums.

Stagnācijas gadu fanfaras, vēlamā uzdošana par esošo radījusi maldīgus stereotipus. Šo tēmu turpināja J. Rukšāns. Viena no šādām aplamībām ir jaukto skolu glorificēšana, kas atskan pat no visaugstākajām tribīnēm. Vai šādu iespaidu radījušas tautas izglītības nodaļu rožainās atskaites, vai kas cits, nezinu. Reālajā dzīvē viss izskatās gluži savādāk. Šīm skolām prestižs gan vecāku, gan pašu skolēnu vidū ir krietni zemāks nekā parastajām skolām. Un kas attiecas uz internacionālisma audzināšanu, tad tieši pretēji — šīs skolas ir galvenās šovinistu un nacionālistu kalves, jo nepaiet neviens starpbrīdis bez savstarpējo attiecību kārtošanas.

Nevienlīdzība slēpjas jau pašos izglītības sistēmas pamatos, jo ir noteikts dažāds apmācības ilgums — desmit klases krievu vidusskolai un vienpadsmit — latviešu. Ņemot vērā karadienesta perspektīvu, iznāk, ka nacionālās skolas zēni tiek diskriminēti, jo viņiem faktiski liegta iespēja nekavējoties turpināt studijas augstskola.

Lai reāli nodrošinātu divvalodību tās ļeņiniskajā izpratnē, nevilcinoties jāpārskata krievu valodas skolu mācību programmas. Nacionālajās republikās mācībām jānotiek pēc vienotas programmas neatkarīgi no mācību valodas. Pie tam par obligātu jāuzskata prasība, lai otras PSRS tautas valodas mācību stundu skaits visās skolās būtu vienāds.

Žurnāliste I. Ļitvinova, tāpat kā visi runātāji, akcentēja nepieciešamību aktivizēt latviešu valodas mācīšanu. Taču republikas tautas izglītībā šī darba līmenis ir tik zems, ka to nav iespējams izdarīt. Pašreizējā latviešu valodas mācīšanas metodika krievu skolās ir aizvēsturiska. Visā pasaulē bērniem cenšas dot impulsu valodas apgūšanai, izmantojot stundās rotaļas elementus, iepazīstinot skolēnus ar pasakām, teikām, nacionālajiem varoņiem un kultūru. Mūsu skolās tā nenotiek. Varu godīgi pateikt, ka līdz otrajam mācību gadam krievu bērni jau zaudējuši jebkādu vēlēšanos mācīties latviešu valodu. Labi, ja ģimenē ir vecāki, kas to prot. Domāju, ka tautas izglītības iestādēm un inteliģencei jāuzņemas atbildība un jārada tādi apstākļi, lai sekmētu latviešu valodas apgūšanu. Viens no ekspertiem sacīja, ka tas nav pareizi, ka latviešu skolās ir piecas valodas stundas nedēļā, bet krievu skolās — divas. Taču mēs nevaram nodrošināt pat to. Šodien es laikrakstā «Sovetskaja Latvija» izlasīju, ka Daugavpils Pedagoģiskais institūts šogad vispār neuzņem latviešu valodas skolotājus. Kas tad mācīs mūsu bērnus? Es gribētu dalīties ar zāli kādā utopijā. Uzskatu, ka šādos gadījumos, kad runa ir par svarīgām problēmām, var noderēt pat utopijas. Zālē sēž vairāki simti cilvēku. Ja jūs ņemsit savā ziņā nelielas trīs līdz piecu cilvēku grupas, kas grib iemācīties latviešu valodu, tad tas jau būs kaut kas. Varbūt Kultūras fonds palīdzēs, un mēs beidzot varēsim atrisināt šo problēmu.

Divvalodības problēmas vienlīdz akūtas ir tiklab republikas galvaspilsētā, kā arī rajonos. Par stāvokli Rēzeknē runāja pasniedzējs koktēlnieksA. Rancāns. Šajā pilsētā ir divas skolas ar latviešu mācībvalodu un četras — ar krievu mācībvalodu. Ar to arī saistītas dažādas problēmas. Partijas Rēzeknes pilsētas komitejā ir 16 atbildīgi darbinieki, no tiem tikai pieci runā divās valodas. Pārējie izturas tā, it kā divvalodība uz viņiem neattiektos.

Mums ir maz cerību pāraudzināt pieaugušos. Skola un dzīve nav divas dažādas lietas. Es gribu uzsvērt, ka dzīve iesākas ar skolu. Ja kultūras nav skolā, par kādu kultūru var runāt dzīvē. Man nejauši gadījās dzirdēt skolotājas sarunu ar Rēzeknes 3. vidusskolas audzēkņiem. Raini viņi nosauca par mākslinieku, bet Stučku par dzejnieku. Par Latgales keramiku viņi vispār nekā nebija dzirdējuši. Klasē ir 41 audzēknis. Latviski saprot un runā tikai daži.

Savā laikā pastiprināti tika kontrolēta krievu valodas mācīšana latviešu skolās. Vēl tagad krievu valodas skolotāji saņem 15 procentu piemaksu. Internacionālā audzināšana skolās tiek reducēta tikai uz pastiprinātu krievu valodas mācīšanu latviešu bērniem. Bet vai tad krievu valodas zināšana ir internacionālisma sinonīms?

Bez valodas zināšanas tiešām nav kontakta starp cilvēkiem, nav intereses vienam par otru, nav savstarpējas saprašanās. Lai kā pūlas komponisti un rakstnieki, aktieri un mākslinieki, lai kā arī mēs pūlētos, visi šie pūliņi būs velti, ja nebūs atsauksmes tautā.

Plēnumā pieņemtajā rezolūcijā guva atspoguļojumu dzejnieka Imanta Ziedoņa izvirzītais un daudzu runātāju atbalstītais priekšlikums izsludināt latviešu valodu, tāpat kā citu savienoto republiku valodas, par valsts valodu. Tas nebūtu pretrunā ar Konstitūcijas normām un tikai veicinātu mūsu valsts internacionālisma un humānistiskā prestiža nostiprināšanos. Piemēram, Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā tas ir jau izdarīts. Cits jautājums — vai šis pasākums ļaus mums atbrīvoties no visām problēmām.

 

Sevišķas uzmanības zonā

 

Māksla un komercija. Vēl nesen šāds vārdu savienojums tika izmantots vienīgi negatīvā kontekstā. Taču tagad ekonomika valdonīgi ielauzusies arī kultūras sfērā. Sadarbībai ar ārzemju partneriem šajā jomā bija veltīts Latvijas PSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes ārējo ekonomisko sakaru nodaļas vadītāja J. Liepiņa referāts.

Tagad mūsu kultūrai ir vitāli nepieciešami līdzekļi un kapitālieguldījumi. Daudzos gadījumos ir vajadzīga valūta. Tātad komercija nepieciešama arī kultūras sfērā. Daudzus gadus visus darījumus kārtoja Savienības organizācijas, un tas radīja atsvešināšanos, birokrātismu un nevajadzīgus sarežģījumus. Piemēram, vienas gleznas pārdošanā piedalījās piecas organizācijas. Republikas vadība uzskata, ka komerciālus darījumus kultūras sfērā tāpat var kārtot uz vietas. Pēc spēkā esošā likuma šādus darījumus ar partneriem no sociālistiskajām valstīm drīkst noslēgt visi republikas uzņēmumi un organizācijas, bet ar kapitālistisko valstu pārstāvjiem — apvienība «Interlatvija».

Apvienības darbības sākuma posmā (tā tika izveidota pagājušā gada jūlijā) kultūrai kā ne jau pašai rentablākajai nozarei netika veltīta pienācīga uzmanība. Tagad stāvoklis ir mainījies. Pieņemts republikas valdības lēmums, kurā atzīts par lietderīgu apvienības «Interlatvija» sastāvā izveidot specializētu firmu, kas noslēgtu darījumus kino, televīzijas, tēlotājas mākslas un lietišķās mākslas jomā un citās kultūras sfērās.

Galvenais uzdevums tagad ir izveidot jaunu starptautiskās, kultūras sadarbības funkcionālo struktūru, jaunu tiesisko modeli. Svarīgu nozīmi iegūst kadru jautājums. Jau tuvākajā laikā katrai radošajai savienībai jāizraugās speciālisti savā nozarē, kuri prastu svešvalodas un sadarbībā ar apvienību «Interlatvija» veicinātu komerciālās darbības attīstību savā sfērā. Kas jau ir izdarīts? Latvijas televīzija noslēgusi divus līgumus ar ASV un Anglijas televīzijas sabiedrībām. Acīmredzot televīzijas, video, kino un kopīgu filmu un programmu radīšanas sfērā šis ir tas ceļš, kas jāiet. Mums ir nepieciešama ārzemju tehnika, ko var dabūt šādā veidā. Pretējā gadījumā mūsu produkcija diezin vai spēs konkurēt pat sociālistisko valstu tirgū. Aktīvos partneru meklējumos iesaistījies arī Latvijas Kinofonds un Rīgas kinostudija.

Kas attiecas uz tēlotāju mākslu un lietišķo mākslu, tad šeit stāvoklis ir visdrošākais. Mūsu mākslinieku darbi var konkurēt ar kapitālistisko valstu mākslinieku darbiem. Arī izpildītājmākslinieku kolektīvi — gan profesionālie, gan neprofesionālie — jau ir mēģinājuši organizēt sadarbību ar partneriem ārzemēs.

Ja kontaktos ar partneriem ārzemēs komercija ir laba lieta, tad, iespiezdamās teātra mākslas sfērā, tā veicinājusi tās degradāciju, teica Latvijas PSR Teātra darbinieku savienības valdes sekretārs, L. Paegles Valsts Valmieras drāmas teātra režisors V. Maculēvičs. Repertuārs tika veidots pēc principa: «Kāds pieprasījums — tāda prece.» Izveidojās neciešama situācija, kad noteicošo lomu teātra mākslas procesā uzņēmās administratori, bet paši teātri pārvērtās par «slēgtu joslu», kas kritikai nebija pieejama.

