Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nelaime

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījis G. Sīmanis

Manas atmiņas ir ļoti personiskas, jo esmu Gvido Zvaigznes sievas Daigas māte.

Iespaidi par 1991. gada janvāri ir ļoti spilgti, esmu pārliecināta, ka tie manā atmiņā saglabāsies mūžīgi.

Pirmās atmiņas saistās ar 13. janvāra TV pārraidi no Lietuvas. Tas bija negaidīti, jo lielo politisko spēļu aizkulises mēs, vienkāršie cilvēki, nezinājām. Jutu līdzi bojā gājušo piederīgajiem un, protams, domāju, cik labi, ka Latvijā viss mierīgi. Satraukums bija liels. Varbūt mana zemapziņa jau teica, ka pēc nedēļas ievainos manu znotu Gvido.

Sākās barikāžu laiks. Manā darba vietā Pļaviņu ģimnāzijā skatījāmies TV, klausījāmies radio, bērni stāstīja par saviem tēviem, kuri devušies uz Rīgu aizstāvēt Saeimas namu, valdības ēku un citas svarīgākās valsts iestādes. Mācības skolā it kā notika, bet faktiski doma bija tikai viena: "Kaut neatkārtotos Lietuvas variants."

Un tad pirmais upuris arī Latvijā. Šoferis Roberts Mūrnieks. Skatījos viņa bēres pa TV un klusībā atkārtoju domu: "Kaut šis būtu vienīgais..." Acīmredzot manī bija kāda iekšēja trauksme, kas lika tik ļoti līdzi just, satraukties un pat baidīties. Sazvanījos ar znotu un izteicu savu vēlmi pabūt barikāžu vietās, lai saviem skolēniem vēstures stundās varētu stāstīt ne tikai par notikumiem, bet arī atklāt savas izjūtas no klātbūtnes tajos. 16. janvārī kopā ar Gvido biju vietās, kur viņš filmēja. Sajūtas bija divējādas. Bija baisi par to, ko nesīs rītdiena, kā beigsies šis barikāžu laiks, bet drošināja un uzmundrināja tautas vienotība, kvēlās runas, patriotiskās dziesmas.

Gvido un Daigas ģimenē bija divi mazi bērni — meitiņa Una, kurai toreiz bija 6 gadi, un dēliņš Krišjānis, kurš 1991. gada 5. janvārī svinēja savu pirmo dzimšanas dienu.

Kad taisījos braukt prom, Uniņa izteica vēlēšanos braukt man līdzi uz Pļaviņām. Mājās pārradās arī Gvido. Nosalis, noguris un negulējis, bet apņēmības pilns un optimistiski noskaņots. Atceros viņa vārdus: "Daigas mamm, viss būs labi. Mēs izturēsim!" Un tad viņš atvainojās, ka neaizvedīs mani ar Unu uz staciju, jo grib kādu stundiņu nosnausties, jo pulksten 19 atkal jābūt barikāžu vietās.

Kad mēs ar Unu devāmies uz staciju, viņa vēlējās atvadīties no tētiņa, iedot bučiņu. Es mēģināju meiteni atrunāt, lai netraucē tētim pagulēt, bet viņa mani nepaklausīja, iegāja pie tēva, iedeva bučiņu un atvadījās līdz svētdienai. Bet izrādījās, ka atvadījās uz mūžu... 20. janvāra pēcpusdienā, kad meitene atgriezās Rīgā, tētis atkal bija uz barikādēm.

Neskaitāmas reizes esmu pateikusies Dievam par to, ka Uniņa manī toreiz neklausījās un atvadījās no tētiņa. Ja viņa mani būtu paklausījusi, es līdz mūža galam mocītos sirdsapziņas pārmetumos.

Vispār šajā 20. janvārī notika neparastas lietas. Toreiz tās likās ikdienišķas, bet tagad, no laika attāluma, tās patiešām liecina par to, ka ir kādi augstāki spēki, kas vada cilvēku dzīvi. Biju nolēmusi, ka vedīšu Unu uz Rīgu ar vakara vilcienu, jau sazvanījos ar Daigu, ka būsim Rīgā pulksten 21. Viņa tam piekrita, bet negalvoja, ka Gvido mūs sagaidīs, jo ir ļoti aizņemts. Teicu, lai par to neuztraucas, jo mēs aizbrauksim ar autobusu, kura pietura ir pie Katedrāles Rīgas centrā.

