Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Un neļaušu es mānīt savu tautu.»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Rubrika "Katram Lāčplēsim savs Kangars. Un otrādi"

Tur nu viņš stāv. Bez galvas, bez kājām, bez vienas rokas. Un tomēr — no kapa augšāmcēlies. Latviešu tautas sīkstais gars — Lāčplēsis. Jelgavā pie Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzeja.

Ļaudis liek ziedus. Uz pleciem, uz nolauztā kakla, uz veselās rokas, visapkārt. Pieiet pieminekļa autora Kārļa Jansona dēls tēlnieks Andrejs Jansons un noskūpsta akmeni, ko tēvs Lāčplēša izskatā veidojis, bermontiešu noslepkavotos latviešu karavīrus pieminot. Lāčplēsi, kas Jelgavā pie dzelzceļa stacijas stāvējis kopš 1932. gada. Visus kara gadus izturējis. Bet 1950. gadā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu un pēc tam ar Jelgavas pilsētas izpildkomitejas lēmumu — nogāzts, sadauzīts, aprakts dažādās vietās. Kā ienaidnieku — baltgvardu — piemineklis. Kaut gan celts tika baltgvardu UPURU piemiņai… Bet kangari par to tikai nospļaujas.

Ļaudis stāv klusi ap pieminekļa fragmentu. Sažņaudzas sirds, uz to skatoties — cik ļoti var piesmiet un pazemot. Tautas svētumu. Atmiņu.

Baltos tērpos, svecītēm rokās, no vēja pūsmiņas tās sargājot, 4. vidusskolas Tautas teātris šeit — līdzās atrastajai pieminekļa daļai — uzrunā ļaudis ar vārdiem no Māras Zālītes lugas «Dzīvais ūdens»: «Un neļaušu es mānīt savu tautu.»

Saruna par Jelgavas Lāčplēša tālāko likteni turpinās muzeja izstāžu zālītē, kura ir stāvgrūdām pilna. Uz tādu atsaucību Latvijas Kultūras fonda Jelgavas pilsētas grupa neesot cerējusi. Tās vadītājs 4. vidusskolas direktors Andris Tomašūns jūtas gandarīts, ka jelgavniekiem nav vienaldzīgs vecpilsētas, Trīsvienības baznīcas torņa, viduslaiku pieminekļu, kapu liktenis. Ka pilsētas iedzīvotājus vieno un uztrauc Lāčplēša sabojāšanas akts, pieminekļa nākotne. Republikas Kultūras fonda talku centra grupu, kas nodarbojas ar karavīru piemiņas vietu apzināšanu un kopšanu, pārstāv Juris Dobelis. Pavisam jau apzinātas 224 šādas piemiņas vietas.

Karavīru piemiņas vietu apzināšanas grupa uzskata, ka mums jāzina un jāapkopj visu tautību mirušo kapi, Jo tauta ir katastrofāli zaudējusi cieņu pret mirušajiem. Vandalisma akti pret baznīcām, kapiem, pieminekļiem ir kaut ko sagrāvuši arī cilvēku dvēselēs. Vai tas var būt, ka neatgriezeniski?...

Fotovēsturnieks Pēteris Korsaks uzsver fotodokumentu nozīmi Lāčplēša pieminekļa atjaunošanā, jo arī Kārļa Jansona dēls Andrejs tēva darbu tā īsti ieraudzīja tikai tagad — no bedres izvilktajā fragmentā.

Par to, cik mērķtiecīgi notika Lāčplēša meklēšana, stāsta jelgavnieks, Kultūras fonda aktīvists, republikāniskās apvienības «Lauku celtnieks» centrālās laboratorijas vadītājs Imants Geidāns. Sāka ar lūgumu, lai atsaucas tie Jelgavas iedzīvotāji, kuri zina, kurp aizvests sadauzītais Lāčplēsis. Trīs cilvēki norādīja apmēram vienu vietu, kur meklēt. 8. maijā — kapu sakopšanas dienā — entuziasti devās rakt un dzelzceļa bērnudārza teritorijā Stacijas ielā, kur kādreiz bijusi dārzniecība, atrada tēla fragmentu, kas tagad novietots līdzās muzejam. Kā vēstures, kļūdu un vandalisma liecība, kura liek atcerēties Raiņa vārdus:

«Kas vairāk pazemots,

kā cilvēks drīkst,

Tam vairāk jāceļas,

kā cilvēks spēj.»