Konkrētāk nekā jebkādi vārdi par teātra mākslas stāvokli var liecināt fakti. Piemēram, pirms kara Latvijā darbojās 12 teātri, Lietuvā — trīs un Igaunijā — astoņi. Patlaban situācija ir šāda: Latvijā darbojas deviņi teātri, no tiem divi rajonos. Lietuvā ir attiecīgi vienpadsmit un septiņi teātri un Igaunijā — deviņi un četri. Pēckara gados mūsu republikā uzcelta tikai viena jauna teātra ēka — Valsts Akadēmiskajam Raiņa Dailes teātrim. Kapitāli rekonstruēta Rīgas Krievu drāmas teātra ēka. Bet pārējie teātri ir sliktā stāvoklī. Jau gadsimta ceturksni uz solīto kapitālremontu galda Operas un baleta teātris. Ir izstrādāti desmitiem projektu. Par tiem jau samaksāts apmēram viens miljons rubļu. Abām jaunatnes teātra ēkām nepieciešama rekonstrukcija.

Steidzami jāatrisina kadru sagatavošanas problēma. Visos teātros aktieru štati pārsniedz reālās radošās nepieciešamības normas. Deformētas trupu vecuma un dzimuma struktūras, un tas savukārt objektīvi veicina negatīvu tendenču attīstību kolektīvos. Par abiem mūsu muzikālajiem teātriem kopā ir tikai viens režisors ar speciālo izglītību. Asi izjūtams baletmeistaru trūkums. Tajā pašā laikā masveidīgi tiek gatavoti dramatisko teātru režisori. No 1979. līdz 1985. gadam uz sešiem mūsu republikas dramatiskajiem teātriem tika nosūtīti 15 Latvijas Konservatorijas absolventi ar profesionālu režisoru diplomiem. Šogad šādus diplomus saņems vēl 16 cilvēki.

Republikas Teātra darbinieku savienība ir nosūtījusi vairākus priekšlikumus Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai. Mūsu sabiedrībai tikuši solīti vairāki pasākumi, kas republikā varētu krasi paaugstināt kultūras un mākslas statusu. Piemēram, mērķprogramma «Kultūra-2000». Domāju, ka tā ir utopija.

Radošā inteliģence pret šo komplekso programmu izturas kritiski. Un to var saprast. Lai kādu kultūras sfēru mēs aplūkotu, visur vērojams panīkums. Kultūras nami. bibliotēkas un muzeji — visiem nepieciešams remonts. Jāceļ jaunas ēkas. Taču, kā atzīmēja Rīgas galvenais arhitekts G. Asaris, pat ja tiks izpildīta šīs piecgades kultūras objektu celtniecības programma, Rīgā teātru un koncertzāļu ietilpība sasniegs tikai 60 procentus no normatīvā līmeņa, kultūras namu un klubu ietilpība — nedaudz vairāk par 50 procentiem un kinoteātru — ne vairāk par 70 procentiem. Ar lielu vēlēšanos pievērst sabiedrības uzmanību sasāpējušo jautājumu risināšanai plēnuma dalībnieki runāja par vides kultūru un mākslinieciskā dizaina problēmām.

No tribīnes tika minēti daudzi gadījumi, kad mākslas jautājumi risināti bez nepieciešamās kompetences. Piemēram, muzikologs A. L. Klotiņš atgādināja, ka bez jebkāda iemesla vairākus gadus tikusi aizkavēta I. Kalniņa oratorijas «Dzejnieks un nāra» atskaņošana. Šādi gadījumi bijuši arī mūsu mākslas kinematogrāfijā.

Lai kardināli uzlabotu stāvokli mākslas sfērā, republikas vadībai jāuzklausa kultūras darbinieku kompetentais viedoklis. Jāpanāk, lai Latvijas PSR Ministru Padome izskatītu jautājumu par teātra mākslas un citu kultūras nozaru materiāli tehniskās bāzes stāvokli un garantētu savu lēmumu reālu izpildi.

Jāatceras, ka kultūras sfērā panākumus nevar nodrošināt tikai administratīvo iestāžu darbība un ministrijas reorganizācija vien. Pats galvenais ir indivīda iekšējā radošā aktivitāte. Birokrātija nekad nav spējusi stimulēt kultūras attīstību. Par to runāja daudzi radošās inteliģences pārstāvji. Kultūras dzīves vadīšana neapšaubāmi jāgroza. Varbūt šī sfēra vispār jānodod entuziastu, speciālistu un sabiedrisko organizāciju ziņā. Drīzumā tiks izveidota Kultūras komiteja. Dramaturgs un režisors P. Pētersons uzsvēra, ka ir svarīgi, lai šo jauno iestādi vadītu cilvēks ar daudzpusīgām interesēm, kas jūt sāpi un atbildību par mūsu kultūras mantojuma likteni un tālāku kultūras attīstību. Bet, runājot par kompleksās programmas izstrādāšanu, plēnuma dalībnieki izteicās, ka to nedrīkst apstiprināt, iekams to nav plaši apspriedusi sabiedrība.

 

Vēstures patiesība — veselīgas sabiedrības attīstība

 

Koks nespēj dzīvot bez saknēm. Tautas un sabiedrības saknes ir tās vēsture. Tāpēc, lai kādas aktualitātes skāra runātāji, viņi pašreizējās situācijas izskaidrojumu meklēja arī nesenā pagātnē. Diskusiju karstumā blakus objektīviem un neapstrīdamiem spriedumiem dažkārt tika izteikti arī apstrīdami viedokļi un pat nepamatoti apgalvojumi, taču tādu nebija daudz. Dedzīgajā polemikā katrā ziņā bija manāma patiesa vēlēšanās tikt skaidrībā, izprast un izvērtēt laiku, lai neatkārtotos tas, kas ir pretrunā ar ļeņinisko sociālisma izpratni.

Vēsturisko notikumu nekompetenta analīze, kas nav balstīta uz faktiem, noklusēšana, puspatiesības un tā saukto «balto plankumu» saglabāšana vēsturē ir kaitīga un kļūst ne vien par nepareizu priekšstatu un vērtējumu, bet bieži vien arī par politiskās demagoģijas avotu. Šajā domā, kas tika izteikta plēnumā, slēpjas ne tikai brīdinājums vien. Te meklējams arī izskaidrojums tam vēsturisko pārvērtību fenomenam, par ko runāja plēnuma dalībnieki, aplūkodami gan ļoti tālu pagātni, gan arī laikus, ko vēl labi atceras pašreizējas paaudzes. Analizējot faktus, minot pierādījumus un vēsturiskas analoģijas, neatlaidīgi tika meklēta patiesība. Mūsu revolucionārajā laikā, kad mostas tautas pašapziņa, mūsu paaudzes uzdevums ir parādīt, ka tagad Latvija nav teritorija, bet republika ar savu tautu, ar savu valstiskumu, ar savu vēsturi. Te mūsu vēsturniekiem ir lieli uzdevumi.

Nav noslēpums, ka līdz pat pēdējam laikam vēstures zinātnē valdīja mūsu valsts sociālistiskās celtniecības vēsturiskā procesa sholastisks, vienkāršots modelis, — savā runā atzīmēja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents A. Drīzulis. — Tā pamati radās divdesmito gadu beigās, kad sākās atkāpšanās no jaunās sabiedrības celtniecības ļeņiniskajām koncepcijām. Staļiniskais vēstures modelis balstījās uz trim vaļiem — autoritāru vadoņu kultu, staļiniskā partijas vēstures īsā kursa pamattēžu bībelisko svētumu un mūsu vēstures mītiem, kurus cītīgi sēja cilvēku apziņā. Pats būtiskākais no šiem mītiem bija formula «Staļins — tas ir Ļeņins šodien». Bet atkāpšanās no Ļeņina sākās jau pēc partijas XVII kongresa. Kopumā tā darbā piedalījās 1961 delegāts, no tiem 1225 ar lēmēja balsstiesībām. Staļina terors iznicināja 1108 kongresa delegātus. No 71 CK locekļa, ko ievēlēja partijas XVII kongresā, bojā gāja 52 komunisti, to vidū arī pieci latvieši — K. Baumanis, V. Knoriņš, V. Mežlauks, J. Rudzutaks un R. Eihe. Represijas pastiprinājās un pieauga ar katru gadu. Represēto vidū bija visu PSRS nāciju un tautību, visu šķiru un sociālo grupu, profesiju un vecumu pārstāvji.

Par to, kā šie traģiskie notikumi, kas veidoja PSRS politisko sistēmu, ietekmēja Latviju un tās tautu, runāja starptautisko jautājumu komentētājs M. Vulfsons. Jāmācās skatīties patiesībai acīs, lai cik smaga un nepanesama tā būtu, viņš aicināja. Tas attiecas arī uz skaidrojumu, kādu mēs joprojām dodam notikumiem, kas Latvijā risinājās četrdesmitā gada vasarā. Pēdējos mēnešos es esmu saņēmis apmēram 200 vēstuļu no visām republikas malām. To autori ir vecākās paaudzes pārstāvji — skolotāji, kultūras darbinieki, agronomi, veterināri un zemkopji, kas bijuši šo notikumu aculiecinieki.

Kas izskan šajās vēstulēs? Tajās izteikta doma, ka padomju varas nodibināšana Latvijā tika izlemta 1939. gada 23. augustā ar Ribentropa un Molotova līgumu.