Tad mans vīrs, Unas vectētiņš, sarāja mani par to, ka nav prātīgi ar mazu bērnu tik vēlā laikā un tik nedrošos apstākļos būt uz ielas. Un viņš uzņēmās Unu aizvest jau ar pusdienas vilcienu, lai viņa būtu mājās vēl gaismā. Bet... ja mēs būtu braukušas, kā bija iecerēts sākumā, tad mēs ar mazo meitenīti būtu nonākušas tur, kur 20. janvāra vakarā notika apšaude.

20. janvāris, "Panorāmas" laiks. Runā premjers Ivars Godmanis. Tad pēkšņi viņu pārtrauc Ojārs Rubenis, paziņodams, ka Rīgas centrā notiek apšaude.

Zvanu Daigai un jautāju: "Kur Gvido?" Viņa atbild: "Tur, kur viņam jābūt, uz barikādēm!"

Un tad paziņojums, ka Bastejkalnā nošauts kinooperators Andris Slapiņš. Zvanu atkal Daigai: "Kur Gvido?" Viņa atbild: "Kā, kur Gvido? Filmē Andra vietā!" Toreiz es apbrīnoju savas meitas mieru, bet tagad saprotu, ka tā bija pašaizsargāšanās, ka miers viņā bija nepieciešams mazajam Krišjānītim, kurš vēl nekā nesaprata, bet daudz ko sajuta, miers bija vajadzīgs Uniņai, kura jau saprata, ka notiek kaut kas nelabs. Atceros, ka, braucot uz Pļaviņām, viņa klusi dziedāja pašsacerētu dziesmiņu par barikādēm, varoņiem un latvju zemi.

Ar savu mieru mana meita droši vien gribēja mierināt arī mani.

Par to, ka Gvido smagi ievainots, uzzināju vienos naktī no savas kolēģes, kura šo ziņu bija dzirdējusi pa radio.

Un tad sakās 16 dienu ilgā cīņa par mana znota dzīvību. To nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt. Tās bija sirdi plosošas dienas.

28. janvārī biju darbā. Un pēkšņi pa radio ziņa, ka Gvido Zvaigznem nepieciešami asins donori. Starpbrīdī manā kabinetā ieradās vairāki mūsu skolas skolotāji un skolēni, gatavi kļūt par donoriem. Kāda cita kolēģe jau bija noorganizējusi transportu uz Rīgu. Šajā brīdī visu šo 16 dienu laikā es raudāju... Un tās bija dziļa saviļņojuma asaras.

Kad izrādījās, ka donoru pietiek turpat Rīgā, es tomēr devos uz slimnīcu. Un te nu mani pārsteidza pilnīgi pretēja cilvēku attieksme.

Stādījos priekšā kādai medmāsai kā Gvido Zvaigznes sievas māte un lūdzu informāciju par viņa veselības stāvokli. Atbilde bija īsa: "Nomirs, ja jau nav miris!" Es laikam zaudēju valodu, jo kādu brīdi nevarēju ne parunāt, ne pakustēties. Vārdi: "Nomirs... Nomirs..." dunēja galvā, bet bija jābrauc pie Daigas, bērniem un Gvido vecākiem.

Viņi ēda Gvido māmuļas sagatavotās pusdienas, bija tādi pavisam mierīgi, jo pēc asins pārliešanas Gvido stāvoklis esot nedaudz uzlabojies.

Tā es nepateicu tos skarbos medmāsas vārdus, bet manī tie palika un skanēja kā drūma priekšnojauta. Bet māsiņai lai piedod Dievs, jo slimnīcā ar jēdzienu "nāve" laikam aprod.

Šajās 16 dienās man bieži nācās būt mājās ar bērniem, jo Gvido vecāki un Daiga dienas bieži pavadīja slimnīcā. Daiga parasti, atgriežoties mājās, kaut ko bija nopirkusi Gvido. Tik ļoti viņa cerēja, ka vīrs izdzīvos!

Man šajās dienās nācās atbildēt uz desmitiem telefona zvanu. Zvanīja radi, draugi, paziņas un pavisam sveši cilvēki. Zvanīja no Krievijas, Vācijas, Anglijas, Armēnijas, Ukrainas, Gruzijas.

Un visiem man vajadzēja stāstīt, kā tas notika, kāds ir Gvido veselības stāvoklis. Bija pat viena diena (laikam 31.01.), kad šādu zvanu bija 28! Naktīs tie atkārtojās sapņos.

Tagad pat brīnos, kā mēs izturējām. Bet cilvēks ir stiprs, īpaši nelaimē.


Pierakstījis G. Sīmanis