Lāčplēša piemineklis toreiz, trīsdesmitajos gados, tapa par tautas ziedojumiem. Arī šodien jelgavnieki ir gatavi ziedot, lai tas atdzimtu.

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Gita Grase stāsta par savu darbu, Lāčplēša pēdas meklējot. Pēc mutvārdu ziņām, piemineklis novākts tūlīt pēc kara. Taču bija izskatīti pilsētas izpildkomitejas lēmumi līdz pat 1948. gadam, bet no pieminekļa — ne vēsts. Un tad atrada: 1949. gada 17. maijā Jelgavā notikusi Latvijas PSR Ministru Padomes izbraukuma sēde, kurā izskatīta pilsētas izpildkomitejas darbība Jelgavas atjaunošanā. Sēdē norādīti konkrēti darbi visām izpildkomitejas nodaļām. Komunālās saimniecības nodaļai uzdots nolīdzināt kapus starp Zemgales prospektu un Lietuvas ielu, noņemt «baltgvardu uzstādīto» Lāčplēša pieminekli... (Jelgavas kinoteātra «Zemgale» pamatus veido arī tolaik organizēti nopostīto, nolīdzināto mūža dārzu kapakmeņi...) Tā 1950. gadā tika nogāzts un pa dažādām bedrēm izkaisīts Lāčplēsis — piemineklis, kas 18 gadu bija bijis visa Zemgales novada svēta vieta.

Tēlnieks Andrejs Jansons teic, ka viņa ģimenei pienākuši lieli svētki. Gandrīz 40 gadu sirdi spiedis akmens — apmelotais, pazemotais, iznīcinātais tēva darbs, ko viņš veidojis vēl savā jaunībā — sešus gadus pēc Mākslas akadēmijas beigšanas.

Dēls vēlas izgatavot tēva darba kopiju. Jāatrod un jāiegādājas piemērots granīta akmens. Būs nepieciešams finansēt akmeņkaļa darbu.

Pilsētas izpildkomiteja, arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa atbalsta Lāčplēša atjaunošanas ieceri. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Andris Buņķis atzīst, ka pienācis pēdējais laiks labot aplamības, kuras klusuciešot pieļautas. Lāčplēša piemineklis ir tautas vēsture. Tāda — rētaina un kropla — tā stāv līdzās muzejam.

Šobrīd pilsētas iedzīvotājiem jāizlemj, kur vajadzētu atrasties atjaunotajam Lāčplēša piemineklim.

— Turpat! Turpat! Turpat!

— Bet Komjaunatnes parkā jau ir piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem!

— Tas taču netraucē!

Tēlniece jelgavniece Rasa Kalniņa-Grīnberga:

— Es ļoti negribēju, ka manu pieminekli novieto Komjaunatnes parkā, jo tur tas ir kā kabatā iebāzts, bez panorāmas. Taču manis izraudzītajā pļaviņā celt netika ļauts...

— Kas jums neatļāva? — balss no vietas.

— Pilsētas izpildkomiteja. Bet par atrasto Lāčplēša pieminekļa fragmentu gribu teikt, ka tas ir piemineklis pats par sevi, tāds, kāds tas ir, — tā ir liecība, kā vēsture gājusi pāri Lāčplēsim, pāri latviešu tautas garam. Tāpēc tas tāds arī jāsaglabā. Un pie šā pieminekļa fragmenta jāpieliek plāksnīte ar to cilvēku vārdiem, kuri lika Lāčplēsi sagraut. Jo kara laikā Lāčplēsis nebija cietis nemaz. Es neaicinu uz represijām, asiņu un zaudējumu jau tāpat bijis pārāk daudz. Bet vārdus nosaukt vajadzētu. Aizmiršanai nebūtu ļaujami ne ļauni, ne labi darbi!

Tāpēc gribu aicināt nebūt gudriem tikai ar atpakaļejošu datumu!

— Jelgavā apstājās vilciens ar ievainotajiem latviešu strēlniekiem, — balss no vietas. — Lokomotīvi atkabināja. Pēc 25 minūtēm pienāca bermontiešu bruņuvilciens. Visus ievainotos strēlniekus apšāva, nogalināja arī stacijā esošos civiliedzīvotājus... Tāpēc Lāčplēša piemineklim jābūt turpat, kur tas bija, — pie stacijas! (Skaļi aplausi.)