Secīgi izklāstījis to dienu notikumus, kad Sarkanā Armija ienāca Latvijas teritorijā un notika pārmaiņas Latvijas politiskajā vadībā, runātājs, kura viedoklis, atzīmēsim, daudzējādā ziņā atšķiras no tā vērtējuma, ko šai politiskajai situācijai devuši autoritatīvi republikas vēsturnieki, uzstādīja jautājumu:

— Vai var nopietni runāt par to, ka Latvijā tieši tajā laikā un sinhroni ar Igauniju un Lietuvu bija izveidojusies vai nobriedusi revolucionāra situācija? Daļa sabiedrības baidījās no hitleriskās Vācijas iespējamā uzbrukuma, taču tas nebija sociālistiskās revolūcijas stimuls. Arī antifašistiskā noskaņojuma pieaugums strādnieku vidū, arvien lielākās ekonomiskās grūtības nebija izšķirošs faktors. Visumā jāteic, ka antisociālistiskās un pretpadomju pozīcijās stāvēja ne tikai latviešu buržuāzija, bet arī sīkburžuāzija un ievērojama daļa inteliģences. 21. jūnijā notikusī plašā demonstrācija, kurā patiešām piedalījās 70 vai 75 tūkstoši cilvēku, pēc sava rakstura bija antifašistiska, antiulmaniska un atbalstīja valsts demokratizāciju. Turpretim lozungu «Par Padomju Latviju» Višinskis sankcionēja tikai pēc saeimas vēlēšanām. Ja vēl ņem vērā, ka partijas XVII kongresā Staļins viltoja vēlēšanu rezultātus, par ko var izlasīt presē, tad, manuprāt, ir diezgan grūti ticēt, ka 180 tūkstoši latviešu buržuāzijas un buržuāziskās inteliģences pārstāvju brīvprātīgi balsoja par tautas varu Latvijā.

Šo secinājumu raksturs liek atcerēties pazīstamo domu, ka sarežģītu vēstures momentu vērtēšanā jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem un stingri jābalstās uz dokumentiem. To izteiksmīgi apliecina arī pagātnes pieredze. Starp citu, izvirzīto apgalvojumu apstrīdamību skaidri akcentēja runātāja tālākie vārdi: zinu, ka tagad ir ļoti grūti uzrakstīt vēsturi. Taču, ņemot vērā, ka autoritārā režīma gāšana un Latvijas sociālistiskā izvēle ir progresīvas parādības, šo vēsturi var un vajag uzrakstīt. Jāizstrādā simtprocentīgi godīga 1939. —1941 gada vēsture, lai neviens neko nevarētu teikt pret mums.

Man negribētos, un tās ir manas subjektīvās domas, ka mēs runātu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. To padomju varu, kas Latvijā eksistēja 1919. gadā, atbalstīja latviešu tautas absolūtais vairākums. Gribu jums nocitēt Tautas padomes priekšsēdētāja biedra (vietnieka) Gustava Zemgala (tas ir, faktiski Ulmaņa vietnieka) 1918. gada 21. decembra paziņojumu, kas bija adresēts Ulmaņa kabinetam: «Nodot varu tiem, kam tauta vairāk uzticas, tas ir, lieliniekiem.» Un, kad angļu matroži Rīgu atstāja, tās liktenis bija izšķirts — Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki. Šī vara balstījās uz 35 līdz 40 tūkstošu vīru lielo latviešu strēlnieku štatu. Šo varu apsveica uzticamais Ļeņina līdzgaitnieks Jakovs Sverdlovs, nevis Višinskis. Tā bija cita tipa vara. Es negribētu, ka mēs staļiniskā režīma nodibināšanu Latvijā salīdzinātu ar neatkarīgās sociālistiskās padomju Latvijas izveidošanu 1919. gadā.

Mēģinājums precizēt pagātnes faktu un notikumu būtību atspoguļojās arī Ulmaņa diktatūras novērtējumā. (A. Drīzulis.) Tūlīt pēc 15. maija apvērsuma Latvijas Komunistiskā partija to raksturoja kā fašistisku. Starptautiskajā situācijā, kad fašisms izvērsa plašu uzbrukumu buržuāziski parlamentārajai iekārtai lielākajā daļā Eiropas valstu, tas bija pilnīgi saprotami un pat likumsakarīgi. 1935. gadā notika Komunistiskās Internacionāles VII kongress, kur G. Dimitrovs deva klasisku fašisma definējumu: valdošā buržuāzija arvien vairāk meklē glābiņu fašismā, visreakcionārāko, visšovinistiskāko un visimperiālistiskāko finansu kapitāla elementu klajas teroristiskas diktatūras nodibināšanā.

Tāpēc, analizējot Ulmaņa diktatūru no stingri zinātniskām pozīcijām, ir iespējams grozīt šo definējumu atbilstoši Latvijas apstākļiem. Tiesa, lai izdarītu galīgus secinājumus, vēl jāveic plaši pētījumi par konkrēto vēsturisko situāciju trīsdesmitajos gados. Pagaidām mūsu rīcībā esošais materiāls ļauj runāt par to, ka Ulmaņa režīmam vairāk piemita profašistiskas diktatūras raksturs.

Katras zemes vēsturē arvien ir daudz iespējamo variantu, teica Latvijas PSR Tautas māksliniece Džemma Skulme. Vēsturē ir daudz nemorāla, daudz despotiska, daudz kļūdu. Bet tas atklājas pēc tam… Jo mainās sabiedrība, tās ieskati, mainās arī vēstures vērtējumi. Mūsu sabiedrisko zinātņu lielākais klupšanas akmens ir tās sastingums, ieskatu un spriedumu nemainība. Mums ir propaganda, bet kur atrast īsto vēsturi? Tā ir cilvēku atmiņās. Un arī to cilvēku nebeidzamā piemiņā, kas spēja, saglabājot savu cilvēcisko būtību, iziet cauri kulta šausmām. Šī vēsture ir jāpēta, šī pieredze ir jāzina. Šodien patiesība ir jādzird. Nebija jau tā, kā tika stāstīts, nebija tā, kam tika ticēts. Mēs iekļāvāmies, kā izrādās, reakcionārā formācijā, antidemokrātiskajā Staļina diktatūras valstī, kuras režīmam bija miljoniem upuru, iekļāvāmies valstī ar zemiem ekonomiskajiem rādītājiem, vājiem lauksaimniecības sasniegumiem, zemu dzīves līmeni. Pamazām, gadiem ritot, daudz kas noticis arī ar mums.

Es nevaru te nerunāt par to pieticību, kas diktējusi republikas nolaišanās un samierināšanās kursu, un vēsturiski te nevar nepieminēt Arvīdu Pelši. Šo estētu un porcelāna pazinēju, kurš teica: ar ko mēs lai būtu labāki par citām republikām? Ar viņa svētību mēs sākām republikai neorganisko industrializācijas kursu, kas radīja visas šīs neatgriezeniskās pārmaiņas. Šodien mums trūkst pirmās nepieciešamības preču. To visu vērojot, sevi piesaka jautājums: kas tad īsteni uzvarēja otrajā pasaules karā? Īpaši, ja paskatāmies uz kara izpostīto Vāciju, uz abām Vācijām, un salīdzinām tās ar mūsu ekonomisko, ekoloģisko, demogrāfisko un kultūras situāciju. Kopjot savu kultūru, mēs esam krietni idealizējuši sociālismu. Un jāteic, visai talantīgi, vērienīgi un krāsaini, un ar patosu.

Staļina personības kulta radītās vēstures deformācijas, kā zināms, atspoguļojas ne jau padomju sabiedrības sociālajā un politiskajā iekārtā vien. Miljoniem cilvēku likteņu sagandēja saskaršanās ar despotisma atmosfēru, kas saindēja it visu ap sevi. Tas notika gan pēc pašu cilvēku gribas, gan nepielūdzamu apstākļu ietekmē, gan pretēji elementārajai loģikai. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām — vismaz līdz manai paaudzei noteikti — šo procesu līdzdalībnieki, sacīja režisors P. Pētersons. Fašisma, kā arī Staļina diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet gan šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi hitlerīši un staļinuki dzimst inkubatoriski miljoniem vien un paši no sevis.

Despotisms arvien ir balstījies uz bailēm un nodevību. Pēc atmiņas citēšu Merķeli: tas ir kādas ļoti būtiskas latviešu rakstura īpašības uzskicējums, novērojums par zemnieciņu, kurš, vēl pirms kāds aizdomīgs nodarījums beidzies, jau steidzas uz muižu par to paziņot, lai būtu pirmais.

Dzejniece Māra Zālīte minēja Niedri, Griguli un citus šīs paaudzes rakstniekus, kuru nostāja viņai šķiet drausmīga, traģiska, jo savā laikā tā ietekmēja mūsu kultūras mantojuma likteni. Šādas nostājas pamatā saskatāms slimīgs baiļu komplekss — šo cilvēku bailes par savu agrāko darbību, jo daži no viņiem lielākā vai mazākā mērā bija saistīti ar sociāldemokrātiju. Taču manā acu priekšā dzimušas arvien jaunas un jaunas paaudzes, ko nav iebiedējušas staļinisma šausmas un nav sakompromitējusi viņu pagātne. No tām tad arī radušies tagadējie neostaļiniskā tipa funkcionāri, kas visā pilnībā pārzina demagoģijas valodu.

Lai nepaliktu nepamanītas briesmas, kas draud no šīs puses, lai neatkārtotos vēstures kļūdas, ir vajadzīga sevišķa politiskā modrība, vajadzīga pilsoniska drosme, vīrišķīga gatavība stāties pretim visam reakcionārajam. Šāds uzdevums būs veicams tikai tad, ja konsolidēsies progresīvi domājošie spēki. Par to runāja un domāja, uz to aicināja plēnuma dalībnieki.

