Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nakts pie Iļjiča

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Rīgā, 25. augusta rītā

Daudzi nejauši no garāmgājējiem kļuva par aculieciniekiem, daudzi atsteidzās pēc «Panorāmas», uzzinājuši, ka tiek demontēts Ļeņina piemineklis, bet ne visi izturēja garo laiku no tēla pirmā neizkustēšanās brīža (ak, šausmas, cik ilgi viņam ij' prātā nenāca kustēties!) līdz tā nocelšanai no postamenta…

Pulksten 6.52, kad krāns KATO necilvēcīgās idejas simbolu beidzot pacēla gaisā, visu — «jā, attā, urrā!» izskanēja vareni un priecīgi. Strādāja pārsalušie reportieri, līksmoja skatītāji…

Bet kopumā nakts bija tāda, kurā līksmība mijas ar rūgtenām pārdomām. Varbūt tāpēc, ka mēs bijām tieši tādi, kādi esam…

Karogu klātbūtne!…

Komentāri, kas adresēti «demontāžas meistariem» — «Rauj aiz galvas! Pēc tam šuves vietā apliks šalli! Sarauj! Sarauj!» Utt…

Tīņi, iemīlējušies, vidējā gadagājuma cilvēki, vecīši… Veco ļaužu pacietība, asaras, tiklīdz tiek jautāts par pārdzīvoto, apziņa — neiesim prom, kamēr nebūsim pārliecināti, ka šis lāsts noņemts, šķiet, bija emocionāli visiedarbīgākais daudzajās ainās un sarunās. Naktī — visi uz soliņiem, parka zālājā kājas pūtina, «vīrā» tas, kam silts auto… Visiem — neestētiskas «tekošo rēķinu» problēmas, jo «sirds namiņš» patālu un tumsā. Miliči… Viens pavēlošā balsi koriģē reto satiksmi. Pirms pulksten 5 neliels — satraukums: kāds pūlī kaut ko iemet, šķiet, stiklu, un Paša (Pāvels), kas ir Iļjiča pakājē, dabū galvas traumu. Pirmo palīdzību sniedz dakteris Valdmanis, pēc mirkļa jauneklis tiek nogādāts «pēc šuves», bet jau atkal pēc kāda laika viņa nosaitētā galva ir redzama Ļeņina pavadītāju pulkā.

Uz sava diplomātkoferīša ar Sarkanā Krusta zīmi gudro galvu pūtina dakteris, kaimiņvalsts deputāts Leopolds Ozoliņš. Pārbraucis no Ļeņingradas, no tikšanās ar Sobčaku. Priekšā  — Maskava, kongress… Jautāts, ko darīs pēc tam, kad tas viss beigsies, atbild — brīvi strādās par ārstu un realizēs visdažādākās mākslinieciskās ieceres citās jomās.

Sieviešu pulciņš no LNNK garo procesiju komentē kā Uļjanova milzīgo nevēlēšanos iet prom, sātana spēku. Un vēl viņas atceras, cik mazu interesi presē savulaik izsauca zārks, ko LNNK biedrs bija novietojis kā atgādinājumu Ļeņinam par projām došanos, protams, arī versijas par pašreizējo politisko līderu tālāko darbību, un visam pāri — prieks, ka ilgi gaidītais laiks ar šiem nolikumiem atnācis tik pēkšņi. Bet ko tikai tas nav prasījis no neatkarības cīnītājiem!?

Milicijas rācijā dzirdams jautājums krievu valodā: «Vai viņš vēl stāv?» Tā ir interesēšanās par iespēju «atklāt» satiksmi. Pirms pulksten 8 garām «tai vietai» sāk braukt pilsētas transports.

Savukārt mašīnas (numurs 0907 ЛТП) šoferim, kam jāved prom ideoloģisko līķi, pagūstu pajautāt — «Uz kurieni?» «Vēl nezinu!» — viņš atbild krievu valodā…

Bija līksmība un šampanietis uz sociālisma sistēmas nogāztā pamatlicēja, viņa pētīšana utt. Bija daži izbijušies, neizpratnes pilni cilvēki, suņu gaudas un rejas, bija alkohols un milzu netīrība — papīri, polietilēna maisiņi, sērkociņi, «končiki» un piegānīts pilsētas centrs.

Nicinādama sevi par to, ka nepiedalījos tā visa sakopšanā, un apzinādamās, ka kopā ar aizvizināto pseidoelku, diemžēl nav aizvizināts tas barbarisms, ko viņš sēja tautās ar savu ideoloģiju, mokoši priecīgās nakts dažas epizodes pierakstījusi —

G. Māre

 

P. S. Bet svētdien ap Ļeņina stāvvietu parādījās sētiņa, daži samirkuši puķu pušķi un pavisam daži skumstošie pēc viņa…

 

No pašu strādnieku rokām krīt tautai uztieptie elki. Rīga. Rīts. 1991. gada 25. augusts

Gunāra Janaiša foto («Literatūra un Māksla»)