— Pareizi! Lai ir abi pieminekļi pie stacijas!

— Un jaunajam Lāčplēsim blakus jānovieto šis — sakropļotais! Lai atcerētos un neaizmirstu!

— Nu... Tās jau ir pārmērības.

— Jauno pieminekli labāk vajadzētu novietot skvērā aiz pilsētas kultūras nama.

— Kā tad! Pie tualetēm!

— Lauksaimniecības akadēmijā jau reiz parunājām par veco Jelgavu. Un apklusām. Tā beigsies arī tagad, jo nav konkrētības. Tajos 1949. gada dokumentos taču ir atbildīgo personu paraksti un lēmums! Tad nosauciet! Lai mēs zinām kangarus! Viņi lika nojaukt pieminekli, izpostīja tautas kultūrvēsturisko mantojumu, bet varbūt vēl šodien ieņem augstus amatus, saņem personālās pensijas.

— Es atbildēšu, — iesāk muzeja direktores vietniece Gita Grase. — Lēmumu par Lāčplēša pieminekļa nojaukšanu parakstījuši pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Bērziņš, arhitekts Lakss, komunālās saimniecības nodaļas vadītājs Teļatņikovs...

— Kur tad atradīsies ar viņu svētību sakropļotais Lāčplēsis?

— Lai paliek šeit — pie muzeja! — saka Andris Tomašūns. — Tātad jaunajam Lāčplēsim jāgādā akmens, nauda akmeņkaļiem...

— Žēl, ka es neesmu akmeņkale, — atsaucas paveca sieviete. — Es kaltu par velti!

— Jūs te ļoti atsaucīgi ziedojat Lāčplēša pieminekļa atjaunošanai. (Bērniņš ar groziņu rokā apstaigā klātesošos.) Bet mums taču pastāv likums: kas kaitniecību nodarījis, tam arī jāmaksā! (Vētraini aplausi.)

— Protams. Un lai arī uzņēmumi dod līdzekļus piemineklim!

— Klaipēdas izpildkomiteja, iesaistot uzņēmumus, radījusi brīnišķīgu granīta skulptūru parku. Šis ir īstais brīdis, kad Jelgavas pilsētas izpildkomitejas darbinieki var savu pilsonisko stāju parādīt. Novelt visu organizatorisko atbildību par pieminekļa atjaunošanu uz muzeju — tas nav nopietni! Varbūt ir iespējams izveidot veselu Lāčplēša parku? Tad jaunajam piemineklim blakus tiešām varētu atrasties cietušais darbs, jo tas dod milzu informāciju.

Jelgavnieki savus viedokļus par Lāčplēša likteni, tā iespējamo atrašanās vietu vēl izteiks vietējā laikrakstā. Sanāksmes nobeigumā laikraksta «Literatūra un Māksla» fotožurnālists Gunārs Janaitis uzdāvina muzejam fotonegatīvus ar atrakto, vēl bedrē gulošo Lāčplēša tēla augšdaļu, kā arī ar pieminekļa nogāšanas ierindnieku Jefimu R. Šai kolekcijai noteikti jāpievieno arī pavēlētāju portreti.

Viņu piemiņas iemūžināšanai — Kangara pieminekļa celtniecībai — psihiatriskās slimnīcas ārsts Pauls Rēvelis ziedo savu honorāru par rakstu rajona laikrakstā «Darba Uzvara» — vienu rubli sešdesmit kapeikas... Latviešu tautas vēsturē visa kā gana — drāmas, komēdijas, traģēdijas, farsi un groteskas. Ir Lāčplēši un ir Kangari. Taču tautas gars ir dzīvs. Mankurtismam to grūti uzveikt.

DACE ZVIRBULE

Autores piebilde: šajā pulcēšanās reizē 17. maija pievakarē Lāčplēša pieminekļa atjaunošanai saziedoti 358 rubļi, kurus ieskaitīs Latvijas Kultūras fonda jaunajā — Lāčplēša fondā. Tur paredzēts pārskaitīt arī ienākumus no Jelgavas 4. vidusskolas Tautas teātra iestudētās Māras Zālītes lugas «Dzīvais ūdens» 21. maija izrādes. Tur savu artavu Jelgavas Lāčplēša — kritušo latviešu karavīru pieminekļa atjaunošanai var ieskaitīt ikviens, kurš vēlas drīzāku un skaistāku Lāčplēša atdzimšanu.

A. JANSONA foto