 

Pasaki man, kas ir tavs draugs…

 

Daudzu nacionālo un starpnacionālo attiecību problēmu apspriešanas process plēnumā bija drīzāk emocionāls, nekā analītisks. Un tas ir saprotams. Mēs vēl neesam pieraduši plaši apspriest šo sarežģīto tematu. Pārkārtošanās atklājusi daudzas sāpīgas vietas un apslēptus saspīlējuma momentus. Starpnacionālajās attiecībās taču kā spogulī redzams viss sociāli ekonomisko problēmu komplekss, un, jo tās asākas, jo vieglāk rodas negatīvas parādības nacionālās pašapziņas sfērā. Šo procesu pastiprina ne tikai tas, ka nav atrisināti daudzi vitāli svarīgi jautājumi materiālajā sfērā, bet arī ačgārnības valodu kultūrā un izglītības sistēmā, nacionālo grupu neadekvāta pārstāvība.

Kāpēc kāds ir jāmīl, pret kādu jāizturas ar cieņu tikai tāpēc, ka viņš ir vācietis, krievs vai latvietis, jautā Džemma Skulme. Un atbild:

— Ir jāciena cilvēks. Tikai pēc tam nāk viņa nacionālā piederība. Bet mēs nešaubīdamies dodam priekšroku vienai nācijai, uzsveram tās lomu vēsturē, sabiedrībā un kultūrā. Un izliekamies, ka neredzam citu nāciju problēmas.

Kāpēc mēs — radošā inteliģence — nodarbojamies ar nacionālo jautājumu? Tāpēc, ka mēs esam vienīgie, kas arī stagnācijas gados ir saglabājuši atbildības izjūtu. Mūsu darbs vienmēr rodas personiskā atbildībā. Atbildēs Kalnroze, atbildēs Pinnis, atbildēs Blumbergs… Tā tas būs visās tajās sfērās, kurās izcīnīta patstāvība. Māksla — tā visbiežāk ir pretestība. Un tikai pretestībā top vērtības. Atbildības izjūta dod arī tiesības. Mums šodien ir tiesības konstatēt, ka mūsu nācija atrodas asimilācijas procesā.

Savu traktējumu šim sarežģītajam tematam deva arī dzejniece M. Zālīte.

— Staļinisma un stagnācijas laikā viens no visstingrāk aizliegtajiem tematiem bija tā dēvētais nacionālais jautājums, — viņa teica. — Vārdos tika deklarēta katras nācijas brīva attīstība un uzplaukums sociālisma apstākļos, taču jebkurš mēģinājums apšaubīt šīs deklarācijas, balstoties uz realitāti, tika kvalificēts kā buržuāziskā nacionālisma izpausme. Dialogs nebija iespējams. Staļiniskās nacionālās politikas dogmas noveda pie absurda. Rūpes par tautas fizisko un garīgo vitalitāti, ar kuru saistīts gan republikas ekonomiskais tonuss, gan arī visas valsts varenība, tika uzskatītas par bīstamām valsts drošībai. Par bīstamu tika uzskatīta folkloras ansambļu darbība un pati folklora. Pēc A. Pelšes iniciatīvas tika likvidēts Latvijas PSR ZA Folkloras un etnogrāfijas institūts. Sekas asi jūtamas šobrīd, kad gatavojamies starptautiskajam folkloras festivālam «Baltica-88». Mūsu bagātajam folkloras materiālam trūkst teorētiskās bāzes, bet folkloras «aizdomīguma» psiholoģija zināmās aprindās ir dzīva vēl tagad.

Tagad mēs esam sapratuši (bet vai visi?) , ka šādi izprasta nacionālā politika nevis stiprina mūsu valsti, bet gan grauj to, diskreditējot sociālismu, radot dziļu neapmierinātību, provocējot uz ekscesiem, novājinot atsevišķas tautas un reizē visas valsts kultūras un tautsaimnieciskās potences.

Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas, viņa turpināja. Vai par to cīnījās latviešu sarkanie strēlnieki? Vai par to iestājās Rainis, formulēdams savu politisko ideālu — «Brīva Latvija brīvā Krievijā»? Vai par to buržuāziskās Latvijas cietumos sēdēja L. Paegle, L. Laicens, A. Balodis, V. Kalpiņš? Vai tādēļ Latvija iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā? Un vai ar šādu domu, ka esam iznīkstošas tautas pēdējā inteliģences paaudze, mēs varam dzīvot tālāk?

Kam adresēti šie vārdi, kādam efektam tie domāti? Jāšaubās, vai šādi kategoriski secinājumi, kas maz ko pierāda, atbilst īstenībai, vai tie veicina starpnacionālo tuvināšanos. Šos, iespējams, ātrumā pateiktos un vislabāko nodomu diktētos vārdus labprāt izmantos ekstrēmisti un sociālie demagogi, kas cenšas saglabāt starpnacionālās nesaskaņas. Protams, arī par nacionālajām problēmām demokratizācijas un atklātuma paplašināšanās laikā jānotiek dzīvai, vaļsirdīgai sarunai, jāizvērš atklātas diskusijas. Taču šādā gadījumā jāaizstāv savas domas. Jāstrīdas bez apvainojumiem un ambīcijām, respektējot citu nacionālās jūtas un veicinot cilvēku tuvināšanos, nevis šķelšanos. Diemžēl dažu runātāju mērķis acīm redzami bija uzkurināt neveselīgo nacionālās konfrontācijas atmosfēru, savus secinājumus apstiprinot ar tādiem svarīgiem «pierādījumiem» kā uzraksti uz sētām, kas turklāt izlasīti tikai vienā valodā. Taču tie bija tikai atsevišķi gadījumi, lielākā daļa runātāju izteicās pavisam citādi — labvēlīgi, pārkārtošanās garā, nebūt nenolīdzinot asumus, bet arī necenšoties noskaidrot savstarpējos aizvainojumus un pārpratumus.

— Šīs divas dienas ir ļoti svarīgas mūsu tautas dzīvē, — sacīja televīzijas žurnālists E. Inkēns. — Un es ceru, ka pēc šis atklātās sarunas daļēji pazudīs tas slimīgais aizdomīgums pret mūsu nacionālajiem centieniem, kuri ir godīgi un tīri. Es domāju, ka plēnums būs izsitis arī pamatu visu veidu ekstrēmistiem.

Konstruktīvi, ar patiesu vēlēšanos sekmēt mūsu problēmu risināšanu runāja radiožurnālists A. Berķis.

— Mums nevajag stādīt sevi pretim citiem: redz, mēs esam latvieši, bet jūs — krievi. Taču viņi nav krievi, bet gan dažādu tautību cilvēki — ukraiņi, moldāvi… Un jāpalīdz viņiem saglabāt savu identitāti, dibinot viņiem skolas un biedrības, lai arī viņi justos kā savas tautas pārstāvji. Nevienam nevar ļaut apmaldīties mūsu raibajā pūlī. Mūsu pašu interesēs ir atbalstīt visas mazākumtautības.

Šāda nostāja ir tuva un saprotama ikvienam, kas cenšas reāli sekmēt ļeņiniskās nacionālās politikas principu realizēšanu. Un šādu konstruktīvu pašas dzīves rosinātu domu tika izteikts ne mazums. Dažkārt tās varbūt nebija pavisam skaidri formulētas, ne vienmēr bija ņemti vērā visi šis sarežģītās problēmas aspekti. Šķiet, ka daudzi jautājumi varbūt būtu atkrituši, ja runātāji būtu vērīgāk iepazinušies ar 5. maijā Rīgā notikušā Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnuma materiāliem jautājumā par republikas partijas organizācijas uzdevumiem darbaļaužu idejiski politiskās, internacionālās un patriotiskās audzināšanas pastiprināšanā pašreizējā pārkārtošanās posmā. Plēnums izskatīja daudzus no tiem jautājumiem, kas nodarbina sabiedrību, arī tādus aktuālus jautājumus kā nacionālo un starpnacionālo attiecību attīstība un internacionālisma jūtu audzināšana.

Sarunā par šiem jautājumiem, dabiski, iekļāvās visi radošo darbinieku sanāksmes dalībnieki. Taču laikam gan īpašas jūtas radās krievu nacionalitātes pārstāvjiem. Agrāk par krieviem vienmēr runāja kā par palīdzības sniedzējiem citām tautām Tagad viņi dzīvo un strādā kā līdzīgi ar citām tautām, kuras guvušas krietnus panākumus savā attīstībā. Tātad ir nepieciešama psiholoģiska pārkārtošanās visiem.

Krievu tauta kā etniska grupa uz mūsu planētas nav ne sliktāka, ne labāka par citām tautām, — sacīja rakstniece M. Kosteņecka. — Krievi, tāpat kā latvieši, ir bezgala daudz cietuši šajā gadsimtā, un būtu netaisnīgi neņemt vērā to faktu, ka septiņdesmit gadu laikā arī pret krievu zemniekiem un inteliģenci tika vērsts genocīds.

Gan divvalodības, gan migrācijas jautājumi mani kā krievu inteliģences pārstāvi nacionālajā republikā satrauc tāpat kā pamatiedzīvotājus.

Šim tematam pievērsās arī laikraksta «Sovetskaja molodjož» redakcijas nodaļas vadītājaI. Ļitvinova:

— Tagad republikas masu informācijas līdzekļiem, it sevišķi tiem, kas adresēti krievu tautības iedzīvotājiem, ir jārūpējas par to, lai mūsu lasītāji pilnā mērā iepazītos ar šīm problēmām un varētu ar mums dalīties domās par to, kā mums kopā tālāk dzīvot un risināt šo jautājumu, kas mums visiem ir kopīgs.

Tāpat kā krievi, arī ebreji kopš seniem laikiem ir dzīvojuši kopā un cieši kontaktējušies ar latviešiem.

— Tā ir visvecākā minoritāte Latvijā, — teica žurnālists M. Vulfsons, — Jo 500 gadus ebreji kopā ar latviešiem šajā zemē ir izdzēruši ne vienu vien rūgtu kausu līdz galam. Viņi bija kopā 1905. gada cīnītāju rindās, strēlnieku pulkos, kuru komisārs bija Semjons Nahimsons, viņi bija kopā pagrīdes darbā, es uzsveru, pagrīdes darbā, kaut gan toreizējā buržuāziskajā Latvijā darbojās 66 ebreju pamatskolas un 11 vidusskolas, Rīgā bija ebreju teātris ar 30 aktieriem. Taču ebreju proletariāts, ebreju progresīvie cilvēki ilgojās pēc sociālistiskas Latvijas, cerēja, ka tā dos ebrejiem lielākas tiesības.

Mums ir divas problēmas. Pirmkārt, mēs gribam uzcelt pieminekli tiem 300 tūkstošiem ebreju, kuri tika nežēlīgi noslepkavoti kara laikā Latvijā. 220 tūkstoši šo cilvēku tika atvesti no vairāk nekā desmit Eiropas valstīm, 80 tūkstoši bija Latvijas ebreji. Nogalināto vidū bija 72 tūkstoši bērnu jaunāku par 12 gadiem. Gribētos, lai šo pieminekli uzceltu tajā vietā, kur stāvējusi sinagoga, ko jau 1941. gada jūlijā, divas dienas pēc vācu karaspēka ienākšanas, pērkoņkrustieši izmantoja, lai tur ieslodzītu un dzīvus sadedzinātu simtiem ebreju bērnu, sieviešu un sirmgalvju. Un otrkārt, mēs ceram, ka biedrs A. Rubiks neiebildīs pret Žaņa Lipkes muzeja ierīkošanu Ķīpsalā, lai mēs tādējādi varētu godināt tos latviešu varoņus, kuri riskējot ar savu dzīvību un savu tuvinieku dzīvību, izglāba no drošas nāves desmitiem geto ieslodzīto. Mums tika paziņots, ka Ķīpsala nav tam piemērota vieta. Bet ko lai dara? Žanis Lipke tur ir dzīvojis, tur ir slēpis nāvei nolemtos cilvēkus, tur ir cīnījies. Saprotams, ka citas vietas šim muzejam nav.

— Man ir ļoti simpātiska M. Vulfsona ideja par pieminekļa uzcelšanu tiem ebrejiem, tiem bērniem, kuri te tika nobendēti hitlerisma mocību gados, — sacīja akadēmiķis J. Stradiņš. — Un man liekas, ka arī latviešiem jāpiedalās šajā darbā, lai atzītu savu tautiešu vainu šeit. Jo šāvēji tomēr bija latvieši.

Zinātnieks atzīmēja:

— Mums esot vajadzīga politiska kultūra. Tā mūs māca. Bet vai tas bija politiskās kultūras piemērs — izvirzīt Augustu Vosu par PSKP XIX konferences delegātu Latvijā, kur viņa vārds ir saistīts ar stagnāciju? Viņu nevajadzēja izvirzīt.

Ja šis zāles sienas pavērtos un ja visas šīs runas, arī sinhronā tulkojumā, tiktu pārraidītas laukumos, plašu masu priekšā, kas tad būtu? Vai būtu aplausi? Es domāju, ka būtu liela viļņošanās. Viena daļa aplaudētu, viena daļa svilptu un viena daļa varbūt kautos. Jo mums sabiedrībā ir ļoti liela polarizācija. Tur, kur ir polarizācija, var rasties zibens. Un tādēļ es domāju, ja mēs apzināmies mūsu atbildību vēstures priekšā, mums jādara viss, lai Latvija nekļūtu par Sumgaitu, lai Latvija nekļūtu par Olsteru, jo tas tiešām var notikt. Es novēlu, lai mūsu Baltija. Latvija un Rīga paliktu sakopta, kļūtu vēl skaistāka. Bet tas prasa rīcību no visiem, pirmām kārtām no valdības, pirmām kārtām no partijas, bet, protams, arī no visiem mums, kultūras darbiniekiem, un no visiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par to, kas še notiek.

 

Elpot svaigo demokrātijas gaisu

 

Vienīgais ceļš, kas mūsu zemi var izvest no pašreizējām grūtībām, ir demokratizācijas kurss, ko realizē PSKP, balstoties uz rūpīgi izstrādātu plānu, – šāda pārliecība izskanēja scenogrāfa J. Dimitera runā. Novirzīšanās pa labi, proti, uz nežēlīgu administrēšanu un «skrūvju pievilkšanu» ne tikai neatrisinās nekādas problēmas, bet gan līdz galējībai saasinās jau esošās problēmas un novedīs valsti traģiskā strupceļā. Arī pasīvas nogaidīšanas taktika ved uz to pašu rezultātu.

Vēsture izspēlējusi ļaunu joku ar visiem lielajiem brīvības un sociālās taisnības cīnītājiem. Tas būvmateriāls, no kura varēja uzcelt demokrātijas un brīvības celtni, tika izmantots, lai radītu vēl nepieredzētu birokrātiski represīvu partijas un valsts aparātu. Tas deva iespēju Staļinam un viņa šķēpnešu ordenim uzurpēt bezkontroles varu gandrīz 30 gadus.

Tas, ko izveidoja Staļins, nav sociālisms, un vismazāk tā ir padomju vara kā tautas vara. Šis birokrātiski centralizētais autoritārais partijas un valsts aparāts tika izveidots vienpersoniskas varas nosargāšanai un nostiprināšanai, likvidējot jebkādas demokrātijas pazīmes. Tas tika noslīpēts un nostabilizēts stagnācijas posmā. Un te nu mēs tagad esam ar šo mantojumu visā tajā nianšu bagātībā, ko mums pāris gados ir atsegusi atklātības laika publicistika un kādu mēs to gadu desmitus esam analizējuši savos virtuves parlamentos, telefonu ar spilvenu apsedzot.

Kā mazi bērni mēs visu laiku esam tikuši tramdīti, gleznas tika rautas nost no sienām, grāmatas aizliegtas, izstādes slēgtas, dzejoļi svītroti, filmas graizītas un slēptas, ansambļi vajāti. Mums tika norādīts, ko drīkst un ko nedrīkst lasīt, kad jālasa «Mazā zeme» un kad jālasa «Atdzimšana». No augšas nepārtrauktā straumē plūda instrukcijas, cirkulāri, slepeni un atklāti priekšraksti, direktīvas, lēmumi, aizklātas un neaizklātas vēstules, telefonogrammas un telefona zvani, «jestj mņeņije» norādījumi, formulāri utt., u. tml. Vissvarīgākais man šķiet institucionāli nostiprināt jauno demokrātiju, radīt tādu tiesību aizsardzības mehānismu, kas nepieļautu vardarbīgu konflikta situācijas risinājumu, jo vēl līdz šai dienai varas struktūra, institūti un mehānismi ir tie paši vecie, no pagātnes mantotie. Tādēļ ir pamats bailēm, ka varbūtēja apvērsuma gadījumā viss var pagriezties atpakaļ. Jo pilnīgi drošu garantiju jau nav nekādu.

Es domāju, ka kardināls jautājums šobrīd ir tieši partijas aparāta demokratizācija, visplašākais atklātums partijas darbā. Ja partija ir uzņēmusies pārkārtošanās iniciatīvu, tad tai pirmkārt pašai jākļūst par paraugu.

Audiovizuālo komunikāciju un sakaru satelītu laikā mēs, ierindas komunisti, ne vienmēr zinām, kas notiek plēnumos. Vai tas nav paradokss, ka man, lai uzzinātu, kas īsti notiek manas partijas CK plēnumos, ir jāklausās «Amerikas Balss» vai BBC?

Ļeņins, runājot par sociālistisko valstiskumu, sacīja, ka ir vajadzīga kulturāla pieeja pat visvienkāršākajām valsts lietām. Tas nozīmē, ka katra valsts lieta un viss valsts aparāts no apakšas līdz augšai ir jāpaceļ visaugstākajā kultūras līmenī — tāpēc šodien liekas anahronisms, ka mūsu republikas partijas Centrālās Komitejas birojā nav neviena radoša kultūras darbinieka. Ja jau ir tas viens simboliskais strādnieks, tad varētu būt arī viens no mums,  kaut simboliski, vismaz aiz cieņas pret Ļeņinu.

Ja mēs tiešām kaut ko gribam mainīt, mēs, inteliģence, nevarēsim iztikt bez grēku nožēlošanas, sacīja P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes pasniedzējs Ā. Kļockins. Man šķiet, ka mēs esam ļoti uzstājīgi, izvirzīdami dažādas pretenzijas visāda ranga vadītājiem, taču es domāju, ka mēs kā inteliģenti esam vainīgi savas tautas un sabiedrības priekšā. Vainīgi varbūt ne tāpēc, ka piedalījāmies, kaut arī piedalījāmies. Vainīgi tāpēc, ka stāvējām malā, klusējām, saglabājām sevi utt. To nevajag aizmirst. Bet, ja mēs aizmirsīsim, ka mēs tā vai citādi, gribot vai negribot, taču piedalījāmies, tad es baidos, vai rīt var kaut kas mainīties. Mēs atkal būsim tādi paši, kādi bijām līdz šim. Tāpēc atcerēsimies, ka pārkārtojumu laiks pirmām kārtām ir morāles celšanas laiks. Vai mēs esam drosmīgi vai ne — tā ir mūsu personiska lieta. Bet, ja mēs uzņemamies šo sociālo lomu, tad mums jānes atbildība. Citādi nekas nemainīsies — parunāsim, aiziesim atkal katrs savā vietā, un viss turpināsies. Jo šodien vislielākā nelaime ir tā, ka runāt drīkst visi visu ko, bet darīt arī drīkst tāpat pa vecam visu ko. Jo mēs it kā dzīvojam divās plāksnēs — vieni runā, citi darbojas. Varbūt ka mēs varēsim sintezēt šo enerģiju tam, lai kopā domātu un kopā rīkotos.

Televīzijas žurnālists E. Inkēns, runājot par pārkārtošanos, sabiedriskās dzīves demokratizāciju nosauca par pašu galveno šajos procesos. Demokrātijai ir viens dzelzs likums — noteicošais ir vairākuma viedoklis. Un mazākumam pienākas tiesību garantija, viņš uzsvēra. Sabiedrība nav viendabīga. Es domāju, ka tā ir sašķelta. Pie pārkārtošanās karoga kāta pieķērušies, vienus un tos pašus vārdus dzied visdažādākajos meldiņos. Mēs ejam tikai pirmos soļus, bet ne visi. Es baidos, ka daudzi pārkārtojumu neatgriezeniskumam tic tikai sapulču līmenī. Atcerēsimies klusumu pēc ļeņingradietes Andrejevas raksta. Klusums visā valsti, arī sapulcēs.

Bieži izskan doma par tautas fronti. Bet kur tad bija tautas fronte pret Andrejevu? Vai tiešām ir jāgaida šīs frontes formāls noformējums? Daudzi bija panikā, viņi pazina laiku un bija noticējuši, ka kādā rītā pamodīsies un uzzinās — pārkārtošanās ir bijusi kļūda.

Mēs gandrīz nekā neesam darījuši mūsu partijas darba demokratizēšanai pastāvošajā sistēmā, atzīmēja daudzi runātāji. Un jāsāk ar to, ka pilnīgi jāizmanto tās demokratizācijas resursi. Partija pārveido sabiedrību un pārveidojas pati, un šobrīd nav neviena cita spēka, kā vien mūsu partija un tās tagadējā vadība, kas reāli var vadīt šo pārkārtošanos un garantēt tās panākumus. Taču ir, protams, jāpanāk, lai pārkārtošanās neatgriezeniskumu, partijas un sabiedrības demokratizācijas neatgriezeniskumu balstītu ne tikai pašreizējās vadības labā griba vien. Te ir nepieciešami partijas orgānu ievēlēšanas principi un metodes. Līdztekus citiem partijas uzdevumiem tai jāuzņemas arī tāda funkcija, kā kļūt par garantu pret valsts un saimnieciskā aparāta birokrātismu.

Taču bija arī citādas domas. Ļoti svarīga ir prasme drosmīgi paraudzīties uz sevi no malas, teica Latvijas PSR Tautas māksliniece Džemma Skulme. Partijas XIX konferences priekšvakarā jāizdara ekspertīze: vai partija noteic toni pārkārtošanās procesā? Spriežot pēc republikas partijas dzīves, realitātē tās loma ir nogaidoša, regulējoša, pieregulējoša. Mēs gaidām īstenu partijas dzīves demokratizāciju, iesīkstējušo aizspriedumu pārvarēšanu, atvērtību tautas priekšā.

 Limbažu rajona agrokombināta «Komunārs» valdes priekšsēdētājs J. Lucāns uzskata, ka pie daudzām Latvijas ekonomikas nelaimēm ir vainīga republikas iepriekšējās vadības neprincipiālā nostāja un demokrātisko principu pārkāpumi. Valstī mainījās lielvadoņi, un laiku pa laikam pāri mūsu lauksaimniecībai vēlās intensifikācijas viesuļvētras, viņš sacīja. Šīs pārmaiņas, pateicoties mūsu vadības iztapīgajai centībai, mūs vienmēr skāra smagāk nekā kaimiņrepublikas, kur bija Sniečkus un Mašerovs. Sajās graujošajās kampaņās cieta daudzi spējīgi speciālisti. Viņi sāka strādāt citās nozarēs, kļuva par tulpju tirgotājiem vai apdrošināšanas aģentiem, bet «centīgie un paklausīgie» vadītāji palika nesodīti. Daudzi no viņiem vada mūs arī šodien un varbūt tikpat neatlaidīgi brēc par pārkārtošanos, kā to darīja kārtējās kampaņas laikā.

Daugavpils spēkstacija, Olaines ķīmija, Rīgas notek ūdeņi, Jūrmala, Līgo svētku nicināšana vairākus gadu desmitus, tautas vēstures pazaudēšana. Vai ir kāds, kas būtu par to atbildīgs?

Tuvākā laika svarīgākais notikums ir partijas Vissavienības konference, uz kuru nupat beigusies delegātu izvirzīšana. Tas, kā tā noritēja, piemēram, Limbažu rajonā, kur uz aktīva sanāksmi vispār neuzaicināja vairāku saimniecību partijas organizāciju pārstāvjus, liecina, ka mums jābūt sevišķi modriem, lai nepieļautu birokrātiskā aparāta uzvaru.

Rakstnieks A. Bels savu runu nosauca par «subjektīvām pārdomām par objektīvo realitāti». Vienaldzīgie spriež, ka pēc Ļeņina nāves neviens sabiedrības demokratizācijas mēģinājums nav guvis panākumus, viņš teica. Tātad, viņi saka, negūs panākumus arī pārbūve. Tāpēc tagad galvenais ir noturēties zirgā, kamēr iestāsies vecie laiki. Zināma loģika te ir. Tiešām pat PSKP XX kongresa varenais atklātības vilnis tika nodzēsts un apklusināts.

Latvijas politiskās kultūras pamatus praktiski izārdīja Ulmaņa vadītais 15. maija apvērsums 1934. gadā. Politiskas kultūras atveseļošanos iznicināja staļinisms 1940. un 1941. gadā. Vēl nav pilnībā apzināti hitleriskās okupācijas laika zaudējumi. Tomēr man ir sajūta, ka līdzdaloties uzvarā pār hitlerismu, Latvija sāka mazliet elpot arī politiski un par to saņēma nāvējošu sitienu 1949. gadā, kad izveda daudz aktīvi domājošo pilsoņu. Tieši tāds, manuprāt, bija izvešanas mērķis. Visbeidzot, pēdējo pļauku Latvijas politiskās kultūras atdzimšanas cerībām deva 1959. gads, morāli pazemojot tos cilvēkus, kuri vēl brīnumainā kārtā bija saglabājušies republikas vadībā.

Man, latvietim, pārbūve ir mana rītdiena, arī manu tuvinieku rītdiena. Bez pārbūves Latvijai nav nākotnes. Pārbūve ir nacionālā un politiskā atdzimšana.

Ar šo tematu sabalsojās arī dzejnieces A. Līces teiktais. Kļuva fiziski sajūtams, cik tuvu viena otrai stāv cilvēku ticība un neticība pārbūvei tieši mūsu republikā, cik plāna ir tā optimisma kārtiņa, ja nav garantiju. Ar garantijām šajā gadījumā jāsaprot atklātība visos līmeņos un atbilstoša rīcība. Kāpēc republikas partijas un valdības vadītāji tik reti un izvairīgi runā televīzijā, radio un presē par visbūtiskākajām lietām? Kāpēc tie žurnālisti, kas asi un principiāli runā par aktualitātēm, saņem rājienus? Šajās divās dienās nevis notiek kaut kāda radošo inteliģentu deguna bāšana dieva noliktajā kārtībā, bet gan tiek izvirzīts mūsu tautas nepateiktais un gadu desmitiem sevī nestais mēmais jautājums, kas prasa atbildi. Cilvēki grib ticēt, bet nespēj. Ir uzkrāta milzīga neticības pieredze, tāpēc mūsu kvēlās runas tiek uzņemtas kā validola tabletes vai analgīna injekcijas, kas sāpes noņem tikai uz īsu bridi. Bet ir arī jautājumi, uz kuriem cilvēki zina atbildes. Ir veselīga neticēšana tiem, kas vakar runāja vienu un nu runā pretējo no visāda augstuma tribīnēm.

Mēs noliekam ziedus uz savām brūcēm cerībā, ka tās ātrāk sadzīs, bet neizpētītās brūces nedzīst. Tādēļ izskan prasība atzīt par netikumīgām 1941. un 1949. gada izsūtīšanas, atdot labo vārdu tiem, kuriem tas atņemts, un atņemt tiem, kuri to piesavinājušies paši.

Te jāuzsver, ka daudzi priekšlikumi, kas tika izteikti plēnumā, jau rod iemiesojumu konkrētā rīcībā. Piemēram, republikas valdība izveidojusi komisiju, lai izskatītu pilsoņu lūgumus atzīt par nepamatotu viņu izsūtīšanu no Latvijas PSR administratīvā kārtā. Priekšlikumu atzīt to gadu masveida deportāciju par nelikumīgu komisija iesniegusi mūsu zemes partijas un tiesību aizsardzības orgāniem.

Vajadzīga nevis reforma, bet gan revolucionārs sabiedrības kapitālremonts, uzskata žurnālists V. Avotiņš. Tāpēc man negribētos, ka plēnuma prasība sadruptu atsevišķos reformātiskos prasījumos un lūgumos likvidēt atsevišķus trūkumus atsevišķās sfērās.

Jārunā arī par tādu garlaicīgu lietiņu kā vara. «Vairāk atļaušana» vēl nav demokrātija. Kamēr pati vara netaps par tautas varu, tās politika neatbrīvosies no tumsonības un stagnācijas, galvenā brīvība, ko tā spēs garantēt, būs elkoņu brīvība. Turklāt tieši elkoņu brīvība kā izdevīgs valdīšanas instruments ar neattīstītas izglītības sistēmas, amorālas ierēdniecības pastimulētu bļodlaižu institūtu palīdzību tiks plaši viesta tautā, nacionālajās, ekoloģiskajās un ekonomiskajās attiecībās.

Pilnīgi skaidrs, ka reakcijas spēki vispirms apelēs pie strādniecības. Tāpēc žurnālistiem, rakstniekiem pieejamā saprotamā valodā būtu jāizskaidro cilvēkiem, kas ir panākams, lai viņi varētu paļauties uz patiesu varas aizstāvību un gādību. Cilvēki noraidītu resoru voluntārismu, ja redzētu, ka savā dzīvē var paļauties uz drošu padomju varas aizmuguri. Strādnieka cilvēku samērā viegli nopirkt ar dzīvokli, ar prēmiju, galu galā ar to, ka vienkārši liek mierā. Taču it kā vajadzētu būt skaidram, ka neviena šķira nav tīši turēta tik ciešā tumsonībā, neviena cita šķira nav pakļauta tik totālai tradīcijas destabilizācijai, neviens ar totālas mehāniskas migrācijas, nepamatotu, bezjēdzīgu darbību vairojošu un attaisnojošu lēmumu un lētas propagandas palīdzību nav tā profesionālā un kultūras ziņā degradēts kā strādniecība. Varai bija vajadzīgs vidējs pelēks cilvēks. Un tā viņu radīja un nodrošināja ar ēdienu, minimālu izklaidi un nerimtām cerībām uzlabot dzīvi. Protams, ne visa strādniecība ir pakļāvušies birokrātijai, taču visai plaši ir radīts tāds «lumpenproletariāta» slānis, kurš katrā laikā iestāsies par to, ko viņam pūtīs no augšas. Tieši uz šo «lumpenproletariāta» slāni, kurā diemžēl ir arī sava daļa inteliģences bez iekšējas kultūras, bez uzskatiem, apelējot pie šī pūļa un cerot uz šī pūļa pelēcīgo vienotību un pērkamību, paļaujas visa reakcija.

Ir grūti atzīt par objektīvu šādu strādnieku šķiras novērtējumu. Bet vai tieši tā dēļ plēnumā ne reizes neatskanēja strādnieka balss.

Par Konstitūcijā garantēto brīvību un iespēju atklāti izteikt savus politiskos uzskatus runāja žurnāla «Dārzs un Drava» redaktors J. Rukšāns. Viņš citēja Marksa vārdus, ka brīvā prese ir tautas modrā acs, runājošas saites, kas vieno atsevišķu personību ar valsti un visu pasauli. Brīvā prese — tā ir atklāta tautas grēksūdze, tās garīgais spogulis, kurā tauta redz sevi. Brīvā prese ir dzīvinošs avots, kas piepilda garu ar spēcinošu valgmi. Tādi ir marksisma pamatlicēja uzskati par presi, un tāda bija arī padomju prese padomju varas pirmajos gados, kad vārds tika dots arī opozīcijas spēkiem.

Un ja partija varēja atļauties šādu diskusiju tūlīt pēc revolūcijas uzvaras, kad visapkārt bija kontrrevolūcija, vai nav mazliet jocīgas mūsu šāsdienas bailes. Oficiālā prese tikai palēnām atbrīvojas no pagātnes mantojuma.

Atcerēsimies pērnā gada 14. jūniju un 23. augustu un to tendenciozo atspoguļojumu oficiālajā presē. Notikumos piedalījās tūkstošiem cilvēku, kas savām acīm redzēja milicijas brutālo izrēķināšanos, teica J. Rukšāns.

Šis, šķiet, ir viens no tipiskajiem piemēriem, kas liecina, ka daži runātāji piegāja problēmai vienpusīgi un pat neobjektīvi. Piemēram, neviens neatzīmēja, ka notikumi pie Brīvības pieminekļa bija saistīti arī ar klaji huligāniskiem izlēcieniem un ka bija cilvēki, kas izturējās provokatoriski un pat atļāvās pilnīgi nepamatotu aizskarošu rīcību pret tiesiskās kārtības sargāšanas darbiniekiem.

Turpinājumā J. Rukšāns ierosināja izslēgt no partijas Staļinu, Ždanovu, Višinski un citus asiņaino noziegumu iedvesmotājus un kritizēja vairākus iepriekšējos un tagadējos republikas vadītājus (I. Andersonu, V. Krūmiņu, J. Rubeni, O. Misurkinu, M. Ramānu) par viņu darbības rezultātiem saimnieciskās un nacionālās politikas jomā. Taču kritikai nebija nekādu konkrētu argumentu. Šī vispārīgo pieeju neperspektivitāte, vērtējumu viennozīmība un nepamatotība vairāku plēnuma dalībnieku runās izpaudās sevišķi skaidri.

Rakstnieku savienība un citas radošās savienības mūs ir sapulcinājušas šeit ne tikai tāpēc, lai mēs pārrunātu savas problēmas, bet arī tāpēc, lai veicinātu to atrisināšanu, teica profesors E. Grēns. Nepieciešams izveidot pastāvīgi strādājošu komisiju, kura uzņemtos iniciatīvu sapulcināt mūs visus ne tikai uz vispārīgām diskusijām vien. Mums jātiekas, lai kopīgi risinātu vispārējas problēmas. Es esmu tālu no domas, ka mēs varētu mācīt savu valdību, kā risināt mūsu problēmas. Tajā ir savi speciālisti. Bet tam, ka mēs radīsim pastāvīgu atgādinājumu par šīm divām dienām, ir jādod impulss radošai pieejai visām mūsu vitāli svarīgajām problēmām.

Elpot demokrātijas gaisu lielākajai daļai plēnuma dalībnieku nozīmēja arī vajadzību rīkoties tūliņ, bez kavēšanās. Šai aktivitātei jākļūst par vislabāko garantiju, ka domu apmaiņa šādā visaptverošā jautājumā kā padomju sabiedrības demokratizācijas procesi, būs auglīga.

 

Apspriežot ierosināt un lemt

 

Uzsverot demokrātisko pārveidojumu nepieciešamību, runātāji katrs savā veidā nonāca līdz tam tematu lokam, kas saistīti ar pārkārtošanās iekarojumu aizstāvēšanas jautājumiem. Galvu reibinošā spriešanas brīvība, kas atklātuma apstākļos ir dota katram pilsonim, vienus pamudina uz praktiskām, konstruktīvām domām, bet otrus — drīzāk uz iespēju oriģināli un nepierasti asi izteikties.

Jāatzīmē, ka būtībā neviens runātājs, apspriezdams visaktuālākos mūsu laika jautājumus, neiztēlojās mūsu īstenību ārpus padomju varas konteksta. Ekonomikas zinātņu doktorsM. Ļemeševs norādīja, ka visnopietnākais spēks, kas spēj cīnīties ar resoru darbības pārmērībām, ir padomes — padomju vara.

«Bet tieši padomju vara mums ir palikusi bez resursiem,» viņš atzīmēja. «Uz Jūrmalas piemēra pamata es pārliecinājos, ka pilsētas padomei vispār nav itin nekā. Bet, kad ierodas kāda speciāla mašīnu rūpnīca vai Mašīnbūves ministrija, lai būvētu sev pansionātu, tad, ierādot būvlaukumu, kāpās tiek izcirstas priedes. Viss tiek darīts tāpēc, ka tā sola dot pusotra miljona termoelektrocentrāles ierīkošanai pilsētā un palīdzēt ievilkt kanalizācijas sistēmu. Ir jāatjauno padomju ekonomiskā vara. Tikai tad varēs atrisināt ekoloģiskās problēmas.»

Vajag tā, lai arī sabiedrība rīkotos padomju varas un mūsu pašu deputātu vadībā un paspārnē. Mūs pieradinājuši pie tā, ka mēs nezinām, kas ir mūsu deputāti un ko viņi dara. Un vai viņi aizstāv sabiedrības intereses tautas deputātu padomju sesijās. Viss taču nodots izpildkomiteju rokās. Bet izpildkomitejās ir ierēdņi, kas pakļaujas izpildvarai un nevis reālajai likumdevējai varai.

Sabiedrības pašreizējās dzīves tiesiskos aspektus savā runā aplūkoja Latvijas PSR Prokuratūras vispārējās uzraudzības daļas priekšnieka vietnieks T. Jundzis:

Es atgādināšu PSRS Konstitūcijas 58. pantu, kas dod tiesības pārsūdzēt tiesā amatpersonas. Diemžēl jākonstatē, ka spēkā esošie likumi tomēr ļoti daudziem mūsu pilsoņiem neļauj realizēt šis konstitucionālās tiesības. Darba likumdošanā vien paredzēts desmitiem darbinieku kategoriju, kuru darba strīdus var izskatīt tikai augstākas organizācijas. Te runa ir par visiem iespējamajiem vadītājiem — sākot ar ministriem un beidzot ar veikalu vadītājiem, noliktavu pārziņiem, meistariem, televīzijas un radio komentētājiem un veselu virkni citu darbinieku, kuri nevar atrisināt darba strīdus tiesā. Vai tad šie cilvēki netiek atzīti par pilsoņiem, uz kuriem attiecas Konstitūcija?

Lielas cerības mēs saistījām ar jauno likumu, kas dod tiesības pārsūdzēt amatpersonu prettiesisku rīcību. Tas stājās spēkā 1. janvārī. Diemžēl jaunais likums neatcēla pastāvošos ierobežojumus. Mūsu republikā tas praktiski nedarbojas. Tāpēc partijas XIX konferences tēzēs ietvertā ideja par tiesiskas valsts radīšanu ir viena no visaktuālākajām.

Satrauc augstais noziedzības līmenis republikā, kas pēdējos 25 gados pieaudzis vairāk nekā divas reizes. Cīņā pret šo parādību mēs aicinām iesaistīties visu sabiedrību, arī rakstniekus, žurnālistus un māksliniekus.

Saprotams, ka statistikas publicēšana vēl neatrisinās problēmas, kas saistītas ar šo negatīvo parādību izskaušanu. Mēs zinām, cik sarežģīti un daudzveidīgi ir tie apstākļi, kas rada noziedzību. Tāpēc ir nepieciešama plānveidīga rīcība un visu spēku apvienošana cīņā pret šīm negatīvajām parādībām. Tiesiskie pasākumi jāsaista ar ekonomiskajiem, finansiālajiem un materiālajiem pasākumiem, tagad jāsāk cīnīties pret noziedzību arī ar citiem paņēmieniem. Piemēram, jāizdomā un jārisina jautājumi par jaunu kultūras namu, sporta zāļu un bērnudārzu celtniecību, ievērojot kriminoloģisko situāciju attiecīgajā rajonā. Domāju, ka pienācis laiks izvirzīt priekšlikumu atzīt noziedzības novēršanas plānus par valsts plāna organisku sastāvdaļu un paredzēt šiem mērķiem nepieciešamos materiālos resursus.

Bez analīzes, kritiskām piezīmēm un vienkārši vēlēšanās izteikt savas domas daudzi runātāji droši izvirzīja arī konkrētus priekšlikumus, kas būtu realizējami gan tagad, gan tuvākajā perspektīvā. Arī to nekoriģēts uzskaitījums rada sava veida iespēju gūt priekšstatu par plēnumā apspriesto Latvijas pašreizējo problēmu raksturu un īpatnībām.

Pašreiz par republikas pilsoni automātiski kļūst katrs PSRS pilsonis, kas dabūjis darbu un ir pierakstīts republikā. Faktiski pilsonības piešķiršana nodota nekompetentu saimniecisko iestāžu ziņā. Ir vajadzīgs likums par pilsonību, kas reāli regulētu migrāciju.

Lai cilvēkus ieinteresētu otras valodas apgūšanā, jāpāriet no aicinājumiem uz konkrētu rīcību. Kalpotājiem — pārdevējiem, dažādu iestāžu darbiniekiem, mediķiem, juristiem, miličiem, visiem, kuru darbs ir saistīts ar cilvēkiem, vajag noteikt ikmēneša piemaksu (A. Bels).

Ja mēs atstāsim bez soda Staļina pakalpiņus, kas apmelojuši un spīdzinājuši cilvēkus, nākamā paaudze mums to nepiedos. Noziedzniekiem jāsaņem sods, kaut vai kā nosacīts ieslodzījums. Viņiem jāatņem personālās pensijas un apbalvojumi (J. Lucāns).

Kauns, ka centrālā prese tik daudz raksta par latviešiem, kurus skāris 1938. un 1939. gadā uzbangojušais terora vilnis, bet mūsu presē par to tiek runāts maz.

Izdevumi šos materiālus ignorējuši, atteikušies iespiest. Piemēram, nekas nav izlasāms par Olgu Grundmani — pirmo padomju sievieti, kas kļuva par ģenerāli. 1931. gadā viņa izdarīja pašnāvību. Tās motīvi joprojām nav noskaidroti. Šī sieviete ir pelnījusi, lai par viņu pastāstītu (I. Ļitvinova).

Nākamgad apritēs 125. gadskārta kopš Ainažu jūrskolas dibināšanas. Pie tās šūpuļa stāvēja Krišjānis Valdemārs. Nesenā pagātnē Rīgā bija viņa vārdā nosaukta iela. Valdemāra vārds atkal ir jāatjauno šai pilsētā (E. Līvs).

Es ierosinu izveidot republikā divu palātu parlamentu. Vienā palātā būtu valsts ieceltie darbinieki. Bet otrā būtu tautas palāta, kurā tauta ievēlētu savus pārstāvjus. Tajā būtu pārstāvētas republikā dzīvojošās nacionalitātes, jo katra mūsu republika sava sastāva ziņā ir Padomju Savienība miniatūrā. Šī tautas palāta kontrolētu otru palātu, un bez tās piekrišanas nevarētu tikt pieņemts neviens lēmums (A. Jakubāns).

Kā viens no līdzekļiem starpnacionālo attiecību normalizēšanai būtu uzskatāms aktīvāko starpnacionālā naida kūrēju un ideologu izraidīšana uz iepriekšējām dzīves vietām, ko paredz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 25. pants (A. Kolbergs).

Jelgavā hitleriskās okupācijas laikā atradās nometne, kurā tika apšauti cilvēki. Daudzi tūkstoši cilvēku tika nosūtīti uz nometnēm Vācijā un Francijā. Varbūt beidzot tur parādīsies piemiņas obelisks? Līdz šim tas vēl nav noticis. Jelgavā nav nekā, kas glabātu to cilvēku piemiņu, kas tur gājuši Golgatas ceļu (I. Auziņš).

Mūsu vēsturnieki turpina apgalvot, ka staļiniskā piespiedu kolektivizācija esot bijis labākais un vienīgais iespējamais lauksaimniecības sociālistiskās attīstības ceļš. Viņi rīkojas pilnīgi pēc franču sakāmvārda — turpina spēlēt aiz bailēm zaudēt spēli. Bet vajag beigt spēli, tad mitēsies arī bailes. Likt kārtis uz galda, tad varbūt tik briesmīga neliksies arī mistiskā «Baltijas kārts». Tad izbeigsies raganu medības (A. L. Klotiņš).

Tā ir nenormāla situācija: no 25 deputātiem, kas darbojas Rīgas pilsētas padomes sociālistiskās likumības un sabiedriskās kārtības sargāšanas komisijā, tikai četri ir juristi. Tāpēc es ierosinu: ar likumu jānosaka, ka pastāvīgajās komisijās vismaz pusei deputātu jābūt attiecīgās nozares speciālistiem (T. Jundzis).

Starp latviešu emigrantiem, it īpaši jauniešu vidū, ir daudz veselīgi domājošu cilvēku. Mums jāatrod ar viņiem kontakti. Vairums no viņiem tic pārbūvei. Mūsu pienākums ir atbalstīt šo ticību, atsaukties uz to, sniegt pretī atklātu, godīgu roku (P. Pētersons).

Mums ir saimniecības, kas joprojām nes Ždanova vārdu. Ir laiks no tā atteikties (E. Grinovskis).

Presei nevajadzētu infantili rakstīt par «kalendāra nemieriem». To skaidrošanai parasti izmanto trīs versijas: viena — visu inspirē Rietumu radio balsis. Otra — dažiem, lūk, esot vēlēšanās atjaunot Latvijā buržuāzisko iekārtu. Trešā — skolā nav pietiekami mācīta vēsture. Cēloņi slēpjas daudz dziļāk (I. Kalniņš).

Iecelšanas Kultūras ministrijas, Tautas izglītības ministrijas un Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas galvenajos amatos, kā arī vairākos zemākos rangos ir izteikti nesaprotamas. Tāpēc iesaku plēnumam griezties pie Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja ar priekšlikumu izskatīt jautājumu par biedru J. Barkāna, A. Gora un A. Buiļa atbilstību viņu amatiem pārkārtošanās apstākļos (V. Avotiņš).

Mākslas padomēs, kuras apstiprina plaša patēriņa preču paraugus, ko izlaiž republikā, ir jābūt cilvēkiem, kas labi pārzina nacionālās mākslas tradīcijas un latviešu tautas dzīves veidu un etnogrāfiju (V. Kazāks).

Jāpārdēvē Alūksnes iela, kas nes Vorošilova vārdu (P. Bankovskis).

Muzejā jāizveido nodaļa, kas vāktu un eksponētu dokumentus, kuri glabā Staļina patvaļas upuru piemiņu (A. Līce).

Mums nepieciešama arī zinātniski tehniskās inteliģences spēku konsolidācija. Arī tai būtu jārīko forumi sasāpējušo problēmu apspriešanai (I. Ķiecis).

Droši vien vajadzēs zināmu laiku, lai rūpīgi un objektīvi apsvērtu visu, par ko tika runāts plēnuma, kurā uzstājās 70 cilvēku. Lai atlasītu un realizētu dzīvē visu vairāk vai mazāk derīgo un konstruktīvo un atsijātu to, ko diktēja ilgos gados krājies sarūgtinājums, tendenciozitāte vai sašaurināts pasaules skatījums.

Tā būtībā bija viena no pirmajām sarunām, kurā tik plaši un daudzpusīgi tika apspriestas republikas problēmas visai reprezentatīvā līmeni atklātuma apstākļos. Vai šis eksperiments bija tīrs, kā mēdz teikt ķīmiķi? Atklātums ir kritika un arī paškritika. Pirmās bija daudz, otrās acīm redzami nepietika. Atklātums ir vispusīga parādību aplūkošana. Šoreiz dažkārt šķita, ka runātāji uz savu analīzes objektu skatījās tikai ar vienu aci, otru apzināti piemieguši. Jebkura temata demokrātiskai apspriešanai jākļūst par normu. Taču tikai ļaunumu var nodarīt kaut vismazākā paniskā noskaņa, jo tā ir lipīga un izjauc valstiskas sarunas harmoniju.

Tomēr saruna ir notikusi, un mums ir jāizmanto tās rezultāti.

Šai sakarā mēs atļausimies nelielu piebildi. Diemžēl žurnālistiem, kas arī ir atklātuma realizētāji, nebija izveidots preses centrs. Žurnālisti būtībā strādāja katrs par sevi, nesaņemdami pat elementāru informāciju. Piemēram, grūti bija pat precizēt datus par runātājiem. Sevišķi sarežģītā situācijā bija mūsu Maskavas kolēģi. Bez jebkādām stenogrammām tika rakstīts arī šis pārskats.

 

LATINFORM preses grupa